Nolēmu nedaudz paātrināt “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas lasīšanu, tādēļ pieķēros kādai no atlikušajām Žila Verna grāmatām. Nav jau tā, ka viņas visas mūsdienās būtu pār žogu metamas. Šo es esmu pārlasījis neskaitāmas reizes, pēdējā bija pirms gadiem divdesmit. Klusībā cerēju, ka ar šo nebūs tik slikti, un kāda no bērnu dienās mīļajām grāmatām beidzot izrādīsies laba arī pieaugušam lasītājam.

1867. gadā uz jūrām noritēja brīnumainas lietas. Daudzi kuģi ziņoja par neparastu nezvēru, kurš reizēm dienā rāmi guļ virs ūdens, bet naktīs izplata dīvainu gaismu. Kāds kuģis uz šī nezvēra pat uzskrēja virsū un ielauza bortu, taču nezvēram no tā ne silts, ne auksts. ASV nolemj sūtīt zinātnisku ekspedīciju, lai noskaidrotu nezvēra dabu. Šai ekspedīcijai pievienoties tiek piedāvāts bioloģijas zinātņu pārstāvim Anoraksam, kurš izvirzījis narvaļa teoriju. Īstam zinātniekam neklājas atteikties no šāda ceļojuma un viņš dodas līdzi.

Tālāk sekos MAITEKĻI un nesaki, ka nebrīdināju. Lai gan nevaru iedomāties, kas bērnībā jādara, lai neko neuzzinātu par kapteini Nēmo un viņa zemūdeni Nautilu. Nautils skaitās viens no Žila Verna kā fantasta lieciniekiem. Tajos laikos izdomāt uz elektrību darbināmu zemūdeni nudien bija liels sasniegums. Nav gan tā, ka autors zemūdeni izgudroja. Pirmie zemūdeņu prototipi jau bija izgudroti un pat uzbūvēti. Pirmie eksperimenti notika jau sešpadsmitajā gadsimtā, un grāmatas sarakstīšanas laikā lielvaras jau vismaz gadsimtu nodarbojās ar to būvi. Taču viss paveiktais bija nieks, salīdzinot ar “Nautilu”.

Šis arī ir tipisks Verna piedzīvojumu stāsts. Jūras dzelme gan tad, gan tagad bija vēl neizpētītāka par Mēness virsmu. Tādēļ autors ir ļāvis vaļu fantāzijai. Lasot grāmatu jāatceras, ka deviņpadsmitā gadsimta beigās nebija iepazītas tādas mūsdienās pamatskolniekam zināmas lietas kā kontinentu izcelšanās, okeānu dzīles, Antarktīda un Atlantīda. Šajos jautājumos autors raksta savu zināšanu robežās un dara ko var, lai būtu ne vien interesanti, bet arī izglītojoši. Skafandros, piemēram, nav nedz radio, nedz karsta kakao.

Grāmatas centrālais tēls ir Anorakss, viņš ir galvenais stāstītājs. No viņa mēs uzzinām, kā viņš un viņa biedri nonāca uz Nautila pie kapteiņa Nēmo. Viņš arī spēlē speciālista lomu un rada lasītājā uzticībā. Kā nekā biologs, kas specializējies okeāna radībās. Kā gan mēs viņam varētu neticēt! Diemžēl nekas vairāk kā stāstnieks viņš nav. Ieberzies Nēmo uzticībā, viņš zemeslodes apceļošanas laiku pavada pastaigājoties pa jūras dzelmi kopā ar Nēmo, reizēm izkāpis medībās kādā salā vai arī blenzis pa iluminatoru.

Konsels ir Anoraksa sulainis. Tipisks Verna personāžs, kalps, kas no saimnieka sagrābstījies gudrības, kuras bārsta pie pirmās iespējas. Pilnīgs fatālists un uzticīgs saimniekam kā suns. Taču Konselam ir atvēlēta vismaz piektdaļa no grāmatas, visas tās lapaspuses, kas veltītas novēroto radību klasifikācijā, galvenais runātājs ir Konsels. Bērnībā man tā klasifikāciju daļa dikti patika, šķita, redz, cik smuki, viss salikts pa plauktiņiem. Tas, ka pa plauktiņiem patīk joprojām, taču apraksti garlaikoja.

Neds Lends – ir vēl viens autora standarta tips. Viņš nevar uzrakstīt nevienu grāmatu, kurā neatrastos vieta garīgi nelīdzsvarotam cilvēkam, kurš vēlas nogalināt. Neds Lends, savu tieksmi ir ierobežojis ar dzīvniekiem. Cilvēkam pie rīkles neķersies, jo, kas gan ir cilvēks salīdzinot ar vali! Anorakss reizēm nopūšas, ka vaļi diez vai dzīvi paliks, taču to medības apraksta ar aizgrābtu entuziasmu. Otra Neda loma ir bēgšanas plānošana, patiesībā ar plānošanu viņam ir pašvaki, viņš ir darītājs. Vairāk tā ir krišana biedriem uz nerviem ar mājieniem, ka viņš jau te nesēdēs visu mūžu, un Kanāda ir dikti smuka šajā gadalaikā. Vēl viņš laiku pa laikam ir sadrūmis un nav runājams.

Kapteinis Nēmo – gandrīz, gandrīz pavelk līdz antivaronim. Viņš no dabas nav ļauns cilvēks, vismaz tā viņa gūstekņi no sākuma noprot. Taču necieš, ka viņam runā pretī, un laiku pa laikam viņam ir kādas tumšas lietas darāmas. Tad ceļotājus ieslēdz kajītēs un nelaiž ārā. Kas īsti notiek, to lasītājs nekad neuzzina. Bet ekstrapolējot var noprast, ka angļiem tiek dota suta. Viņš ir no tiem cilvēkiem, kas kaut ko izdara, bet nevienam par to nelielās. Aizšaut uz Dienvidpolu, atklāt Antarktīdu, saraust nogrimušo kuģu dārgumus – labi. Kādam pavēstīt, priekš kam es jau tāpat zinu, ka biju tur pirmais. Viņam ir arī apņemšanās, iekāpjot Nautilā, vairs nekad nespert kāju uz sauszemes. Reāli trūka ļaunā ģēnija nesamākslotie smiekli.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Patika tāpat kā bērnu dienās, nav slikta fantastika, tam laikmetam atbilstošs uzsvars uz zinātnisko un izglītojošo daļu. Interesanti piedzīvojumi, kauja ar krakeniem, iesalšana ledū, niršana visdziļākajā okeāna vietā. Tas viss bērnībā mani aizrāva un daļēji aizrauj arī tagad. Noteikti iesaku izlasīt.