Weapons of Math Destruction: How Big Data Increases Inequality and Threatens Democracy by Cathy O’Neil

Grāmatu nopirku tās nosaukuma dēļ vien. Tas ir iztēli rosinošs. Visiem ir zināms, ka pasauli mēs cenšamies uztvert caur vienādojumu sistēmām un dažādiem modeļiem. Taču katra modeļa pamatā ir pieņēmumi, un no to atbilstības realitātei ir atkarīgi prognožu un rezultātu pareizība. Grāmatu nopirku, bet līdz lasīšanai tiku tikai trīs mēnešu laikā.

Mūsdienu pasaule nav iedomājama bez matemātiskajiem modeļiem, tie tiek izmantoti cilvēka maksātspējas izvērtēšanai, personāla atlasē, apdrošināšanas prēmijas noteikšanā, dažādu iestāžu novērtēšanā un sociālajos mēdijos. Šī joma parasti raisa uzticību, jo kas gan varētu būt pareizāks par vienādojumu sistēmā atrisinātu problēmu? Datu daudzumu šiem modeļiem cilvēki nodrošina paši apzināti vai neapzināti, un standarta ideja ir – jo vairāk datu, jo precīzāks rezultāts. Taču grāmatas autore uzskata, ka viss ir slikti un matemātiskie modeļi patiesībā nodrošina sabiedrības dziļāku noslāņošanos.

Parasti firmas, kas piedāvā dažādas prognozes, savus modeļus tur noslēpumā. Tas ir viņu biznesa noslēpums. Produkta lietotājam lielākoties nav zināmi parametri un algoritmi, pēc kuriem tiek izvērtēta problēma. Autore ir papētījusi dziļāk un nonākusi pie secinājuma, ka liela daļa no šiem modeļiem neatbilst realitātei, un to rezultātu izmantošana rada vairāk problēmu nekā atrisina.

Piemēram, izglītības iestāžu tops vismaz ASV ir totāla fikcija. Tas vairāk izvērtē noteiktas skolas bagātību, aizmirstot, ka par to maksā studenti. Mācību maksa kā faktors nemaz netiek ņemts vērā. Skolas savukārt tiek ierautas nemitīgā cīņā par vietu saraksta galvgalī, palielina savus tēriņus, piesaista finansējumu un palielina mācību maksu.

Interesanti bija lasīt par sistēmu, kura noziedzniekam piešķir recidīva indeksu. Vadoties pēc tā, tiesnesis nosaka soda smagumu. Ideja, protams, šķiet laba un efektīva līdz brīdim, kamēr netiek izvērtēti modeļa parametri. Lielo datu laikmetā modeļa veidotāji ir pamanījušies sabāzt tur iekšā datus, pēc kuriem spriest par cilvēku ir neētiski. Indeksu tieši ietekmē izvērtējamā paziņu loks, radinieku noziegumi un netieši rase. Taču tā kā modelis ir melnā kaste, neviens nekad nav iedziļinājies un izvērtējis no morālā aspekta.

Tāpat grāmata, lai ar’ sarakstīta pirms Klintones un Trampa, vēlēšanu iznākumu dod labu ieskatu mūsdienu ASV vēlēšanu sistēmā. Ja kādam šķiet, ka Tramps ar savu kampaņu ir veicis ko oriģinālu un nebijušu, tad viņi šo lietu nav pamatīgi papētījuši. Arī viņa konkurenti nudien nesēdēja rokas klēpī salikuši un darīja visu, lai ar speciālu datu atlases programmu palīdzību sadalītu vēlētājus mazās mikrogrupās, pie kurām doties ar tām specifisku vēstījumu. Izskatās, ka viņu metode – individuāla smadzeņu skalošana nav nostrādājusi.

Kas tad padara matemātiskos modeļus par Matemātiskajiem iznīcināšanas ieročiem? Galvenie ir trīs faktori – modeļu necaurspīdīgums, mērogs un ietekme. Tie kopā rada bīstamu kokteili, kurš nabadzīgos padara vēl nabadzīgākus, liedzot tiem pieeju lētiem kredītiem un labam darbam. Nezinu kā Latvijā, bet ASV tas ir radījis veselu lērumu ar problēmām. Autore kā risinājumu piedāvā algoritmu rūpīgu auditu, to ietekmes izvērtējumu ne vien no korelācijas, bet arī no morāles un ētikas, lai tie būtu saistīti ar realitāti.

Lieku 8 no 10 ballēm. Interesants ieskats mūsdienu sociālo grupu uzvedības modelēšanas procesa galvenajos trūkumos. Cilvēki jau lielākoties modeļus veido pēc labākās sirdsapziņas, taču lielākoties tie ir vispārīgi korelāciju sieti, kas nepēta dziļākus aspektus, bet paļaujas uz algoritmu vienkāršību. Tiem nav atgriezeniskās saites, un tie balstās uz pagātnes datiem, aizmirstot, ka arī pats modelis ar savu rezultātu atstāj ietekmi. Pats skarbākais ir tas, ka cilvēki akli tic datora izdotajam rezultātam, ng nemaz nesalīdzinot to ar patieso situāciju.

Ekspedīcija uz Zemi by Autoru kolektīvs

Izvēloties nākamo “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatu, man nebija ilgi jādomā, paņēmu vienu no sērijas spēcīgākajiem stāstu krājumiem. Šī bija mans favorīts bērnu dienās, pašam mājās plauktā nebija, tādēļ nācās laiku pa laikam ņemt no bibliotēkas. Tagad laiki mainījušies, un šo grāmatu īpašumā dabūt nav nekādu problēmu.

Šajā stāstu krājumā ir ietverti vienpadsmit stāsti. Nevar teikt, ka visi ir tādi, kas norauj jumtu, daži nedaudz ir zaudējuši savu aktualitāti, daži rakstīti par tēmām, kuras aktualitāti nezaudēs nekad. Tā kā stāsti nāk no sešdesmitajiem gadiem, tad vietām labi redzam, kā autori nedaudz futuroloģijā aizšāvuši garām. Tas attiecas gan uz milzīgiem kiberskaitļotājiem un Venēras pamatiedzīvotājiem. Bet savulaik nākotne izskatījās tieši tāda.

Grāmata nav bieza, un lasās pat pārāk ātri. Taču laba daudz nevajag. Ievadā lasītājam tiek solīta iepazīšanās ar mazpazīstamiem autoriem, PSRS telpā viņi, iespējams, bija mazpazīstami, taču to nevar teikt par ASV. Lai vai kā izlasīti ir labākie no labākajiem. Šoreiz pozitīvajā nozīmē, neviens no šiem stāstiem nemudina uz komunisma ieviešanu, skarbais zelta laiku kapitālisms, kurā autori izceļ dažādas sociālas problēmas par fonu izmantojot tālu vai ne tik tālu nākotni. Bet nu par iespaidīgākajiem stāstiem šajā krājumā.

