Navigate / search

Beyond the Rift by Peter Watts

beyond-the-rift-by-peter-watts

Šīs grāmatas iegāde man bija visnotaļ sarežģīts process. Jā, pēc šogad lasītā autors man ir ticis favorītos. Viņš dikti labi spēj izstāstīt ļoti dīvainas lietas, un es to novērtēju. Biju iegājis Polaris grāmatu veikalā un ārzemju fantastikas plauktos skatījos, kas jauns pārtulkots. Atradu šo grāmatu un sev netipiski sāku lasīt to grāmatnīcā. Pēc pāris lapaspusēm es sakaunējos un noliku grāmatu atpakaļ plauktā. Tad kādu nedēļu mani urdīja stāsta sākums, un nolēmu: štrunts, nopirkšu krieviski, grāmatas nosaukumu un autoru es biju aizmirsis apskatīties. Apmeklēju bodi un grāmatu vairs atrast nevarēju. Tā vietā nācās internetā pārdesmit minūtes meklēt iespējamo grāmatu un autoru. Beigu beigās atradu.

Grāmata sastāv no trīspadsmit stāstiem un vienas esejas par autora uzskatiem. Ne visi no viņiem ir izcili, bet uzcept tik izcilu stāstu krājumu vēl nav izdevies nevienam autoram. Autora stāstus vieno tas, ka viņa cilvēki, pat tie, kas dara sliktas lietas, patiesībā nemaz nav tādi, kuri tiektos uz kaut kādu abstraktu ļaunumu. Viņi ir parasti cilvēki, kas rīkojas pēc apstākļiem, un labais viņos nemaz vēl nav miris. Tādēļ arī viņa stāstos nemaz nepavīd tādas izmisušas bezcerības, uz kuru it kā vedina sižets. Un tas ir labi. Tagad nedaudz par stāstiem, kuri nudien ir lasīšanas vērti.

“The Things” – izcils stāsts no citplanētiešu “monstra” skatu punkta. Tavs kosmosa kuģis cieš katastrofā, tu brīnumainā kārtā izglābies. Un kad beidzot esi izkusis no ledāja atklāj, ka vietējais saprāts (cilvēki) ir pilnīgs ārprāts. Organismi, kas par visu augstāk vērtē individualitāti, konservatīvi ķermeņa uzbūvē, šūnas šauri specializētas. Brīžos, kad izdodas saplūst ar šiem organismiem, atklājas, ka tās ir tikai mehāniskas lelles. Taču brīdī, kad noslēpums tiek atklāts ir jau par vēlu, mūsu Lavkrafta monstram vairs neizdosies izglābties. Izcili uzrakstīts – 10 no 10 ballēm, man vienmēr ir patikuši monstri arktiskajos un antarktiskajos apstākļos. Un skats uz cilvēkiem kopumā ir vienkārši izcils.

“The Island” – lai ceļotu visumā, ir jābūvē ceļa portāli, kādam tas ir jādara, un tie, kuri ar šo lietu nodarbojas miljoniem gadu, nav sajūsmā par savu darbu. Taču viņi ir programmas gūstekņi, mākslīgais intelekts, kurš vada šo procesu, ir absolūti konservatīvas, un viņa plānā nekādas pārmaiņas nav paredzētas. Taču Visumā ir organismi, kas spēj manipulēt pat šādiem strikti noprotokolētiem mehānismiem. Labs stāsts ar ironiju, šahs starpzvaigžņu telpā. 8 no 10 ballēm.

“The Second Coming of Jasmine Fitzgerald” – šī stāsta ideja nav neko jauna, taču šajā stāstā labi pastāstīta. Džasmīna ir atklājusi veidu, kā ietekmēt realitāti, tas nemaz nav tik grūti, ir tikai jāprot uz to pareizi paskatīties, saprast procesus, un tad viss ir iespējams. Patiesību sakot, pasaulei ir nepieciešami pāris uzlabojumi. Piemēram, viņas vīrs, kurš slimo ar vēzi, kāpēc viņu nesalabot? Te viss aiziet greizi, un uz skatuves uznāk psihiatrs. Un tālāk ir jautājums, kurš kuru pārliecinās par savu realitāti. Labs psiholoģiskais stāsts. 9 no 10 ballēm.

