Seifam vajadzīgs kramplauzis by Anatols Imermanis
Šīs grāmatas izvēle lasīšanai bija nopietna cīņa ar sevi. Anatols Imermanis “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijā mani ir nepatīkami pārsteidzis praktiski ar visām savām grāmatām. Patīkams izņēmums bija tikai Mortona piramīda. Arī šī grāmata ir no Mūna un Deilija sērijas, kas manās acīs sevi jau ir pierādījusi kā kapitālisma nekritiska kritika.
Romāns pamflets – īpaša veida literārs darbs, kas, ārēji balstīdamies uz kriminālsižetu, būtībā ietver sevī gan parodijas, gan fantastikas elementus. Ar to arī izskaidrojami īpatnējie rakstības paņēmieni — autora vēstījums bieži pārtrūkst, dodams vietu darbojošos personu stāstījumam, izziņām, avīžu rakstiem, dienesta ziņojumiem. Tas gan prasīs no lasītāja lielāku iedziļināšanos un aktīvāku līdzdomāšanu, taču autors cer, ka viņam šī īpatnība un vietvietām sabiezinātais humoristiskais stils tiks piedots. Lasītājs sapratīs, ka tas ir tikai ārējais ietērps dažām visai nopietnām problēmām, kuras pašlaik satrauc Rietumu dzīves veida vērotāju.
Kā par brīnumu, es tieši nesen uzzināju, ko padomju literatūrā nozīmē romāns pamflets. Ar šādi noklasificētu romānu autoram atraisīja rokas, un viņš par kapitālistiem varēja rakstīt, ko vien vēlas. Neviens viņam nepiesiesies, neaizrādīs, ka nav pietiekami dedzīgs komunists, ka pietrūkst trāpīga Marksisma-Ļeņinisma pārākuma parādīšana un citi sīki nieki. Šie nieki varēja rezultēties ar visas izdevniecības redakcijas atlaišanu un autora karjeras izbeigšanos līdz nopelniem bagātā titula dabūšanai. Rakstīt par kapitālismu bija kā fleksēt Otrā pasaules kara lādiņu, varēji dabūt tolu, bet varēja arī izsmērēt pa šķūni. Teikšu, kā ir – autors ir labi darījis, nosaucot romānu par pamfletu, tas viņam dod indulgenci pret visu, gan kritiķiem, gan lasītāju.
Grāmata acīmredzot ir domāta kā patērētāju sabiedrības kritika un reklāmas dominance kapitālistiskajā iekārtā. Reklāma ir ne tikai piecpadsmit minūtes svētdienas rītā kā padomju pilsoņiem, tā ir visur. Seriālos tiek izvietoti produkti, mārketinga speciālisti balansē uz likumības robežas, jaucoties iekšā policistu darbā un manipulē ar cilvēku prātiem. Tas viss tiek novests līdz absurdam, kas pārvēršas superļaunajā ģēnijā Džekā Kreilī, kurš veic lielāko aplaupīšanu vēsturē.
Par sižetu neko daudz nevar teikt, farss un karnevāls, kurā grūti ieraudzīt humoru vairāk gan izsmiešanu. Viss noris hipertrofētās proporcijās. Var jau saprast, kādēļ grāmatu LPSR cilvēki pirka un lasīja, lai ar kā skatīties greizajā spogulī, tā tomēr bija par visiem nīsto ASV kapitālisma citadeli, kur veikalos bija pārpilnība un četrdesmit televīzijas kanālu. Domāju, ka padomju lasītājs sijāja nost kapitālisma kritiku un klusībā vēlējas, lai arī viņam būtu kaste ar Coca-Colu, krāsaini žurnāli un televīzijas šovi.
Lai ar grāmatas anotācijā autors apgalvo, ka tā prasīs no lasītāja iedziļināšanos, man bija grūti saprast, kurš nopietns cilvēks vēlētos iedziļināties šajā pretkapitālisma aģitācijas mēslu čupā. Man ar to bija lielas problēmas, un jau pēc pirmā lapaspušu simta man absolūti trūka motivācijas viņu lasīt tālāk, vēl vairāk – lasot vilcienā mājupceļā, es lasot Džeka Kreiļa aizraujošos piedzīvojumus gandrīz aizmigu, un kaut kas tāds man sen nebija noticis.
