Tagad man no “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatām ir palikušas vai nu ļoti labas vai arī tādas, kurām bail ķerties klāt. Šo es bērnu dienās noteikti esmu lasījis, taču atmiņas par to man ir visnotaļ izplūdušas, un grāmatu atpazinu tikai pēc vāka.

Nesen ir beidzies Lielais Tēvijas karš, un dzīve mazajā Ličkas ciema kolhozā pie Sevana ezera krasta sāk sakārtoties. Vīri atgriezušies no frontes veiksmīgi noslēguši kolektivizāciju un pilnā sparā nododas lauksaimniecībai un lopkopībai. Ņemdami piemēru no pieaugušajiem, vietējie jaunieši Armens, Grikors , Kamo un Asmika nolemj kļūt par izcilā Mičurina sekotājiem un attīstīt meža putnu fermu. Vahtangs Ananjans savās grāmatās saistoši un talantīgi stāsta par padomju bērnu laimīgo un interesanto bērnību, viņu dzimtenes mīlestību un cenšanos izaugt par derīgiem cilvēkiem.

Tipisks pionieru stāsts, autors pieturas pie visām žanra galvenajām tradīcijām. Ir bariņš bērnu, kuri ir lieli aktīvisti, viņi ģenerē idejas un stāsta par tām pieaugušajiem. Pieaugušie tās visādi atbalsta un apstiprina. Tad vēl ir pāris autsaideri, kuri ir nedaudz nogājuši no ceļa, tie atkrituši no kolektīva un slapstās baram apkārt, taču nav īpaši ļauni. Papildus klāt piejaucam vietējo novadpētnieciskās informācijas izziņas avotu, šajā gadījumā tas ir vectēvs Asaturs. Asaturs ir ciema mednieks, Vorošilova strēlnieks un kara laikā ciemata apsardzes priekšnieks, viņam ir pilna galva ar leģendām. Vecais ir arī īsts vecās pasaules relikts, viņš vēl atminas pirmsrevolūcijas tikumus un māņticības. Tā nu jauniešiem ir pašiem no kā mācīties un ko mācīt.

Pirmā grāmatas daļa ir veltīta tam, lai izskaidrotu jaunajam padomju jauneklim to, kā pareizi nodibināt stārtapu. Ja kādam šķiet, ka kraudsorsings un kraudfandings ir kaut kāds mūslaiku izgudrojums, viņiem vajadzētu izlasīt šo grāmatu. Meža putnu ferma ir tipisks stārtaps, kur bērni salasījuši veselu kaudzi ar savvaļas putnu olām nolemj nodarboties ar putnu hibrīdu selekciju. Telpas un perētājvistas tiek savāktas no vietējiem, paiku dod kolhozs, un pasākums attīstās. Par peļņu tāpat kā lielākajā daļā stārtapos nav pieņemts runāt. Bērnu darbs un entuziasms ir laba biznesa priekšnosacījums.

Otrā daļā autors ir sapratis, ka ar putnkopības aprakstiem tālu netiks, un ir laiks saldumiem. Pēckara gados, iespējams, konfektes nomaļos ciemos neviens nebija redzējis (tad jābrauc uz Tbilisi vai Erevānu), tādēļ uz skatuves uznāk medus. Grikors ir nopietns kārumnieks, viņš ir gatavs ēst jebko. Laikam tas kritiens no koka būs sagrūdis viņam ne tikai kāju. Puisis ir gatavs cept šašliku arī no lapsas. Ja runa iet par medu, tad pat kliba kāja viņam nebūs šķērslis. Īsumā, Grikora vadībā medus tiek atrasts, krūkas ar bišu saimēm nodotas kolhozam, un bērni atkal ir izcēlušies. Papildus atrod arī vietējās nozīmes varoņa pēdējo atdusas vietu, plus zeltu un dārgakmeņus, bet vai tad ar zeltu paēdīsi? Vectēvs Asaturs bonusam nodzied dziesmu kurdu valodā.

Trešajā daļā jaunajiem naturālistiem ir padomā atgriezt kolhozam ūdeni. Lai arī Ličkas ciems atrodas Sevana krastos, vasarā ar ūdeni te ir pašvaki, sējumi nokalst un putni nosprāgst. Kaut kas ir jādara. Šķiet, ka vecākie ciema iedzīvotāji, lai ar cīnījušies pie Oderas, kā nonāk savā ciemā, tālāk par pāris kilometriem no tā neiet. Ne bērnībā, ne jaunībā. Tā nu sanāk, ka jaunie naturālisti stundas gājiena attālumā atrod interesantas vietas un lietas, par kurām raksta avīzēs un gudri vīri kasa pakausi. Pat vecais mednieks Asaturs savas māņticības pārņemts nekur lāgā ārpus ciema nav bijis. Pilnīgi šķiet, ka Ličkas ciemā kājas pirmie izgudroja Armens, Asmika un Kamo. Par lielajiem kolhozniekiem es vispār neizteikšos, viņi bez ūdens apgādes tā sakot iznieko sēklu fondu sējot vietās, kur jau zināms nekas neaugs.

Grāmata izlasās vienā rāvienā, nevajag pat dejas tamburīnu pavadījumā. Ja gribi uzzināt kā izaugt par derīgu padomju cilvēku, noteikti izlasi! Lieku 6 no 10 grāmatām, nav vairs tas vecums, lai tikai uz vienkāršiem piedzīvojumiem vien pavilktos. Bērnu dienās atzītu par ne sliktāku kā Zentas Ērgles “Mūsu sētas bērni”.