Pēc Sarkanās sacelšanās izlasīšanas man bija divas iespējas – gaidīt, kad latviski izdos Zelta dēlu, vai tūlīt pat ķerties pie grāmatas oriģinālvalodā un apmierināt savu ziņkārību. Trakoti gribējās zināt, kā tad Derovam veiksies ar revolūciju, kā viņš to realizēs, un galvenais, vai revolūcija aprīs savus bērnus. Taču uzzinājis, ka izdevniecība Prometejs grāmatu izdos februāra beigās, es nomierinājos un nolēmu pagaidīt latvisko versiju. Patiesībā viss bija vēl labāk – man bija iespēja grāmatu izlasīt jau janvārī.

Būdams sarkanais, Derovs uzauga strādājot raktuvēs dziļi Marsa pazemē, kur lēja sviedrus smagā darbā un sapņoja par labāku nākotni, ko ceļ saviem pēctečiem. Tomēr Sabiedrība, kurai viņš paļāvīgi kalpoja, izrādījās būvēta uz meliem. Derova tautu maldinājusi un paverdzinājusi valdnieku elite – zelti, tādēļ vienīgais ceļš uz brīvību ir revolūcija. Derovs upurē sevi kopēja labuma vārdā, kā dēļ savu dzīvību atdevusi arī Ēo, viņa vienīgā mīlestība un iedvesmas avots. Viņš kļūst par zeltu un iefiltrējas to priviliģētajā vidē, lai sagrautu to no iekšienes.

Tā kā lasītājs jau nojauš, ka grāmata būs triloģija, tad viņam ir visas tiesības no autora paģērēt spraigu sižetu. Jo tieši otrā grāmata ir tā, kas izkārtos figūras pa spēles laukumu, un tad jau pēdējā grāmata nāks ar savu finālu. Derovam ir šis tas jāpaveic, viņam ir jākļūst par vienu no ietekmīgākajiem zeltiem, jāsadabū sev lojāli sabiedrotie, jānoorganizē flote un galu galā jāsaņem ziņa no Areja dēliem, lai uzzinātu, kāds tad ir lielais plāns. Lieki piebilst, ka ne viss iet kā plānots.

Ja esi tikai un vienīgi “cietās” zinātniskās fantastikas cienītājs, tad jābrīdina uzreiz, šī ir kosmiskā opera, kurā ar raķešu zalvēm apmainās veselas kosmosa kuģu flotes, virs planētām līst cīnītāju dzelzs lietus, un nav nekas cienīgāks, kā pretinieka kuģi ieņemt dodoties abordāžā. Ar zinātnisko izskaidrojumu vietām ir pavisam plāni un ja noplēš nost varonīgo cīņu aprakstus un saliek apakšā formulas un loģiku, tad nekas nesanāks. Taču ja vērtējam no sižeta spraiguma, notikumu attīstības dinamikas, tad autors ir līmenī aprakstot kaujas un Derova izaugsmi.

Derovs izaug ne tikai karjeras ziņā, būt par Marsa pārvaldnieka Augusta uzticības personu nav slikti, bet viņam ir jāpieaug arī emocionāli. Kā īsts sarkanais viņš zeltus ienīst, taču saprot, ka bez citu zeltu palīdzības viņa revolūcija nomirs nedzimusi. Viens cilvēks, lai arī cik individuāli varens viņš nebūtu, neko īpašu paveikt nespēs, ja nu nomirt kārtējā mocekļa nāvē. Tad nu viņam nākas ļauties kompromisam atzīt, ka arī ar zeltiem var sadarboties, un ja paveicas, nosliet tos savām idejām par labu. Zelti lielākoties ir pūristi, tie kuri uzskata, ka pasaule ir kļuvusi pārāk maiga, un zelti zaudē savu sākotnējo asumu. Viņuprāt globāls karš nudien nebūtu par sliktu, lai atgādinātu pārējiem savu vietu. Bet ir arī tādi, kuriem šķiet, ka pašreizējā iekārta, kas balstās un nevajadzīgu dominēšanu par pārējiem arī nav īsti lāgā. Derovs cenšas viņos iepotēt idejas, ka patiesībā jau visi cilvēki ir vienlīdzīgi un, ka zelts nebūt nav radības kronis, bet tikai reiz nepieciešamības dēļ radīts ierocis. Skaidrs ir viens, ka lielākā daļa no zeltiem savu iekaroto statusu tik viegli neatdos.