“A Word for Heathens” – kāda gan būtu pasaule, ja Romas impērijas laikā netiktu atrasta tā vieta tuksnesī, kur Mozu uzrunāja Dievs? Lai slavēts Konstantīns. Pasaule izmainījās, Dieva klātbūtne ir acīmredzama, to apšaubīt nevar neviens. Par to dieva soģi, laiku pa laikam atrodas tādi, kas nespēj sajust dieva klātbūtni, vēl vairāk viņi uzskata, ka īsteni ticīgie to dara nepareizi. Labs stāsts par psiholoģisko dieva izjūtu un spēju to izraisīt, fizioloģiski ietekmējot smadzenes. 9 no 10 ballēm.

“Nimbus” – šis stāsts ir no visplanētas saprāta tēmas. Cilvēki gadsimtiem ir piecūkojuši zemi ne par ko nedomādami, nemaz nenojaušot, ka viņus var pamanīt. Šis novērotājs ir tik kolosāls, ka reakcijai uz kairinājumu ir vajadzīgi gadsimti, taču, kad sākas, tad sākas. Cilvēki ir nokaitinājuši atmosfēru, un tagad nav nekā briesmīgāka, kā pie apvāršņa ieraudzīt mākoni. Daži bunkuri un atsevišķas pilsētas vēl turas, bet tas nav uz ilgu laiku, tādēļ diena, kad debesis ir zilas, ir tikai neliela atelpa pirms beigām. 9 no 10 ballēm.

Vidēji šo stāstu krājumu vērtēju uz 8 no 10 ballēm. Labākos jau pieminēju, bija pāris, kuri mani vispār neuzrunāja, tie bija tādi psiholoģiskie  – par dziļūdens izpēti. Šķiet, ka tie nāk no slavenās autora Rift sērijas, tagad neesmu drošs, vai man viņa patiktu. Iesaku izlasīt, stāsti nav gari, un ja viens nepatika, noteikti atradīsies kāds, kurš tevi aizķers, un tāda jau ir stāstu krājumu jēga  – apkopot autora daiļradi un parādīt lasītājam visu viņa pasauļu spektru.

Sirds mirst pēdējā (Positron 0.5) by Mārgreta Atvuda

sirds-mirst-pedeja

Ir patiess prieks, ka latviski tiek izdotas šīs autores grāmatas, pirms gada “Kalpones stāsts” un nu – šī. Atvuda vienmēr ir mācējusi pārsteigt ar distopijām, kurās 90% ir mūsu pašu ikdiena, un pārējie procenti tikai piedod nepieciešamo asumu vēstījumam. Es nevarēju noturēties, un pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC, dabūju vienu grāmatas eksemplāru novērtēšanai.

Stens un Šarmeina ir precēts pāris, kas cenšas izdzīvot vidē, kur valda ekonomisks un sociāls sabrukums. Viņi mitinās savā automašīnā, pārtiek no dzeramnaudas, ko Šarmeina saņem, strādādama bārā, baidās no bandām, kas klejo apkārt, un slīgst arvien dziļākā izmisumā. Tāpēc, ieraudzījuši sludinājumu par Pozitrona projektu – “sociālu eksperimentu”, kas piedāvā pastāvīgu darbu un pašiem savu māju Saderības pilsētā, viņi nekavējoties piesakās tajā. Apmaiņā pret šo paradīzi ir tikai jāziedo sava brīvība katru otro mēnesi, kas jāpavada cietuma kamerā.

