Ja man prasītu nosaukt bērnu dienu mīļāko piedzīvojumu grāmatu, “Noslēpumu sala” noteikti būtu no tām, kura pirmā ienāktu prātā. Tādēļ bija pat nedaudz kauns ņemt un lasīt šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu, šķita, ka es tāpat visu zinu no galvas. Taču pēdējo reiz es lasīju to gadus divdesmit atpakaļ, un izrādījās, ka mana atmiņa nemaz nav tik laba, kā domāju.

Piecus drosmīgus cilvēkus gaisa balons ir aiznesis uz neapdzīvotu salu Klusajā okeānā. Šeit viņiem kā tādiem robinsoniem ir jācenšas iekārtoties uz dzīvi; jau no pirmajām dienām ir skaidrs, ka Franklina sala būs viņu mājas uz nenoteiktu laiku. Tad kādēļ dzīvi nepadarīt komfortablu. Galu galā viņiem katram ir noderīgas zināšanas, kas kā reiz noder šādam pasākumam.

Sairess Smits ir izcils inženieris, Herberts Brauns nopietns botāniķis un dabaszinātnieks, Penkrofs kā jau īstens jūras vilks saprot šo to no kuģiem un galdniecības, Ģideons Spilets, lai ar’ žurnālists, bet tāpat kā daži mūsu ministri ir izgājis dzīves skolu, tādēļ šo to zina par medicīnu un medībām. Vēl ir Nebs, atbrīvots vergs, un lojāls Sairesam, kādam taču ir arī ēst jātaisa. Ja runā par šiem varoņiem, tad viņus tūdaļ varētu lādēt iekšā kosmosa kuģī un sūtīt uz Jupitera pavadoņiem, pāris gadu ceļā viņi nudien pat skarbāku vārdu nepārmīs. Visi ir tik psiholoģiski saderīgi, ka Vernam nav pat jāpievēršas mazās grupiņas iekšējiem konfliktiem. Vīri praktiski ir ideāli cilvēki, kuru sirdis ir kā dimanta oliņas (kā to teiktu Sprīdītis). Taču kā tēli viņi nepārliecina, ja nu vienīgi Airtons, bet pat tas ir tipisks sliktais, kurš kļūst labs. Pārējie ir vienkārši fasādes, aiz kurām slēpjas zināšanu krātuves.

Sala ir īsts paradīzes dārzs. Klimats varbūt ir paskarbs, taču tajā atrodamā flora un fauna ir tik daudzveidīga, ka liktu dabaszinātniekam sajukt prātā. Verns par to nesatraucas, tas ir tikai lieks iemesls izgāzt savas enciklopēdiskās zināšanas lasītājam. Tās gan šajā grāmatā pārāk nedominē un pat īpaši nenovērš uzmanību no galvenās sižeta līnijas robinsoniādes.

Arī kā robinsoni viņi ir izcili, Sairesam nav neizdarāmu lietu, viņš no nulles ir gatavs attīstīt civilizāciju vismaz līdz tvaika lokomotīves līmenim. Tas nekas, ka civilizācijā ir tikai pieci cilvēki. Tomēr autoram nav pieticis pacietības, lai ļautu cilvēkam izvērsties, viņš tiem izstumj no krūmiem klavieres darbarīku un šaujamieroču veidā. Līdz ar šo pavērsienu salu var arī sākt saukt par Noslēpumu salu. Jaunos salas iemītniekus pārsteidz atklāsme, ka viņi uz salas visticamāk nav vieni. Lieki piebilst, ka attapīgajam Sairesam tas kļūst saprotams pirmajam.

Tagad būs Maiteklis. Man bērnībā burtiski norāva jumtu, kad uzzināju, ka noslēpumainais svešinieks nav neviens cits kā kapteinis Nēmo un ka Airtons ir no Granta bērniem. Man tad tas likās autora viltīguma zenīts. Tagad man tā vairs nešķiet, nemaz jau tik veikls un viltīgs rakstnieks nav.

Grāmatas lielākais pluss ir tas, ka viņa lasītājam dod apziņu, ka pie noteikta zināšanu līmeņa nonākot uz neapdzīvotas salas, apķērīgam un praktiskam cilvēkam nebūs nekādas problēmas dzīvot komfortabli. Vismaz deviņpadsmitā gadsimta standartā. Papildus man ļoti ieinteresēja aprakstītās nitroglicerīna iegūšanas metodes. Nezinu kādēļ, bet šo procesu man aizrautīgi stāstīja arī ķīmijas skolotājas gan pamatskolā, gan vidusskolā. Tas vien liecina, ka šīm zināšanām ir praktiska nozīme.

Piedzīvojumi ir šis grāmatas neatņemama sastāvdaļai. Pirmais lielais piedzīvojums ir lidojums ar gaisa balonu, tad seko mežonīgas salas labiekārtošana, cīņa ar pirātiem. Tas viss tiek darīts nezaudējot cilvēcīgumu un optimismu. Runājot par laimīgām sakritībām, tad tās te ir biezā slānī un pieaugot var rasties secinājums: “Ja dodaties ceļojumā vienmēr līdzi ņemiet divus hronometrus ar izņemamiem stikliņiem, suni ar plānas dzelzs kaklasiksnu, personīgo kalpu un attapīgus cilvēkus. Ja vēl kas būs vajadzīgs, to atgādās ar zemūdeni.”

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Šis nu Vernam ir izdevies īsts klasiskais izdzīvošanas stāsts ar piedzīvojumu elementiem. Pusaudžu gados noteikti ierosinās fantāziju un kas zina liks saprast, ka skolā iegūtās zinības attiecīgā situācijā var noderēt.