Mazais Bizons by Arkādijs Fīdlers

Pēc iepriekšējo indiāņu grāmatu izlasīšanas man bija grūti saņemties izlasīt arī Mazo Bizonu. Bet viņa bija pēdējā atlikusī, un indiāņu grāmatu šajā sērijā vairs nebūs. Taču vēl grūtāk bija tas, ka šī grāmata man no bērnības ir bijusi sirdij tuva. Nu jau mani vairs nav jāpārliecina, ka bērnu dienu grāmatas labāk nepārlasīt un atstāt tādas, kādas tās palikušas atmiņās. Taču plāns jāpilda, un nav ko ļauties sentimentam.

Ja ticam autora priekšvārdam, tad savulaik Mazais Bizons ir sarakstījis grāmatu pats par sevi, bet ASV viņa pirmo versiju izdevēji ir atteikušies izdot, un tam nācies aprakstīt visus notikumus daudz piezemētāk un baltā cilvēka jūtas saudzējošāk. Autors nolēmis šo netaisnību labot, saucot šo stāstu par Mazā Bizona īsto biogrāfiju, kas sarakstīta balstoties uz viņa grāmatu un sarunām ar viņa dzīvi palikušajiem radiniekiem.

Šis nudien ir patiešām izdevies stāsts par Melno Pēdu cilts pēdējiem brīvības gadiem. Nezinu, cik autors te piedomājis cik patiesība, bet velk uz lielu patiesības daļu. Tā ir biogrāfija, te nevar runāt par spraigu sižetu vai negaidītiem notikumu pavērsieniem, tā ir Mazā Bizona dzīve. Dzīve, kuras laikā viņa ciltij tika nolaupīti bizoni, zirgi, brīvība un beigās arī vēlme dzīvot. Daudz tiek veltīts bērnības atmiņām, laikam, kad pasaule bija neizprotamāka un bizoni treknāki. Kad ciltis brīvi auļoja pa prēriju un karoja savā starpā. Kad Melnās Pēdas naidojās ar Vārnām, un nevienam nebija nekādas daļas par baltajiem cilvēkiem.

Jau no iepriekšējām grāmatām zināju, ka autoram piemīt talants rakstīt par cilvēkiem, un jā, arī par dabu. Galu galā viņš ir dabaszinātnieks. Arī te viņam viss izdodas nepiespiesti, nezaudējot Mazā Bizona Dzīves pavedienu un neieslīgstot garas apcerēs. Lasītājam pašam atliek izvērtēt indiāņu rīcības racionalitāti, nosodīt bālģīmjus un fermerus. No nākotnes perspektīvas ir viegli pamanīt pagātnes pāridarījumus, kurus radīji baltā cilvēka pārākuma apziņa, kuri iznīcināja daudzas kultūras, lai iekarotu sev jaunus apvāršņus. Taču pat pirms viņu atnākšanas viņu ievazātās slimības bija jau pamatīgi samazinājusi vietējo populāciju un sadzīšana rezervātos bija tikai laika jautājums. Visskarbākais ir tas, ka šādas lietas notiek joprojām Amazones mūžamežos, kur arī lēnu garu vietējos nīdē ārā un padzen no mājvietām; viss progresa (naudas) vārdā.

Var jau teikt, ka tagad bijušo kolonizatoru pēcteči atzīst savu vainu, atdevuši vietējie pāris teritorijas un nostiprinājuši reiz pret stikla krellēm iemainīto zemesgabalu lietošanas tiesības likumīgā ceļā. Tomēr to kultūru, ko viņi ir izpostījuši, nekas vairs nespēs atgriezt. Es nesaku, ka indiāņiem būtu bijis jādzīvo brīvā dabā un no viņiem jāizolējas, tomēr būtu bijis daudz labāk, ja viņi tiktu civilizēti humānākā un daudz lēnākā tempā. Bet no vēstures jau neviens nekad nemācās, kurus gan interesē kaut kādi vietējie, kuri nespēj dot pretsparu.

Šī ir grāmata, kuru pārlasot tā izrādās tieši tāda, kāda tā palikusi manās atmiņās. Stāsts par bezrūpīgu bērnību, indiāņiem, kuri pārcieš dažādas grūtības. Daba viņiem neko daudz kaitēt nevar, taču viņi ir bezspēcīgi pret ieročiem, slimībām un kolonizāciju. Atliek tikai padoties, sēdēt savā zemes pleķī atkarīgiem no žēlastības un noskatīties, kā viņu kultūra mirst. Mazais Bizons bija cīnītājs, viņš centās iemācīties domāt kā baltais, lai cīnītos pret viņiem ar viņu pašu metodēm. Taču ar zināšanām vien nepietika, jo viņš bija svešais. Skumji, bet patiesi. 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt.

Pēdējais mohikānis (The Leatherstocking Tales #2) by Džeimss Fenimors Kūpers

Nolēmu neizstiept savas mocības līdz bezgalībai, un pēc Izraidīto ceļa ķēros klāt arī šai grāmatai. Ja kāds ir bērnību pavadījis Zentas Ērgles pionieru grāmatā, viņš zinās, ka mohikāņi kotējas augstu. Es šo grāmatu esmu lasījis, taču neko par to daudz neatcerējos. Galvenos tēlus jā, bet notikumus nē.

Un izrādās – tam ir pamatots iemesls, un tam nav nekāda sakara ar manu švako atmiņu. Kā rakstīts grāmatas anotācijā: “Ievērojamā amerikāņu rakstnieka indiāņu eposa trešais romāns, kurā tēloti iemīļotā varoņa Nati Bumpo teku zinātāja un mednieka jaunība un 1757. gada karš starp Angliju un Franciju par Amerikas teritorijām.” Melots te nav; tā tiešām ir, bet nekā vairāk.

Mūsdienās šo autoru sauktu par grafomānu un viņa blogu lasītu tikai divi radījumi – viņš pats un viņa suns. Bet laikos, kad viņš sasniedz slavas zenītu, tautas masām dikti patika vienkārši un tieši stāsti. Galvenais daudz piedzīvojumu, baltā cilvēka pārākums, kāda asiņaina ainiņa nodevība un gatavs dižpārdoklis. Mūsdienās nekas daudz jau nav mainījies, taču rakstniekam ir jāiespringst, lai izlīstu cauri izdevniecību filtriem.

Ja esi kritis uz dabas aprakstiem, tad šī grāmata tev noteikti ies pie dūšas. Brīžos, kad galvenie varoņi dodas ceļā, neapskatīts nepaliks neviens krūms, neviens nolauzts žagars nepaslīdēs garām autora vērīgajai acij. Pat nodevīgo mingu-hūroņu-irokēzu varzas uzbrukums netraucēs autoru aprakstīt kāda ozola labo noaugumu un zaru tiekšanos pret debesīm. Ja no grāmatas izmestu dabas apskatus, tā samazinātos vismaz par septiņdesmit procentiem. Bet tad lasītājs paliktu neziņā par miglas vāliem virs upes vai putnu dziesmām, kas skan mālos aplūkojot indiāņa pēdas! Vai autors ir labs dabas aprakstītājs, nē, viņš nezina mēru. Ļaunas mēles pat melš, ka ar botāniku ar’ viss neesot kārtībā. Par bioloģiju – pat es pamanīju viņa bebru ciema aprakstā, rodas iespaids, ka Kanādas pierobežā tiem tur ir bijusi vesela civilizācija.