Derovam ir vēl viens papildus trumpis, pašu zeltu daba, viņi cīnās par dominanci, pakļaujas uzvarētājam, lai arī kādi būtu tā motīvi. Stiprākais diktē likumus. Oktāvija au Luna to ir darījusi pietiekoši ilgi. Taču katram kurš atrodas pie varas atradīsies savi ienaidnieki, kas uzskatīs, ka ir laiks mainīt valdošos un, protams, iecelt tornī sevi. Derovam ir iespēja politiski manipulēt ar esošo situāciju, bet nepietiek iemaņu. Taču iespēja ir, un arī tas prasīs no mūsu varoņa salauzt savu pasaules uzskatu.

Ja būsim pavisam godīgi, tad ar mīlestības aprakstīšanu autoram diez ko labi nav sanācis, un Derova Mustangas pāris ir tāds nu nekāds. Sižetam šī mīlestība ir vajadzīga, jo Derovam tas liek izvēlēties starp savu pagātni un esošo situāciju, piedāvā smagas izvēles, bet realizācija bija tāda dikti ieskicēta. Taču, lai nu būtu, šī taču ir grāmata par pasaules mainīšanu. Vēl viena darvas karotīte ir Derovs un viņa draugi. Draugi ir domāti tam, lai tie laiku pa laikam uzmestu, taču Derovam tie ir pavisam īpaši, viņa dzīve ir grābekļiem pilna.

Pasaule joprojām ir iespaidīga, autors ir piebārstījis tekstu ar informācijas drumstalām. Lasītājs kopā ar Derovu sabiedroto meklējumos ir spiests apceļot visu saules sistēmu, apskatīt gāzes gigantu pavadoņu pasaules un nokļūt pašā Saules sistēmas citadelē Lunā. Viss tiek darīts ar mērogu tiek izveidotas alianses, kaujai sagatavotas milzīgas flotes un pulcināti karavīri. Aptuveni var nojaust, ko kura planēta vai pavadonis ražo. Šo to uzzināsim par obsidiāniem un par vienu pavisam specifisku obsidiānu apakšgrupu ar, manuprāt, iespaidīgāko karotāju, kuru nācies sastapt – Ragnāru. Taču visam pāri stāv kauju apraksti, tie aizrauj.

Un grāmatas ļaunie tēli ir vienkārši apbrīnas vērti, viņu ambīcijas, kā jau visiem, ir varas sagrābšana. To neviens neslēpj, motivācija katram ir savādāka, vienam tā ir iespēja uzrāpties pāris pakāpienus augstāk, citam vienīgā iespēja noturēties pie varas, vēl kādam personīga atriebība. Te nav neviena, kurš būtu ļauns tikai paša ļaunuma pēc. Viņi lielākoties dara un daudz nerunā, ja mērķa sasniegšanai vajag izkaut ballītes viesus, viņi to darīs aci nepamirkšķinājuši, bet ja tas nozīmēs nomainīt frontes puses un biedroties ar agrāko ienaidnieku, tas viņus neatturēs. Vienkārši malači, jā, dažiem ir psihiskas novirzes, bet muļķi viņi nav un kā pretinieki – cienījami.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autors ir pacenties un noturējis līmeni arī otrajā grāmatā, iesākot lasīt nav iespējams nolikt grāmatu malā, tas nav reāli. Tādēļ ieplānojiet garo vakaru. Grāmata garantēti nodrošinās aizraujošu piedzīvojumu, krāšņus un iespaidīgus kauju aprakstus un biežus sižeta pavērsienus. Bonusā autoram visu to izdevies sarakstīt ne tikai aizraujoši, bet arī loģiski un saprotami.

PS. Man izdevās izsecināt to, kurš ir Arejs, un joprojām jūtos lepns par sevi.