Ekspedīcija uz zemi Arturs Klarks- krājuma titulstāsts, vēsta par laiku, kad pēdējie cilvēki uz Zemes ir pazuduši un viņu kultūras mantojumu atrod Veneras iedzīvotāji, kuri izrāvušies kosmosā. Tāds savdabīgs skatījums uz Zemes cilvēkiem no pavisam cita saprāta un civilizācijas konteksta. Protams, viss kļūst saprotams pašās beigās, un tas nudien ir reizē smieklīgi un bēdīgi. Liek aizdomāties, kas paliks pēc cilvēkiem, ja viņi sevi pamanīsies iznīcināt un ko no šīm atliekām spēs izsecināt Citi.

Žēlsirdīgie maitasputni Aizeks Azimovs – stāsta galvenā ideja savā laikā bija saucama par inovatīvu, tagad, šķiet, par šo tēmu esmu lasījis daudzas grāmatas. Ko padarīt plašajā visumā civilizācijā, kura pēc savas dabas ir tendēta uz sadarbību. Pareizi – gaidīt līdz agresīvās pašas sevi iedzīs postā un tad piedāvāt darījumu. Taču šoreiz harriešiem ir gadījusies nestandarta situācija, Zemes iedzīvotāji viņus ir iedzinuši sprukās. Laba Aukstā kara ilustrācija.

Atbraucēja ciešanas Harijs Harisons – Harisonam manā sirdī ir īpaša vieta, taču ar šo stāstu viņš ir pārspējis pats sevi. Vienā īsā stāstā pamanīties iebāzt, reliģijas uzspiešanas mēģinājumu būtnēm, kuru morālā atskaites sistēma atšķiras zemes civilizācijas un loģiski ilustrēt to, pie kā tas var novest, to vajag prast. Vienkārši izcils stāsts par to, kā sačakarēt labu pasauli ar labiem nodomiem.

Visas pasaules raizes Aizeks Azimovs – lai kāds vēl stāsta, ka internetu neviens nav paredzējis. Šeit galvenais varonis ir visu pasauli aptveroša un kontrolējoša mašīna. Cilvēkiem tas patīk, jo ir labi ja kāds uzņemas rūpes par viņiem. Mūsdienās var saskatīt daudz līdzību, Feisbuks jau arī zina, kuras ziņas tev ir vispiemērotākās, un pat Twitteris nekautrējas nedaudz rediģēt rādāmos ierakstus. Dažā labā valstī noziedzību paredz matemātiskie algoritmi, mums vēl pietrūkst pašas mašīnas, kura pati arī kaut ko vēlētos.

Ripeļi Stīvenss Barrs – tagad, kad mums istabas uzkopj automāti, šīs stāsts nešķitīs kaut kas īpašs, bet arī mums vēl ir kur augt. Šis ir stāsts par robotapokalipsi, vismaz lokālu. Kāda zinātnieka eksperimenta objekti iegūst saprātu un mēģina nodrošināt savu autonomiju. Nedaudz humoristisks, nedaudz biedējošs.

Cilvēks, kas atnāca par agru Pols Andersons – šim autoram vēsturiskā fantastika labi padodas, šeit ir stāsts par kādu ASV karavīru, kurš nejauši nonāk vikingu Islandē. Stāsts ir traģisks, bet pasniegts interesantā manierē.

Manuprāt, ja vēlies nezinātāju iepazīstināt ar zinātniskās fantastikas klasiku, tad šī grāmata ir laba ieteikšanai. Lieku 10 no 10 ballēm, patīk tikpat labi kā bērnu dienās, un esmu gatavs rekomendēt ikvienam, kas vēl nav izlasījis šo izcilo stāstu krājumu!

Sargasi kosmosā (Solar Queen #1) by Andre Norton

Šī savulaik man bija ļoti iemīļota grāmata, lasījis esmu reizes piecas, un praktiski sižetu zinu no galvas. Protams, no grāmatas atcerējos tikai piedzīvojumu daļu un japāņu nindzju Muru. Izvēloties nākamo “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatu, nolēmu izvēlēties savu bērnības favorītu un pie reizes atsvaidzināt sev atmiņā grāmatas varoņus.

Federācijā ietilpst simtiem zvaigžņu sistēmu. Galvenais ekonomikas dzinējspēks ir tirdzniecība. Bez tirdzniecības kuģiem planētas paliktu izolētas un neizpētītas. Cilvēki galaktikā nav vienīgie, iepriekšējo civilizāciju piemēri rāda, ka galaktiskā dominance nevelkas ilgi, parasti iekšējo pretrunu dēļ civilizācija iznīcina pati sevi. Taču “Saules karalienes” komandai šādas lietas prātu nenodarbina. Viņi ir brīvie tirgoņi, no tiem, kas izpleš Federācijas ietekmes sfēru, kontaktē ar citplanētiešiem un ar to nopelna sev iztiku. “Saules karalienes” komanda nopērk tiesības apsaimniekot kādu nomaļu planētu Limbo, iespējams, ka tas būs viņu lielais ķēriens.

Grāmatas ievadā brāļi Strugacki saka atzinīgus vārdus par šo darbu, uzslavē autores meistarību izcelt sociālas problēmas. Neizslēdz, ka tas darīts neapzinoties, bet visādi citādi pasludina šo darbu par fantastikas etalonu. Šis nu ir tas gadījums, kad puiši ir pamatīgi kļūdījušies. Jā, kad tev ir divpadsmit gadi, tu šo grāmatu lasi ar aizrautību. Izlasi, noliec malā un pēc pāris dienām pārlasi atkal. Jo padomju laikos jau interesanti piedzīvojumi bija retums. Tagad, kad esmu nedaudz paaudzies, man par nožēlu nācās atklāt, ka grāmatā jau arī ir tikai tā piedzīvojumu daļa. Personāži te ir tikai statisti, kas vēsta un kuri veic piedzīvojumus.

Saprotu savu bērnības lielo aizrautību. Galvenis varonis ir izvēlēts ļoti veiksmīgi, puika Deins, kurš tikko pabeidzis tirdzniecības skolu un kura sapņi uz ērtu vietu starpzvaigžņu megakompānijā izbeidzas jau atlasē. Viņam nav nedz sakaru, nedz bagātības, un viņš tiek norīkots uz “Saules karalienes”. Te viņam nākotne nesolās pārāk spoža, taču viņš apmeklēs tālas mežonīgas planētas un vesels vezums ar piedzīvojumiem tiek garantēti nodrošināts. Tālāk viss ir pēc agrīnās fantastikas standartiem – labie ir labi un sliktie ir slikti. Lai lasītājā nerastos nekādas šaubas, autore vajadzīgos brīžos to noskaņo pret sliktajiem Sargasu planētas pirātiem, un viss kārtībā.

