Navigate / search

Dēls by Jū Nesbē

dels

Pēc Policijas izlasīšanas es nospriedu, ka līdz ar Harija Hola piedzīvojuma beigām varēs mest mieru šī autora darbiem. Bieži ir tā, ka rakstnieks spēj un viņam sanāk rakstīt par vienu varoni, bet viss cits vairs nav tas. Gadās, ka pie vainas ir lasītāja aizspriedumi, kurš, paņemot jaunāko rakstnieka grāmatu, sagaida no tās iepriekšējo piedzīvojumu turpinājumus. Arī es esmu tāds aizspriedumains cilvēks, un Dēlu uzreiz tā lasīt nerāvos, no sākuma viņu pārcilāju vairākas reizes grāmatu veikalā un tikai tad nenoturējos, un palūdzu izdevniecībai Zvaigzne ABC eksemplāru izlasīšanai.

Sonijs Lofthuss cietumā ir pavadījis gandrīz pusi dzīves, izciešot sodu par noziegumiem, kurus nav izdarījis. Kā samaksu viņš saņem nepārtrauktu heroīna piegādi, un daudzi ieslodzītie iet pie viņa kā pie Budas izsūdzēt grēkus.

Pirms vairākiem gadiem Sonija tēvs, negodā kritis policists, izvēlējās izdarīt pašnāvību, nevis atbildēt likuma priekšā par nodarīto. Tagad Sonijs ir korupcijas pašā epicentrā – starp cietuma darbiniekiem, policiju, juristiem, izmisušu mācītāju… Un ikkatrs no tiem ir ieinteresēts, lai Sonijs mūždien būtu narkotiku reibumā un nekad nepamestu cietuma sienas.

Kad Sonijs uzzina šokējošo patiesību par savu tēvu, viņš izbēg no cietuma un sāk vajāt cilvēkus, kuri ir atbildīgi par tēva negodu.

Vienkārši nav iespējams grāmatu ar tādu anotāciju palaist garām neizlasītu! Kā jau var noprast, šoreiz tas nav nekāds detektīvs, bet īsts trilleris. Sonijs ir atriebējs, ja jau valsts institūti nespēj sodīt noziedzniekus korupcijas un nolaidības dēļ, tad likums ir jāņem savās rokās. Nav arī tā, ka Sonijs sevi uzskatītu par pasaules glābēju, viņa mērķis ir pavisam vienkāršs – personiska atriebība visiem saviem pāri darītājiem. Vēlams, lai viņi ciestu tāpat kā viņu upuri, tāda nu ir viņa izpratne par taisnīgu sodu, aci pret aci, zobu pret zobu. Varētu šķist – tāds izvērstāks komikss, bet tā gluži nav. Sonijs kā tēls ir diezgan rūpīgi izstrādāts un viņa sāpe lapaspusēm šķiroties lēnām kļūs arī par lasītāja sāpi. Varonis nav tāds, kas atstāj vienaldzīgu, ir saprotami gan viņa motīvi, gan izvēlētās metodes. Viņš nav nekāds supervaronis, bet visnotaļ racionāls cilvēks, kurš apzinās savu spēju robežas. Vienīgais, kas viņam dod priekšrocības, ir informācija, ar to viņu daudzus gadus ir apgādājuši ieslodzītie, sūdzot viņam savus grēkus.

Bet kurš gan varētu Norvēģijā slaktēt noziedzniekus tā, lai par to neieinteresētos policija? Sonija galvenais ķērājs ir izmeklētājs Sīmons, cilvēks ar savām vājībām un diezgan interesantu pagātni. Viņš uz lietām skatās, kādas tās ir, un lai ar noziedznieku pēc būtības saprot, tomēr likums visiem ir viens. Nevajag baidīties, šis izmeklētājs nav tipisks alkoholiķis, kas laiku pa laikam tiek atrauts no pudeles, lai uz ātru roku atrisināt kādu krimināllietu. Sīmonam pārmaiņas pēc ir pavisam citas problēmas, kuras viņu padara viegli ievainojamu. Visi pārējie romāna dalībnieki gan ir lielākoties viegli ieskicēti, tikai tik daudz, cik tas nepieciešams, lai sižets virzītos uz priekšu un neizplūstu līdz bezgalībai ar papildus sižeta līnijām.

Rodas tikai jautājums, vai patiesi Norvēģijā viss ir tik slikti? Tā vien šķiet, ka autors dara visu iespējamo, lai sagrautu iespaidu par Norvēģiju kā vienu no labākajām pasaules valstīm. Savā veidā uz visu valsti tiek uzlikts mazā un ārēji klusā ciematiņa tēls. Vieta, kurā cilvēks no ārienes redz tikai uzpucētu tēlu, bet vietējie savukārt ir labi baisu noslēpumu glabātāji. Galvenais, lai nekas nekļūtu zināms svešajiem, un tad jau viss būs labi. Ja kaut kas atgadās ar cilvēku no citas valsts, tad kādēļ gan politiķiem un varas vīriem uztraukties? Tādēļ visi dzīvo tādā iedomātā pasaulītē, kurā viss it kā ir labi, bet slepkavības, cilvēku tirdzniecība, narkotikas un ieroči, tās ir lietas, kurām nav vērts pievērst uzmanību. Labāk izlikties, ka nekas tāds nenotiek, jo pārāk nopietna rakšana var uzrakt patiesi nepatīkamas lietas un aizķert ietekmīgus cilvēkus.

Lieku 9 no 10 ballēm. Kā jau ar visām Nesbē grāmatām, neiesaku sākt lasīt vakarā, ir trakoti grūti viņu nolikt malā. Miegs no viņas garantēti nenāks, un tādēļ būs vien jālasa viņa līdz rītam, neskatoties uz darbu, komandējumiem vai citiem ikdienas sīkumiem. No viņas atrauties ir tikpat nereāli kā mušai no mušpapīra. Ar iebildi, ja trilleri kā žanrs patīk. Lasīšanas procesā es neviļus aizdomājos, ka uz šīs grāmatas pamata sanāktu tīri labs komikss, jo daudzas ainas, šķiet, ņemtas no tādiem īsteniem atriebēju komiksiem, ar visu brutalitāti un reālistisku notiekošā aprakstu.

Comments

Septembra grāmatas | … zivis kraulā nepeld …
Reply

[…] Dēls by Jū Nesbē – dabūju no Zvaigznes ABC. Nesbē nepieviļ, labs stāsts par atriebību, sodīšanu, par brīdi, kad sabiedrības institūti netiek galā ar saviem uzdevumiem, un likuma izpilde ir jāņem savās rokās. Ja patīk atriebēju stāsti, tad uz priekšu. […]

Fledis
Reply

Piekrītu par lasītsākšanu vakarā. Sliktā ziņa- vakars pienāk drīzāk nekā grāmatas beigas šā vai tā.
Interesanti, ka šeit neviens no galvenajiem tēliem nav “pozitīvais varonis”. Nu labi, ir pāris gaišie tēli otrajā plānā. Nu, varbūt pusotrajā plānā.
Un kas tās vispār par antagonistiskajām policijām? Štatos plēšas policija ar federāļiem, te slepkavību izmeklēšanas nodaļa ar KRIPOS… Nez, ar ko plēšas mūsējie?

asmo
Reply

Es jau domāju, ka tā kantoru savstarpējo konkurence ir lielākoties lieks dramatizējums. Domāju, ka vienīgā konkurence viņiem ir budžeta sadalīšanā un pārējo laiku viņi velta deguna urbināšanai. Latvijā policija noteikti plēšas ar pašvaldībniekiem 😀

Leave a comment

name*

email* (not published)

website