Es diezgan ilgi svārstījos par to, vai lasīt vai tomēr nelasīt šo grāmatu. Cik nu biju redzējis internetā citātus no šīs grāmatas, tie parasti bija par seksu vai piparotu teicienu virkne. Lasīt 600+ lapaspušu grāmatu par meksikāņu literātu seksuālajiem piedzīvojumiem mani pārāk nevilka. Taču papētījis papildinformāciju par autoru un izlasījis pāris normālas atsauces sapratu, ka ir jālasa. Kaut vai tādēļ vien, lai paplašinātu savas zināšanas par meksikāņu literatūru. Grāmatu saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC.

“Mežonīgie detektīvi” ir sarežģītas struktūras polifonisks darbs, kas vienlaikus ir stāsts par neiespējamiem meklējumiem (galvenie varoņi dzen pēdas Meksikas plašumos pazudušai dzejniecei), viltus detektīvs un viltus trilleris, ironisks vēstījums par septiņdesmito gadu literatūras avangarda kustībām, Bildungsroman, alkohola un narkotiku miglā tītu klejojumu apraksts, Meksikas un visas Latīņamerikas politikas un vēstures mozaīka un autobiogrāfisks sacerējums…

Par struktūru anotācijā nudien nav samelots, reti kad gadās lasīt šādu grāmatu mozaīku un nedusmoties uz autoru. Grāmata nosacīti sastāv no trīs daļām – viena ir par kādu jaunu meksikāņu dzejnieku vārdā Huans Garsija Madero, kurš, apvienojot jurisprudences studijas ar savu kaislību pret dzeju, nejauši kļūst par viscerālo reālistu. Tas tāds dzejnieku grupas nosaukums Meksikā septiņdesmitajos, kuru mērķis bija satriekt pīšļos esošos dzejniekus – autoritāšu un ministriju roklaižas un pacelt dzeju jaunā kvalitātē. Te viņš sastop Arturo Belano un Ulisu Limu, viscereālo reālistu idejas nesējus un propagandētājus. Tas ir nieks, ka par viņiem ir slikta slava un no grupas neviens nemaz neko īsti nav sarakstījis, kur nu vēl publicējies. Idejai saknes atrodamas divdesmito gadu stridentismā, kuras spožākā pārstāve bija kāda dzejniece Serseja. Pēc tam viņa pazuda Sonoras tuksnešos uz neatgriešanos.

Šī grāmatas daļa ir jaunā autora tīksmināšanās par savu ekskluzivitāti, par to, ka viņš pieņemts kā dzejnieks starp citiem dzejniekiem. Un ne jau šādā universitātes profesoru pakaļskrējēju grupā, bet visrevolucionārākajām no iespējamajām. Te katrs vismaz vārdos ir maoists vai trockists un saprot, ka revolūcijai ir jāsākas arī dzejā. Nenoliedzami šis pasākums, lai arī nograuj viņa mācību plānus, toties būtiski bagātina seksuālo dzīvi. Šeit autors apraksta meksikāņa dzejnieka grūto ikdienas dzīvi, kas sastāv no: dzert, drāzties, klaiņot, dzert un drāzties periodiem. Laiku pa laikam grupā notiek šķelšanās, rindu tīrīšana un mūžīga vaidēšana par to, ka viņi nekad netiek publicēti. Taču autors to visu pasniedz kā pašu par sevi saprotamu lietu, un tā kā aprakstītais labi iekļāvās manos stereotipos par dzejniekiem, tad viss šķita ticami. Sevišķi ticami bija tie momenti, kur avangardisti nosodīja citus dzejniekus, neuztraucoties par tādu lietu, ka neviens no viņiem nebija lasījis to darbus.