Vienu nevar noliegt, grāmata lasās ļoti ātri, jo viņa ir gan plāna, gan interesanta. Jau no sākuma ir skaidrs, kurš uzvarēs, un tas liekus pārdzīvojumus nerada. Grāmatas iznākšanas gados galvenajiem varoņiem vēl lielākoties bija neaizskaramo statuss un tādēļ pat īpaši ļaunie vienmēr tika nogādāti taisnas tiesas priekšā. Jo nošaujot ļaundari, labais nevar triumfēt visa pilnībā. Taisnības triumfēšanas fonā labi iederas citplanētieši artefakti, seni ieroči un pirāti.

Grāmatai nāktos likt ne vairāk par 3 no 10 ballēm. Ja viņai līdzi nenāktu gaišās bērnības atmiņas, tā laika pozitīvie iespaidi un sapratne, ka kādreiz jau visiem autoriem jāsāk mēģināt rakstīt. Tad tā arī ieliktu, bet ņemot iepriekš minēto, vērā lieku 7 no 10 ballēm, laba grāmata, ar kuru iesākt fantastikas žanru agrā vecumā. Viss cikls kopumā nebūt nav slikts, ja patīk uzsvars uz piedzīvojumiem.

Созерцатель by Алексей Пехов

Par šīs grāmatas iegādi man nebija ilgi jādomā – ieraudzīju un nopirku. Pat vairāk, šis bija tas retais gadījums, kad es par tās iznākšanu zināju iepriekš. Zināju, ka te būs stīmpanks, nedaudz maģijas un pavisam nedaudz detektīva. Bija pamatotas aizdomas, ka arī šajā darbā autors būs pacenties uz nebēdu pasaules veidošanā. Protams, biju nedaudz apvainojies, ka tā vietā, lai turpinātu rakstīt par Пересмешник pasauli, viņš sācis vēl vienu jaunu ciklu.

Rierta ir pilsēta uz ūdens, kas sevī ir savākusi visus megapoles tikumus un netikumus. Tās valdnieks Dukss ir progresīvs cilvēks, viņš attīstības un naudas dēļ ir gatavs industrializēt visu un visus. Jaunās industrijas pamats ir motorija, viela, kas spēj aizvietot ogles un tvaiku. Šī resursa ieguves noslēpums pieder tikai Riertai. Motorija ir ienākusi katra cilvēka mājās, progresu ir pelnījuši visi. Taču ar to kopā ir atnākušas sāpes un nāve. Motorija nav īsti nekaitīga, un saindējoties ar to, vēl paveiksies, ja vienkārši nomirsi. Itans Šelbijs ierodas pilsētā izmeklēt kāda noslēpumaina mehānisma pazušanas apstākļus. Viņa klients jau ir miris, taču tas neatceļ detektīva pienākumu noskaidrot patiesību.

Kā jau fanbojam pienākas, sākšu ar pasaules apjūsmošanu. Autoram jaunu pasauļu radīšanu un piepildīšanu ar saturu nudien iet no rokas. Te nekas nav lieks, ja nu vienīgais pāris poētiskie skatu apraksti, kas piedod noskaņu. Viņam piemīt spēju pasaules vēsturi stāstījumā iekļaut organiski, te nav nodaļas, kurās tiek atstāstītas leģendas. Galvenais stāstītājs ir Itans, iepriekšējā kara veterāns, un laiku pa laikam viņa atmiņās varam uzrakt kādu Riertas pasaules šķautni. Un šādu šķautņu ir visai daudz, taču tās visas vairāk vai mazāk vieno motorija.

No sākuma domāju, ka motorija ir kaut kāds naftas paveids. Bet beigu beigās šo vispārējo spriedumu atmetu. Protams, ka grāmatas centrālā tēma nav tikai elpu aizraujoši piedzīvojumi un pakaļdzīšanās. Autors aizskar arī daudz nopietnākas sociālās problēmas, kuras izraisa industrializācija. Sabiedrības noslāņošanās, ekoloģiskās problēmas un kara vešanas metodes. Un ja tam visam piejauc klāt vēl kripatiņu maģijas, tad rezultāts ir visnotaļ iespaidīgs. Cilvēkam pietiekoši ilgi strādājot ar motoriju, neizbēgami nākas saskarties ar lietām, kuras parastie fizikas likumi nespēj izskaidrot. Lielākoties tie paliek par “kontagiem”, radījumi, kas reiz bijuši cilvēku, bet tagad zaudējuši visas cilvēciskuma atliekas, siro upura meklējumos. Tā tas ir vairumā gadījumu, ir arī ļaudis, kuriem motorija dod paranormālas spējas, neatņemot saprātu, bet tas nav uz ilgu laiku; Itans ir viens no tiem.

Galvenais varonis ir ieņēmis šī žanra standarta lomu, kara veterāns, detektīvs, izbijis policists. Cilvēks, kuru ikdienā vairāk nomāc domas par cilvēcīguma zaudēšanu. Protams, neiztiek arī bez iedzeršanas, bet vispār viņam ir daudz nopietnākas atkarības. Tai pat laikā viņš ir pietiekoši labi informēts par savas pasaules niansēm, jaunības patriotisms viņam ir izzudis kara laikā, no tā viņš atgriezās ar medaļu, psiholoģiskām problēmām un prasmi nogalēt cilvēkus. Tomēr viņā vēl nav nomirusi ticība labajam, un par šo abstrakto labo viņš ir gatavs cīnīties. Kā tēls viņš ir izdevies visnotaļ interesants, sevišķi brīži, kad viņš pēc savas pieredzes spriež par Riertas sabiedrību. Diktatūra ir slikta, šaubu nav, bet kā nodrošināt, lai pēc varas gāšanas jaunie valdnieku būtu labāki. Nekā!

Sižets ir aizraujošs, lai gan vietām ir nedaudz par daudz iestiepts ar brīžiem, kuros nekas daudz nenotiek. Iespējams, tas radīja sajūtu, ka beigas sanākušas sasteigtas, jo tur viss nudien risinājās mērkaķa ātrumā, un no pēdējām astoņdesmit lapaspusēm bija grūti atrauties. Sevišķi laba bija pastaiga pa Vecās Akadēmijas teritoriju. Šī ir no tām retajām Pehova grāmatām, kuru tomēr ir iespējams nolikt malā un domāt par kaut kā cita lasīšanu.