Var jau teikt, ka šī ir kārtējā grāmata par to, kā ASV sabiedrība turas tikai uz naudas vien, par to, ka pēc nopietnas finanšu krīzes viss aizietu pa pieskari. Tā tas ir noticis arī šajā grāmatā, kārtējā krīze – bezdarbs, un puse valsts iedzīvotāju kļūst par bezpajumtniekiem. Situācija ir bezcerīga, un pat valdība vairs netiek galā ar savām funkcijām. Pozitrona projekts ir kā Paradīze haosa vidū, un ir jābūt trakam, lai atteiktos no šādas iespējas. Tas ir milzīgs sociālais eksperiments, kura mērķis ir ne vairāk ne mazāk, bet iznīdēt noziedzību pavisam. Ideālā gadījumā salikt visus cilvēkus cietumā, kurš spēj pats sevi uzturēt un veidot ideālu sabiedrību. Laikā, kad cilvēkiem uz ielas nav ko lāgā ēst, pat šāda ideja šķiet vilinoša. Ja jau visi valsts iedzīvotāji ir potenciāli noziedznieki, tad kādēļ gan tos visus nesalikt cietumā?

Mūsu zemē šī problēma nav tik aktuāla, bet ASV cietumu sistēmas izmaksas ir astronomiskas, un iespējams, tādēļ autore ir izlēmusi pievērsties noziedzības apkarošanas tēmai. Papildus tiek izpētīts vēl svarīgāks sabiedrības aspekts – modernā uzņēmējdarbība un lielā biznesa attieksme pret morāli un ētiku. Primārā ir peļņa un atdeve no investīcijām, viss pārējais ir maznozīmīgs. Investori nav izvēlīgi, un cietumā iespējas gūt peļņu ir visdažādākās. Neteiksim, ka šeit autore atklāj jaunas iespējas, viņa atmet mūs atpakaļ vecajos labajos deviņdesmito gadu bojevikos.

Lai mūsdienu lasītājam nebūtu jāmokās ar sociālajām problēmām vien, centrālā sižeta līnija tomēr ir Stena un Šarmeinas ģimenes dzīves līnija. Precīzāk būtu teikt, tās daļa, kas attiecas uz seksu. Viņš grib, bet viņa negrib. Vispār jau viņa grib, bet ne tā kā tagad, bet Stenam jau stāstīt nevar, jo viņš “iespējams” nav tāds. Un tā nu sākas katra ģimenes locekļu interesantie piedzīvojumi seksa pasaulē. Nē, lai gan Stens kopj vistas, līdz tām nenonāk. Īsumā centrālā doma ir, cik nu es to sapratu, sekss neskatoties uz visu mūsu civilizētību, ir visas sabiedrības pamatdzinulis. Tā priekšā atkāpjas gan racionāla pelnītkāre, gan dzīves prioritāšu izvērtēšana. Gan Stens gan Šarmeina atvelk uz pilnu klapi, un tas viss kopā izskatās pēc autores eksperimenta, kurā viņa mēģina ironizēt par mūsdienās pieprasītās literatūras pamatuzstādījumiem. Vismaz man gribētos cerēt, ka tas ir tā un ka viņa vienkārši nemēģina uzlēkt uz viļņa un radīt tikai distopiju, kurā sekss dominē.

Ja par pašu lasīšanas procesu, tad te šaubu nav – lasās raiti, simts lapaspuses izlasās vienā subjektīvā elpas virzienā. Galu gala te ir noziegumi un sekss, un tas jau cilvēkus ievelk tekstā, lai ko viņi pēc tam par to neteiktu. Varoņi arī ir tikai parasti cilvēki, kuriem ir tā nelaime izdarīt nepareizas izvēles, kas viņus ievelk muklājā aizvien vairāk. Te gan nudien nevar runāt par labiem nodomiem, lielākoties vainojama ir ikdienas garlaicība. Taču vai tas viss ir atmaksājies, nāksies spriest katram lasītājam pašam.

Šī grāmata ir satīra par mūsu tagadējo pasauli, kāda tā ir, par to, kāda tā dominē mūsdienu masu mēdijos. Lasot tos mēs redzam, ka galvenie notikumi pasaulē ir saistīti ar noziegumiem un seksa skandāliem. Ziņu rakstītāji ir nolēmuši, ka tieši tas interesē sabiedrību, un sabiedrība to pieņem. Tad nu autore ir saņēmusies un paironizējusi uz velna paraušanu. No sākuma gan es to visu uztvēru dikti nopietni un nedaudz pat paspēju apvainoties par specifisko uzsvaru salikšanu uz sižeta līnijām, bet kad sapratu, kādēļ tā, novērtēju autores pūliņus. 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.