Galvenais varonis Vanagacs, saukts arī par Zvērkāvi, Nati Bumpo, Ādas zeķi un Briežu nāvi (to gan lieto tikai padebīlie mingi-hūroņi-irokēzi (reizēm arī oneidi), kuriem nedalec, ka tā sauc viņa plinti). Uzaudzis kopā ar delavaru indiāņiem (tie paši mohikāņi), ir uzticams karalienes pavalstnieks. No bērnu dienas klaiņojis par mežiem, garš slikto indiāņu hitlists. Sarunu uzsāk ar vārdiem: “Es kā baltais cilvēks…” Labprāt iesaistās visās avantūrās, nav precējies un diez vai arī būs. Vienmēr būs gatavs apšaut sliktos indiāņus. Nav iedomājams bez saviem uzticamajamiem pavadoņiem – pēdējiem mohikāņiem Čingačguku un Unkasu. Mīl daudz runāt, un dabā nemaz nav tik trāpīgs šāvējs kā visi viņu liela.

Brīžos, kad plinte neder, talkā nāks komandosi Čingačguks un viņa dēls Unkass. Vīri praktiski nerunā, ja vien tie nav poētiski stāstījumi par aizgājušiem laikiem. Čingačguks labprāt tur muti un slapstās ap ugunskuru. Unkass ir karstasinīgāks par tēvu un labprāt izmanto sevi par lielgabalu gaļu, mesties pārdrošā uzbrukumā ir viņa vājība. Reizēm tas izdodas, reizēm – ne visai. Dialogi ar šo brašuļu iesaisti parasti skan kā: “HA!”. Nedomājiet, ka viņi ir knāpšļi, arī viņiem ir vismaz četras iesaukas – spalvainā čūska – viena no tām.

Heivarts, Saukts arī par Dankenu un Majoru ir karavīrs. Jēgas no viņa nav nekādas, tikai mīlestība. Viņš ir nelaimīgi iemīlējies sava priekšnieka meitā. Māk šaut, bet krūmos īsts nepraša. Izskatās, ka britu karaspēkā tolaik kalpoja garīgi nepilnīgi cilvēki, bet norakstīsim visu uz jaunā cilvēka kaislību. Puisis tā grib precēties, ka vairs nevar turēt. Rada vairāk problēmu nekā Vanagacs var izstrēbt, bet tas netraucē viņiem būt draugiem.

Kora un Alise agrāk pieminētās ģenerāļa meitas. Katrai ir sava pagātne, Kora ir nedaudz pietuvināta realitātei un tādēļ laiku pa laikam uzvedas adekvāti. Alise, nu ar Alisi ir pavisam švaki, viņa lielākoties izklausās kā nedaudz salietojusies, un sasparojas tikai īpaši dramatiskos brīžos. Šie skuķi tiek nolaupīti un atbrīvoti, lai tos atkal nolaupītu. Nudien nesaprotu Dankenu-Majoru-Heivartu, tas tik nevīžīgi izturas pret savu iemīļoto, ka ļauj to nolaupīt visu laiku.

Galvenais laupītājs Magva, viņš arī Viltīgā lapsa ir visu mingu mings, cilvēku ar tik melnu sirdi nav iespējams atrast; ar savu viltu viņš ir zem sevis sapulcējis mingu-hūroņu-irokēzu brandžu, lai ar frančiem kopā skalpētu angļus. Un tad viņš uz vientuļas meža takas sastop Koru. Puisim aizkrīt širmis, un viņš ir gatavs uz visu, lai dabūtu sev otro sievu. Lieki piebilst, ka potenciālā otrā sieva nav sajūsmā. Viņam ies grūti reizēm, viņš vajās, reizēm viņu vajās.

Tomēr pat šim autoram reizēm gadās apskaidrības mirkļi, un paskatoties uz savu psalmu dziedātāju Gamutu, sauktu arī par Dāvidu, pat viņš saprot, ka ir radīts tāds velna padēklis un plānprātiņš, ka to aiz cildeniem vārdiem nenoslēps, tādēļ šim puisim atvēlēta ciema idiota loma.

Kad lasītājs beidzot ir izbūries cauri katra no varoņu četriem vārdiem, iepazinis indiāņu cilšu sinonīmus un vairs nebīstas no tā, ka katrā rindkopā šķietami parādās jauni tēli un jaunas ciltis, tad arī grāmata beidzas. Atliek vien noelsties indiāniskā manierē “Ha!”, aizvērt vākus un pēc pāris gadiem atkal prātot, par ko tad īsti ir šajā grāmatā? Tā kā ar šo grāmatu man nav saistītas nekādas bērnības atmiņas, jo tādam ūdenim grūti noturēties atmiņā, lieku 3 no 10 ballēm.

Izraidīto ceļš (Die Söhne der Großen Bärin #2) by Līzelote Velskopfa–Henriha

Hau! Tā un sanāca, ka no “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas man plauktā palikuši diezgan daudz indiāņu stāsti. Mana bērnības kāre pret šiem sarkanādaino piedzīvojumiem ir manāmi noplakusi, jo jau tas vien, ka zinot, ka esi lasījis grāmatu, bet neatminies par ko tā bija, ir diezgan labs indikators.

Harka un viņa tēvs Matoutaupa ir izraidīti no cilts. Harka izsūtījumā ir devies labprātīgi līdzi tēvam. Tēvs savulaik kādā dzerstiņā ir palaidis muti un garajiem nažiem izstāstījis lietas, kuras tiem nebūtu jāzina. Cilts lēmums ir nežēlīgs, cilvēkiem ar lielu muti nav vietas pie viņiem, pat ja tas ir virsaitis. Harka mācās pielāgoties jaunajai dzīvei, apceļo bālģīmju zemi un saprot, ka ne visam stāstītajam var ticēt.

Salīdzinot ar Harkas lasīšanas laiku, esmu kļuvis par kapeiku gudrāks un nu zinu, ka autore, līdz ar PSRS varas ienākšanu Austrumvācijā, pildīja vienu svarīgu uzdevumu. Atbrīvot jauno paaudzi no pirmskara bērnu stāstiem, īstam komunistam nenākas augt uz buržuju un nacistu roklaižu grāmatām. Lai būtu ko dot vietā, autori tika mudināti iespringt daiļradē radot bērnu grāmatas. Lielās lācenes ciklā ietilpst veselas sešas grāmatas, bet varu saprast kādēļ izdevniecība savulaik nav tikusi tālāk par otro, kvalitāte ir dramatiski zema.