Lieku 8 no 10 ballēm, ja vēlies lasīt kvalitatīvu stīmpanku, kurā darbība notiek tādā kā industrializētā Venēcijā, kura kontrolē pasaules visstratēģiskāko resursu, tad droši uz priekšu, pamatīga piedzīvojumu deva garantēta. Nav šī autora labākā grāmata, bet tikai nedaudz pietrūkst līdz ļoti labas līmenim. Nedaudz nokaitināja klifhangeris grāmatas beigās.

Visa dzīvība zaļo by Clifford D. Simak, Klifords Saimaks

Turpinās mans Fantastikas pasaulē sērijas projekts. Šoreiz lasīšanai izvēlējos vienu sava favorītautora darbu, par kuru neko daudz neatcerējos. Varu derēt, ka esmu lasījis šo mazpilsētas stāstu pāris reizes, bet ļoti, ļoti sen.

Kādā mazā ASV pilsētiņā kādu dienu sāk notikt dīvainas lietas. Neredzams kupols, kas norobežo pilsētiņas iedzīvotājus no apkārtējās pasaules. Bankrotējušam apdrošināšanas aģentam Berdam ofisā uz galda pēkšņi parādās telefons bez vadiem un ciparnīcas. Paceļot klausuli Breds saņem iedāvājumu būt par pārstāvi. Kam un kādēļ ir nepieciešams pārstāvis, viņš tā arī nesaprot. Tam visam ir sakars ar puķēm, kuras reiz no meža uz savu dārzu atnesa Breda tēvs.

Ja cilvēks ir Bībeles zinātājs un atminēsies, ka grāmata angliski saucas “All Flesh is Grass”, tad viņš uzreiz atminēsies Jesajas grāmatas 40:6 “Klau! Balss sauc: “Sludini!” Es sacīju: “Ko es lai sludinu?” Visa miesa ir zāle, un viss tās jaukums ir kā puķe laukā!”, un līdz ar to pats sev daļēji nomaitekļos visu grāmatas saturu. Taču tādu cilvēku diez vai būs daudz.

Stāsts ir tipisks Saimaka darbs, viņa darbos cilvēces vēstures pagrieziena punkti vienmēr noris mazā lauku miestiņā, kur lēmumus nākas pieņemt pavisam viduvējiem cilvēkiem. Šeit lēmums nav no vienkāršākajiem – ārpuszemes civilizācija vēlas nodibināt kontaktus ar cilvēci. Ir veikts rūpīgs sagatavošanās darbs, bet ir lietas, kuras viņas nespēj izprast, un tādēļ ir nepieciešamas emisārs cilvēks. Lai arī Breds ir lauķis – parastais, bez īpašas izglītības, viņš tomēr spēj apjaust notiekošā nozīmīgumu. Viņš neko nezina par saviem darba devējiem, ir skaidrs tikai viens – viņi, ja labi gribētu, varētu iekarot zemi, taču nez kādēļ viņi izvēlas sadarbību. Varbūt aiz tā kaut kas slēpjas, mūsdienās teiktu “maigā vara”, infiltrācija un pakļaušana bez drastiskiem paņēmieniem? Breds nebūt neatmet ideju, kuru piedāvā militāristi. Noslaucīt ciematiņu ar visu citplanētiešu priekšposteni no zemes un aizmirst par visu ideju. Iespējams, pareizākā ideja ir agresija.

Tai pat laikā par galveno tēlu nevar sacīt, ka viņš ir labi noslīpēts. Lai ar uz pasauli skatāmies viņa acīm, nevar teikt, ka viņa “iekšējā” pasaule būtu ļoti bagāta. Viņš ir standarta labais cilvēks. Samierinājies ar savu vietu pasaulē, dzīvē neklājas pārāk spoži un pat brīdī, kad viņš saņem lielo iespēju, viss aiziet grīstē. Viņam ir jākļūst par varoni, bet viņš nemaz to nevēlas.

Šīm pārdomām grāmatā ir veltītas diezgan daudzas lapaspuses. Mūsdienu darbiem, kas veltīti Kontaktiem, īsti līdzi nevelk, bet jāatceras, ka savulaik šis bija viens no žanra pamatlicējiem. Tomēr pamatidejas ieskicētas ļoti labi. Ne velti pats Stīvens Kings nav kautrējies veselas divas reizes izmantot ideju – pilsētiņa zem kupola. Kā grāmata lasījās ļoti raiti, neskatoties uz autora spēju gari un plaši izplūst dabas aprakstos, savulaik bērnībā man augsti kotējās citplanētu apraksti.

Lieku 8 no 10 ballēm. Ja vēlies atgriezties pie saknēm, izlasīt darbu, kurš atstājis ietekmi uz daudziem autoriem, tad šis ir viens no tiem, kurš lasāmā sarakstā jāiekļauj obligāti!

Petaura medības (Pirx the Pilot) by Stanisław Lem

Izskatās, ka šogad sākšu ar pamatīgu “vecās” fantastikas ieskrējienu. No vienas puses jau gribas pabeigt Fantastikas pasaulē sēriju pēc iespējas ātrāk. Taču vēl vairāk motivē tas, ka šī sērija satur patiešām kvalitatīvus darbus, kuri aptver lielu daļu no žanra klasikas. Šo grāmatu līdz šim biju lasījis tikai krievu valodā, jo latviski, kā jau lielākā daļa no Lema grāmatām, tās nebija atrodamas pat komisijas grāmatu plauktā.

Pilots Pirkss ir parasts cilvēks – vidējais, viņš mācībās ne ar ko īpašu nav izcēlies, nav uzrādījis neticamus rezultātus, nav arī pārāk par sevi pārliecināts, un ar meitenēm viņam ar neveicas. Taču tas viņam netraucē sapņot par zvaigznēm un mācīties par kosmosa kuģa pilotu. Šajā stāstu krājumā ir ietverti stāsti, kas parāda kā Pirkss no zaļknābja kursanta izauga par īstu kosmosa iekarotāju. Labi lielākoties tie ir patruļlidojumi, kuros aiz garlaicības var nomirt, taču laiku pa laikam notiek arī kaut kas interesants.