Nīlas izteku meklējot: Dāvida Livingstona pēdējie ceļojumi 1865. – 1873. gadā by Arturs Lielais

nilas-izteku-meklejot

Nudien nevaru atcerēties, vai šī “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu esmu lasījis bērnībā. Noteikti gan esmu, bet, vai visi Livingstona fakti nāk tieši no tās, negalvoju. Autors ir pamatīgi ieskrējies, un šī ir trešā Livingstona ceļojumiem veltītā grāmata, šoreiz par Nīlas iztekas meklējumiem.

Grāmatas nosaukums un anotācija uzreiz nomaitekļo saturu; lasītājam, kurš izlasījis iepriekšējās divas grāmatas, ir uzreiz skaidrs, slavenais ceļotājs un afrikāņu draugs Dāvids Livingstons mirs 1873. gadā. Taču vai viņš atklās Nīlas izteku, uz to atbilde būs jāmeklē lasītājam pašam.

Sākums ir visnotaļ daudzsološs – autors īsumā apraksta Nīlas iztekas meklējumu vēsturi. Tā ir sākusies jau senos laikos, un pat senie grieķi ir nodarbojušies ar šo problemātiku. Kristiešu pasaulē šim jautājumam bija pavisam cita nozīme. Nīla sākās Paradīzē, un iztekas atrašana nozīmētu Ēdenes dārza atrašanu. Taču laikam ejot Nīlu izpētīja gandrīz visā tecējuma garumā un pati izteka bija tehniska nianse, kas vairāk saistījās ar kontinenta ūdensšķirtnes robežām. Taču tas nemazinātu atklājēja godu.

Tajos salīdzinoši nesenajos laikos šiem Āfrikas izpētes projektiem cilvēki sekoja ar tikpat lielu aizrautību kā mūsdienās New Horizons zondei pie Plutona. Tā bija pavisam jauna neiepazīta pasaules daļa, kurā, iespējams, varēja atrast jebko. Tie bija laiki, kad ar kādas upes pietekas vai ezera atklāšanu varēju iemūžināt savu pētnieka vārdu. Nu pie reizes tika pārsaukti visi ģeogrāfiskie objekti, jo kuram gan rūp vietējo iezemiešu nosaukumi?

Grāmatā autors un Livingstons pa abiem nosoda vergu tirdzniecību. Tā patiešām nesta lielu postu Āfrikai, arābu ekspansiju un balto cilvēku kolonizācijas centienus. Livingstons savus atklājumus veica, lai apkarotu vergu tirdzniecību un nestu citām tautām ticības gaismu. Ne vienā, ne otrā pasākumā viņam nebija nekādas sekmes. Taču, kad runa iet par kuģošanu pa upi ar pusnogrimušu tvaikoni malārijas drudzī, tad viņam nav līdzinieku. Viņu uz Āfriku vilka kā mušu uz medu, savas idejas vārdā viņš zaudēja visu savu kapitālu, veselību, ģimeni (no tās pāris locekļus nācās apbedīt ceļojuma gaitās). Pēdējie ceļojumi viņam sanāca pavisam grūti.

Livingstons, neskatoties uz savu bagāto pieredzi, tā arī neiemācījās vadīt un organizēt ekspedīcijas. Šoreiz viņa neveiksmes sasummējās līdz fatālam rezultātam. Viņš jau no paša sākuma bija paņēmis līdzi pārāk daudz balasta Indijas pārvaldnieka piešķirto sipaju formā, kurus labi papildināja iepriekšējos ceļojumos atbrīvotie vergi. Tas, ja var ticēt autora atstāstam, ir bijis totāls liekēžu bars, kas izsaimniekojuši ekspedīcijas mantu, vai vienkārši iemetuši to ceļmalas krūmos. Nederīgi darbam un pārgājiena grūtībām. Finālā Livingstons nonāca atkarībā no tik cītīgi apkarotajiem vergu tirgotājiem.

