Izvēloties nākamo “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatu, man nebija ilgi jādomā, paņēmu vienu no sērijas spēcīgākajiem stāstu krājumiem. Šī bija mans favorīts bērnu dienās, pašam mājās plauktā nebija, tādēļ nācās laiku pa laikam ņemt no bibliotēkas. Tagad laiki mainījušies, un šo grāmatu īpašumā dabūt nav nekādu problēmu.

Šajā stāstu krājumā ir ietverti vienpadsmit stāsti. Nevar teikt, ka visi ir tādi, kas norauj jumtu, daži nedaudz ir zaudējuši savu aktualitāti, daži rakstīti par tēmām, kuras aktualitāti nezaudēs nekad. Tā kā stāsti nāk no sešdesmitajiem gadiem, tad vietām labi redzam, kā autori nedaudz futuroloģijā aizšāvuši garām. Tas attiecas gan uz milzīgiem kiberskaitļotājiem un Venēras pamatiedzīvotājiem. Bet savulaik nākotne izskatījās tieši tāda.

Grāmata nav bieza, un lasās pat pārāk ātri. Taču laba daudz nevajag. Ievadā lasītājam tiek solīta iepazīšanās ar mazpazīstamiem autoriem, PSRS telpā viņi, iespējams, bija mazpazīstami, taču to nevar teikt par ASV. Lai vai kā izlasīti ir labākie no labākajiem. Šoreiz pozitīvajā nozīmē, neviens no šiem stāstiem nemudina uz komunisma ieviešanu, skarbais zelta laiku kapitālisms, kurā autori izceļ dažādas sociālas problēmas par fonu izmantojot tālu vai ne tik tālu nākotni. Bet nu par iespaidīgākajiem stāstiem šajā krājumā.

Ekspedīcija uz zemi Arturs Klarks- krājuma titulstāsts, vēsta par laiku, kad pēdējie cilvēki uz Zemes ir pazuduši un viņu kultūras mantojumu atrod Veneras iedzīvotāji, kuri izrāvušies kosmosā. Tāds savdabīgs skatījums uz Zemes cilvēkiem no pavisam cita saprāta un civilizācijas konteksta. Protams, viss kļūst saprotams pašās beigās, un tas nudien ir reizē smieklīgi un bēdīgi. Liek aizdomāties, kas paliks pēc cilvēkiem, ja viņi sevi pamanīsies iznīcināt un ko no šīm atliekām spēs izsecināt Citi.

Žēlsirdīgie maitasputni Aizeks Azimovs – stāsta galvenā ideja savā laikā bija saucama par inovatīvu, tagad, šķiet, par šo tēmu esmu lasījis daudzas grāmatas. Ko padarīt plašajā visumā civilizācijā, kura pēc savas dabas ir tendēta uz sadarbību. Pareizi – gaidīt līdz agresīvās pašas sevi iedzīs postā un tad piedāvāt darījumu. Taču šoreiz harriešiem ir gadījusies nestandarta situācija, Zemes iedzīvotāji viņus ir iedzinuši sprukās. Laba Aukstā kara ilustrācija.

Atbraucēja ciešanas Harijs Harisons – Harisonam manā sirdī ir īpaša vieta, taču ar šo stāstu viņš ir pārspējis pats sevi. Vienā īsā stāstā pamanīties iebāzt, reliģijas uzspiešanas mēģinājumu būtnēm, kuru morālā atskaites sistēma atšķiras zemes civilizācijas un loģiski ilustrēt to, pie kā tas var novest, to vajag prast. Vienkārši izcils stāsts par to, kā sačakarēt labu pasauli ar labiem nodomiem.

Visas pasaules raizes Aizeks Azimovs – lai kāds vēl stāsta, ka internetu neviens nav paredzējis. Šeit galvenais varonis ir visu pasauli aptveroša un kontrolējoša mašīna. Cilvēkiem tas patīk, jo ir labi ja kāds uzņemas rūpes par viņiem. Mūsdienās var saskatīt daudz līdzību, Feisbuks jau arī zina, kuras ziņas tev ir vispiemērotākās, un pat Twitteris nekautrējas nedaudz rediģēt rādāmos ierakstus. Dažā labā valstī noziedzību paredz matemātiskie algoritmi, mums vēl pietrūkst pašas mašīnas, kura pati arī kaut ko vēlētos.

Ripeļi Stīvenss Barrs – tagad, kad mums istabas uzkopj automāti, šīs stāsts nešķitīs kaut kas īpašs, bet arī mums vēl ir kur augt. Šis ir stāsts par robotapokalipsi, vismaz lokālu. Kāda zinātnieka eksperimenta objekti iegūst saprātu un mēģina nodrošināt savu autonomiju. Nedaudz humoristisks, nedaudz biedējošs.

Cilvēks, kas atnāca par agru Pols Andersons – šim autoram vēsturiskā fantastika labi padodas, šeit ir stāsts par kādu ASV karavīru, kurš nejauši nonāk vikingu Islandē. Stāsts ir traģisks, bet pasniegts interesantā manierē.

Manuprāt, ja vēlies nezinātāju iepazīstināt ar zinātniskās fantastikas klasiku, tad šī grāmata ir laba ieteikšanai. Lieku 10 no 10 ballēm, patīk tikpat labi kā bērnu dienās, un esmu gatavs rekomendēt ikvienam, kas vēl nav izlasījis šo izcilo stāstu krājumu!