Grāmata sarakstīta laikā, kad šķita, ka kosmoss ir rokas stiepiena attālumā. Drīz būs kosmiskie kuģi ar atomdzinējiem, kuru plazmas strūklas spēs nogādāt cilvēkus jebkurā saules sistēmas nostūrī. Kur lidojums uz Mēness būs aptuveni tas pats, kas pārbrauciens ar tālsatiksmes autobusu un kosmosa kuģu maršruti būs tik pārpildīti, ka vajadzēs speciālu dispečerdienestu. Diemžēl šis sapnis tā arī nekļuva par realitāti, cilvēce jau gadus četrdesmit šajā jomā mīņājas uz vietas, nav īsti stimula un vēlmes. Tādēļ Priksa pasaule vismaz pagaidām ir palikusi nesasniegta nākotne. Jā, autors nav pamanījies paredzēt internetu, bet viņam ir visnotaļ laba ideja par stimulatoriem, kosmosa dzinējiem un citu planētu kolonizēšanu.

Var teikt, ka šis stāstu krājums ir par to, kā kļūt par īstu cilvēku. Pirksa izaugsme ir acīm redzama, lai gan dziļi iekšā viņš vienmēr paliek tas naivais kursants, kāds viņš ir pirmajā stāstā. Viņam patīk visu prātīgi apdomāt pirms pieņemt lēmumus, daži pat uzskata, ka viņš nedomā vispār. Taču, kā lasītājs redzēs, pat kosmiskajos kuģos skriešana pa priekšu vilcienam ne pie kā laba nenoved. Pirksam patīk darbs, kuru viņš veic un dara to apzinīgi. Tāds tipisks nākotnes cilvēks, priekšzīmīgs un atbildīgs. Parastie cilvēki jau nesaprot pilotu grūto maizi, viņus īpaši neinteresē, kā viņus nogādā uz Marsu vai Mēnesi, neapzinās to, cik šis pasākums patiesībā ir risku un briesmu pilns. Ne visi kosmiskie kuģi ir izcilā tehniskā stāvoklī, un bieži vien ir situācijas, ka tāds lido ar reaktoru, kurš kuru katru brīdi var uziet gaisā.

Noteikti gribu uzteikt kādu grāmatas tēlu, kuru tulkotājs pārtulkojis kā Ēzeļu Pļaviņa. Man ir aizdomas, ka krājumā krievu valodā varēja izlasīt, kā instruktors pie šāda vārda ir ticis, bet te tā ir vienkārši smieklīga iesauka bez paskaidrojuma. Autors ir jāuzsaka par izvairīšanos no gaišās nākotnes popularizēšanas, te nav runa par komunisma uzvaru, krievi kotējas augstu, bet tas netraucē viņiem sadaroties ar amerikāņiem. Angļi gan nemaz nav modē; kā likums stūrgalvīgi cilvēki, kas nedomā racionāli.

Šī ir no tām jaukajām grāmatām, kurās rakstītais nekad nenoveco, tiekšanās pēc zvaigznēm un optimistiskais nākotnes skatījums. Tāda , kas parāda, ka galvenais noteicējs vienmēr būs cilvēks, un tehnoloģijas būs tikai pēc tam. Tāds mēģinājums ieskicēt jaunos izpētes horizontus un to, ka šie pētnieki lielākoties būs tādi paši cilvēki kā lasītājs. Neiztrūkst arī autoram raksturīgā vieglā ironija par jauno pasauli. Grāmatas pelnījusi 8 no 10 ballēm. Žēl, ka te nav iekļauti visi stāsti, piemēram, tas par citplanētiešu artefaktu, kuru Pirkss nejauši pamana savā patruļlidojumā. Bet mēs jau zinām, ka Pirkss vispār sakaras ar dīvainām lietām.

Mutants-59: Plastmasu ēdājs by Kits Pedlers, Džerijs Deiviss

Turpinu savu Fantastikas pasaulē sērijas izlasīšanas projektu. Šis solās būt daudz interesantāks, jo liela daļa no grāmatām ne tikai ir palikušas atmiņā kā labas no bērnu dienām, bet pārlasot joprojām tur savu līmeni. Atceros, kā apmēram desmit gadu vecumā izlasīju šo grāmatu pirmoreiz, tehnogēnās katastrofas apmēri mani pārsteidza un lika aizdomāties.

Londonā kāds biologs – entuziasts, nolēmis atrisināt piesārņojuma problēmu, viņš meklē baktēriju, kura spētu sadalīt plastmasu. Nelaimīgas sakritības rezultātā pētnieks mirst un viņa izgudrojums nonāk brīvībā. Mūsdienu civilizācija uz plastmasu balstās daudz vairāk nekā jebkad, un šķietami nekaitīga baktērija spēj nodarīt lielu postu. Taču to neviens nepamana, pirms Londonā nesāk notikt grūti izskaidrojamas katastrofas.

Šī nu ir īsta bioloģiskā laika bumba. Grāmata ir aktuāla arī mūsdienās; specializētie organismi, nanoroboti nav nekas jauns un nebija nekāda atklāsme arī pirms četrdesmit gadiem. To, ka organismu bioloģiskajai uzlabošanai var būt sekas, saprata jau tajā laikā. Es te nerunāju par anti ĢMO, bet par to, ka radot unikālu organisma ekosistēmā ir vērts padomāt par tā kontroles mehānismiem. Plastmasas ēdājs šajā grāmatā bija perfekta problēmas ilustrācija. Cilvēks jau diendienā nemaz tā daudz neaizdomājas par plastmasas izplatību savā dzīvē. Un tādēļ plastmasas ēdājs kā veco Rimi maisiņu notīrītājs varētu šķist efektīvāks par atkritumu šķirošanu. Šis ir tieši tāds stāsts.

Grāmata pēc būtības ir dažādu katastrofu norišu apraksts, kurā autori, nebaidīšos no šī vārda, ar prieku apslaktē tūkstošiem nosacītos londoniešus. Gandrīz kā nopietnā bojevikā saduras milzu mašīnas, kuras ved cianīdu, ripo dzelzs trubas un pūlis samin vājākos. Metro vagoni tuneļos sprāgst vienā laidā, un cilvēki pārvēršas pelnos. Kā zombiju filmās ir ieviesta totāla karantīna, kura nepalīdz. Vienu vārdu sakot, viss ir slikti, un vienīgā cerība ir uz galveno varoni Džerardu.