Šinī ziņā viņa “atradējs” Stenlijs bija pavisam cita kaluma cilvēks. Viņa ekspedīcijas bija labi pārvaldītas, mūsdienās varētu pat teikt nehumānas, bet ekstremāli apstākļi pieprasa skarbus lēmumus. Autors gan mēģina rakstīt apoloģiju indiešiem, jo redz viņi apspiestie un tādā veidā izteikuši savu protestu pret kolonizatoriem. Nezinu gan, vai cilvēkam džungļu vidū izmest no bagāžas pusi no pārtikas ir protesta vai stulbuma izpausme.

Autora rakstīšanas stils joprojām ir visnotaļ vienmuļš un garlaicīgs. Es esmu lasījis arī citas grāmatas par šo tēmu, un tās bija interesantākas. Dabas apraksti ļauj lasītāja prātam atslēgties momentāni, jo nevar īsti saprast, kādā veidā tas iet kopā ar ceļojumu, ja redzam, ka to visu autors ir izdomājis pats uz savu galvu. Biju patiesi priecīgs, kad izvilku šo grāmatu līdz beigām 6 no 10 ballēm. Grūts pārbaudījums, ja vēlies izlasīt saistošākā izklāstā izvēlies kādu no britu autoriem. Domāju, ka paša Livingstona nerediģēta dienasgrāmata būtu interesantāka lasāmviela.

 

Etīde purpura toņos (Sherlock Holmes #1) by Arthur Conan Doyle

etide-purpura-tonos

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Sērijas grāmatas. Daudz vairs nav palicis, un katru nākamo lasāmo grāmatu kļūst aizvien grūtāk izvēlēties. Šoreiz nenoturējos un paņēmu vien labo grāmatu, kuru taupīju beigām. Es ļoti vēlos beidzot piebeigt šo lasīšanas projektu un pāriet uz brīvo lasīšanas stilu, kurā tev katru gadu nav jāziedo piecdesmit grāmatu lasīšanas laiks šaubīgas kvalitātes darbiem.

Doktors Vatsons ir nolēmis paziņot pasaulei par vairākām Šerloka Holmsa veiktajām izmeklēšanām. Stāstījums norit viņam raksturīgajā manierē, pie Šerloka Holmsa ierodas svešinieks/ svešiniece un abi kungi pēc viņa stāsta noklausīšanos pa galvu pa kaklu metas uz vilcienu, lai novērstu vai atklātu noziegumu. Vatsons parasti ir naivā neziņā par apkārt notiekošo, un neviens no viņa neko īpašu arī nesagaida. Labi, asākos brīžos viņam nākas paņemt līdzi savu uzticamo revolveri no Afganistānas kara laikiem.

Kad Doils šīs grāmatas rakstīja, viņas tika ieskaitītas lubeņu skaitā. Sākumā stāstus publicēja avīzēs, tad apkopoja mazās grāmatiņās un pārdeva dzelzceļa stacijās. Šīs bija “guilty pleasure” grāmatas, kuras nebija augstā literatūra, bet kuras visi lasīja. Intelektuālie lasītājai par šīm grāmatām izteicās kritiski.

Iedomājaties – divi vīri kā tādi Pītera Pena varoņi dzīvo savu puišeļu dzīvi metoties no viena piedzīvojuma otrā. Viņu dzīve ir dīka, un viņi dara tikai to ko vēlas. Holmss, lai ar tiek uzdots par džentelmeni, patiesībā nemaz tāds nav. Īsts džentlmenis taču nepīsies ar šaubīgiem tipiem, vieglas uzvedības sievietēm un atklāti nerunās par morfija lietošanu. Ar Vatsonu lietas ir vēl trakākas, autors laiku pa laikam aizmirst, kur viņš īsti ir savainots, un viņa brūce klīst no muguras uz kājām. Tad vēl mistera Vatsona sievas ir pavisam atsevišķs stāsts, cik var noprast, tās viņam ir veselas divas vai varbūt viena, kurai autors nolaidības dēļ sajaucis vārdus. Taču līdz ko sieva ir atdevusi galus, viņš ir atpakaļ Beikerstrītā.

