Ar Sandersonu nav tik traki kā ar Mārtinu, viņš gadā vienu grāmatu uzraksta, un tā garantēti ir laba. Ir man viena sērija, kuras nākamās grāmatas iznākšanu es gaidu, bet autors niekojas ar veco sēriju reanimēšanu, jaunu iesākšanu, bet manis interesējošo neraksta. Šī grāmata man mājās nostāvēja ilgu laiku, un teikšu kā ir, es viņu taupīju piemērotam brīdim.

Ikviens, kas kaut reizi ir skatījies multeni par izmeklētāju Capu un ērmiem, jau pašā sākumā visu sapratīs. Te maģija ir ļoti savdabīga. Magi Ritmatisti visas savas burvestības dara ar krīta palīdzību. Ne katra rokās krītiņš pārvērtīsies par instrumentu, ar kura palīdzību atdzīvināt uzzīmētos radījumus (krītiņus) un sūtīt tos cīņā. Ne katra uzvilkts krīta aplis spēs aizsargāt no mežonīgajiem krītiņiem. Tikai retajam ir dots kļūt par ritamtistu. Džoelam – apkopējas dēlam, šis talants ir gājis secen, taču zinātkāre ir pārāk liela, lai viņš atteiktos no sava sapņa. Viņam izdodas pierunāt profesoru Fiču mācīt viņam ritmatisku gudrības, neskatoties uz to, ka viņam nav talanta. Armedius Akadēmijā sāk pazust studenti, Džoelam un profesoram nākas iesaistīties izmeklēšanā.

Sāksim ar pasauli, tā kā jau no autora bija sagaidāms, ir ļoti labi nostrādāta. Neko daudz jau viņa neatšķiras no mūsu pašu, bet ir dažas nianses. Darbība norit ASV, taču atšķirībā no mūsdienu Ziemeļamerikas kontinenta, te atrodams vesels salu arhipelāgs. Izkatās, ka senos laikos tas cietis kādā kataklizmā. Visas šīs salas ir kolonizētas, taču kolonizatoriem ir lielas problēmas, mežonīgie krītiņi laiku pa laikam uzbrūk cilvēkiem. No kurienes viņi rodas un kas viņi ir, neviens nezina. Taču katram ritmatistam ir daudzus gadus jākalpo valdības karadienestā, jāpiedalās nebeidzamā karā Melnā torņa tuvumā. Taču tekstā šis karš nonāk tikai kā atbalss, neviens, izņemot ritmatistus, neko daudz nezina, kas tur patiesībā notiek, un parastam iedzīvotājam mežonīgie krītiņi šķiet leģenda. Kā jau katrā Sandersona pasaulē arī šajā ir daudz nopietnāka uzbūve nekā varētu šķist pirmajā acumirklī.

Krītiņu maģija ir ģeometrijas, precizitātes un interpretācijas apvienojums. Labam ritmatistam ir jābūt precīzam un labam zīmētajam. Jo lielāka krītiņa detalizācija, jo gudrāks tas ir un paklausīgāks. Ikdienā ritmatisti savā starpā cīnās tikai ritmatistu dueļos, taču karā viņi cīnās pret mežonīgajiem krītiņiem, un tur jau tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi. Autoram ir ķēriens izveidot interesantas maģijas sistēmas (man ir aizdomas, ka viņš ir ietekmējies no Dilli Dallī un Capa multenēm). Katras nodaļas sākumā ir pa krītiņu maģijas shēmai, tā rada lasītājam papildus realitātes sajūtu, maģijas noteikumi ir vienkārši un saprotami, tas, ko var izdarīt prasmīgs ritmatists, labi atspoguļots ilustrācijās. Autoram piemīt arī spēja pieturēties pie saviem likumiem un tādēļ nevajag gaidīt, ka pēkšņi uzradīsies kāds superritamtists.

Grāmatas galvenais varonis ir tipiskais puisēns, kurš gribēja, bet nevarēja. Zinot Sandersona iepriekšējos darbus nekad nevar zināt,  vai puika pie kārotajām ritmatista spējām tiks vai paliks ar garu degunu. Džoela teorētiskās zināšanas ir apbrīnojamas, ja vēl ņem vērā, ka viņam kā neritmatistam nemaz nav tik viegli pie informācijas tikt. Taču nabadzība un spēju trūkums viņam nekādu gaišo nākotni nesola. Taču Džoels ir cīnītājs, kurš neļaus tādiem niekiem kā spēju trūkums atturēt no sava sapņa sasniegšanas. Viņam ir talants, un to viņš vēlas izmantot, par laimi pasaulē ir tāds profesors Fičs un ne pārāk izdevusies ritamtiste Melodija. Viņam piemīt tieksme pārstāstīt slavenu ritmatistu dueļus, un tie ir ļoti aizraujoši.

Galvenais ļaunais ir nezināms lielums. Viņš strādā aizkulisēs, ikdienas ļaunie darbi ir ritmatistu mīklainas pazušanas, dīvainu pēdu atstāšana. Ir zināms, ka viņš izmanto nestandarta ritmatistu maģiju, viņa krītiņi ir primitīvi, bet efektīvi. Iespējams, viņš pat lieto līdz šim nezināmas ritmatiskās līnijas. Šādos apstākļos visprātīgākais ir staigāt riņķī ar skābes spaini, lai efektīvi varētu izdzēst uzbrūkošos krītiņus. Patiesībā grāmatas lielāko daļu lasītājs kopā ar Džoelu pavada prātojot par to, kurš ir ļaunais un kādi ir tā motīvi.

Pats stāsts rit raiti un lasītājs knapi spēj tikt līdzi ar lapaspušu pāršķiršanu. Ar šo grāmatu es nosēdēju augšā līdz pulksten diviem naktī, lai tikai pabeigtu, lai uzzinātu, kā tas viss beigsies. Te nav atrodamas garlaicīgas un neinteresantas vietas. Reizēm gan manas un autora domas par sižeta turpmāko attīstību kardināli atšķīrās, taču uz to es centos neapvainoties, jo galu gala tas ir viņa stāsts.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja vēlies izlasīt interesantu un aizraujošu stāstu, kas noris perfekti noslīpētā pasaulē, iepazīt krītiņu maģiju, tad uz priekšu – nenožēlosiet! Nožēla iestāsies tikai brīdī, kad uzzināsi, ka līdz nākošās grāmatas iznākšanai ir jāgaida vēl labs laiciņš. Taču Sandersons lasītājus nepieviļ, viņš vienmēr uzraksta laikā un kvalitatīvi.