Džerards nāk no Kanādas, un katram muļķim ir skaidrs, ka īstens britu glābējs var būt tikai no bijušās kolonijas. Viņš ir šķīries no sievas un brīvs cilvēks. Taču jaunā darbavieta viņam nepatīk. Tās vadītājs viņa acīs ir zaudējis jebkādu cieņu. Īsts mežonīgais kapitālists, kurš izgudro labas lietas, taču tai pat laikā nedomā par atbildību, kas jāuzņemas izgudrotājam. Viss grāmatas centrālais temats ir – izgudrotājiem jābūt atbildīgiem par saviem izgudrojumiem. Ja šādas atbildības nav, ja izgudrotājs ir gatavs iet pāri līķiem, lai tikai sakaustu vēl vairāk piķi, tad tas nav ētiski un pie laba gala tas nenovedīs. Šī sadaļa gan bija aiz matiem pievilkta, jo arī man radās jautājums, tāpat kā Džerarda šefam, kā es, izgudrojot jaunu inovatīvu plastmasu, varu paredzēt, ka kaut kur kāds pustraks vientuļnieks ir radījis baktēriju, kura ēdīs tieši manu produktu. Te vietām autori cenšas sajaukt cēloņus ar sekām.

Bet nu atpakaļ pie kanādieša, nekā daudz jau par viņu nevar pateikt, romāns ir vairāk piedzīvojums nevis mīlas stāsts. Tādēļ varonis ir drošsirdīgs kartona gabals, kas ar pilnu krūti metas iekšā piedzīvojumos un viņam acīs iekrīt sava šefa sieva. Tad nu mums vienā persona ir zinātnieks, dumpinieks, ugunsdzēsējs un akrobāts. Izcila kombinācija, sevišķi, ja ar gāzes degli jālaužas ārā no Londonas metro dziļumiem.

Lieku 8 no 10 ballēm, tēma ir aktuāla, par zinātnes atbildību citu cilvēku priekšā, veiksmīgi aprakstītas tehnogēniskās katastrofas, labs piedzīvojums. No varoņiem neko daudz gan nevajag gaidīt, viņi ir tikai zobratiņi. Nu un beigas bija ar ironiju. Šajā sērijā šī ir droši lasāma.

Death’s End (Remembrance of Earth’s Past #3) by Liu Cixin

Nepagāja ne gads un es izlasīju visu triloģiju. Pirmās divas sērijas grāmatu nopirku elektronisku un to man ir nācies daudzas reizes nožēlot. Šī nu ir tā sērija, kuru labprāt gribētu redzēt savā grāmatu plauktā fiziskā formā, ja ne cietajos vākos tad lielformāta mīkstajos gan. Toreiz Singapūrā nenopirku un tagad man tas kremt. Pēc katras grāmatas izlasīšanas man bija jāsaņemas, jo autrs spiež ne tika daudz uz sižeta plašumu kā uz dziļumu. Daudzas lietas saproti, tikai vēlāk.

Zemes iedzīvotāji ir apturējuši Trisolāru eskalāciju un nu dzīvo mierā, droši par savu nākotni. Trisolāri ir padevušies un palīdz cilvēkiem attīstīt tehnoloģijas. Un tā vien izskatās, ka abas civilizācijas dzīvos mierā un saticībā. Taču galaktika joprojām ir “tumšais mežs” un briesmas var nākt no jebkuras vietas. Cheng Xin ir kosmosa kuģu inženiere, kura dzimusi 21. gadsimtā un piedalījusies vienā Krīzes ēras projektā. Kā to darīja daudzi tajā laikā hibernetizējas un atmostas brīdī, kad Trisolāru jautājums ir atrisināts. Tagad tik atliek noskaidrot vai cilvēki sasniegs zvaigznes vai arī nomirs uz savas planētas.

Salīdzinot ar iepriekšējām grāmatām, šajā notikumi risinās “mērkaķa ātrumā”. Autors ir nolēmis atmest ar roku cietajai zinātniskajai fantastikai un dot lasītājam īstenu “kosmisko operu”. Nav jau tā ka šī apakšžanra elementi nebija iepriekšējās grāmatās, arī tur cilvēces liktenis bija piesaistīts atsevišķiem cilvēkiem. Taču šeit autors fokusējas uz vienu viedu ķīniešu meiteni Cheng Xin. Viņas rokās ir cilvēces glābšana. Ir nācies lasīt daudzus šīs grāmatas un triloģijas slavinājumus par mērogu un “negaidīto” sižeta atrisinājumu. Man tomēr negribētos piekrist, vismaz es autora idejās neko unikālu (iepriekš neredzētu) nesaskatīju. Šī pēdējā grāmata cieta no kosmisko operu standartproblēmām.

Pirmais ir notikumu globalizācija, lai izskatītos nopietnāk, reti kurš autors spēj atturēties no Zemes likteņa izvilkšanu starpgalaktiskajā kontekstā. Otrais – agrāk vai vēlāk autors ir ierakstījis sevi stūrī un nezina ko pasākt, tas parasti beidzas ar klavieru lietu. Tās vairāk netiek izstumtas pa kluso no krūmiem, bet vienkārši krīt no debesīm. Pirmajās divās grāmatās autors no šādiem risinājumiem vairījās, bet te viņam bija pieticis meistarības. Trešais gaismas ātrums, var jau teikt, ka neviens nezina, kas notiktu, bet patiesībā nemaz tā nav. Autors ar šo lietu daudz grēko, reizēm skrupulozi atķeksējot visas lietas frame dragging un citas štelles, bet reizēm aiziet pašplūsmā ignorējot pat vienkāršākos relativitātes principus. Es nemaz nerunāšu par dimensionalitātes problēmām. Tas vispār bija technobabble. Taču kā saka tautā: “Gudri di**t nav malku cirst” un visu augstāk minēto var norakstīt uz manām personīgajām īpatnībām. Beigās tik pieminēšu, ka līdzīgus sižetus esmu lasījis deviņdesmito beigu Golovačeva ķieģeļos.

Neskatoties uz visu to stāsts ir patiešām kvalitatīvi sarakstīts, un pēc sižeta vēstījuma stila man patika vislabāk no visas triloģijas. Te nekas nebija iestiepts un iztika bez lielām atkāpēm. Cilvēci glāba ar visu sirdi un dvēseli. Šī nudien bija grāmata, no kuras ir grūti atrauties un absolūti neparedzama, jo autors jebkurā brīdī varēja gan situāciju glābt gan sačakarēt visneiedomājamākajā veidā. Tā ka mierīgi varēja neiespringt un ļauties piedzīvojumam. Visu stāstu caurstrāvoja man visnotaļ neierasts pasaules uzskats, par to, ka vislabāk likteņus ir izlemt vienam līderim nevis, kaut vai ekspertu grupai. Tas tāds no tēmas – vadonis zinās vislabāk un pārējie lai pieņem to kā ir. Tad nu galvenā varone Cheng Xin atvelk pēc pilnas programmas. Viņa nopietni aizdomājas par “tumšā meža” problēmu un pieņem lēmumus, kādus neteikšu izlasiet paši. Vienīgais tā arī nesaprotu, ko autors ar visu viņas rīcību gribēja mums pateikt.