Šim grāmatai līdzīgajam izstrādājumam lieku 1 no 10 ballēm. Tā viena balle ir godam nopelnīta par vāka noformējumu. Grāmatas lasīšanas procesa uzlabošanai iesaku ik pēc pāris nodaļām izlasīt pa PSKP CK plēnumu izrakstiem, kurās tiek nosodīta kapitālistiskā iekārta, kā dzērienu izvēlēties saulē noturētu limonādi SPORTS, kuru malkot brīžos, kad tiek pieminēta Kosmo-Kola, klāt var piegrauzt formas maizes kukulīti. Fonā vislabāk iederētos programmas Vremja skaņu celiņš, jo atgādinās tos laikus, kad visu patiesību par kapitālistiem uzzinājām no šī raidījuma un TASS korespondentu ziņojumiem.
Comments
Šitais arī ir galīgi pagaisis no atmiņas, vai varbūt arī saplūdis ar vēl kādu Imermani. Te taču nebija Teas Kilseimuras? Vai tomēr? Ja runājam par Mūn-Deilija sēriju, tad man ilgu laiku kā labākais šķitis Viesnīca Holivuda, un beidzot- laikam gan tikai ar pēdējo pārlasīšanas reizi- kaut kā paveicās iebraukt Hamburgas orākulā. Pārējais so-so, īstenībā pat zemāk, vienīgi Pavadonis un Lidmašīnas figurē kā patīkamas bērnības atmiņas, ko tagad būtu bijis labāk vairs nekustināt. Ar Mortona piramīdu attiecības kaut kā nesalīmējās- vai nu bija gadījusies par agru vai par vēlu; varbūt ik pa laiciņam būtu jāpamēģina vēlreiz.
Mortona piramīdai varbūt par agru, jo tā nudien ir viena laba latviešu distopija.
Nu nebija jau nemaz tik traki. Graamatinja par to, kaa tiek taisiita reklaama. Patiesiiga. Un ja jau tev patikaas Mortona piramiida, tad kur tad taa lielaa atshkjiriiba? Taads pats najezds uz ljauno kapitaalismu, tikai piramiida pizdec distopija, abet seifs no joku pleeshanas sastaav.
Seifaa gan bija viens ljoti prikoliiga lazha no autora. Tjip ljaunais gangsteris iluzionists publiski nobeidz asistenti, iedurot shai “naaveejoshu devu narkotikas LSD”. imermanis kaa kaartiigs padomju sovoks stingri zinaaja, ka narkotikas – tas ir baigi, baigi slikti, un ka LSD ir pati modernaakaa un ljaunaakaa no visaam, jo to hipiji lieto. Tur gan ir viena probleeminja – shausmiigajai narkotikai LSD akuutais indiigums ir praktiski neeksisteejoshs. Noindeet ar sho kaadu pavisam beigtu ir ljoti sarezhgjiits uzdevums (vajag neadekvaati lielu dozu), plus tas indeejamais tak puutiis garu araa leenaam un ar specefektiem. Prieksh taa, lai neuzkriitoshi piebeigtu daamu, pie kam publikas priekshaa – LSD ir absoluuti nederiigs. Bet nu protams kaartiigais padomju sovoks imermanis jau to zinaat nevareeja, taapeec arii uzrakstiija lazhu, vadoties no sava komunistikaas saprashanas liimenja.
Pamatā tā grāmata, protams, bija viegli pārspīlēts kapitālistiskās pasaules kritika. Ar šodienas acīm raugoties uz šo sacerējumu, liekas, ka, jā autoram tas bija veids, kā diezgan ātri nopelnīt honorāru.
Bet tai pašā laikā tur ir savs šarms. Mani tā grāmata vedina domāt par padomju atbildi Holivudai. Līdzīgi kā kapitālistu filmās Padomju Savienība tika attēlota ļooti jocīga, arī šajā grāmatā kapitālistiskā pasaulr ir īpatnēja. Vispārīgi , būtu interesanti, ja kāds no latviešu jaunajiem un talantīgajiem, piemēram, tas čalis, kas režisēja “Kriminālās ekselences fondu”, ņemtos izveidot filmu pēc šī daiļdarba. Tā varētu būt diezgan smieklīga, bet aizraujoša. Jo patiesībā jau grāmatā sižets ir visai spraigs, tikai tas būtu drusku jāpiekārto, iespējams, jāizmet kaut kas nevajadzīgs.