Dakoti nudien ir nelaimīga cilts, palikuši bez virsaiša un nesagaidījuši bizonus, viņi saduras ar jaunām briesmām. Ap viņu medību laukiem kā kojoti slapstās naidīgas ciltis, kas to vien vēlas, lai uzbruktu viņiem. Cilts zieds Harka un viņa tēvs pa to laiku nodarbojas ar kalnu tūrismu un jēlas gaļas ēšanu. Izraidītajiem nav labi reklamēt savu atrašanās vietu, tādēļ nav arī nekāds brīnums, ka pāraudzis ērglis puišeli notur par treknu susliku un uzbrūk tam gaišā dienas laikā. Acīmredzot klintīs urāna saturs ir bijis pietiekams, lai radītu mutācijas. Ērglis ir milzīgs, puika mazs, tēvs nav nometnē, sākas episkākā cīņa visas grāmatas garumā.

Visa grāmata virzās līdzīgā gultnē, ļaunie kolonisti, tirgotāji un visādi citādi tumši ļautiņi to vien vēlas kā nodarīt Harkam gauži. Viņš nonāk gūstā, bet ar triku, kas Džeimsam Bondam liktu no skaudības pārplīst, izbēg. Viņš sapazīstas ar šaubīgu zelta meklētāju, kurš vienīgais zina dakotu cilts lielo noslēpumu. Taču žanra labākajās tradīcijās neviens šo balto neatpazīst, lai ar tikās ar to iepriekšējā grāmatā. Īstens nelietis, kam svēts nav nekas. No indiāņu skalpa izgatavota parūka vien ir ko vērta. Nu un kas tad būtu indiāņu grāmata bez cirka ar zirgiem?

Mūsdienās šādu grāmatu diez vai kāds izdotu, tajā it kā ir piedzīvojumi, indiāņi, noslēpumi, taču tai pat laikā tā ir sarakstīta tik garlaicīgi, ka nāk miegs, pat neskatoties uz tās īsumu. Ja no pozitīvajām lietām, tad tieši salīdzinoši mazais apjoms ir tas, ko varam nosaukt par plusu. Tēli ir klišejiski, indiāņi cēli mežoņi, baltie kaušļi, oportūnisti, mantrauši un vienkārši nelieši. Pasaule ir sagandēta, prērija nav tāda kā agrāk, baltais cilvēks ir izjaucis lietu kārtību un šā vai citādi dominē indiāņu dzīvē. Visi jau nav tādi, bet civilizēto salīdzinot ar barbariem ir ļoti maz.

Vairs neesmu spējīgs jūsmot par šo, kā to darīju pirmajā grāmatā, viss bija pārāk uzspīlēts. Autores mēģinājumi skatīt balto pasauli ar indiāņu zēna acīm nebija diez ko izdevušies, un tā vien šķiet, ka viņai tomēr trūkst informācijas par tematu. Tādēļ viss darbs raksturojams, kā indiāņu gabals zem vidējā līmeņa. 4 no 10 ballēm. Cilvēkam, kurš izlasījis visas sešas cikla grāmatas, nāktos saņemt izdienas pensiju un valsts garantētu glāzi piena katru dienu. Atstāj tādu bedrē uz divām nedēļām pieraktas stirnas gaļas pēcgaršu. Lasot klāt dzeršanai iesaku vissliktāko ugunsūdeni kāds vien atrodams.

The Most Perfect Thing: Inside (and Outside) a Bird’s Egg by Tim Birkhead

Cik gan daudz cilvēks, no rīta pamodies un izdzēris uz cūkaizgalda malas uzsistu olu, aizdomājas par to, kas ir ola? Par to, kā putni to ražo, kādēļ olu formas, krāsas un struktūra ir tik atšķirīga? Katrs, kas pavasaros ir nodarbojies ar putniņu ligzdu izlaupīšanu kā jaunais naturālists zina, ka ar olām viss ir dikti sarežģīti. Varētu domāt, ka mūsdienās ir izpētīts viss, un olas sevī slēpj daudz neskaidrību. Šīs grāmatas autors solīja lasītājam parādīt nezināšanas patiesos apmērus, un es biju pārsteigts uzzinot to, ka par putnu olām mēs vairāk nezinām nekā zinām.

Autors šo grāmatu sācis rakstīt pavisam triviāla iemesla dēļ – skatījies pa televizoru dokumentālo filmu. Tā esot veltīta kairām, un vadītājs apgalvojis, ka kairu olas esot tik spicas tādēļ, lai nenoripotu no klintīm lejā. Tās autoram esot šķitušas muļķības, un viņš ātri uzcepis dusmīgu epastu, taču tad nolēmis pārliecināties literatūrā un tad atklājis, ka literatūras nemaz nav tik daudz, fakti pretrunīgi un vispār, ka par olām mēs zinām tikai tik daudz, cik to izpētījusi mājputnu industrija. Tad nu viņš uzrakstījis veselu grāmatu – par formu, krāsu, čaumalu, olbaltumu un dzeltenumu. Neizpaliek arī perēšanas un inkubācijas nianses.

Nenoliedzami grāmata ari pilna ar faktiem, te ir olu kolekcionāru kustības vēsture, tirdzniecība un labākās olu iegūšanas vietas. Par to, kādu iespaidu tas atstāja uz putnu populācijām. Piemēram, lai kolekcionāram nepārdotu pusperētu olu, tad savācot vienu no ligzdas, pārējās uzdauzi, tad varēsi redzēt, kura izdēta no jauna. Cilvēki ir maksājuši par olām brangu naudu. Savukārt runājot par olu dēšanu, tad izrādās, ka vairums putnu olu pirms izdēšanas apgriež sev iekšā otrādi, ar strupo galu pa priekšu. Kādēļ tas tiek darīts, nevienam nav ne jausmas.

Var uzzināt, ka olbaltums baktērijām un vīrusiem ir totāls tuksnesis, tur nav ko ēst, un pie tam perēšanas procesā tam uzsilstot, tas iegūst antibakteriālas īpašības. Cālim olbaltums lielākoties ir vajadzīgs kā ūdens avots. Un olbaltums nav viendabīga substance, tam ir veseli četri veidi. Nevienam tā ar’ nav skaidrs kā putni uz olām dabū svītras un dažādus plankumus, ja vienmērīgi nokrāsotu olu teorija atbalsta, tad diagonālas krāsas svītras ir visnotaļ grūti izskaidrojamas. Superīga nodaļa ir veltīta dzeguzēm, katru perēšanas sezonu notiek slepena un klusa cīņa, dzeguzes cenšas izdēt tādu pašu olu kā mazputniņš, tas savukārt mēģina iegaumēt savas olas rakstu, lai atšķirtu svešo.