Mans secinājums izlasot šo triloģiju ir sekojošs. Ja vēlies būt veiksmīga civilizācija visuma kontekstā, tad tev ir jāiznīcina visi konkurenti. Ja ir izdevība kādu pierakt grāvmalā nebremzē dari to. Ja ir jāizvēlas viens likteņlēmējs (vai Zobenaturētājs šajā gadījumā) ir jāņem visagresīvākais kāds vien atrodams, tāds no kura baidās ne tikai citi, bet arī paši. Visām tehnoloģijām ir jābūt vērstām uz agresiju un tādā garā. Citādi viss var beigties slikti un ja mežoni nosit ar atombumbu, var jau filosofēt, ka tas zināmā veidā ir pretinieka respekts pret tevi, bet patiesībā tu esi zaudētājs un pazudīsi no galaktiskās kartes.

Kopumā pelnītas 9 no 10 ballēm. Autors ir noslīpējis savu rakstīšanas stilu un savā veidā izaudzis Varbūt nedaudz par daudz fatālisma un nespēja uzrakstīt beigas bez – es varētu uzrakstīt te vēl septiņas grāmatas, bet tā kā redaktori man neļauj, tad visu sabāzīšu pēdējās pārsimts lapaspusēs. Beigas visu nedaudz sagandēja, lai ar atbilst žanra kanoniem nedaudz pavilka uz leju.

Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums by Mihails Jemcevs, Jeremejs Parnovs

pulkveza-foseta-pedejais-celojums-by-mihails-jemcevs-jeremejs-parnovs

Šogad esmu nolēmis izlasīt sēriju Fantastikas pasaulē. Bērnu dienās šīs bija manas mīļākās grāmatas, pārlasīju tās neskaitāmas reizes. Kopš pēdējās lielās pārlasīšanas būs pagājuši vismaz divdesmit gadi, tādēļ sīkumi ir aizmirsušies, un var droši ķerties klāt atkal. Fosets man mājās grāmatu plauktā nebija, nācās ņemt no bibliotēkas. Pirmo savu eksemplāru atradu skatoties grāmatu veikala komisijas plauktā, nezinu kādēļ, bet tur šīs sērijas grāmatas bija atrodamas vienmēr.

Šajā stāstu krājumā ietilpst pieci stāsti, kuri lielākoties ir mēģinājumi uztaustīt zinātniskās fantastikas žanru. Autoriem tas lāga nav izdevies, ja ir gadījusies laba ideja, tad tā tiek norakta garās filozofiskās pārdomās. Un to lielākais pluss ir salīdzinoši mazais apjoms. Bet nu par katru pēc kārtas.

Locis Kids – ir par kādu okeanogrāfu, kurš Otrā pasaules kara laikā ir spiests pāris gadus pavadīt uz nomaļas Galapagu salas. Te viņš ar speciālu ierīci klausās jūras iemītnieku ultraskaņu balsīs un nododas zinātniskajam darbam. Sākumā autors, lai atgādinātu lasītājam par sarežģīto starptautisko stāvokli, tiek aplaupīts. Bandīti, protams, ir fašisti un tie ir īsti maitas gabali. Beigu vārdos autoram izdodas parādīt arī amerikāņu imperiālistu īsto seju. Un tā teikt no ideoloģijas viedokļa stāsts ir izcils piemērs pūstošā kapitālisma ilustrēšanai. Taču mūsdienu lasītājam šādas lietas nav pārāk aktuālas un ar pliku aizjūru romantiku (kur iguānas sauc par leguānām) nepaņemsi. Lieku 4 no 10 ballēm.

Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums – šis ir stāsts, kurš mani savulaik ieinteresēja par zudušās pilsētas Z. meklējumiem. Šis stāsts ir vairāk vēsturisko notikumu atstāsts par Foseta pēdējo ceļojumu Dienvidamerikas džungļos, par ekspedīcijām, kuras to meklēja. Un pašās beigās neliels fantastikai pielīdzināms iespējamā tālāko notikumu attīstība. Tagad Foseta jautājumā esmu informētāks nekā pusaudža gados, un jāatzīst, ka autors ir veiksmīgi izveidojis stāstu balstoties uz vēsturiskajiem dokumentiem. Galvenais varonis ir mikrobiologs, kas džungļos ierodas jaunu mikroorganismu meklējumos, tas sola spožu karjeru, bet sagandē privāto dzīvi. Viņa pirmās ekspedīcijas rezultāti ir daudzsološi, bet diemžēl iet bojā. Viņam nākas doties uz džungļiem atkal. Lai atrastu civilizācijas neskartus mikrobus, viņam nākas doties pa Foseta pēdām. Labs vēstures, populārās zinātnes un leģendas sajaukums. Joprojām patīk stāstījuma stils un esmu labās domās par šo stāstu 10 no 10 ballēm.

De Profundis – pilnīgs sviests, par kuru nav iespējams izstāstīt nesamaitekļojot. Cilvēks nonāk ārpus visuma un iesaistās filozofiskās diskusijās ar sava kosmosa kuģa mākslīgo intelektu. Tas ir tieši tik garlaicīgi, kā tas izklausās, absurda salu kulšana. Pelnītas 1 no 10 ballēm.

Sniega pika – kas gan var būt labāks doktora disertācijas aizstāvēšanā kā laika mašīnas demonstrācija? Ideja laba, bet realizācija ir tāda paša kā galvenā varoņa jūras ķemmīšu bundžas atvēršana – eļļains pleķis uz biksēm. Autors īsti nav izlēmis, ko viņš vēlētos pateikt, ka pagātni labāk nemainīt, bet tai pat laikā viņš to maina! Un beigas vispār sanākušas neloģiskas. 3 no 10 ballēm.

Figūras plaknē – tāds pavājš Flatland atgremojums. Visas izmaiņas ir nedaudz vienkāršāki secinājumi un citplanētu vide. Vislabākais ir stāsta īsais formāts. Ja lasītājs ir pievārējis pamatskolas ģeometrijas kursu, viņam būtu par ko ar autoriem parunāt. 3 no 10 ballēm.

Kopumā, ja nebūtu Foseta ceļojums, kas drīzāk ir vēsturisks stāsts nevis fantastika, grāmata būtu norakstāma kā makulatūra. Galvenie varoņi nevienā citā stāstā nav nekas vairāk kā ideju paudēji, cilvēki bez personības, tikai kartona figūras. Lasīt iesaku tikai tiem, kuriem patīk Dienvidamerikas džungļu izpētes vēsture un zudušas pilsētas.

