Senlin Ascends (The Books of Babel #1) by Josiah Bancroft
Par šo grāmatu es uzzināju pavisam nejauši, izlasīju par viņu Marka Lorensa atsauksmi goodreads. Grāmata tika novērtēta kā ļoti laba un tuvu ideālam. Vienmēr jau ir risks uzgrābties uz “izcilu grāmatu”, par kuru piecas zvaigznītes devuši veseli divdesmit lasītāji, taču nolēmu pamēģināt. Pasūtīju grāmatu un pēc pāris nedēļām saņēmu. Vispār jau es biju tik traks, ka pasūtīju uzreiz abas sērijas grāmatas. Lasīšanas rindā ilgi nemarinēju un ķēros uzreiz klāt.
Senlins ir kāda nomaļa zvejniekciema skolotājs. Cilvēks pēc rakstura nosvērts un mierīgs un pārāk neaizraujas ar asiem piedzīvojumiem. Nesen apprecējies ar Mariju meiteni, viņš nolemj piepildīt savu mūža sapni un doties ceļojumā uz Bābeles Torni. Par Torni viņš ir daudz lasījis ceļojumu grāmatās, stāstījis saviem skolēniem, un tas skaitā visas civilizācijas centrs. Taču neilgi pēc nokļūšanas Tornī Senlins pazaudē savu sievu Mariju, un medusmēnesis pārvēršas murgā. Sievas meklējumi Senlinam liek pārmeklēt torņa apakšējos līmeņus ieskatīties graustos un teātros, cietumos un tvaika pirtīs. Piedzīvot nodevību un draudzību, cīnīties pret uzbrucējiem un uzbrukt pašam. Ja viņš grib sasniegt savu mērķi, viņam ir jākļūst par pavisam citu cilvēku.
Šī nudien bija labi uzrakstīta grāmata, kas sevī satur gan brīnišķīgi izveidotu pasauli, milzīgu artefaktu, par kura izcelsmi neviens neko nevar pastāstīt, ļoti labi izveidotus varoņus un ticamus viņu rīcības modeļus. Autors varoņa izaugsmi ir meistarīgi apvienojis ar paša Bābeles Torņa izpēti. Tornis nav nekas cits kā ideāla ļaunā pilsēta, kas sevī apkopojusi vissliktākos sabiedrības elementus. Kamēr tu uz Torni skaties no tāluma, tas liekas kaut kas ideāls un perfekts, taču, nonākot Torņa realitātē, cilvēks ir spiests pielāgoties. Nav runa par to, cik morāli spēcīgs tu pats esi, Tornis vienmēr panāks savu un padarīs visus vienādus. Pirmā mācība, ko Senlins iegūst, ir “Neuzticēties nevienam”. Pat tavu sāpi citi cilvēki var pārvērst peļņas avotā. Viņam nāksies apgūt vēl daudzas citas mācības, taču to noreducēt uz standarta “Grūti lauciniekam pilsētā” arī īsti nevajadzētu. Sākumā man bija grūti just līdzi stīvajam skolmeistaram, kurš savos uzskatos bija diezgan konservatīvs un ar īpašu aktivitāti neizcēlās. Taču, izaugot varonim, es viņam pieķēros aizvien vairāk, un beigās jau biju #teamSenlin.
Pasaule ir veidota balstoties uz stīmpanka labākajām tradīcijām. Ne tik ļoti, lai zobratu un tvaika katlu apraksti pārņemtu visu stāstu, bet pietiekami, lai lasītājs spētu sajūsmināties par milzu mehānismiem, viltīgām tehnoloģijām un gaisa kuģiem. Te ir cilvēki ar mehāniskām rokām, pirātu, kontrabandistu un visādu uzņēmīgu ļautiņu. Daļa no viņiem ir izveidotie kā ļoti labi otrā plāna varoņi, kuri izcili papildina galvenā varoņa stāsta līniju. Nē, viņi nav palīgi, kuru dvēseli aizskāris Senlina zaudējums, viņi cenšas to izmantot savā labā. Senlins to nojauš, taču ar laiku viņš ir iemācījies, ka, ja vēlies sasniegt savu mērķi, ir jāļauj sevi izmantot, tai pat laikā izmantojot izmantotāju.
Tornis ir ne tikai pasaules lielākā struktūra, bet arī lielākais noslēpums. Neviens nezina, kas viņu ir cēlis, bet labprāt apdzīvo. Neviens pat īsti nezina, cik Tornim ir līmeņi, daži saka, ka vairāk par trīsdesmit, taču reti kurš uzkāpj augstāk par trešo. Pirmais ir graustu rajons, kurā lielākoties apmetas apzagtie tūristi un no Torņa izraidītie cilvēki. Te izklaides ir pavisam vienkāršas bezmaksas alus un citu ceļotāju aptīrīšana. Otrais līmenis ir milzīgs teātris, kurā visi ir aktieri, iespējams, ir arī kāds īstais procesa uzraugs, bet to nevar īsti zināt. Šis līmenis atspoguļo institucionalizētas nežēlības apogeju, te galvenais ir ievērot likumus, un jebkura rīcība noteikumu robežās ir attaisnojama. Un tā šādi sabiedrības tumšās puses slāņi acīmredzot turpinās kāpjot augstāk pa torņa līmeņiem. Ļoti ceru, ka triloģijas beigās Senlins sasniegs virsotni gan kā varonis, gan kā ceļotājs.
Šī ir no tām grāmatām, kuru es noteikti iesaku izlasīt. Autors ar savu pasauli, varoņiem un valodu ir panācis izcilu kombināciju, kas izceļ šo stāstu virs vienkārši laba darba. Es nekautrēšos un ierindošu šo izcilajos 10 no 10 ballēm
PS. Šī grāmata man pierādīja sen zināmu patiesību, ka ne visas labās grāmatas iegūst to popularitāti, kuru tās ir pelnījušas. Ceru, ka autors nepadosies un turpinās rakstīt, viņam ir talants, un gan jau ar laiku viņu pamanīs arī lielās izdevniecības.
