Reizēm gadās tā, ka uz kādu dižpārdokļa izlasīšanu es spēju saņemties tikai pēc pieciem gadiem. Savulaik Millenium triloģija bija trakoti populāra, un nav jau ko slēpt – līdz ar ceturtās grāmatas iznākšanu tā kļūs vēl populārāka. Ja nupat Zvaigzne ABC neizdotu ceturto grāmatu, es noteikti būtu veiksmīgi visu atlikušo mūžu nodzīvojis šo grāmatu sēriju nelasījis. Taču apmeklējot Grāmatu izstādi 2016, man sanāca pieiet pie Zvaigznes ABC stenda un par nelielu, bet taisnīgu samaksu kļūt pat visu trīs pirmo sērijas grāmatu īpašniekam. Tas savukārt pamudināja mani izlasīt vismaz pirmo un uzreiz.

Žurnāla Millenium redaktoram Mīkaelam Blumkvistam vēl pavisam nesen šķita, ka viņš ir sasniedzis savas karjeras augstāko punktu. Nav jau nekāds joks atmaskot vienu no lielākajām biznesa haizivīm Vennestremu krāpniecībā. Taču tad viss sāka iet uz leju, viņa ziņu avots izrādījās nepatiess, un nu Mīkaelam nāksies doties cietumā. Viņš nolemj aiziet no žurnāla uz kādu laiku, lai pagaidītu vētras norimšanu. Šo Mīkaela piespiedu brīvdienu laikā pie viņa vēršas Vangera koncerna vadītājs Henriks Vangers, kurš piedāvā Mīkaelam uzrakstīt Vangeru dzimtas vēsturi un izmeklēt kādu četrdesmit gadus vecu slepkavību. Līsbete Salandere ir pilnīgi asociāla meitene, kurai dzīvītē ir nācies pieredzēt daudz ko. Patlaban viņa atrodas jurista aizbildniecībā un strādā firmā, kuras uzdevums ir informācijas apkopošana klientu vajadzībām. Līsbetei šajā jomā ir īpašs talants, viņa spēj atrast par cilvēkiem visslēptākās lietas.

Kā jau man tas ierasts, dižpārdokļus lasu ar zināmiem aizspriedumiem, nekad jau nevar zināt, cik daudz no slavas ir autora talants, cik veiksmīgs mārketings. Vēl tas, ka autors ir pārliecināts komunists, tas arī mani darīja aizdomīgu. Tātad biju no savas puses izdarījis visu, lai sevi vēl lasīt nesācis noskaņotu pret grāmatu vispār. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, grāmata nudien ir labs skandināvu krimiķis ar trillera elementiem, autora komunistiskie uzskati nedaudz spīd cauri, bet tas nāk sižetam tikai par labu.

Runājot standarta frāzēs, grāmata ir tā, kura turēs tevi nomodā līdz izlasīsi pēdējo lapaspusi. Mūsdienu lasītājam, sevišķi tādam, kurš šad tad izlasa pa kriminālromānam, uzreiz ir skaidrs, ka mazpilsētas ir visnotaļ bīstamas vietas. Tajās cilvēki nudien laipni ir tikai pa dienu un publiski. Pa naktīm tie dara tumšas lietas, slaktēs svešiniekus un savējos, katram ir pa kādam skeletam skapī. Vienu vārdu sakot uzreiz turi aizdomās visus par visu. Mīkaels nav lasījis skandināvu krimiķus, tādēļ viņam līdz secinājumiem ir jānonāk caur personīgo pieredzi. Šī pieredze sevī ietver urķēšanos citu cilvēku dzīvēs, konfrontēšanu un iemantojot visnotaļ nelāgu slavu Vangeru dzimtas radikālākajos spārnos.