Ja kāds dārzā ir priecājies par pupuķi, tad viņš nav lasījis senos grieķus. Pēc to uzskatiem pupuķis perē olas cilvēku mēslos. Jā, tas tiesa – putniņš ir diezgan liels sušķis un mierīgi var perēt mēslos, jo viņam ir īpašs antibakteriāls ierocis, kas padara spīdīgu spalvu, atbaida olu tīkotājus un aizsargā olas no infekcijām. Arī par kairu ligzdošanas paradumiem es uzzināju daudz vairāk, nekā būtu gribējis. Taču grāmata zināmā mērā man paskaidroja, to ko es putnu salās redzēju pirms pāris gadiem .

Vienīgais mīnuss ir autora stāstījuma stils, tas nav aizgrābjošs un aizraujošs, interesanti fakti tiek pasniegti diezgan garlaicīgā manierē. Darba dienas beigās bija grūti palasīt vairāk kā desmit lapaspuses uzreiz. Smadzenes atslēdzās, un daudz ko no rīta nācās pārlasīt. Lieku 8 no 10 ballēm, bet tikai par rakstības stilu, informācijas te netrūkst un apskatītā tēma pati par sevi ļaus uz olām skatīties pavisam citādi.

Dēls by Jū Nesbē

Pēc Policijas izlasīšanas es nospriedu, ka līdz ar Harija Hola piedzīvojuma beigām varēs mest mieru šī autora darbiem. Bieži ir tā, ka rakstnieks spēj un viņam sanāk rakstīt par vienu varoni, bet viss cits vairs nav tas. Gadās, ka pie vainas ir lasītāja aizspriedumi, kurš, paņemot jaunāko rakstnieka grāmatu, sagaida no tās iepriekšējo piedzīvojumu turpinājumus. Arī es esmu tāds aizspriedumains cilvēks, un Dēlu uzreiz tā lasīt nerāvos, no sākuma viņu pārcilāju vairākas reizes grāmatu veikalā un tikai tad nenoturējos, un palūdzu izdevniecībai Zvaigzne ABC eksemplāru izlasīšanai.

Sonijs Lofthuss cietumā ir pavadījis gandrīz pusi dzīves, izciešot sodu par noziegumiem, kurus nav izdarījis. Kā samaksu viņš saņem nepārtrauktu heroīna piegādi, un daudzi ieslodzītie iet pie viņa kā pie Budas izsūdzēt grēkus.

Pirms vairākiem gadiem Sonija tēvs, negodā kritis policists, izvēlējās izdarīt pašnāvību, nevis atbildēt likuma priekšā par nodarīto. Tagad Sonijs ir korupcijas pašā epicentrā – starp cietuma darbiniekiem, policiju, juristiem, izmisušu mācītāju… Un ikkatrs no tiem ir ieinteresēts, lai Sonijs mūždien būtu narkotiku reibumā un nekad nepamestu cietuma sienas.

Kad Sonijs uzzina šokējošo patiesību par savu tēvu, viņš izbēg no cietuma un sāk vajāt cilvēkus, kuri ir atbildīgi par tēva negodu.

Vienkārši nav iespējams grāmatu ar tādu anotāciju palaist garām neizlasītu! Kā jau var noprast, šoreiz tas nav nekāds detektīvs, bet īsts trilleris. Sonijs ir atriebējs, ja jau valsts institūti nespēj sodīt noziedzniekus korupcijas un nolaidības dēļ, tad likums ir jāņem savās rokās. Nav arī tā, ka Sonijs sevi uzskatītu par pasaules glābēju, viņa mērķis ir pavisam vienkāršs – personiska atriebība visiem saviem pāri darītājiem. Vēlams, lai viņi ciestu tāpat kā viņu upuri, tāda nu ir viņa izpratne par taisnīgu sodu, aci pret aci, zobu pret zobu. Varētu šķist – tāds izvērstāks komikss, bet tā gluži nav. Sonijs kā tēls ir diezgan rūpīgi izstrādāts un viņa sāpe lapaspusēm šķiroties lēnām kļūs arī par lasītāja sāpi. Varonis nav tāds, kas atstāj vienaldzīgu, ir saprotami gan viņa motīvi, gan izvēlētās metodes. Viņš nav nekāds supervaronis, bet visnotaļ racionāls cilvēks, kurš apzinās savu spēju robežas. Vienīgais, kas viņam dod priekšrocības, ir informācija, ar to viņu daudzus gadus ir apgādājuši ieslodzītie, sūdzot viņam savus grēkus.

Bet kurš gan varētu Norvēģijā slaktēt noziedzniekus tā, lai par to neieinteresētos policija? Sonija galvenais ķērājs ir izmeklētājs Sīmons, cilvēks ar savām vājībām un diezgan interesantu pagātni. Viņš uz lietām skatās, kādas tās ir, un lai ar noziedznieku pēc būtības saprot, tomēr likums visiem ir viens. Nevajag baidīties, šis izmeklētājs nav tipisks alkoholiķis, kas laiku pa laikam tiek atrauts no pudeles, lai uz ātru roku atrisināt kādu krimināllietu. Sīmonam pārmaiņas pēc ir pavisam citas problēmas, kuras viņu padara viegli ievainojamu. Visi pārējie romāna dalībnieki gan ir lielākoties viegli ieskicēti, tikai tik daudz, cik tas nepieciešams, lai sižets virzītos uz priekšu un neizplūstu līdz bezgalībai ar papildus sižeta līnijām.

Rodas tikai jautājums, vai patiesi Norvēģijā viss ir tik slikti? Tā vien šķiet, ka autors dara visu iespējamo, lai sagrautu iespaidu par Norvēģiju kā vienu no labākajām pasaules valstīm. Savā veidā uz visu valsti tiek uzlikts mazā un ārēji klusā ciematiņa tēls. Vieta, kurā cilvēks no ārienes redz tikai uzpucētu tēlu, bet vietējie savukārt ir labi baisu noslēpumu glabātāji. Galvenais, lai nekas nekļūtu zināms svešajiem, un tad jau viss būs labi. Ja kaut kas atgadās ar cilvēku no citas valsts, tad kādēļ gan politiķiem un varas vīriem uztraukties? Tādēļ visi dzīvo tādā iedomātā pasaulītē, kurā viss it kā ir labi, bet slepkavības, cilvēku tirdzniecība, narkotikas un ieroči, tās ir lietas, kurām nav vērts pievērst uzmanību. Labāk izlikties, ka nekas tāds nenotiek, jo pārāk nopietna rakšana var uzrakt patiesi nepatīkamas lietas un aizķert ietekmīgus cilvēkus.

Lieku 9 no 10 ballēm. Kā jau ar visām Nesbē grāmatām, neiesaku sākt lasīt vakarā, ir trakoti grūti viņu nolikt malā. Miegs no viņas garantēti nenāks, un tādēļ būs vien jālasa viņa līdz rītam, neskatoties uz darbu, komandējumiem vai citiem ikdienas sīkumiem. No viņas atrauties ir tikpat nereāli kā mušai no mušpapīra. Ar iebildi, ja trilleri kā žanrs patīk. Lasīšanas procesā es neviļus aizdomājos, ka uz šīs grāmatas pamata sanāktu tīri labs komikss, jo daudzas ainas, šķiet, ņemtas no tādiem īsteniem atriebēju komiksiem, ar visu brutalitāti un reālistisku notiekošā aprakstu.