Arī lasot pašus detektīvgabalus ir labi pievērt acis un pārāk neiedziļināties, ļaut stāstam sevi aizraut un skriet slavenajam detektīvam līdzi. Šajos stāstos ir vēl viena nianse, kas aizrāva tā laika lasītājus un mūsdienu arī. Te runāja par tādām lietām, uz kurām labā sabiedrībā centās pievērt acis, vardarbība ģimenē, piespiedu laulības, ģimenes vēstures skeleti, augstu kungu un kundžu sānsoļi. Tas viss rosināja neizvēlīgā lasītāja iztēli, kuru vairāk interesēja notiekošā skandalozums nevis loģiskums.

Nav jau arī tā, ka visas šīs nesakritības es pats personīgi esmu atklājis, par tām tiek runāts jau sen sevišķi no Doila dzīves laika kritiķu puses. Taču, kur ir tie kritiķi un kur ir Šerloks Holmss. Neskatoties uz doktora Vatsona (cilvēka, kuram vienā stāstā pat paša sieva sajauc vārdu) paviršo stāstījumu Holmss ir mūsdienu kultūras pamatos kā detektīvžanra kanons. Un ne ar ko to no šīs vietas neizšūposi!

Droši lasiet, laba izklaide ir garantēta, ja iedziļināsies katrā stāstā, spēsi sevi nobremzēt un analizēsi notiekoša loģiskumu, tad lasīšana kļūs pavisam jauka. Kaut vai mājkalpotājas, kas var satikties ar slaveno detektīvu brīvi izvēlētā laikā, viņai jāstrādā nemaz nav? Un citām tā laika niansēm, kas tikai samaitātu labu stāstu.

Lieku 8 no 10 ballēm, laba izklaide vienam vakaram. Neapšaubāmi viens no detektīvžanra pīlāriem. Un visas nesakritības un paviršības varam norakstīt uz doktora Vatsona vājo literāro talantu. Lasiet droši!

Novembra grāmatas

novembra-gramatas-2016

Nu jau ir pagājis vesels gads kopš esmu uzsācis savas ikmēneša grāmatu iegādes atskaites. Ja agrāk nopirku grāmatu, tad varēju mierīgi nolikt plauktā un aizmirst uz pāris gadiem. Tādējādi īsti nezināju, cik es grāmatas esmu iegādājies, cik no tām izlasījis, un no kurienes tās vispār rodas. Tagad es to zinu, bet šīs ir tādas zināšanas, kas cilvēku ar melanholiskāku prāta uztveri var novest līdz vājprātam, ne sliktāk kā Lavkrafta neizprotami šausmīgi senie monstri.

Cthulhu fhtagn!

Bet pagaidām smadzenes man vēl nav iekaisušas un naktīs nemokos ārprāta murgos, kuros redzami milzīgi grāmatu torņi, un kur no aizmirstu grāmatu lapaspusēm ārā lien dažādi neaprakstāmi šausmīgi radījumi, lai gan varu derēt, ka man plauktos ir atrodams arī Abdula Alhazreda Nekronomikons. Bet nu pārcelsimies atpakaļ uz plāno realitātes slāni, kas pārklāts pāri visām šīm šausmām. Mani grāmatu torņi šomēnes pieauga par veselām vienpadsmit, tas nav nekāds rekords, paplāns mēnesis. Bet nu par katru īsumā.

Beyond the Rift by Peter Watts – šī autora darbi man patīk, un tādēļ nolēmu noprovēt viņa īsos stāstus. Sevišķi tādēļ, ka pirmais bija veltījums Lavkrafta briesmoņiem. Nevar teikt, ka visis stāsti bija izcili, bet daži bija ļoti labi. Cauri gan vīd autora cerība uz labu pasauli, un neviens viņa varonis un antivaronis nemaz nav īsts nelietis.

