Pērnā gada beigās izlasīju Синее пламя cikla pirmo grāmatu Летос. Pirmā man patika un atzīšos godīgi pret šo rakstnieku man ir patiešām būt grūti kritiskam. Esmu nedaudz fanbojs un manu sajūsmu vajadzētu interpretēt kritiski. Tā reizēm gadās, ja autoram sapas ar lasītāju.

Tūkstoš gadus atpakaļ pēc Kataklizmas no pasaules aizgāja varenie burvji. Lai arī viņiem bija milzu vara, pēc savas būtības viņi tik un tā palika cilvēki. Cilvēki, kas vēlējās vēl lielāku varu, kas nebaidījās eksperimentēt ar lietām, kuras līdz galam neizprata, noslēdza līgumus ar radījumiem, kurus labāk būtu bijis atstāt aiz durvīm. Tas viss noveda pie katastrofas. Teo bijušais cirka mākslinieks, Šerona nekromante un Laviani izbijusi slepkava, dodas meklēt Tionu vienu no šiem reiz varenajiem magiem. Šķiet, ka ne visi burvji ir pametuši pasauli. Un pat ja Tions vairs nestaigā pa zemes virsmu viņiem tik un tā nav izvēles, viņi ir noslēguši vienošanos ar šauttu (tas tāds ļoti slikts dēmons). Ja vienošanās netiks izpildīta cietīs Šeronas audžu meita.

Pasaule – kā jau tas no Pehova sagaidāms ir detalizēta līdz sīkumam, viss ir pārdomāts un sabalansēts. Varētu pat teikt, ka pārāk, jo pasaule pārņem un nomāc visu sižetu. Lasītājs ar aizrautību var lasīt par Letosa agrāko varenību, klausīties aizgājušo laiku leģendas un salikt informācijas drumstalas skaistā bildē. Taču tas diemžēl atrauj uzmanību no galvenajiem varoņiem. Reizēm pat šķiet, ka varoņi ir vairāk kā mikrofoni, kuru uzdevums ir vēstīt lasītājam savas pasaules stāstus.

Varoņi – beidzot var saprast, kurš tad no viņiem būs īstais varonis, tas, kurš iespējams izglābs visu pasauli. Pēdējā laukā šautti ir sākuši uzvesties pavisam dīvaini, parādās vietās, kurās tie nekad nav bijušu, slēdz darījumus ar šaubīgiem ļautiņiem. Šķiet, ka viņi vēlas atvērt durvis, kas savieno to pasauli ar Letosu. Teo un viņa komanda to vēl nezina, jo viņu uzdevums ir atrast Tionu pēdējo no burvjiem. Ja es teiktu, ka nav varoņu izaugsmes es melotu. Tā ir, taču tāda nepārliecinoša, izskatās, ka tos visus vada kāds leļļu meistars un noteiktos laika sprīžos piespēlē papildus līmeni. Neteiktu, ka autors spētu noslēpt sižeta attīstību, mājieni ir diezgan tieši un šis tiešums reizēm liek apvainot Teo un viņa komandu stulbumā un citās sliktās lietās.

Piedzīvojums – ar piedzīvojumu ir diezgan pašvaki, ja skatās no malas. Jā pāris cīņas ir episkas un “last stand” arī nav peļami. Beigu boss battle ir cepuri nost. Taču viss piedzīvojums ir tik lineārs un ar veiksmīgām sagadīšanās pilns kā suns ar blusām. Par klavieru lietu es to nesauktu, bet ļoti, ļoti tuvu tam. Lasot izklaide tiek garantēta, bet nedod dies, ja sāksi domāt par notiekošā loģiskumu. Autors gan vienmēr var attraukt, sak pasaulē ir maģija ko tu gribi, viss kas var notikt.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, Pehova faniem jālasa obligāti. Citiem, šo sēriju kā pirmo autora grāmatu nudien nerekomendētu, pirmā bija laba, taču otrā ir daudz vārgāka. Ceru, ka autors uz finālu saņemsies un radīs kaut ko pavisam aizraujošu.