The Gospel of Loki (Runemarks) by Joanne M. Harris

Gadījās man nopirkt grāmatu “Eddas dziesmas”, smuka jau bez gala, un tulkotājs pamatīgi aizrāvies ar latviešu valodas bagātināšanu, taču īsti lasīt no vienas vietas viņu nav iespējams. Lielākoties visas dziesmas prasa no lasītāja smalku konteksta pārzināšanu. Tādēļ atliku dziesmu lasīšanu uz vēlāku laiku un paņēmu šo.

Loki dzīslās rit dēmonu asinis. Ne velti Odins reiz viņu pārliecināja pamest Haosu un pievienoties Āsiem. Pārāk liela kārtība pasaulēm ir tikpat bīstama kā haoss. Loki ir izslavēts ar savu viltību un krāpniecību. Viņš rada vairāk problēmu nekā atrisina. Pārējie dievi skatās uz viņu ar aizdomā, un ir skaidrs, ka Loki nekad netiks pieņemts kā līdzīgais starp līdzīgiem. Loki nosolās atriebties un sāk plānot Asgardas iekārtas gāšanu. Tā būs izsmalcināta atriebe, un kas par to, ka sagrūs arī visas pārējās pasaules. Kuģis no miroņu nagiem tomēr ir kuģis no miroņu nagiem.

Nevajag no šīs grāmatas sagaidīt neko daudz vairāk kā labu humoru un skandināvu mitoloģijas pārstāstu no Loki (Loka kā būtu pareizi) skatupunkta. Viņš ir viltīgs pēc velna, kā jau tas pienākas haosa radībai, taču vismaz sākumā viņam nav nekāda naida pret Pasaulēm un citiem dieviem. Viņš nudien centās iederēties, kurš pārvērtās par ķēvi, lai aizvilinātu Asgardas celtnieka ērzeli, kuram pēc tam piedzima kumeļš? Kur atradīsi vēl labāku un nesavtīgāku komandas spēlētāju? Taču pārējie ir tā pārņemti ar savu izredzētību un svarīgumu, ka Loki uz viņiem apvainojas pa īstam. Kā lai neapvainojas, ja tavu dēlu piesien pie koka un meitu ieceļ par valdnieci mirušo valstībā.

Loki var saprast, ko no viņa pārējie sagaida kaut ko viņam pretdabisku, tai pat laikā pretī nedodot absolūti neko, viņš pat nevar atgriezties haosā, jo Surtam pret šādiem atkritējiem ir izstrādāta metode. Taču, lasot grāmatu, uzzināsim, ka neba Loki ir pats viltīgākais puika visā pagastā, ne tuvu tam te ir ronami tāda kalibra un vēriena spēlētāji, kas pat priekš viņa ir skaudības vērti. Ragnaroks ir lielais notikums, kura atnākšana nav noslēpums, jautājums ir tikai- kad.

Autors ir pārstāstījis lielāko daļu no skandināvu leģendām, tās pat netiek daudz izmainītas tikai nomainīta stāstītāja perspektīva. Jā, te nekas nav pareizajā pantmērā kā dziesmām pienāktos, bet stāstījumā un grāmatas beigās iekļautais pareģojums diezgan atšķiras no oriģināla gan pantu, gan jēgas ziņā, tādēļ pēc šīs grāmatas izlasīšanas nevajadzētu uzskatīt sevi par nopietnu skandināvu mitoloģijas speciālistu.

Izlasās vienā rāvienā – plāna un interesanta. Nedaudz atgādināja laiku, kad man patika lasīt pasakas, jo arī te viss ir viens liels pasaku krājums. Lieku 8 no 10 ballēm, ja uznāk vēlme izlasīt ko vienkāršu, bet interesantu, tad droši var ķerties pie šīs grāmatas.

Cracking the Egyptian Code: The Revolutionary Life of Jean-Francois Champollion by Andrew Robinson

Pie šīs grāmatas es tiku pavisam nejauši, iegāju grāmatveikalā, man bija kaut kur jānobumbulē viena stunda, kamēr bērni izklaidējās rotaļlaukumā. Lēnu garu apstaigāju plauktus, un pamazām savācās krietna grāmatu kaudze. Žana-Fransuāza Šampoliona grāmata bija viena no tām. Pēc nosaukuma nopratu, ka tā būs par hieroglifu atšifrēšanu, šī lieta mani ir aizrāvusi no bērnu dienām. Ne tik daudz, lai es mācītos koptu valodu, bet kurš gan nezina stāstu par Rozetas akmeni?

Sākumā man bija neliels pārsteigums, kad sapratu, ka grāmata ir ne tik daudz par hieroglifu atšifrēšanas niansēm, bet par paša Šampoliona biogrāfiju. Tas gan mani neatturēja no lasīšanas. Es nezinu kādēļ, bet par šo ievērojamo ēģiptologu man bija radies priekšstats, ka puisis bija tas nūģis bēniņos, kas, visas pasaules aizmirsts, mēģināja atkost ēģiptiešu rakstību un nokrita ar atrisinājumu kā sniegs vasarā. Patiesībā izrādījās daudz interesantāka. Lai ar’ Šampolions ir uzaudzis grāmatu tirgotāju ģimenē, nav īsti skaidrības var viņa izcelsmi. Pareizāk sakot par viņa māti. Visa viņa dzīve aizritēja diezgan nemierīgā Francijas vēstures posmā, un ir diezgan grūti būt Napoleona ideju atbalstītājam laikā, kad visi fano par monarhiju. Tad nu arī Šampoliona dzīve gāja kā pa kalniem atkarībā no valdošā režīma un ietekmīgiem draugiem un tikpat ietekmīgiem ienaidniekiem.

Šampolions bija ļoti kašķīgs tips, un reti kurš cilvēks ar viņu prata iedraudzēties. Viņam atšifrēšanas procesā bija arī konkurents – kāds brits, kuru Šampoliona fani sauc vienkārši par ārstu. Lai gan Tomass Jangs bija viens no sava laika ievērojamākajiem zinātniekiem. Tā arī atšifrēšanas slavu viņi nekad savā starpā nesadalīja, Šampolions darīja visu, lai pierādītu, ka nav savas idejas izvedis no Janga agrākajiem pētījumiem. Jangs savukārt bija tik aizņemts ar citiem pētījumiem, ka hieroglifiem pievērsās tikai vaļasbrīžos. Beigās visu slavu pievāca Šampolions, un franči atstājot britus aiz borta. Nomira jauns, bet ierakstīja sevi vēsturē ar lieliem burtiem.

