Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Diezgan sekmīgi, un tagad jau sāk šķist, ka nākamvasar viņa būs izlasīta. Reizēm es izvērtēju iespēju izlasīt viņas visas mēneša laikā, lai akmens ir nost no kakla un ar paceltu galvu varētu doties uz jauniem projektiem, taču mani attur viena lieta. Kad no šīs sērijas izlasa vairāk kā četras grāmatas pēc kārtas (kā man tas gadījās ar šo), tad lasītājs kļūst ļoti īgns un neiecietīgs. Jo ir sačakerēta kārtējā bērnības top grāmata, un tas, kas rakstīts, nepavisam nav tā, kā palicis atmiņā.

Doktors Samuels Fērgusons kopā ar draugu Ričardu Kenediju un kalpu Džo dodas ceļojumā pa Āfriku, izmantojot ar ūdeņradi piepildītu gaisa balonu. Pateicoties Fērgusona izgudrotajam mehānismam nav jāizlaiž no balona ūdeņradis un jāizmet balasts, tāpēc ar balonu var ceļot ļoti tālu un ilgi. Aprakstīti dažādi aizraujoši piedzīvojumi austrumu un centrālajā Āfrikā, Sahārā, Viktorijas un Čadas ezerā.

Mūsdienās šo stāstu klasificē kā bērnu literatūru, jo laika gaitā jau nedaudz zināšanu apjoms nobīdās, taču es šādu izvēli apšaubu. Diez vai šīs grāmatas saturs ir bērnišķīgs. Pirmkārt, autora skats uz pasauli ir sava laikmeta garam atbilstošs. Mūsdienās viss trīs varenos ceļotājus droši varētu saukt par rasistiem. Autors nekautrējas salīdzināt nēģerus (tā reiz sauca afroafrikāņus)  ar pērtiķiem, jo viņiem jau trūkst tikai astes. Āfriku apdzīvo vieni vienīgi mežoņi, kas mīl ēst sev līdzīgos un uzbrukt visam nepazīstamajam. Nesmādē pat baltos cilvēkus. Baltā cilvēka pārākums gan netraucē Kenedija kungam no droša attāluma atšaut tos nēģerus, kas viņam vienkārši nepatīk, izskatās aizdomīgi, vai vienkārši nav baltie. Arī ar arābiem nav viegli, tie atrodas kultūras pagrimumā un dzīvo uz seno laiku atblāzmas, īsumā – Āfrikā ir tikai pāris normālas vietas franču un angļu kolonijas, visa pārējā apgabalā labāk kāju uz zemes nespert, apēdīs vai aizdzīs vergos.

Pats grāmatas stāstījums nav tik daudz ceļojuma apraksts, no ceļojuma te ir vairāk Džo izrāda savu akrobātiku, Fērgusons uztraucas par ūdeni un ūdeņradi, apraksta kokus un ciltis, Kenedijs ir vienkārši maniaks ar ieročiem, ja viņš dienas laikā nav nevienu nolaidis no kātiem, diena ir neizdevusies un jāsāk činkstēt. Labi, ka nēģeri naktī uzbrūk regulāri, un saviem biedriem nākas uzklupt tikai vienreiz. Visādi citādi ceļojums atgādina kādas dabas filmas stāstījumu, kuru mums vēsta autors izmantojot Fērgusonu. Bērnu dienās vēl šķita saistoši, bet tagad, kad par Āfrikas iekarošanu un kolonizāciju zinu nedaudz vairāk, nākas secināt, ka te ir viens vienīgs faktu savārstījums, kurā autors uzskaita pāris pētniekus. Taču Verna daiļrades zinātājiem tas jau ir skaidrs no paša sākuma. Fakti arī ir visnotaļ neprecīzi, jo par Āfrikas kontinenta iekšieni nevienam nebija nekādas sajēgas, tā vīri dabū ciest slāpes virs izdomāta tuksneša.

Gaisa balons izvēlēts meistarīgi. Laikā, kad izdeva šo grāmatu, balonbraukšana sāka pārņemt cilvēku prātus. Manuprāt autors nedaudz nošmaucās ar ūdeņraža ieguves metodi, jo šaubos, vai pat mūsdienās elektrolīzes iekārta ar akumulatoru būtu pietiekoši kompakta šādam ceļojumam. Patiesībā viss ir tik fantastiski, ka balonu autoram nākas nogāzt izmantojot vecās labās klavieres, kuras fanfarām skanot tiek izstumtas no krūmiem. Ja bērnu dienās man šī aina rosināja fantāziju, tad tagad varēju tikai apsveikt autoru ar slinkumu izdomāt ko jēdzīgāku un patiesāku.

Varoņi ir tikai stāsta instrumenti un, padomājot nopietnāk, viņi ir tikai izkārtnes, kurās cilvēku grūti atrast. Doktors Fērgusons ir tā kā zinātnieks un ceļotājs, bet tai pašā laikā pilnīgs fatālists. Vienīgais, ko mēs par viņa dzīvi uzzinām, ir tas, ka viņš jau no trīs gadu vecuma ēdis ar dakšiņu. Džo ir uzticīgā kalpa loma, ceļojot kopā ar saimnieku sagrābstījies zināšanas, bet dvēselē palicis iztapīgs un panaivs puišelis. Nedaudz slimo ar suicidālām nosliecēm, par visu vairāk vēlas mirt varoņa nāvē. Ja ticam grāmatai, tad spēj pa sauszemi veikt apbrīnojamas distances. Par Kenedija kungu jau stāstīju, viņš laužas kā jauna meita, negrib pat braukt līdzi, taču klausa tiešām pavēlēm. Mīl nogalināt un uztraucas par saviem ieročiem.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, savulaik noteikti bija tipiska piedzīvojumu grāmatas bez nekādiem varoņu izveides smalkumiem. Verns lieto veco labo recepti – piedzīvojumi plus šausminoši un aizraujoši fakti. Kas gan vairāk lasītājam nepieciešams, lai izrautu viņu no ikdienas. Mūsdienās informācijas laikmetā grāmata ir nedaudz par plakanu. Ja bērnībā fanojāt par šo darbu, tad labāk nepārlasiet.