Kad plašos vilcienos (un mazos vagoniņos) plānoju “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanu, tad viena lieta man bija skaidra no sākta gala. Tieši šo grāmatu es izvēlējos kā pēdējo lasāmu. Nav jau nekāds noslēpums, ka Strugacku grāmatas ir fantastiskas gan izpildījumā, gan ideju ziņā. Pārmaiņas pēc man bija prieks ķerties tai klāt.

Grāmata sastāv no četriem īsiem stāstiņiem un diviem garākiem. Visus viņus vieno cilvēces nākotnes redzējums un zvaigžņu iekarošana. Cilvēces nākotne rādās ir visnotaļ spoža. Komunisms ir uzvarējis, tomēr autori pārāk bieži to nepiesauc, par to runā epizodiski tiki vienā stāstā. Tādēļ nav jāuztraucas, ka varoņi tur nākotnē vienā laidā piesauks Ļeņina dižos darbus. Tik pat labi visa pārticība varētu būt ļoti attīstīts sociālisms vai pat pēcautomatizācijas kapitālisms, kur naudai un resursiem vairs nav nekādas nozīmes. Sabiedrības modelis un indivīda vieta tajā ir ļoti būtisks šajos stāstos. Jo visi šie stāsti pēc būtības nav futuroloģiju, bet par to, vai cilvēkam ejot uz priekšu viņiem izdosies palikt par cilvēkiem. Vai viņi neatkārtos savas senču kļūdas, un cik ļoti cilvēks vispār ir spējīgs izmainīties?

Pirmie divi stāsti ir veltīti kosmosa iekarošanai un upuriem, kas tiek prasīti no kosmosa kuģu komandām. Tādi tipiski varoņstāsti par stiprajiem cilvēkiem, kas izsit ceļu uz zvaigznēm, veltot tam visu savu dzīvi. Šis stils ir laikmetam raksturīgs un jāatzīst, kad stāsts ir par agrīno kosmosa izpēti žanrā nekas nav mainījies arī mūsdienās. Ekstrēmi apstākļi pieprasa cilvēkus – izdzīvotājus.

“Nakts tuksnesī” – ir neliela aina no Marsa iekarotāju dzīves, šeit ir jāpiedzimst pirmajam bērnam, taču dakteriem salūzt transportieris, un viņiem pat tuksnesi jāiet ar kājām. Autoru Marss nebūt nav mirusi planētu, te sastopami šādi tādi dzīvnieki, tiek doti mājieni par senu civilizāciju, un Foboss ar Deimosu, izrādās, ir mākslīgas izcelsmes. Marsā naktī tuksnesī atrasties nav prāta darbs, bet pienākums sauc, un nekas jau neatliek. Stāstiņš par mazajiem ikdienas varoņdarbiem un neliels (pelnīts) ārstu profesijas slavinājums.

“Ārkārtas notikums” – nanotehnoloģijas! Kosmosa kuģa kabīnē pēkšņi parādās muša, un apkalpei sākas nopietnas problēmas. Šis ir citās zinātniskā fantastika. Par draudiem un iespējām, ko cilvēcei var radīt dzīvība, kas piemērojusies dzīvei kosmosā.

“Bēgšanas mēģinājums” – viens no garajiem stāstiem par to, vai ir iespējams ar varu uzspiest citu sociālo iekārtu. Autori diezgan trāpīgi ilustrējuši pagājušā gadsimta autoritātoros režīmus, kas iedzīvotājus sadzinuši darba nometnēs un atņēmuši tiem jebkādas cerības. Var jau līksmot, cik trāpīgi uzrakstīts par fašismu, taču tikpat labi tas attiecas uz padomju lēģeriem, pat vairāk. Tīrais brīnums, ka autoriem kāds vispār ļāva publicēt. Sižets ir vienkāršs – ceļotāji nejauši nonāk uz kādas aukstas un sniegiem bagātas planētas. Netālu no sava kosmosa kuģa viņi atrod piecus mirušos, kas ietērpti tikai džutas maisos. Uz planētas izrādās atrodami arī “Klejotāju” artefakti. Nometnes izveidotas, lai tos izpētītu ar visprimitīvāko iespējamo metodi. Stāsts izraisa pārdomas par cilvēka patieso dabu, egoismu un vēlmi neredzēt tālāk par savu degungalu. Spēcīgs stāsts, aktuālas joprojām.

“Жук в муравейнике” pēc savas oriģinalitātes neatpaliek no “Piknika ceļa malā”. Nez kādēļ visā anotācijās šī stāsta būtība uzreiz tiek nomaitekļota, lai ar tas kā stāsts tiek pasniegts nudien to neparedz. Komkona-2 darbiniekam Maksimam Kammereram tiek uzdots uz Zemes atrast kādu Ļevu Abalkinu. Atrast un novērot, kādēļ tas vajadzīgs priekšniecība nepaskaidro. Stāstam attīstoties autori atklāj Maksima pasauli, cilvēci, kas iekarojusi daudzas planētas, citas civilizācijas, tādas, kuras draudzējas ar cilvēkiem un tādas, kuras nekontaktē. Abalkins ir daudz nodarbojies planētu izpētē, jo pieder pie Progresoriem, tādēļ jautājums, kādēļ viņu vispār meklē, neizbēgami sāks nodarbināt lasītāju. Kammerers ir labs meklētājs, viņš atradīs, bet tikai pēc tam, kad lasītājs būs sapratis cilvēci tajā tālajā nākotnē. Brīdī, kad tiks sniegta atbilde uz jautājumiem – kādēļ? Atklāsme būs kā naglai uz galvas. Un tas, kā patiesībā būtu pareizi, paliks katra lasītāja ziņā. Izcils darbs, kuru raksturo paša Abalkina vārdi.

«Стояли звери около двери, в них стреляли, они умирали!»

Stāstu krājumam lieku 10 no 10 ballēm. Iespējams, ka tādēļ, ka esmu sajūsmā par šiem autoriem no bērnu kājas un arī stāstu “Жук в муравейнике” es pārlasīju jau trešo reizi. Nenoliedzami, joprojām ļoti spēcīgs gabals. Ar to arī beidzu savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projektu, kas ilga nedaudz ilgāk par diviem gadiem.