Gandrīz pirms trīs gadiem es izlasīju autores grāmatu “Mirušie nepiedod”, man patika. Pērngad izlasīju “Mēness teātri”, un tas man patika vēl vairāk. Skaidra lieta, ka redzot veikalu plauktos “Mājas bez durvīm” es nebūt nedomāju, ka tā ir kaut kāda arhitektūras avangardam veltīta grāmata. Man bija skaidrs, ka šajos vākos slēpjas kvalitatīvs pašmāju fantāzijas gabals. Grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC.

Grāmatas anotācija mums vēsta sekojošo: “Bruonu pilsētā Grāa noslēpumainā kārtā tiek nogalinātas vienkāršo ļaužu sievietes un pat kāda jauna burve. Kurš ir vainīgais – galvaspilsētas mags Rems vai svešzemniece Vega, kura kopš ieceļošanas šajā pilsētā ir centusies turēties savrup? Vadošajiem burvjiem taisnīgums nav svarīgs – viņiem pietiek ar to, ka izdzīvo viens. Stiprākais, viltīgākais, izturīgākais. Un tādēļ Vega un Rems cietuma noslēgtībā izcīna klusu un nežēlīgu cīņu, ik mirkli saskaroties ar briesmīgāko sodu, ko iespējams piespriest magam: vientulību.”

Sāksim ar to, ka no “Mirušie nepiedod” es pārāk daudz neatcerējos, taču šī grāmata nepaģēr no lasītāja perfektu atmiņu. Vajadzīgās vietās notikušais tiks atgādināts visnotaļ neuzspiesti, un pat ja zināsi iepriekšējo no galvas, tev nešķitīs, ka autors atkārtojas. Tādēļ mans sākotnējais uztraukums, ka nāksies pārlasīt pirmo, izrādījās nepamatots. Šī ir jauna pilsēta un jauns stāsts. Galvenie varoņi gan ir palikuši vecie.

Vega ir tā, kura velta savu laiku lasītājam un stāsta notikušo. Viņa apzinās, ka nav pasaulē labākā burve, pat par viduvēju viņu ir grūti nosaukt. Taču viņai ir kaut kas tāds, kas nav atrodams vairumā burvju – viņai nav izredzētības un pārākuma sajūtas pār vienkāršajiem ļaudīm. Tas daļēji skaidrojams ar to, ka viņa par burvi nekļuva jau maza esot, bet jau kā pieaugušā vecumā. Tas ļauj viņai saprast vienkāršos cilvēkus un apšaubīt magu pamatpremisu – magi vienmēr zina, kā ir labāk vienkāršajam cilvēkam. Lai kas ar to nabagu nenotiktu, mags vienmēr zina labāk, un abas puses tam tic. Taču kokam ir divi gali, un šādā pasaulē magi nedrīkst atzīt savas kļūdas, pat ja pieņemtais lēmums ir acīmredzami nepareizs. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Vega nonāk cietumā, jo viņa nesaprot kopējo labumu. Otrs ir viņas izcelsme, svešie šajā pilsētā ir un paliek svešie, lai cik ilgi te neuzturētos. Viņa ir ērts grēkāzis, un trakākais, ka viņa pati ir mazdrusciņ fatālistiska, un turpmākie notikumi viņas dzīvē neliecina par gaišo nākotni. Un tad vēl Dārs – Vegas vīrs, kurš uzvedas vairāk nekā dīvaini, un daļēji ir viens no Vegas nelaimju iemesliem.

Rems savukārt ir īsts mags, viņam kopējā labuma lieta ir pilnīgi saprotama, taču viņš ir pārāk ambiciozs, un ap viņu notiek pārāk daudz dīvainu slepkavību. Un tā kā Grāa magiem negribas pašiem meklēt vainīgos, viņi vienkārši nolemj abus vainīgos ieslodzīt un tad, lai liktenis pats izšķir, kurš ir noziedznieks. Cietuma notikumi ir smalka psiholoģiska spēle. Ja skatāmies no spēļu teorijas, tad te nav iespējams Pareto efektīvs atrisinājums tik tālu, ja vien katrs spēlētājs ņem vērā tikai savas intereses. Šīs spēles iznākums nosaka turpmāko notikumu attīstības gaitu, un tā ir jāizlasa katram pašam, negribu maitekļot.

Bet paliek jautājums, kurs ir patiesais vainīgais? Uz to nemaz nav viegli atbildēt, sevišķi pasaulē, kurā dzīvo Vega. Pasaulē, kurā valda ksenofobija, kur sabiedrība ir strikti sadalīta slāņos, kur neviens nevar pateikt, vai viņa izjustās emocijas ir viņa pašas vai arī cita. Šeit tie, kas raduši manipulēt ar citiem, nekautrējas izmantot savu varu, un kā jau minēju, uzskata savu rīcību par pareizu. Brīdī, kad vainīgais tiek pasludināts par vainīgu, nekas vairs nav maināms, jo tāda ir kārtība. Tā kā šis nav tīrais psiholoģiskais detektīvs, un izmeklētājam galvā nav platmale un asinīs promiles, tad šeit lielāks uzsvars tiek likts uz lamatām, kuras sabiedrība pati sev ir radījusi, nevis uz viltus pavedieniem un aizdomās turamo nomaiņu. Neteikšu, ka es atminēju vainīgo, un līdz pat pašām beigām man bija šaubas arī par visacīmredzamāko variantu, jo magu pasaulē taču ir iespējams viss.

Pats grāmatas nosaukums man izraisīja pārdomas – kamdēļ tāds? Pirmā izvēle ir acīmredzama un tai ir saistība ar magu cietumu. Tā vieta nav no patīkamākajām. Otra versija ir nedaudz alegoriskāka – par cilvēkiem un to, kas darās viņu galvās. Tie arī ir kā mājas bez durvīm, iekšā tāpat nokļūt nevar, pat magi. Viņi spēj paņemt tikai to, kas cilvēkā jau ir, pastimulēt to, pamudināt uz vajadzīgo rīcību. Uz cilvēku es nav durvju, pa kurām iesoļot iekšā un paņemt, kas vajadzīgs.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasiet droši, ir laba! Ja vēlies izlasīt psiholoģisku romānu ar fantāzijas un detektīva elementiem, tad ņem šo un nekrenķējies, ja neesi lasījis “Mirušie nepiedod”. Ja patīk dažādas sabiedrības uzbūves simulācijas, tad arī šī grāmata ļaus par daudz ko aizdomāties, jo magu un vienkāršo ļaužu pasaulēm ir jābūt sabalansētām.