Burvju karalis (The Magicians, #2) by Levs Grosmans
Pērnajā gadā latviski iznāca šī autora pirmā grāmata Burvji, un teikšu, ka man nācās diezgan nomocīt savu gribasspēku, lai nepadotos tālāk lasīšanas vilinājumam. Nav jau nekāds joks izlasīt aizraujošu grāmatu, zināt, ka tai ir vēl divi turpinājumi, un nelasīt tālāk. Man gan šajā jomā ir zināma pieredze, jo tādas iesāktas sērijas man ir vairāki desmiti. Galvenais ir izturēt pirmās pāris nedēļas, un tad tas vairs nav tik sāpīgi. Grāmatu izlasīšanai man iedeva izdevniecība Prometejs.
Citējot anotāciju:
“Grāmatā “Burvji” Levs Grosmans apgāza fantāzijas žanra kanonus, iztēlojoties maģiju mūsu pašu pasaulē untumainu un nebūt ne ideālu cilvēku rokās, kurus nevada daudziem romānu varoņiem pierasti skaidrā izpratne par labo un ļauno. “Burvju karalī” šie jaunie burvji tiek nosūtīti episkā piedzīvojumā pie maģijas tumšajām saknēm, kur viņi sev atklāj negaidītu varonības paradoksu. Šajā grāmatā lasītāji iepazīs arī spēcīgo Džūlijas tēlu, kuras dusmu plosītā ģenialitāte ir vienlaikus fascinējoša un šausminoša. Viņas niknuma un Kventina ilgu pretstatījums rada psiholoģiski daudzslāņainu un lasītājam pietuvinātu romānu.”
Filorijā beidzot valda īsts miers un saticība. Baltsmailes pilī valda četri burvji, un šķiet, ka utopiskā bezbēdība nebeigsies nekad. Vienudien viņi dodas medībās, lai notvertu kādu Īpašu zvēru – trusi, kurš paredz nākotni. Medību iznākums sola drūmu nākotni, tikai īsti nevar saprast, kad tā pienāks. Garlaicības mākts Kventins nolemj doties ceļojumā uz vienu no Filorijas robežsalām.
Pēc apraksta spriežot, varētu saprast, ka šī grāmata nav tikusi daudz tālāk par Nārnijas hronikām, un nopietnam lasītājam tas pat varētu likt no grāmatas novērsties. Ar drošu sirdi varu teikt, ka es jau nemaz neesmu fantāzijas cienītājs, jo pasakas nelasu no tiem laikiem, kopš valkāju bikses ar kabatām. Taču mūsdienu fantāzijas žanrs jau sen neaprobežojas ar runājošiem dzīvniekiem un priekšmetiem. Protams, bez tiem iztikt nevar, bet tas ir tikai veids kā nodot autora vēstījumu lasītājam.
Šī ir grāmata par varoņiem un pasaules lietu kārtību. Ar lietu kārtību viss ir skaidrs, vismaz Kventina pasaulē, realitāte ir tikai plāns slānis, kas uzmālēts uz pasaules darbinošā mehānisma. Ideja nav jauna, taču izpildījums tiek labi pasniegts. Kventins atradis savā dzīvē jēgu nododamies dīkai karaļa lomas izpildīšanai, par šādiem niekiem neaizdomājas. Viņš atrodas pasaulē, kurā viss viņu apmierina, vienīgi ir nedaudz garlaicīgi. Tādēļ redzot iespēju doties piedzīvojumā, viņš nezaudē ne mirkli un dodas ceļojumā kopā ar Džūliju.
Grāmatā paralēli risinās divas sižeta līnijas – viena ir jau augstāk minētais Kventina ceļojums, otra vēsta par Džūlijas ceļu uz burvju pasauli. Viņai tas nebūt nebija tik institucionalizēts kā Kventinam. Viņai nācās iepazīties ar burvju pasaules pagrīdi. Šajā ceļā viņa ir pazaudējusi kaut ko svarīgu – cilvēcību. To lasītājs nopratīs jau no pirmajām lapaspusēm, atliek vien jautājums – kā? Džūlijas stāsts ir kā pretmets Kventina ceļam uz burvestībām. Ja Kventinam viss tika pasniegts uz paplātes, viņai zināšanas nācās savākt pa kripatām un apgūt visu pašmācības ceļā. Tomēr nav jau tā, ka viņa pati neizvēlētos savu ceļu, viņai bija iespējas visu pamest un dzīvot parasta cilvēka dzīvi, samierināties. Tā kā pati vien vainīga! Taču galvenais ir viņas stāsta fināls, kurš izskaidros daudz ko. Tādā tipiskā sengrieķu vēstījuma stilā.
Kventinam savukārt negribot nāksies noskaidrot to, kā tas ir būt varonim. Par to, ka pasaulei pēc būtības ir uzspļaut varoņiem un varonībai. Varonis pēc varoņdarba veikšanas nav pat plika graša vērts. Viņš var priecāties, ja saņem medaļu, taču lielākoties tas ir spēriens pa pakaļu. Par to, ka brīžos, kad šķiet tev vairs nav ko atņemt, vienmēr atradīsies kas tāds, kas tev vēl ir aizķēries. Un Filorijā noteikumi ir noteikumi, un no tiem nav atbrīvots neviens. Pat labajā var būt ļaunais un otrādi, to nosaka tikai interpretācija.
Grāmatas pasaule ir vienkārši perfekta, man tādas detalizētas pasaules pilnas ar sīkumiem vienmēr ir patikušas. Tai pat laikā autors ir pietiekoši prasmīgs, lai neizplūstu garās atkāpēs par dabas ainavām, floru un faunu. Te viss ir tieši tik daudz, cik vajadzīgs. Praktiski nekā lieka. Ja lasītājs vēlēsies nodoties simbolisma meklējumiem, autora līdzības un interesantie tēli tam ir ļoti pateicīgi. Šeit īpaši gribētu izcelt kuģi “Mundžaku”, īsti nevarēju saprast, vai beigās viņa pārmaiņas bija domātas kā alegorija, par to kā sākotnējais dzinulis uz mērķa sasniegšanu no komplicētas struktūras pārvēršas par aizvien vienkāršāku un vienkāršāku, līdz beigās izkristalizējas tikai viens vienīgais dzinulis, kas ir primitīvs kā neēvelēts dēlis. Iespējams, ka autors to nemaz tā nebija domājis, bet šādas vietas bija pārāk daudz, lai tā būtu vienkārša sakritība. Šo prātojumu derētu nobeigt ar Stendera citātu:
“… bet jums … aprakstīt būtu jums par daudz; neģ tas, ko es jums teicis, vairāk iraid nekā jūs spējat panest!”
Paldies, ka izlasījāt līdz beigām.
Lieku 10 no 10 ballēm, viens no retajiem gadījumiem, kad otrā grāmata ir labāka par pirmo. Noteikti iesaku izlasīt šo sēriju! Autors savu rakstīšanas stilu ir noslīpējis, grāmatu var lasīt daudzos slāņos, cik vien paša iztēle, fantastikas literatūras, mitoloģijas un iepriekšējās grāmatas satura atcerēšanās spēj turēt līdzi. Ceru, ka arī trešajā grāmatā autors man neliks vilties.
Papildus gribētu uzteikt Viļa Kasima tulkojumu, tas tiešām ir izcils, grāmata lasās viegli un nemaz nevarētu iedomāties, ka tā ir pārtulkota no angļu valodas!