Rīta zvaigzne (Red Rising #3) by Pīrss Brauns – šī bija ļoti gaidīta grāmata. Dabūju no izdevniecības Prometejs, pat pirms oficiālās iznākšanas, dikti patika. Un visiem iesaku, izlasiet visu triloģiju – izcils revolūcijas stāsts un, protams, ķeskas pa gaisu.

Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas by Lezlija Voltone – arī šo dabūju no izdevniecības Prometejs, neesmu vēl uzrakstījis atsauksmi, bet varu pateikt, ļoti jauka grāmata, daudz maģiskā reālisma, bet autores izteiksmes veids un valoda ir tik laba, ka mani netraucēja fakts, ka šī grāmata ir orientēta uz daiļā dzimuma pārstāvēm.

Orb Sceptre Throne (Malazan Empire #4) by Ian C. Esslemont – jā, malazan sērijas lasīšana man nemaz diez ko ātri nevedas. Bet tas jau nebūs iemesls, lai pa lēto nenopirktu kādu papildsērijas grāmatas eksemplāru. Man nav ne jausmas, par ko te būs un kad izlasīšu.

Sarakstu karuselis by Umberto Eco – šo es speciāli gaidīju, kad būs uz atlaidēm, un sagaidīju, dabūju par nieka naudu un esmu priecīgs, bildes esmu izšķirstījis, sarakstus izlasījis, un tagad mana dzīve ir nedaudz strukturētāka, jo saraksti ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs. Tādēļ šāds grāmatas jātur rokas stiepiena attālumā.

The Kingdom Fungi: The Biology of Mushrooms, Molds, and Lichens by Steven L. Stephenson – uz šo grāmatu acis metu jau kādus pāris gadus, bija lielas cerības. Taču atsauksmes, šķiet, rakstījuši cilvēki, kas pa mežu staigājot siekalojas ap katru sēni un līksmo par viņu klasifikāciju.

Smilšu graudi by Mārtins Baklijs – savā ikmēneša tūrē pa antikvariātiem bezcerīgi meklējot Harija Potera sērijas trūkstošās grāmatas, es nejauši uzgāju šo grāmatu. Nemaz tādu nekad nebiju redzējis, pašķirstīju, palasīju un nopirku. Gan jau arī izlasīšu, jo daļā no nosauktajiem tuksnešiem esmu bijis.

Seveneves by Neal Stephenson – katru reizi pēc šī autora kārtējā darba izlasīšanas es sev saku: “Nekad vairs”. Ir jau interesanti, taču daudz liekvārdības. Un paiet gads un es attopos ar kārtējo autora garadarbu rokās!

Пятое сердце by Dan Simmons – nožēlojami jau, ka nopirku krievu valodā, jo derētu jau lasīt oriģinālā, taču ir atšķirība, vai oriģināls ir kaut kur mistiskā noliktavā vai tavās rokās un veikalā. Nenoturējos, tagad lasu, nudien izcils stāsts par Šerloku Holmsu un viņa detektīva gaitām. Autors ir nopietni izpētījis vēsturi un neskopojas ar uzraktajiem faktiem. Izcili, kā jau tas vēsturiskajos romānos šim autoram pieņemts.

The World Atlas of Coffee: From beans to brewing – coffees explored, explained and enjoy by James Hoffmann – kādā Zvaigznes ABC rīkotā pasākumā mums, grāmatu blogeriem, stāstīja par kafiju, un bija degustācija. Bija arī šī grāmata un pašķirstot bija skaidrs, ka man tādu arī vajag. Nesen MsMarī tviterī iečivināja, ka nu šai esot nopietnas atlaides, tas bija pirkšanas signāls!

Sirds mirst pēdējā (Positron 0.5) by Mārgreta Atvuda – šo saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC, vispār jau pats uzprasījos, man dikti patīk šīs autores distopijas. Tās ir patiesi briesmīgas, un briesmīgākais ir tas, ka daļēji tās jau ir mūsu ikdiena. Gribēšu redzēt, ko viņa šoreiz izdomājusi.