Otrā daļa, visbiezākā no visām aizņem dažādu literātu, dzejnieku un vienkāršu cilvēku atmiņas par Arturo Belano, reizēm par Ulisu Limu. Tās sakārtotas hronoloģiski, satur daudz atsauču viena uz otru. Reizēm viens un tas pats atgadījums tiek apskatītas no daudziem skatu punktiem. Autors ir pacenties un šajā daļā ir atsaucies, šķiet uz pārsimts meksikāņu dzejniekiem. Taču nevajag satraukties, tas viss tikai izklausās sarežģīti, patiesībā autors savus tēlus ir izveidojis labi un viņu atsevišķie stāsti organiski iekļaujas lielajā metastāstā par viscerālo reālistu līderu patieso dabu. Ja pirmajā daļā mēs viņus redzam kā slavas oreola apņemtus epizodiskus tēlus, tad šeit varam kopā ar daudziem labvēļiem un nelabvēļiem mazgāt viņu netīro veļu. Šādas lietas lasītājam vienmēr patīk, sevišķi, ja autors uzreiz nebliež ārā visu, bet lēnām pilina pilienu pa pilienam uz faktu stalaktīta. Reizēm kaut kas noiet greizi, un viss iepriekš uzzinātais izrādās interpretējams dažādi, tomēr beigu beigās var gūt labu priekšstatu par Arturo Belano un Ulisu Limu. Bonusā vēl iegūstam informāciju par dažādiem kompleksiem nomocītiem otrā plāna varoņiem. Par to, kā viņi dzīvē izsitušies vai nogrimuši, un kas tad īsti beigās sanāca ar to viscerālo reālismu. Manuprāt, tieši šajā daļā parādās autora rakstīšanas talants, jo, lai cik rindiņas katram varonim netiktu atvēlētas, tie atstāj noslīpētu tēlu iespaidu.

Trešā daļa ir tā, kuru var saukt gan par trilleri gan par detektīvu. Šeit jaunais dzejnieks Arturo Belano, Uliss Lima un kāda mauķele Lupe, bēg no sutenera un pie reizes meklē Serseju. Te var atrast visu ko. Gan ceļojumu, gan piedzīvojumus, gan dažādus ar dzeju saistītus terminus, gan ar Mehiko ielu slengu saistītus izteicienus. Tas laikam, lai parādītu, ka katram sabiedrības slānim ir savs slengs un ar to, ka tu zini viena slenga definīcijas vien nepadara tevi par labāku cilvēku.

Vai es šo grāmatu es ieteiktu lasīt citiem? Domāju, ka jā. Cilvēkam ir jābūt gatavam lasīt grāmatu, kurai īsti nevar paredzēt turpmāko sižetu, kur viss notiekošais nav smuki sakārtots pa plauktiņiem un saprast visu kopainu tikai tad, kad esi izlasījis visu grāmatu, laiciņu apdomājis un salcis visu mozaīku kopā bildē. Jābūt arī gatavam, ka katram šī bilde izskatīsies nedaudz savādāka.

Es nevaru apgalvot, ka viss ko grāmatā izlasīju, man patika, taču teksts ir sarakstīts un iztulkots kvalitatīvi ar glancīti. Sākumā ir jāpierod, ka dzejnieki ir tieši, egoistiski un parupji ļaudis. Tāpat es neapgalvoju, ka es sapratu visus romāna slāņus, jo man nav ne jausmas par meksikāņu dzejnieku strāvojumiem septiņdesmitajos gados. Varu derēt, ka tie, kas šajā lietā kaut ko saprot, ir vai nu pārskaitušies vai pārsmējušies. Manas zināšanas sniedzās tikai vēsturē un revolūciju jautājumos. Grāmata viennozīmīgi ir no tām, kas paliks atmiņā uz visu mūžu un garantēs vielu pārdomām vēl daudzus mēnešus pēc tās izlasīšanas. Lieku 9 no 10 ballēm, tagad nedaudz atvilkšu elpu un tad ķeršos klāt slavenajam 2666, kuru autors tā arī nepaspēja pabeigt.