Turpinot “Fantastikas pasaulē” sērijas lasīšanu, nevarēju atturēties no šīs grāmatas priekšlaicīgas izlasīšanas. Katners man pazīstams ir tikai no šīs grāmatas. Tā arī neesmu centies izlasīt kaut ko vairāk no viņa darbiem. Šis autors ir bijis ražīgs gan rakstot, gan savu pseidonīmu izdomāšanas ziņā. Lai ar’ kā tur nebūtu, es viņu pazīstu tikai kā Hogbenu autoru un tādēļ īsti spriest par viņu ietekmi uz savulaik jaunajiem autoriem varu tikai atstāstot citur lasīto.

Šis stāstu krājums sevī ietver astoņus autora darbus, no kuriem trīs ir izcili un pieci virs vidējā. Visus vieno viena ideja – paši vien pie savām problēmām esam vainīgi. Gandrīz visus stāstus var uztvert kā vieglu ironiju par autora tā laika pasauli un virzības tendencēm. Padomju laikos tie noteikti tika publicēti, lai parādītu kapitālisma alkatīgo seju visā krāšņumā. Bet nu par katru nedaudz smalkāk.

Vai arī… – šis ir stāsts, kas veltīts Mieram visā pasaulē. Pareizāk sakot, parāda, ka runāt par mieru cilvēces līdzšinējā attīstības pakāpē ir muļķība. Kāds citplanētietis ir uzņēmies nest mieru visiem. Taču saskaras ar zināmām problēmām, kuras tiek izceltas izmantojot divus meksikāņus un vienu ūdens avotu. Vairāk fabula nekā stāsts par cilvēka dabas nemainīgumu.

Absalons – šis ir tāds hiperevolūcijas stāsts par tēvu un dēlu konfliktu. Jāatzīst, diezgan garlaicīgs un mūsdienām pārāk konservatīvs. Varbūt Absolona tēvs bija pie vainas ar savu pārākuma pārliecību, varbūt pie vainas tas, ka stāstā nekas tāds interesants nenotika.

Jezga ar profesoru, Lērums nepatikšanu, Uz redzīti!  – Hogbenu stāsti, un ar to vien pietiek, lai stāstus pasludinātu par izcilu. Hogbeni ir interesanta ģimenīte, vecaistēvs atminas vēl Atlantīdas laikus, un šķiet, ka kaut kur vēstures gaitā ģimenes locekļi ir dabūjuši pamatīgu radiācijas devu. Jau no tiem laikiem, kad parādījās pilsētas, viņi ir sapratuši, ka vislabākā dzīve ir laukos. Laukos cilvēki nebāž degunu citu darīšanās, un ja kāds piedzēries dziedādams levitē virs laukiem, neviens nesatraucas. Neviens nelūr tavā šķūnīti, kurā uzmontēts urāna katls. Bet laiku pa laikam nākas saskarties ar īpaši okšķerīgiem cilvēkiem, un tad rodas problēmas. Nākas pārvākties uz citu dzīvesvietu vai arī izpildīt īpaši muļķīgas un vienkāršas prasības. Bērnam ir zināms, ka, lai teleportētos uz neskaitāmi daudzām vietām vienlaicīgi, pietiek ar bļodu un bleķa gabalu, bet, redz, cilvēkiem tas šķiet brīnums. Vispār izcili smieklīgi, par lauķiem, kuri nebūt nav lauķi.

Iedomīgais robots – šis ir no tiem par mežonīgo kapitālismu, pareizāk sakot, par kino pirātismu un apraides tiesībām. Konkurence šajā jomā ir novesta līdz absurdam, tehnoloģiju progresam likumdošanas bāze acīmredzami netiek līdzi, un situāciju var glābt tikai izgudrotājs. Varētu domāt, ka izgudrotājs ir iemaldījies no detektīva, visu laiku meklē avansus un dropē. Taču laiku pa laikam arī kaut ko izgudro, piemēram, iedomīgu robotu bez noteiktas funkcijas.

Slēpšanās – Visgarlaicīgākais stāsts par to, kā kosmosa kuģi vadošs saprāts nogalina pirātus. Varbūt te ir arī meklējams kas dziļāks – sena draudzība, saprāta atrautība no ķermeņa un psiholoģiskās problēmas, kas tādēļ rodas līdzcilvēkiem. Par to, vai metāla cilindrs ar smadzenēm, kuras darbojas ir cilvēks vai nav un citām lietām, bet sižets bija pašvaks.

Dzīvokļu problēma – pasaka par rūķīšu laimi. Interesanta koncepcija un laba izklaide lasot. Bērnībā man dikti patika, un arī tagad nemaz nesmādēju.

Šī grāmata ir no tām, kura var patikt, bet var arī šķist pārlieku vienkārša. Kā jau minēju, Hogbenu ģimenītes dēļ vien ir vērts izlasīt. Lieku 8 no 10 ballēm.