Ja skatāmies uz šo grāmatu kā biogrāfiju, tad var noņemt cepuri autora priekšā. Viņš ir pacēlis vecas sarakstes, izlasījis iepriekšējās biogrāfijas, atradis pretrunas, visas tās izpētījis. Lasītājam centies pastāstīt visu no bērnības līdz nāves gultai. Neslēpjot lietas, kuras ir nezināmas un nebaidoties pieņēmumus nosaukt par pieņēmumiem. Viņš neraksta ar aizgrābtību par savu elku, bet cenšas sniegt lasītājam faktus, lai tas pats izvērtē. Ir grūti pārmest grāmatas garlaicību autoram, jo biogrāfija ir tāda, kāda tā ir, ne katru dienu Šampolions nodarbojās ar hieroglifiem un nekas īpaši aizgrābjošs jau viņa dzīvē nenotika. Izņemot periodus, kad vajadzēja izvēlēties pieslieties Napoleona atbalstītājiem vai monarhistiem. Tādēļ vietām gadās, ka pēc pāris lapaspusēm ir tik garlaicīgi, ka miedz vai ciet.

Skaidrs, ka vislabākās nodaļas ir par hieroglifiem, Rozetas akmeni un kašķiem ar kolēģiem un konkurentiem. Nodaļa par Šampoliona ekspedīciju uz Ēģipti vispār var pamudināt doties uz šo valsti, lai apskatītu piesauktos kultūras pieminekļus. Daži gan pa šo laiku jau ir izvazāti pa visu pasauli. Interesanti bija lasīt par Šampoliona pārsteigumu, kad viņš atklāja, ka monumentālajā franču izdevumā par Ēģipti daļa no attēliem (hieroglifus ieskaitot) neatbilda patiesībai. Oriģinālā kartušas izrādījās neaizpildītas, lieki piebilst, ka tas hieroglifu atšifrēšanas sākumā radīja lielu jūkli.

Lieku 8 no 10 ballēm, ja esi biogrāfiju lasītājs, tad, iespējams, grāmata patiks, nevar piesieties par izpētes trūkumu un faktu nepamatotību. Taču, ja gaidi populārzinātnisku stāstu par hieroglifiem, tad šī grāmata nebūs tā.

The Just City (Thessaly #1) by Jo Walton

Šo grāmatu man dzimšanas dienā uzdāvināja Andris, un nācās vien izlasīt. Ja paskatās gūdrīdos, tad viss it kā ir kārtībā – augsti vērtējumi un interesanta pamattēma. Tādēļ ilgi gumiju nestiepu, jo oriģinālu alternatīvo vēsturi nevar ilgi marinēt.

Platons sen senos laikos sarakstīja apceri par Taisnīgu pilsētu, tajā viņš sīki un smalki uzrakstīja kā izveidot ideālu sabiedrību. Olimpa dieviem ir pietiekoši daudz brīva laika, lai Atēna Pallāda nolemtu veikt eksperimentu un izveidot šādu pilsētu realitātē. Uz kādas Vidusjūras salas tiek nometināti desmit tūkstoši bērnu, pāris simti pieaugušo un darbaspēkam roboti. Apollo savukārt nomāc pavisam nopietns jautājums, kādēļ Dafne no viņa bēgot, izvēlējās pārvērsties par koku nevis pārgulēt ar viņu? Kaut kas tajos cilvēkos ir neizprotams, tādēļ viņš nolemj piedalīties Atēnas eksperimentā kā parasts mirstīgais. Tas, iespējams, viņam palīdzēs izzināt cilvēku dabu. Kādu laiku viss iet normāli, līdz uzrodas Sokrāts un sāk uzdot jautājumus.

Fantāzija ar sengrieķu dieviem nav nekas oriģināls, un arī Utopiju būvēšana ir labi iemīta taciņa. Man gan ar Utopiju praktisko daļu ir nācies sastapties vien filozofiskos traktātos, tādēļ biju diezgan priecīgs par grāmatas piedāvāto tematu.

Viss notiekošais tiek vēstīts no trīs varoņu skatījuma – Simma meitene ar ēģiptiešu izcelsmi (kuru autors nez kādēļ salīdzina ar melon rasi). Viņa jau no desmit gadu vecuma, kopš nonāca Pilsētā, ir tās ideju atbalstītāja. Viņa ir par ideālo sabiedrību tiekšanos uz pilnību un taisnīgumu. Tipska teicamniece, kas ir gatava strādāt noteiktu normatīvu ietvaros, pievēršot acis uz iespējamiem trūkumiem un redzot lietas no gaišās puses. Viņai pieaugušie pārraugi nav nekādi ienaidnieki, viņi ir tie, kas devuši viņai izvēles brīvību. Jā, atrodas bērni, kuri Pilsētā redz netaisnību un nav piedevuši savu aizvešanu no ģimenēm. Valdošā ideja ir, ka ar laiku viņi pieņems realitāti tāda, kāda tā ir, un viss būs labi. Taču tā kā Simma ir tāda, kurai viss padodas viņu viss apmierina, un viņa ar degsmi mācās visu jauno.

Maia sieviete no Viktorijas laikmeta, kura ir skolotāja un nedaudz parāda problēmas ar bērnu organizēšanu un aizkulišu intrigām. Par to, kā viņas sapnis par Ideālo Pilsētu laika gaitā kļūst arvien tālāks. Viņa gan cer ka viss izdosies, taču vai taisnīgums ir taisnīgs, ja pilsēta nevar iztikt bez dievu iejaukšanās. Problēmas sagādā arī tas, ka Platons “Republikas” autors Taisnīgo pilsētu ir tikai ieskicējis. Viņš nav iedziļinājies ikdienas sīkumos, idealizējis cilvēku dabu un reizēm to vienkārši nesaprot. Bet viņasprāt tas nav nekas tāds, ko nevarētu pārvarēt.

Pītijs jeb Apollons – dievs, kurš piedzimis kā mirstīgais, bet bez pasaules atpestīšanas daļas. Viņš ir vienkārši novērotājs, kurš cenšas saprast cilvēku dabu. Saprast, kādēļ Dafne bēga, un ko tas nozīmē būt mirstīgam. Viņš ir tikai parasts puika, kuram patīk diskutēt un novērot procesus. Dievam cilvēka ādā nav viegli, bet tas jau nav uz ilgu laiku.

Īsumā grāmatas notikumi apskata divas galvenās problēmas. Cilvēka daba jau no dzimšanas nav ideāla, un Grieķu dievi nav uzticami. Tas arī pēc būtības ir viss grāmatas vēstījums. Man kā izlutinātam lasītājam bija grūti šo grāmatu nelikt malā. Tajā sižetiski nenotiek nekas. Ja kāds ir lasījis Republiku, tad jau viņš zina, ka dažas tajā paustās idejas ir atklāti stulbas, kuras var uzrakstīt tikai cilvēks bez bērniem un seksa. Visas tās runas par agapēm un erosiem skan labi diskusijā līdz brīdim, kad divi cilvēki samīlas viens otrā. Nemaz nerunāsim par mātes šķiršanu no bērniem. Dažos aspektos Taisnā pilsēta ir nīgrāka par Ziemeļkoreju. Jā, Sokrāta parādīšanās iedvesa nelielu ~~dzīvnieku~~ dzīvību, taču tas cik autoram neveikli sanāca pārdomas par mākslīgo intelektu, daļu no efekta samaitāja.

Vai es nožēloju, ka izlasīju šo grāmatu? Teikšu, ka nē. Zināma oriģinalitāte te bij,a un arī visi trīs galvenie varoņi paši par sevi bija diezgan cilvēcīgi un viņiem varēja just līdzi. Taču grāmatai ir būtisks trūkums – sižeta attīstība velkas gliemeža ātrumā, nav nekādu asu pavērsienu, nav pat nekā interesanta. Lasīt grāmatu un apjaust, kā tas viss beigsies, jo autors vienkārši nemāk nepateikt priekšā beigas. Arī nekādas dziļās pārdomas viņa neraisīs, argumentācija ir visnotaļ vienkāršota.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var, ja patīk fantāzija ar sociālo eksperimentu elementiem. Taču iesaku no grāmatas negaidīt neko daudz vairāk kā ļoti lēnu stāstu ar daudz filozofēšanu un sabiedrību ar dīvainām seksuālām paražām.

The Hunt for Vulcan: . . . And How Albert Einstein Destroyed a Planet, Discovered Relativity, and Deciphered the Universe by Thomas Levenson

Atrast labu populārzinātnisku grāmatu nav nemaz tik viegls darbs, kā sākumā varētu šķist. Man ar šo lietu vienmēr ir bijušas problēmas. Viens no risinājumiem ir pirkt visas pēc kārtas, un tad lasot apjaust, vai nauda labi iztērēta. Taču reizi gadā ir kāds pasākums, kurš garantēti norāda uz sešām labām populārzinātniskajām grāmatām. Tas ir ikgadējais Royal Society Science Books Prize, kuru katru gadu sauc savādāk, bet ideja nemainās, speciāla žūrija izvēlas labākās populārzinātniskās grāmatas. Šī grāmata nāk no 2016. gada finālā tikušo grāmatu saraksta.

Reti kurš vairs atceras, ka aizpērnā gadsimta beigās un pērnā gadsimta sākumā pasaules astronomi meklēja planētu Vulkānu. Vulkānam teorētiski pienācās atrasties orbītā starp Sauli un Merkuru. Tikai tas varēja izskaidrot Merkura orbītas īpatnības. Izrādījās, ka Merkura orbītas novirzes no aprēķiniem izskaidrojums prasa pavisam citu skatījumu uz mūsu telplaiku. Šis izskaidrojums slēpjas Vispārīgajā relativitātes teorijā.

Par Vulkāna teoriju es uzzināju jau desmit gadu vecumā. Lasīju padomju populārzinātniskās grāmatas, un tur šī lieta bija pieminēta. Vēlāk laiku pa laikam saskāros ar šīs noslēpumainās pieminēšanu pāris grāmatos. Taču neko vairāk kā pāris rindkopas par šo tēmu vienuviet nenācās lasīt. Tad ar laiku interese pieklusa un parādījās tikai brīdī, kad izlasīju šīs grāmatas nosaukumu. Izrādās, ka es visu laiku esmu vēlējies izlasīt grāmatu par šo tēmu. Atverot grāmatu, iedomājos, ka nu tik būs, pustraki matemātiķi, kas visu mūžu veltījuši orbītu kalkulācijām, amatieri astronomi, kuri savos teleskopos redz vairāk nekā tur ir patiesībā, un konspirāciju teoriju piekritēji, kas uz horoskopu, kurš neņem vērā Vulkāna ietekmi uz Jupiteru, nemaz neskatās.

Jāatzīst, ka iespējams ne tik krāšņi kā manā prātā, bet daļēji šis vis te ir atrodams. Sākās viss ar Urāna atklāšanu. Lai ar’ bija tādi, kas vēlējās, lai šo jauno planētu sauktu par Džordžu, beigās uzvarēja Urāns. Un tad, balstoties uz Ņūtona trīs likumiem, tika atklāts Neptūns. Šī planēta bija nepieciešama, lai izskaidrotu dīvainības Urāna orbītā. Un tad uz to brīdi palika tikai viena planēta, kuras orbītu pilnībā nevarēja izskaidrot. Novērotās orbītas atšķirība no aprēķinātās bija niecīga, taču aizvien precīzāki novērojumi un aprēķini nespēja sastiķēties kopā. Tādēļ radās ideja par Vulkānu. Mazu planētu, kas riņķo tik tuvu Saulei, ka reāli ir novērojam tikai tās tranzīta laikā. Neviens viņu nebija redzējis, taču formulas norādīja vietu, kur tai jāatrodas. Matemātika jau reiz bija uzvarējusi, kādēļ gan tas nevarētu atkārtoties.

Šī grāmata nav tikai par Vulkānu, tā pie reizes ir arī liecība tam, kā cilvēki gadsimta gaitā uzlaboja savas zināšanas par debesu ķermeņu mehāniku. Par novērošanas instrumentu un matemātikas metožu attīstību. Par veco teoriju uzlabošanu un to, kā galu gala Einšteins piedabūja to, ka Saules sistēmā visas orbītu dīvainības tiek izskaidrotas. Pat mūsdienās sistēmā ar daudziem ķermeņiem orbītu izskaitļošana nav triviāls darbs, bet savulaik cilvēki visus aprēķinus veica uz papīra, un arī novērojumi nebija ne tie precīzākie. Var tikai nobrīnīties par atsevišķu indivīdu uzcītību un vēlmi veltīt šim procesam daļu no savas dzīves. Autors nodaļu pa nodaļai parāda kā zinātniskā teorija evolucionē uz aizvien precīzāko objektīvās realitātes aprakstu. Katra jauna teorija prasa papildus pierādījumus, un Vispārīgās Relativitātes Teorijas viens no tādiem bija Merkura orbītas novirze.

Taču arī daļa par Vulkānu un tā meklētājiem ir izcila. Tā labi ilustrē entuziasmu, vēlmi atklāt jaunu planētu, instrumentu robežas un godkārību. Šis kopums deva “rezultātu” – Vulkānu novēroja daudzas reizes, bija pat brīdis, kad kāds novērotājs tika atzīts par Vulkāna atklājēju. Taču kritiķi vienmēr atrada kļūdas aprēķinos un novērojumos, ar laiku ideja par Vulkānu pierima un beigās izplēnēja pavisam.

Lieku 9 no 10 ballēm. Ja esi rūdīts populārzinātnisko grāmatu lasītājs, tad aptuveni 70% nesniegs nekā jauna, būs parastais stāsts no Ņūtona līdz Einšteinam planētu mehānikas kontekstā. Taču Vulkāna daļa ir tā vērta, lai šo grāmatu izlasītu. Cilvēkam, kurš ar šāda tipa grāmatām ir uz Jūs, šī dos ļoti labu ieskatu astronomijā, Ņūtona mehānikā un Einšteina relativitātes teorijā. Iesaku!

