Pēc Dēmonu cikla pirmās grāmatas Warded man izlasīšanas es biju entuziasma pilns, forša pasaule, liels noslēpums un interesanti varoņi. Tā kā biju iegādājies visas sērijas grāmatas, tad pie nākamās ķēros klāt nekavējoties.

Cilvēce lēnām tuvojas savām beigu dienām. Pilsētās, kurās reiz dzīvojuši desmitiem tūkstoši, ir palikuši vairs tikai tūkstoši. Cilvēku vairāk nekļūst, un laiku pa laikam dēmoni kādu paņem. Palikušajiem atliek vien slēpties aiz savām aizsardzības zīmēm un gaidīt rītausmu. Var jau visu laiku dzīvot aiz šīm zīmēm un baidīties, bet leģendas vēsta par Atbrīvotāju, kurš apvienos visus atlikušos cilvēkus un pilnībā atbrīvos pasauli no dēmoniem. Daži runā, ka Atbrīvotājs būs karavadonis, daži, ka pravietis. Pagaidām cilvēci pie dzīvības tur cerība uz Atbrīvotāju.

Par grāmatu ir grūti uzrakstīt tā, lai nenomaitekļotu saturu, bet centīšos no tā izvairīties. Pirmais jautājums, kas rodas lasot šo grāmatu ir – kur pie velna ir palicis Arlens? Jo pēkšņi pie apvāršņa parādās pavisam jauns varonis Džardirs (Jardir) no Krasias. Grāmatas pirmā tiek veltīta šim varonim. Okei, ir jau forši, ka autors nolemj attīstīt kādu no pirmās grāmatas varoņiem, piešķirot tam papildus dziļumu, iepazīstina ar Krasias kultūru (nekā unikāla tāds musulmaņu miesta atveidojums un nedaudz japāņu karavīru kodeksa.). Taču visas šīs divsimt lapaspuses pirmās grāmatas notikumi netiek attīstīti. Varēja jau kaut kā inkorporēt to visu lasītāja pieredzi nepārtraucošā veidā.

Otra lieta, kas mani kaitināja, ir korlingu nobīdīšana otrā plānā. Ar Arlena un Džardira parādīšanos korlingi kļūst par gaļu, kuru kapā visi, kuriem vien nav slinkums. Un tas viss pateicoties jaunajām kaujas zīmēm. Odas jautājums, ja jau no seniem laikiem visas šīs labās lietas bija zināmas, kā tad tas nācās, ka cilvēki visu pakāsa?

Kad autors beidzot nonāk līdz Arlena, Līšas un Rodžera, tad viss stāsts pārvēršas. Bet arī ne labākajā nozīmē. Otrā grāmatas trešdaļa ir iestiepta līdz ārprātam, nekas lāga nenotiek. Līša izrādās ir īsts Einšteins, un visi ciematnieki pie pareizas motivācijas izcili dēmonu slaktētāji. Tādēļ autoram atliek vien nodarboties ar mīlestības lietām. Līšu mīl visi, bet viņa nevar sev īsto atrast. Arlenu arī mīl visas, taču viņam dēmonu klopēšanai sievišķis nav vajadzīgs. Labi, viņš mīl Līšu, bet tipiskā YA manierē viņš to tā uzreiz neteiks. Rodžers ar savu lautu visam pa vidu ir kā piektais ritenis, toties viņam ir gadījuma sekss, kā jau tas māksliniekam pienākas. Tā nu viņi tur visi ņemas un, šķiet, ka korlingi atstāti novārtā.

Bet ir jau arī labas lietas, autors padziļina pasaules detalizāciju un uzzinām, ka ar korlingiem viss nemaz nav tik vienkārši, kā sākumā likās. Ne visi no viņiem ir tādi, kas uzbruks neskatoties uz briesmām, viņiem ir sarežģīta sociālā struktūra. Ar tām kripatām, ko autors pabēra, pietika, lai es izlemtu, ka noteikti izlasīšu arī nākamo grāmatu. Viņam labi padodas arī kultūras sadursmes atainojums, par reformām patriarhālā karavīru sabiedrībām. Viņa pasaulē nekas nenotiek vienkārši, pat ja tu esi supervaronis un tavu vārdu uzklausa tūkstoši, tu esi atkarīgs no sabiedriskās domas. Sevišķi grūti tas nākas, ja izmainās ierastā vide. Džardirs dabū pamatīgi nosvīst, lai saglabātu savu statusu un apliecinātu savu Atbrīvotāja būtību. Un kā jau austrumu kultūrā pienākas te ir daudzas intrigas, kur ienaidnieki smaida viens otram, tai pat laikā meklējot iespēju novākt savu pretinieku.

Beigās grāmata izkustējās no vietas, taču lasīšanas pieredzi es vērtēju kā apmierinošu. Man pāris reizes bija jāpiespiežas, lai atkal atsāktu lasīt. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Šī nav no tām ar kuru es uzbāztos sev pazīstamiem cilvēkiem. Koncepcija ir laba, taču šajā grāmatā notikumi risinās gliemeža ātrumā un dažbrīd tie pat nav svarīgi pašam sižetam.