Navigate / search

Way Station by Clifford D. Simak

Way station

Šoreiz lasīšanai izvēlējos grāmatu, kuru pārlasu regulāri. Saimaks ir viens no maniem visu laiku favorītiem. Esmu lasījis gandrīz visus viņa darbus, un tie man ir patikuši jau no bērnības. Iespējams, ka mans entuziasms par šī rakstnieka daiļradi nav pamatots un ir pilnīgi subjektīvs.

Enohs savu fermu nav atstājis vismaz gadsimtu. Viss, ko par viņu zina apkārtējie ļaudis, ir sekojošais. Regulāri viņš runā tikai ar pastnieku, katru rītu Enohs dodas pastaigā līdzi ņemdams šauteni, kura viņam ir kopš Pilsoņu kara gadiem. Viss pārējais ir noslēpumā tīts. Ak jā, viņš nenoveco. Taču lauku cilvēki ir pieraduši nebāzt degunu otra dzīvē, ja jau ir tāds dīvainis, lai jau ir. Lai vai kāds – tomēr kaimiņš. Vienu gan kaimiņi nezina – Enohs ir pārsēšanās stacijas operators un viņa māju jau gadsimtu apciemo visdažādākie citplanētu radījumi. Enohs nav vienkārši operators; saskarsmē ar citu planētu iedzīvotājiem viņš ir arī daudz ko iemācījies. Piemēram, prognozēt sabiedrības attīstību. Zemes iedzīvotāju tendence nav diez ko daudzsološa.

Varētu jau teikt tipisks piecdesmito gadu pastorālās zinātniskās fantastikas darbs, kurš pārsteidz ar savu naivumu. Bet tie būtu pārāk skarbi vārdi šim darbam. Pirmkārt, tādēļ, ka autors ir aizskāris tik mūžam aktuālu tematu, ka darbs pārsteidzoši labi ataino arī mūsdienas. Un otrkārt, viņš nemaz nav tik naivs.

Aktuālais temats ir cilvēces nespēja dzīvot mierā un saticībā. Pat PSRS futurulogi ap šo laiku prognozēja vispārēju komunismu. Saimaks nebija tik naivs, un viņš redzēja iespējamo iznīcību, kuru varētu nest kodolkarš. Šajā darbā viņš apskata divus iespējamos veidus, kā izglābt cilvēci no sava likteņa. Pirmais ārējā aģenta iejaukšanās, cilvēkiem tiktu paziņots par ārpuszemes civilizācijām, piedāvāts pievienoties Galaktiskajai komūnai un dzīvot tālāk laimīgiem. Taču, lai iestātos Galaktiskajā civilizāciju saimē zemes civilizācijai vēl ir tāls ceļš ejams un izskatās, ka galamērķi tā nekad nesasniegs. Otrs veids paredz vienkāršu un ģeniālu risinājumu – padarīt visas zemes iedzīvotājus par idiotiem, kur cilvēki nezaudētu pamatprasmes, bet neko nīgrāku par koka rungu nespētu uzmeistarot. Enohs ir nostādīts situācijā, kurā viens variants ir nereāls, bet otrs nav diez ko jēdzīgs. Pastāv vēl trešais – nedarīt neko un skatīties kā viss iet uz grunti.

Ja nu gribētu piesieties autoram, tad galvenā iebilde būtu pret viņa piedāvāto situācijas atrisinājumu. Tā savā ziņā ir atrakstīšanās un varbūt tiešām pārāk daudz ticību liek uz ārējo spēku iejaukšanos un laimīgu apstākļu sagadīšanos, nevis uz reālu un racionālu problēmas atrisinājumu. Man personīgi nedaudz uz nerviem krita autora novirzīšanās no nopietnās zinātniskās fantastikas uz misticisma pusi. Es to vienmēr esmu uzskatījis par slinkuma pazīmi. Tā vietā, lai pasaulei piedomātu klāt jaunu nozari, autors izvēlas aizslēpties aiz vecā labā misticisma. Tur cilvēki paši piedomās klāt to, kas viņiem šķiet svarīgāks un visi laimīgi.

Papildus rūpēm par cilvēci autors mēģina rast arī atbildi uz jautājumu, kur tad ir visi saprāta brāļi. Cilvēki taču atšķirībā no Enoha nemaz nezina, ka tādi eksistē. Šajā jautājumā viņš ir piesliecies karantīnas scenārijam. Tas ir – augstāk attīstītas būtnes Zemes iedzīvotājus neinformē par esamību, jo cilvēki vēl tam nav gatavi, lai neeskalētu situāciju, neiejauktos civilizācijas vēsturē un visādi citi argumenti, lai izvairītos no atbildības uzņemšanās. Interesants ir starpzvaigžņu ceļojumu veids. Tā pēc būtības ir teleportācija, kuras rezultātā stacijā paliek līķis, kuru iemet skābes mucā un nākošajā stacijā uzkonstruējas jauna kopija.

Enohs kā tēls ir vairāk tāds vidējais parastais cilvēks. Tāds, kas pēc būtības no dabas ir labs, aizstāv vājos un kuram rūp arī citu likteņi. Šis labais cilvēks, robots, citplanētietis autora darbos ir sastopams vienmēr. No šiem neko neparastu nesagaidīsi un tādēļ, ja lasa pārāk daudz Saimaka darbus uzreiz, iestāsies apnikums. Par viņa dzīvi lasītājs uzzina pārsteidzoši maz, jo autors pieslēdzas viņam tikai brīdī, kad notiek pēkšņi notikumu pavērsieni. Tādēļ Enohs beigu beigās pēc grāmatas izlasīšanas paliek atmiņā kā standarta labais tēls.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja gribas palasīties kaut ko no klasikas, taču mierīgu un labestības pilnu, tad noteikti iesaku izlasīt šo grāmatu. Varbūt nav īsti cietā zinātniskā fantastika, taču stāstā apskatītās problēmas ir aktuālas arī šodien un nudien nav sajūta, ka lasītu piecdesmitajos gados tapušu darbu.

Comments

Novembra grāmatas | … zivis kraulā nepeld …
Reply

[…] Way Station by Clifford D. Simak  – viens no maniem top Zinātniskās fantastikas darbiem. Atvēzējos izlasīt to oriģinālvalodā. Izlasīju divos vakaros, un tas nekas, ka zināju, kā stāsts beigsies, jo lasījis to esmu daudzas reizes. Teikšu tā – pasaule kopš piecdesmitajiem nudien nav mainījusies, un iespējams, ka cilvēki paši ar sevi nudien nespēj tikt galā. […]

Leave a comment

name*

email* (not published)

website