Četri tankisti un suns by Janušs Pšimanovskis
Lēni graužos cauri “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas plauktam. Jāatzīst, ka biju cerējis, ka šī lieta man ies uz priekšu ātrāk, taču, šķiet, ka viena grāmata nedēļā no šīs sērijas ir ieteicamais maksimums. Šoreiz nolēmu izlasīt sērijas apslēpto dārgakmeni, grāmatu, kura pāris paaudzēm noteica suņu vārdu topu, radīja kulta seriālu izspiežot no paplānās grāmatiņas divdesmit vienu sēriju!
Janeks – parasts poļu puika, kuru kara sākums ir aiznesis uz Sibīriju, māte mirusi, tēvs gājis bojā Vesterplatē. Dzīvo pie vietējā mednieka un nodarbojas ar vietējās faunas iznīcināšanu prasmīga vietējā vadībā. Janekam ir suns Šariks. Kad līdz Sibīrijai nonāk ziņa, ka poļu brīvprātīgie veido karaspēku, lai atbrīvotu no fašistiem savu dzimteni un atdotu visu zemi darbaļaudīm, Janeks, neskatoties uz saviem 15 gadiem, nav apturams, viņš dodas uz fronti.
No vienas puses grāmata ir tipisks Lielā Tēvijas kara stāsts par puiku karavīru, kurš mīl savu dzimteni, ienīst fričus un cenšas atrast savus radiniekus. Viņā mīt cerība par pasauli, kurā nebūs nedz kara, nedz bada. Tādu, kurā visi dzīvos laimīgi un nebaidīsies par savu nākotni. To visu var saprast. Var saprast arī to, ka, kamēr viss tā nav, nevajag spriedelēt, bet jāņem rokās šaujamais un jābliež nost ienaidnieks, neskatoties un nedomājot, vai tas ir labs vai slikts cilvēks. Tankā ir nolasījusies internacionāla komanda. Semjonovs, Padomju Armijas pārstāvis, kuram jāatbild par brālīgo tautu sagatavošanu kaujas apstākļiem, gruzīns Grigorijs Saakašvili – izbijis traktorists un tankists, Jeļeņs un Janeks divi poļi, kas atbrīvos savu tēvzemi. Nu un vēl Šariks, kas piedod stāstam kolorītu.
No otras puses autors absolūti neko nejēdz no Polijas jaunāko laiku vēstures. Gan jau, ka zināja, taču vadījās pēc tā laika partijas līnijas un uzrakstīja smuku propagandas darbu par to, kā, brālīgo valstu atbalstīti, viņi atbrīvoja Poliju no fašistiem. Viņam nekas nav zināms par to, kā Poliju kara sākumā Vācija un Padomju Savienība draudzīgi sadalīja. Tas viss autoram kaut kā izčibējis no atmiņas un tādēļ neskatoties uz stāsta visnotaļ labo kvalitāti, es visu to pasākumu nespēju uztvert nopietni.
Grāmatas galvenie trumpji ir Janeks un Šariks. Pēckara un Aukstā kara laikā militarizētā sabiedrībā pusaudžiem diezgan augstu kotējās iespēja cīnīties savā tankā par taisnību pasaulē. Janeks ir visu šo sapņu piepildījums. Nav pat piecpadsmit gadi, bet jau skraida riņķī ar ložmetēju, šauj nost vācu snaiperus, gāž lidmašīnas un sašauj Panteru (tas tāds vācu tanks). Tas nekas, ka nedaudz kontuzēja, toties viņam ir divas meičas – radiste un medmāsa, kas priekš pusaudža nudien nav slikti. Tālāk par bučošanos gan neviens netiek, karš taču!
Šariks – suns visnotaļ apsviedīgs radījums, var gan šalli atnest, gan motora detaļu. Nebaidās no apšaudēm un kalpo gan kā briesmu paziņotājs, gan kā stāsta virzītājs. Šarikam ar’ kaut kas ir pret fašistiem un zaglīgiem pavāriem, taču visādi citādi normāls suns. Suns jau arī pusaudžiem savulaik bija iPad vērtē, gan jau ka mūsdienās arī suns vēl savu vērtību nav zaudējis. Šariks ir uzticams draugs, nekad nepievils. Mūsdienās gan Janeka un Šarika savienība izskatās kaut kas no druīdu klases varoņa arsenāla. Tācu te nav nekāds RPG, te ir alternatīvā vēsture. Nedaudz nomaitekļošu – Šarika karjera bija ļoti veiksmīga.
