Atraitne janvārī by Andris Kolbergs
Par šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu es zināju jau no bērnu dienām. Lasīt gan nemēģināju, un tam bija daži iemesli. Pirmais bija vāks, kas netieši liecināja par ziemošanu lauku sētās mājās ar sliktu siltumizolāciju. Otrais – mani mulsināja nosaukums. “Atraitne janvārī” – ko tas vispār nozīmē? Domāju, ka sieviete ir plānojusi kļūt par atraitni tieši janvārī – krimiķis taču, vai arī iespējams viņa ir atraitne tikai uz janvāra mēnesi un pēc tam apprecēsies vēlreiz. Tagad pēc izlasīšanas varu teikt, ka daļēji pareiza ir pirmā ideja.
Grāmatas anotācija ir tik izsmeļoša, ka tā ir jācitē vārds vārdā:
“Šoreiz autors izseko kādas jaunas meitenes morālai degradācijai – sākot no neskaidras “skaistas” dzīves tīkojumiem līdz pat nozieguma izdarīšanai. Autors meistarīgi atsedz to ļaužu slāni, kas rada augsni noziedzības eksistencei mūsu sabiedrībā.”
Ne ko pielikt, ne ko atņemt. Tas viss te patiešām ir. Ir meitene vārdā Margrita, kurai patīk staigāt pa restorāniem, kurai ir uzradies sponsors ar daudz blatiem. Šķiet, viss ir vislabākajā kārtībā, ja vien vienu dien ar sponsoru neatgadītos ķibele un viņš nenonāktu aiz restēm. Tad nu sanāk kulties vien pa dzīvi pašai. Diez ko par labu fabrikas meitenei nenāk arī baumas, kas vēsta, ka viss viņas brūtgāna piķis ir palicis pie viņas. Morāle pēc būtības ir sekojoša- ja reiz tu strādā ledusskapju rūpnīcā kvalitātes kontrolē, tad tur arī labāk paliec, nav ko meklēt dzīvē vieglus ceļus. Vieglie ceļi noved līdz restorāniem, prostitūcijai un šaubīgiem paziņām. Beigās no šī muklāja ārā vairs netiksi un tad jau arī pašai būs uzspļaut biedru tiesām un citiem niekiem. Jāatzīst, ka Magritai nudien neveicās, lielākoties jau pašas stulbuma un neuzņēmības dēļ.
Gundars ir ļaunais tēls, kurš lielākoties ir vainīgs Margritas nelaimēs. Zagtu mantu uzpircējs – amatieris, kurš, padzirdējis par Margritas rocību, nolemj precēties. Kad viņa gaisa pilis sabrūk, viņš kļūst par cilvēku, kurš sit savu sievu un vaino to visās savās nelaimēs. Arī šim puisim kā īstam padomju noziedzniekam pieklājas nav pilns rublis un izsities viņš ir tikai alkonautu sabiedrībā. Nopietni vīri viņu pa pilnu neņem. Puisi moka tik daudzi mazvērtības kompleksi, ka nekas cits neatliek, kā gandēt dzīvi sev un apkārtējiem.
Gvido savukārt ir inženieris, kuram sanāk kļūt par nolaupītāju upuri. Viņam galvenā dilemma ir vai nu palikt dzīvam pašam vai arī piedalīties nozieguma plānošanā. Labi zīmē uz rūtiņu papīra, un kā stratēģis būtu vērā ņemams bandas papildinājums. Taču viņš ir labais tēls, kuram vienkārši nav paveicies.
Sižets ir interesants, par padomju laika noziedzību, tā laika populārajām piramīdu shēmām ar dzīvokļiem. Par mazajiem žuļikiem, kuri apzog baznīcas un nosperto iemaina pret pudeli. Par zagļiem ar lielām ambīcijām, vēlmi ierakstīt sevi vēsturē un vienkārši tādiem, kas ātri vēlas kļūt bagāti. Autors stāsta hronoloģiski par visiem, to dzīvi un tad lēnām lasītājs var saprast, kā tad viņi visi ir nonākuši tur kur atrodas patlaban. Īstā nozieguma kā tāda nemaz nav, tas parādās tikai grāmatas pēdējās lapaspusēs un visu laiku potenciālajiem noziedzniekiem ir iespēja atgriezties uz pareizā ceļa. Līdz ar to nav arī izmeklētāja, jo šim jau nebūtu ko izmeklēt. Lasītājam atliek vien pašam izvēlēties, kurus nosodīt, atzīt par kaitniekiem un parazītiem, autors te priekšā neko neteiks.
Grāmatas beigas bija vislabākās, ne jau tādēļ, ka viņa beidzās, bet gan kā viņa beidzās. Mūsdienās populārais Mārtins var tikai nervozi pīpēt, tāds grimdārks ka maz neliekas. Lieku 9 no 10 ballēm, man patika gan izklāstījuma veids, gan tas kā autors atrisināja sižetu, nudien negaidīju tādu notikumu pavērsienu, kā ar cirvi pa pieri.