Vamgeru dzimta sevī acīmredzot iemieso visu slikto, kas autoram sakāms par lielrūpniekiem un viņu dinastijām. Ir te daži labi elementi, bet arī tiem kapitāla saglabāšanas intereses stāvēs augstāk par morāles un ētikas jautājumiem. Papildus spriedzes pilnam sižetam autors mums pacenšas pavēstīt par zviedru uzņēmēju kapitāla izcelsmes avotiem un to ciešo sasaisti ar biznesu. Ja lasa šo lietu atrauti  no sižeta, sanāk, ka tieši zviedri ir vainīgi pie visām pasaules nelaimēm. Ja novēršamies no ārpolitikas un ekonomikas jautājumiem, tad izrādās, ka Zviedrijā piedzimt par sievieti nav diez ko labi, vēl sliktāk ir būt sievietei emigrantei vai tādai, kuru uzskata par garīgu atpalikušu. Te uz skatuves uznāk Līsbete.

Līsbete nevar būt droša pat no saviem valsts iedalītajiem aizbildņiem, viņa ir pilnīgi to varā. Tā kā viņa ir asociāla, tad viņai nav nedz draugu, nedz radinieku pie kuriem vērsties pēc palīdzības. Tādēļ visu nākas risināt pašai. Jāatzīst, ka Līsbetes problēmu risināšanas metodēs ir zināms šarms, un viņa īpaši neaizdomājas par kaut kādām garīgām vērtībām – piedošana un samierināšanās. Ir lietas, kas jādara, un galvenais ir neuzķerties. Šajā jomā viņa ir efektīva. Vispār jau autors Līsbeti ir padarījis par supervaroni, viņai ir fotogrāfiska atmiņa (lai kas tas arī nebūtu), un viņa ir hakere. Neizteikšos par autora izpratni par hakerēšanu (pašam jau ar nav nekāda lielā), taču tas ir labs veids kā ātri un nesāpīgi radīt negaidītus sižeta pavērsienus, izstumt no krūmiem pa klavierei un dažādi izklaidēt lasītājus. Lasītājam savukārt gribot negribot tas jāpieņem, jo Līsbete taču ir hakere. Jāatzīmē, ka šis pašpietiekamais cikls strādā labi un padara lasīšanu par aizraujošu padarīšanu.

Mīkaels bez Līsbetes būtu un paliktu panaivs žurnālists, kurš pat nespēj identificēt brīdi, kurā viņu “uzmeta”. Analītiskais aparāts viņam strādā, skaitās ekonomikas un finanšu guru, ja uz kaut ko sakoncentrējas, spēj paveikt brīnumainas lietas. Bonusā viņam patīk sievietes, precējies pats vairs nav, taču seksuālajā dzīvē viņš ir neizvēlīgs. Labprāt pārgulēs gan ar padzīvojošu sievieti, gan ar jaunu meiču. Redzēs, kā notiks nākamajās grāmatās, taču šajā es neko vairāk kā birku ‘neapdomīgs meitu ģēģeris’ es viņam piešķirt nevaru. Visu informāciju viņam uz paplātes pienes Līsbeta vai arī pārējie grāmatas varoņi.

Kā izklaidējošs krimiķis ļoti labs, sevišķi, ja pieņem autora spēles nosacījumus un negaidi, ka šis visus atrisinājumu tev iebaros lēni un pa kripatiņai. Te ir jāizbauda varoņu dzīve un rīcība, nevajag censties atminēt vainīgo, jo vainīga ir visa Zviedrijas sabiedrība kopumā, ļaundari ir tikai nepārdomātas sociālās politikas blakusprodukts. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, man patika, un šķiet, ka es saprotu kādēļ viņa ir tik populāra pasaulē. Nav nekas labāks kā redzēt, ka arī vienā no pasaules pārtikušākajām valstīm sabiedrība ir tikpat satrunējusi kā tavā dzimtajā viduvējajā valstī. Tas ļauj lieku reizi konstatēt, ka cilvēki nudien visur ir vienādi.