Pēc būtības man vajadzēja lasīt pēdējo atlikušo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas karastāstu, taču palasot iesākumu, es nevarēju sevi piespiest. Tādēļ paņēmu visplānāko no atlikušajām. Iesākumā es pat cerēju, ka šīs grāmatas stāsti pārklāsies ar latviski izdotajiem stāstu krājumiem, un man pat nekas nebūs jālasa.

Tomēr tā nebija viss – pārklājas tikai titulstāsts “Черные журавли”. Tas nudien ir labs gabals par apsēstību mūža garumā, par to kā cilvēks viens, lai ar atbildīgs un uzcītīgs, ieslīgst rutīnā un nespēj izrauties no sava pieņēmumu gūsta. Nepieciešamas jaunas asinis, cilvēki, kuri uz problēmu spēj paskatīties no malas no citas sfēras. Melnās dzērves ir kosmisks fenomens, kurš laiku pa laikam parādās kādā kosmosa apgabalā, reizēm bojā iet kuģi, izstaro interesantu starojumu, un tas arī viss, ko cilvēki par tām zina. Pārāk jau netraucē, un izpēte balstās tikai uz pētnieku fanātismu. Nerunāšu par pašu zinātnisko daļu, jo kosmosā nejauši uzdurties uz objektiem pārdesmittūkstoš kilometrus lieliem ir praktiski nereāli, tāpat kā informācijas apmaiņa, kas rit ātrāk par gaismu. Bet tas šai stāstā nav galvenais. Lieku 9 no 10 ballēm, labākais no šī autora.

Среди звёзд  – vairs nebija tik pārliecinošs, tās vēsta par kādu vājstrāvas speciālistu, kurš savas nolaidības dēļ ir palicis aiz kosmosa kuģa borta. Tāds sešdesmito Gravity, bet bez liekas drāmas un mājienu uz pirmo kontaktu. Autors arī cenšas izvērtēt morālo problēmu. Uz tālas planētas iespējams bojā iet cilvēku tūkstoši, bet redz kur puisis nejauši atklāj citplanētiešus! Ko darīt – griezt kuģi atpakaļ un saukt palīgā vai varonīgi atstiept pekas skafandrā glābjot citus. Neteikšu, ka stāsts mani dikti aizrāva, jo varonis pārkāpa drošības noteikumus, un pats vien bija vainīgs. Un visi viņa spriedelējumi bija smieklīgi, jo autors stāsta beigās izvelk ko tādu, kas parāda, ka viņam nemaz nebija izvēles. 6 no 10 ballēm nebija tik izdevies, kā gaidīju.

Дальней дороги – šoreiz galvenais varonis ir Tālā kosmosa izlūkošanas izbijis darbinieks. Tagad viņš vada institūtu, kura mērķis ir Visuma kolonizācija. Cilvēki jau sen ir sasnieguši zvaigznes, taču kolonizācija nevedās, daudzi no migrantiem pēc kāda laika atgriežas atpakaļ uz savu dzimto planētu. Cilvēka daba sauc viņu mājās, un kaut kas šajā lietā ir jādara. Te nu autors par eksperimentiem raksta tipiski padomju garā. Cilvēks ir jāmaina un, lai viņu nevilktu uz mājām, ir nedaudz jāizmaina tā smadzenes ar nelielu operāciju. Uz žurkām jau izmēģināts, nu kārta cilvēkiem, bet neviens nav ar mieru. Tā vietā, lai varonis pats liktos zem skalpeļa, viņš mēģina pielauzt savu izbijušo paziņu šim mērķim nodot savu vēl nedzimušo bērnu. Mūsdienās tas kotētos kā ļaunā ģēnija pirmsākumi. Te autors, šķiet, nezinot pētniecības standartu protokolus, ir radījis kaut kādu fašistisku murgu, kurā galvenais ir būt spožam zinātniekam. Tad varēsi mierīgi apsvērt eksperimentus ar cilvēkiem, tiem pat neprasot atļauju. Līdz ar to stāstu neglāba arī paralēlā sižeta līnija, par ramakiem mākslīgo intelektu, kura uzdevums bija pētīt galaktiku robotizēti. Šai grāmatai lieku 4 no 10 ballēm.

Kopumā stāstu krājumu var lasīt, lai gan daudzas to idejas mūsdienu kontekstā nešķitīs nekas izcils, arhaisks un ar totalitārisma iezīmēm pāris stāstos. Tur nu neko nevar darīt, jo cilvēki nav nekādi ramaki, viņu pasaules uztvere ar laiku var mainīties un vecās lietas var nomainīt jaunas, kuras gan obligāti nav labākas.