Dzelzs priekškars. Austrumeiropas pakļaušana 1944-1956 by Anne Aplbauma

Grāmatas par vēsturi ir viena no manām daudzajām vājībām. Man ir grūti noturēties pretī vēstures grāmatai, kuru sarakstījis puslīdz nopietns autors, un kas neizskatās pēc propagandas. Tādēļ redzot, ka izdevniecība Zvaigzne ABC izdevusi šo grāmatu, man nebija nekādu šaubu, ka šī ir lasīšanas vērta. Grāmatu izlasīšanai man piešķīra Zvaigzne ABC, liels paldies viņiem par to!

Autore detalizēti apraksta, kā ar teroru un draudiem Padomju Savienība uzspieda Austrumeiropai komunistiskos režīmus un kā vietējie komunisti dogmatiski imitēja padomju totalitārisma metodes. Autore atklāj, kā tika organizēti un darbojās slepenie drošības dienesti, kā funkcionēja komunistiskā propaganda, un kāda bija režīma politika attiecībā pret pilsoniskās sabiedrības institūcijām, baznīcu, masu informācijas līdzekļiem, kultūras un mākslas darbiniekiem. Lasītājam līdz šim mazāk zināmi fakti grāmatā ir par etniskajām tīrīšanām, kam pēckara gados tika pakļauti daudzi jo daudzi Austrumeiropas un Centrāleiropas iedzīvotāji, kā arī par agrāk noklusētajām antisemītisma izpausmēm šajās zemēs arī pēc pārdzīvotā vācu nacistisko okupācijas režīma holokausta. Saistošs un vienlaikus informatīvi piesātināts ir ar konkrētiem piemēriem piesātinātais stāstījums par to, kā ideoloģiskiem mērķiem tika izmantoti pēckara gados populārie Starptautiskie jaunatnes un studentu festivāli. Grāmatā stāstīts arī par konkrētu cilvēku dzīvi, kuri bija nostādīti skarbas izvēles priekšā – pretoties, bēgt vai sadarboties.

Sākšu uzreiz ar piebildi, ka esmu lasījis autores Gulagu, un tā uz mani atstāja labu iespaidu. Tādēļ arī no šīs grāmatas es sagaidīju to pašu – pamatīgi izpētītu konkrētu vēstures posmu, kurā tiek aprakstīti fakti, necenšoties uzspiest savu situācijas novērtējumu, neaizraujoties ar vēstures revidēšanu un neatkāpjoties no grāmatas tēmas. Uzreiz arī jāsaka, ka ar Austrumeiropu šīs grāmatas kontekstā tiek saprasta Austrumvācija, Ungārija un Polija. Ja kāds pērk šo grāmatu, cerot izlasīt par Baltiju, tad par to te praktiski nekā vairāk par pāris atsaucēm nav. Taču Padomju Savienība pēc Otrā pasaules kara ar savām sovjetizācijas metodēm īpaši neeksperimentēja, un jauno teritoriju pakļaušanai tika izmantots viens un tas pats scenārijs.

Šīs grāmatas galvenais pluss ir tas, ka katru nodaļu var lasīt kā atsevišķu stāstu. Tā ir sadalīta divās daļās – pirmā stāsta par komunistu nākšanu pie varas ar PSRS atbalstu. Otrā jau par staļinizācijas ēras apogeju. Vienīgais vajadzētu no sākuma izlasīt pirmo daļu un tikai tad ķerties klāt otrajai. Tas, kā no demokrātiskas valsts imitācijai nonākt līdz staļinismam, ir diezgan interesants process un jāatzīst arī visnotaļ vienkāršs. Sevišķi, ja runa ir par ekonomiski sabrukušām valstīm ar vājām valsts institūcijām. Šādos apstākļos cilvēki izmisuma dzīti un ar naidu pret veco iekārtu ir gatavi pieņemt daudz ko cerībā uz gaišāku nākotni. Vispār jau man šīs aplūkotais vēstures posms bija kaut kas jauns. Līdz šim lasītajās grāmatās Austrumeiropas valstu nonākšana PSRS ietekmes sfērā tika aprakstīta pāris rindkopās un kā noticis fakts. Taču nekur vēl nebija nācies lasīt šī procesa izklāstu soli pa solim.

Lai cik skarbi nebūtu to konstatēt, tad cilvēki pēc būtības tomēr ir visnotaļ pakļāvīgi, un ja vien izmaiņas tiek izdarītas soli pa solim, tad lielākoties viņi noguļ visas iespējas patiešām pacīnīties par labāku valsti. Varas uzurpatoriem pietiek vien ar labi saliedētu atbalstītāju saujiņu un okupējošās armijas atbalstu, lai jau pēc pāris gadiem cilvēkiem būtu jāsamierinās ar esošo situāciju un jāpieņem tā kā fakts. Interesanti bija lasīt arī par plānveida ekonomikas proponētāju izbrīnu, kādēļ marksisma-ļeņinisma pamatprincipu ieviešana dzīvē lāga nesokas, un draņķa kapitālisti vienmēr ir priekšā. Ir grūti uzbūvēt ideālu valsti balstoties uz nepārbaudītām un tai pat laikā neapstrīdamām dogmām.

Interesanta bija arī nodaļa par ideālajam darbaļaužu pilsētām, parasti smagās metalurģijas centriem. Par triecienbūvēm un strādniekiem plānu pārpildītājiem. Plāns paredzēja kvantitāti, neaizdomājoties par tādu lietu kā funkcionalitāti vai kvalitāti. Tādēļ nav brīnums, ka metalurģijas kombinātu, kas uzbūvēts piecdesmitajos gados, līdz pilnai jaudai izdodas attīstīt tikai trīsdesmit gadus vēlāk. Praktiski neko nezināju, ka pēc nacistiskā režīma aiztriekšanas, to izveidotās koncentrācijas nometnes labprāt tādiem pašiem mērķiem izmantoja arī jaunā vara. Pa skursteni nevienu gan ārā neizlaida, bet no bada apmira daudzi. Visu grāmatu caurvija arī dažādu cilvēku spēja racionalizēt notiekošo, lai arī cik šaušalīgas lietas netiktu darītas. Apoloģēti atrodas gan cietušajos, gan pāridarītājos, tāda jau ir cilvēku daba mēģināt sadzīvot.

Lieku 9 no 10 ballēm. Vēsturi ir jāzina mums katram, tā dod cilvēkiem spēju izvērtēt pagātni, tagadni un prognozēt nākotni. Tā māca uz procesiem skatīties kontekstā nevis kā uz atsevišķu faktu kopu. Vēstures zināšanas ļauj katram pašam izprast notiekošo, nevis akli atkārtot kaut kur dzirdētas frāzes, kuras atlasītas pēc naratīva, nevis pēc atbilstības realitātei. Šo grāmatu iesaku izlasīt visiem, noteikti palīdzēs, lai nekļūtu par svešai varai lietderīgu idiotu.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …