Ar šo rakstnieku es esmu sev atklājis Ķīnas zinātnisko fantastiku. Tā, cik nu varu spriest, pēc pāris izlasītiem darbiem, kas tulkoti angļu valodā. Patlaban iespaids ir labs, zinātniskās fantastikas sadaļa ir tiešām zinātniska un vienīgais, kur varu piesieties konkrētajam autoram, ir iestieptais izklāstījuma veids. Pirmo šīs sērijas grāmatu “The Three Body Problem” izlasīju gada sākumā. Taču šīs nav tādas grāmatas, kuras gribas lasīt vienu pēc otras, viņas prasa pārdomu periodu, galvā pastrīdēties ar autoru un tikai tad ķerties klāt nākamajam.

Citplanētiešu flote ir ceļā uz Saules sistēmu, pēc nieka četrsimts gadiem, ja nekas nemainīsies, cilvēcei pienāks gals. Trisolari ir efektīvi nobloķējuši zemes civilizācijas attīstību ar sofonu barjeru. Kvantu fizikas tālāka izpēte ir apstājusies. Cilvēkiem ir divas izvēles  – samierināties vai arī mēģināt izspiest no pirmssofonu laika zinātnes maksimumu. Cilvēki nolemj nepadoties un cīnīties. Tas nekas, ka Trisolāriem ir pieejama visa informācija par cilvēci tajā pat momentā, kad viņa radusies, cilvēka prātā var paslēpt daudz ko.

Cilvēce izvēlas uzsākt Wallfacer Projektu, projekta mērķis ir izstrādāt plānu, kas ļautu sakaut Trisolarus. Šī plāna ietvaros tiek izvēlēti četri cilvēki, kuriem tiek izdalīti milzīgi resursi. Viņiem neviens neprasīs nekādus paskaidrojumus un akli izpildīs visas prasības. Trīs no viņiem ir rūdīti politiķi un stratēģi, savukārt ceturtais Luo Ji ir parasts sociologs un astronoms. Taču Trisolāriem nez kādēļ tieši viņš šķiet pats bīstamākais.

Ši nu ir no tām grāmatām, kas pēc izlasīšanas liek aizdomāties par cilvēces nākotni un par tās vietu visuma plašumos. Ja pēkšņi apstātos tehnoloģiskais progress, cik daudz mēs spētu no jau esošajām zināšanām izspiest. Autors ir optimistisks un uzskata, ka diezgan daudz. Galvenais ir pareiza resursu pārdale. Iespējams, ka viņam šeit ir taisnība. Kā jau lielas nācijas pārstāvim viņa piedāvātais notikumu scenārijs katram atsevišķam indivīdam nav diez ko jauks. Būs bads, cilvēku skaita samazināšanās, taloni un citi plānotās ekonomikas bonusi. Taču, ja ir kopējā ideja, tad jau var pārciest visu.

Otra lieta, kas izraisa pārdomas, ir komunikācija ar citplanētiešiem. Kā jau vēsta grāmatas nosaukums, patlaban izskatās, ka mēs atrodamies tumšā mežā. Vieni paši, neesam atklājuši nevienu citplanētieti. Iespējams, ka šajā galaktikā mēs tiešām esam vienīgie, bet varbūt, ka tā ir ar dzīvību pārpilna, taču klusumam ir savs iemesls. Autors ir izvēlējies labu analoģiju, tumšs mežs, kurā visi ir mednieki un reizē arī medījums. Ja kāds iekliegsies, viņu tūdaļ nogalinās, ne jau aiz ļaunuma, bet lai novērstu iespējamos draudus nākotnē. Tādēļ visi sēž un tur muti. Lai arī galaktika ir liela, tās resursi nemaz nav neizsmeļami, un iespējams, ka ir tādi citplanētieši, kas vienkārši preventīvi nogalē visas tās, kuras paceļ balsi. Zemes civilizācija šādā pasaulē ir mazi bērni, kuri tikuši pie kabatas baterijas, labprāt to slēdz iekšā un ārā.

Var jau teikt, ka viss šis pieņēmums nāk no tradicionālā ķīniešu izolacionisma. Varbūt, ka visi nemaz nav ļauni un patiesībā eksistē Galaktiskā brālība, taču šis autora skatījums nudien ir pārdomu vērts. Un es pēc būtības sliecos viņam piekrist.

Visa grāmatas darbība norisinās šo divu pamatpremisu kontekstā. Wallfacer izstrādā savus projektus, Trisolāri dara visu, lai atklātu viņu lielos plānus. Cilvēce spārdās pretī, domas šķeļas. Galvenais tēls Luo Ji ir pārsteigts ar savu jauno statusu un nesaprot, ko darīt. Tik pat pārsteigta ir arī lielākā cilvēces daļa un viņā saredz tikai liekēdi, kas savus resursus izmanto nelietderīgi. Ja godīgi, tad arī es nesapratu nedz Trisolāru uztraukumu, nedz pašu galveno tēlu. Šī nesapratne ilga gandrīz vai visas grāmatas garumā. To gan labi kompensēja viņa dzīves apraksts pāris gadsimtu garumā. Nevar gan teikt, ka viņš būtu ļoti spilgts tēls. Viņa loma tāpat kā pārējiem ir un paliek tikai funkcionāla. Cilvēki ir vajadzīgi, lai dzītu sižetu uz priekšu, un tādēļ autors ir radījis attiecīgus tēlus.

Arī pašas grāmatas lasīšanu nevar saukt par vieglu, vietām viņa ir drausmīgi garlaicīga. Savu artavu lasīšanas procesam piedeva fakts, ka šis ir tulkojums, tādēļ vietām šķita dīvaini dialogi un interesantas runas konstrukcijas. Brīžiem nācās sevi piespiest lasīt tālāk. Bet beigu beigās, kad tiec līdz beigām, visas mocības tiek atsvērtas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Autors rakstītais dod daudz vielas pārdomām, liek noticēt, ka mežs patiešām ir tumšs un cilvēcei būtu labāk nebļaustīties un nevienam nestāstīt par savu atrašanās vietu. Citas civilizācijas var būt daudz, daudz attīstītākas un nospiedīs mūs, ne jau aiz ļaunuma, bet vienkārši tāpat kā mēs saminot skudru.