Grāmatai lieku 5 no 10, nekas īpašs jau nav, varbūt pat labāk nekā biju gaidījis. Lasot grāmatu neko daudz neieguvu, ja neskaita kārtējo piemēru tam, kā pareizi rakstīt propagandu pusaudžiem. Ja skatāmies no mūsdienu viedokļa – bērni-karavīri, ar tiem tagad lepojas tikai Āfrikā. Četri tankisti un suns noteikti patiks tiem, kuri nebaidās no klaustrofobijas, nav nekas pret teļa lieluma spalvainu draugu pagalvī, gulēšanu uz šāviņu kastēm. Patīk sasvīdušu kājautu smārds, kas eleganti sajaucas ar bezdūmu pulvera un slapja suņa smaku. Lasot fonā iesaku klausīties kādu dziesmu par Vislu, vēlams poļu valodā. Paralēli noteikti jāstudē T-34/76 modifikācijas tanka uzbūve, lai orientētos situācijā, sevišķu uzmanību pievēršot motortelpai. T-34/84 sadaļu var droši šķirt pāri mūsu varoņi cīnās tikai vienā tankā.
https://youtu.be/hctkLr1MRx4
Comments
No šī komplekta lielāks iespaids bija no filmas, jo grāmatu dabūju stipri vēlāk un tad tā likās bālāka- viss jau bija zināms un vizuāli acu priekšā, grāmatā nekā jauna. Filma toreiz bija apmēram tas pats kas tagad seriāli- nodarbe daudziem vakariem pēc kārtas, pie kam, atšķirībā no mūsdienu seriāliem, darbība tomēr virzījās saistīti uz priekšu caur sērijām, nevis sastāvēja no atsevišķām epizodēm, kuras gribi- skaties, negribi- neskaties, kopaina nemainās. Filmā gan Janeks nemaz neizskatījās pēc 15 gadīga pusaudža. Kā filmā tā grāmatā man gan joprojām mistisks liekas tas sākuma moments, kas parādās jau kā noticis fakts- ja notikumi sākas ar 15 gadīgu Janeku, tad Polijas kara sākumā tak viņam bija vēl par pāris gadiem mazāk. Kā tāds puišelis varēja nokļūt až līdz Tālajie Austrumiem? Karā pazuduša tēva meklējumos? Vai te viss kārtībā ar ģeogrāfiju? Kur Vesterplate un kur Sibīrija?? Kak jego tuda zaņeslo?
Starp citu- tajos gados poļiem bija neslikta seriālu produkcija. Bērniem bija tāds Mareks Peguss. Arī filma patika daudz vairāk nekā grāmata, kas latviski parādījās stipri vēlāk.Un Hanss Kloss tak arī bija poļu? Vai es te ko jaucu?
Ielika vilcienā labie padomju karavīri un aizveda 🙂 Nezinu, kas uzražoja Hansu Klosu, bet tas bija mans bērnības megaseriāls
Ā, tad Tev Pegusu arī vajadzētu atcerēties, televīzijā apmēram vienā laikā bija. Pie mums no tā vēlāk uztaisīja mūziklu Nāc pie puikām, un grāmata latviski saucās Mareka Vasarraibumiņa dēkas (vai kaut kā tā), bet tad jau bērnība bija pagājusi.
[Ne pa tēmu- apmēram tad pat gāja vēl viens bērnu seriāls- Ērkšķainais cietoksnis, tas gan bija ungāru. Grāmata latviski arī parādījās stipri vēlāk, bet tā man patika, joprojām labprāt pārlasu.]
ērkšķaino cietoksni es atminos miglaini, zinu tikai to, ka man viņš patika. Peguss gan man atmiņā neko neatsauc, bet tā kā esmu jau daudz ko aizmirsis, tad neizslēdzu, ka bērnu dienās man tas ar dikti patika. Bet Kloss bija vislabākais, es pat pirms kātot mājās no skolas 4 kilometrus pie drauga gāju noskatīties Klossu un tikai tad uz mājām.
Uzreiz atcerējos veco joku – kas tas ir – divpadsmit kājas, desmit olas un viena aste? 🙂
Seriāls bērnībā man dikti patika, jo tur tak bija suns. Tolaik vismaz pusi no suņiem sauca par bumbiņām, bet nākamais populārais suņu vārds bija Rembo. Klosu arī kaut kad sen esmu redzējusi, bet, tā kā Kloss diemžēl nebija suns, tik labi neatceros, bet tas arī bija poļu ražojums. Vēl atceros, ka poļiem bija neliels seriāls par policijas suni, kas ķēra visādus kriminālus elementus, tā kā Reksi viņi bija izgudrojuši daudz ātrāk nekā vācieši. 🙂
Vecais joks ir ļoti labs, žēl, ka neatcerējos to rakstot aprakstu!
Jā mūsu bērnībā suņi bija nopietnāki un ar sīkumiem kā Lesija nenodarbojās.
Ā, jā, Civilis arī bija labs. Man patika, ka viņam par instruktoru bija izvēlēts arī tāds drusku tā kā lempīgs ne pārāk kruta skata tipāžs, nevis kaut kāds Gideons Burkhards 🙂
dikti sasmējos par veco joku 😀
Kloss bija kruts džeks, ja nemaldos, tad saucās “Likme augstāka par dzīvību”.