Pandora’s Star (Commonwealth Saga #1) by Peter F. Hamilton

Pie šīs grāmatas nonācu tīri nejauši. Poseidons bija izlicis sava grāmatplaukta bildes, un nenoturējos, apjūsmoju abus Hamiltona ķieģeļus. Poseidons bija tik laipns, ka piedāvaja man viņus iedot izlasīšanai. Par to viņam liels paldies! Hamiltona darbus jau biju lasījis un zināju, ja vēlies kosmisko operu detalizetā pasaulē, kur dažas atkāpes par pastorālām ainavām neatpaliek no mūsu paša Upīša, tad šis ir tas, kas vajadzīgs. Paildus ir vismaz desmit varoņi, kas risina vienu un to pašu problēmu.

Rit 2380. Gads; cilvēce ir kolonizējusi ap sešimt planētām. Peteicoties tārpeju tehnoloģijām, uz citu planētu var nokļūt vienkārši iesēžoties vilcienā. Zeme joprojām pārvalda Starpzvaigžņu Savienību. Cilvēki ir ieguvuši mūžīgu dzīvi, jo ir pieejama atjaunošanās procedūra, un šķiet, ka viss ir kārtībā.

Kad astronoms Dudlejs Bose novēro kādas tālas zvaignes pazušanu Daisona sfērā, Sabiedrība nolemj nosūtīt izpētes ekspedīciju. Tārpejas tik tālu nesniedzas, un nākas uzbūvēt kosmosa kuģi, kurš spēj lidot ātrāk par gaismu. Par tā kapteini tiek iecelts Vilsons Kime, izbijis NASA astronauts, vienīgais cilvēks pasaulē, kurš kaut ko sajēdz no kosmiskajiem ceļojumiem.

Grāmata, kā jau tas autoram ierasts, sastāv no vairākiem stāstiem, kas savijas kopā tikai pašas grāmatas beigās. Pati lasīšana nav nekāda bērnu spēle, lai iešūpotos, ir jāizlasa vismaz 300 lapaspuses. Pēc būtības ir jāizlasa mūsdienu standarta plānā grāmata tikai, lai apjaustu visa notiekošā apmērus. Tāda nopietna darbība sākas tikai ap piecsimto lapaspusi, un tikai tad tu sproti visa iepriekšrakstītā globālo sižetu. Man pret šādu grāmatas struktūru nav nekādu iebildumu un mierīgajā notikumu periodā izbaudīju autora radīto pasauli.

Viens no centrālajiem stāstiem ir Detektīves stāsts – Paula Maijo vairāk nekā simts gadus risina vienu lietu. Viņa mēģina notvert Bredliju Džonsonu Guardians of Selfhood vadītāju. Viņš sludina, ka Sabiedrības varas struktūrās ir iefiltrējie Starflyer – citplanētietis ar mērķi iznīcināt Zemes civilizāciju. Viņa cīņas metodes ir terorista cienīgas, un viņš ir gatavs darīt visu, lai aizstāvētu cilvēci. Lieki piebilst, ka viņa idejas izklausās pēc trakā murgiem. Taču Paulai neveicas ar Džonsona notveršanu, lai ar ir vislabākā Sabiedrības izmeklētāja, tā vien šķiet, ka Džonsonam ir informatory augstos amatos. Ši ir visnotaļ interesanta grāmatas stāsta daļa, nedaudz gan atkārtojas ar mūžīgajiem notveršanas mēģinājumiem, tie gan katrs lasās kā īss trilerītis.

Stāsts par Kontaktu – Sabiedrība ar citplanētiešiem ir kontaktējusies jau daudzas reizes, lielākoties tas ir pierādījis tikai to, ka saprāts nenozīmē vienādu loģiku. Sastaptās rases labākajā gadījumā ir mīklainas, kuras nodarbojas ar savām lietām un kuru pasaules uzskats ir kardināli atšķirīgs no cilvēku. Vismīklainākie ir Silfēni, tādi kā Visuma elfi, kuri pārvietojas pa galaktiku pa saviem ceļiem. Ja cilvēks māk uz pasauli skatīties nedaudz savādāk, arī viņš spēj pa meža taku nonākt uz citas planētas. Taču šie ir nenozīmīgi kontakti. Galvenais ir Vilsona ekspedīcija uz Daisona sfēru, kur Sabiedrība beidzot sastop īsteni agresīvu civilizāciju. MorningLightMountain pasaule ir visnotaļ oriģināla, un par to ieteiktu izlasīt katram pašam. Var visnotaļ labi saprast, kādēļ viņa reakcija uz Kontaktu ir agresija, viņa pamatimperatīvi un vēsture nemaz neatstāj citu iespēju.

Ozija ceļojums – šis bija vinteresantākais stāsts, par Oziju tārpeju izgudrotāja ceļojumu pa Silfenu takām. Tāda atraušanās no Sabiedrības problēmām, mēģinājumi izprast šo noslēpumaino civilizāciju tās dzīves ciklu, saprast cilvēces vietu Galaktikā. Vienkārši superīgs ceļojumu apraksts ar piedzīvojumiem un nedaudz sevis meklējumiem. Šī stāsta daļas lasīju ar vislielāko entuziasmu.

Protams, ir vēl Politiķa stāsts – par Sabiedrības politikas aizkulisēm un Lielo ģimeņu savstarpējo darījumu slēgšanu un visnotaļ globālām politikas aizkulisēm. Ir Jaunā Kaujinieka stāsts, kurš parāda pasauli no Guardians of Selfhood puses, te gan lielākoties ir sekss un kurjera pakalpojumi, bet nav slikti.

Pēdējā Marksista stāsts ir par vienu pagrīdnieku, kurš cīnās pret kapitālismu. Adams Elvins visu dzīvi ir cīnījies par taisnību. Taču tas nav radis atbalsi līdzcilvēkos, viņš ir viens no meklētākajiem noziedzniekiem, tikai Džonsons ir vēl slavenāks. Nav brīnums, ka šie puiši savstarpēji sadarbojas, jo dažas intereses viņiem ir kopīgas. Adams netic Džonsona ideoloģijai, taču, ja var dabūt fondus savai cīņai, viņš ir gatavs pieciest pustrako muldēšanu.

Centrālā grāmatas tēma ir cilvēces spēja apvienoties pret kopēju ienaidnieku. Par to, ka cilvēci vada kaut kas vairāk par alkatību un bailēm. Cilvēce un tieši tas dod viņai cerības gaidāmajai cīņai ar agresoriem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasīt iesaku gan tikai tiem, kurus nebaida biezas ķieģeļa lieluma grāmata ar lēnu sižeta attīstību. Taču tiem, kas saprot kosmisko operu būtību un labi izstrādātu pasauli, šī būs īsta medusmaize.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …