“Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērija ir nebeidzama, nolēmu atkal pieķerties Artura Lielā darbiem. Autors man bērnu dienās patika, šī grāmata krievu valodā bija viens no sērijas svētajiem grāliem, kas iznākusi bija, bet atrast un nopirkt bija visai grūti un dārgi. Dārgi tādēļ, ka grāmata bija ideālā stāvoklī.

Grāmatas anotācija ir tik laba, ka atļāvos pārpublicēt to pilnībā. Šajā grāmatā pastāstīts par spāniešu iekarotājiem — konkistadoriem, kuri, sekodami lielā jūras braucēja Kristofora Kolumba pēdās, burāja uz Jauno Pasauli, pastāstīts par viņu atklājumiem un karagājieniem Antiļu salās, Centrālajā Amerikā, Meksikā un Jukatānā, attēlota Lielās Dienvidu jūras — Klusā okeāna atklāšana, acteku un maiju zemju iekarošana, indiāņu cilšu civilizācijas un kultūras iznīcināšana. Dokumenti, hronikas, vēsturnieku liecības, tā laika ļaužu vēstules un dienasgrāmatas, vēlāku laiku zinātniski pētījumi palīdzējuši populārā izklāstā atainot tālo dienu asiņainos notikumus, Balvojas, Velaskesa, Kordovas, Grihalvas, Kortesa, Monteho un citu konkistadoru ekspedīcijas un kaujas, kurās acteki un maiji pūlējās dot pretsparu nodevīgajiem iebrucējiem.

Autors savu darbu sarakstījis balstoties uz Kortesa laikabiedru hronikām, ņemot par pamatu gan kāda Kortesa līdzgaitnieka apoloģiju iekarotāju zvērībām, gan arī citu hronistu kritiku. Lielākoties stāstījums ir dažādu hroniku pārstāsti ar autora iestarpinājumiem, par tiem vēlāk. Stāstījums ir saistošs un lasās vienā elpas vilcienā. Dažas nodaļas veltītas acteku un maiju vēstures izklāstam, kuras piedod lasāmajam papildus kontekstu un paplašina lasītāja zināšanas. Te gan ir jābūt uzmanīga. Ja par Kortesa un citu iekarotāju kara gaitām viss puslīdz skaidrs bija jau grāmatas iznākšanas laikā, tad par acteku un maiju kultūrām katru gadu nāk klāt jauni fakti, un tādēļ daļa no informācijas var nebūt vairs aktuāla. Lai padomju lasītājam būtu pavisam aizraujoši, autors iemet arī pa kapitālistu vēsturnieku darbam, kuri pamatoti tiek nolīdzināti līdz ar zemi. Iespējams, ka daži izteikumi ir izrauti no konteksta, bet tikpat labi iespējams, ka šie vēsturnieki ir bijuši koloniālisma piekritēji un pasnieguši notikumus caur savu pasaules uztveres filtru.

Autora lomu vēstures popularizēšanā caur saistošu stāstu nevar noliegt, taču ir viņa darbos pāris mīnusi, kas sagandē labo darbu. Pirmais mīnuss ir nemitīgā atsaukšanās vietā un nevietā uz slavenajiem vēsturniekam Kārli Marksu un Frīdrihu Engelsu. Skaidrs, ka šīs atsauksmes ir šķiru cīņu kontekstā un vairāk, lai parādītu acteku valsts iekārtas nesociālismu. No šīs lietas izriet autora darbu otrais mīnuss – notiekošā salīdzināšana ar mūsdienu pasauli. Laiku, kad cilvēka tiesības tiek respektētas, kolonizācija sen ir beigusies, un verdzība pastāv vien dažos pasaules nostūros. Taču trešais un pats lielākais mīnuss ir notiekošā interpretācijas uzspiešana lasītājam. Autors nekaunas stāstīt, kas ir labi un kas ir slikti, sniedzot uz sarežģītiem fenomeniem nekritiskus apgalvojumus sociālisma mērcē. Jāpiezīmē, ka reizēm gan autors aizmirst dot nodevu režīmam un faktu interpretācija dod arī padziļinātu ieskatu noteikta laika posma fenomenos.

Bērnībā, kad grāmatas mīnusiem es nepievērsu tik daudz uzmanības, jo dzīvoju pasaulē labākajā valstī, grāmata šķita ļoti laba. Arī tagad es viņu vērtēju visai augstu un lieku 7 no 10 ballēm. Autoram ir talants rakstīt interesantus vēstures atstāstus, pat ja tos nedaudz maitā ideoloģija. Lasīt iesaku, ja vēlies atgriezties bērnībā vai arī papētīt padomju ideoloģijas ietekmi uz vēstures grāmatām.