Beidzot atkal pieķēros “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijai. Paskatoties uz grāmatas vāku vien, uzreiz bija redzams, ka autori piedāvās episki piedzīvojumu cara laiku Latvijā. Zinot abu autoru propagandas tradīciju, bija skaidrs arī tas, ka marksisma ļeņinisma idejas te būs pārpārēm. Tā kā grāmata ir plāna, tad daudz nesatraucos, paspēšu izlasīt vēl pirms paliks slikti.

Beļģijā, Lježā, no Rīgas aizbēgušais revolucionārs un terorists ar iesauku Fausts strādā pie jauna paveida elles mašīnas, ja viss paveiksies, tad varēs uzspert gaisā veselu kazaku vienību. Līdzi paņemta arī viņa māsa Dīna (segvārds Grietiņa), tā vēl apgūst revolucionārās pamatidejas. Tepat atrodams arī leģendārais Atamans, viņam biedri uzticējuši sagādāt ieročus. Kapitālistiem jau vienalga, kam uzsist gaisā plinti, ja tikai ir nauda. Darījums tiek noslēgts, jāatrod vien 250’000 tūkstoši rubļu, lai piegāde notiktu. Atamans ar Grietiņu atgriežas Rīgā naudas meklējumos. Pa ceļam viņi atrod negaidītu sabiedroto, kādu žurnālistu Žoržu Šampionu, kurš labprāt pret stāstu palīdzēs ievest nelielu ieroču partiju.

“Kaujas maršs lai rindām pārdun.
Lai triecam liekās runas pie joda.
Klusāk, oratori!
Vārdu
Biedram mauzerim dodam.”

Teikšu, kā ir, mani šajās grāmatās paustās idejas neuzrunāja, domāju, ka mūsdienās no autoriem sanāktu labi ISIS un Al Quaeda ideoloģijas propagandētāji, jo šeit atrodamie varoņi pēc būtības ir tādi paši indivīdi. Viņi uzskata, ka zina kā vislabāk būs sabiedrībai, vienīgā nodarbošanās ir profesionāli revolucionāri, un dara visu, lai provocētu varas pārstāvjus uzbrukt strādniekiem. Veic dažādas provokācijas, tas ir, koncerta laikā uzsper gaisā pa kārtības sargam, un tas jau nieks, ka bijā iet pāris garāmgājēju vai nevainīgu cilvēku. Revolūcija prasa upurus.

“Kas tas par lielisku biedru, kas neprot pakļaut personiskās tieksmes vispārības interesēm? Kamēr tavs Atamans nebūs izlauzies līdz šai vienkāršai atziņai, no viņa vairāk ļaunuma, nekā labuma!”

Nezinu, savulaik, iespējams, šī grāmata lika aizdomāties par varonīgajiem revolucionāriem, kas nežēlodami nedz savu, nedz citu dzīvības cīnījās par vispārības interesēm, tā teikt, modināja strādnieku un zemnieku cīņas garu pret apspiedējiem. Taču patiesībā jau šajos procesos nevienam atsevišķam indivīdam nav liela nozīme. Tie parādās vēlāk, kad vēstures rakstītājiem vajag izveidot vienotu naratīvu, kurš tad vienkāršā notikumu ķēdē atainotu sarežģītu procesi. Tas tad ir laiks, kad parādās varoņi. Tas nekas, ka visu izdara pelēkās masas un par varoņiem sevi pasludina tie, kas izraujas pie varas.

Šeit autors mēģina glorificēt cīņas veidu, kas mūsdienās ir klasificējams kā tīrs terorisms, kurā noteikta grupa nodefinējusi vispārības intereses aizrautīgi par tām cīnās. Viņi dienas pavada konspiratīvajos dzīvokļos, vakaros rīko reidus publiskos pasākumos. Uzskata, ka visi viņu idejas atbalsta un pēc revolūcijas viņi dzīvos ideālā pasaulē. Naudu iegūst ar ekspropriāciju, taču ir godīgi apzagtajam vienmēr atstāt kvīti. Nav taču nekādi anarhisti. Pēc viņu pašu uzskatiem viņi dzīvo pilnīgi distopiskā pasaulē, kuru neviens slikts darbs vairs nevar padarīt vēl ļaunāku. Tādēļ jāņem rokā stroķis un jāiet šaut varas pārstāvji.

Autoru uzdevums ir bijis arī parādīt to, kā Latvijas iedzīvotāji jau no piektā gada ir bijuši aktīvi prokomunisti un tādēļ nonākšana PSRS tautu saimē nav nedz nejaušība, nedz ārēji uzspiesta. Tā likumsakarīgi izriet jau no notikumiem cara laikos, kad marksisms pilsētās un laukos ir zēlis un plaucis. Centušies jau ir cik jaudas, notikumi nudien ir spraigi kā mazbudžeta B kategorijas trillerī, ir pat revolucionāro mīlestību iepinuši, bet tik un tā revolucionāri izskatās kā ar ideju apsēsti fanātiķi.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, laba kā PSRS laiku propagandas piemērs, kad zem spraiga sižeta tika slēpta valdošā ideoloģija un tika pārrakstīta vēsture lasītāja galvā. Ieteiktu lasīt, lai atrautos no tādiem nopietniem darbiem kā “Ielu cīņu taktika”. Fonā noteikti vajag klausīties Majakovska dzeju.