Navigate / search

Asinis sniegā (Blood on Snow #1) by Jū Nesbē

Asinis sniegā

Par šīs grāmatas lasīšanu man nebija daudz jādomā. Bija skaidrs, ka jālasa. Man bija iepaticies Nesbē jaunais rakstīšanas stils, kuru pirmoreiz sastapu grāmatā “Dēls”. Redzot, ka grāmata iznākusi, sazinājos ar izdevniecību Zvaigzni ABC un saņēmu vienu eksemplāru izlasīšanai.

Ūlavs vada vientuļu dzīvi, strādājot par pasūtījuma slepkavu. Viņam ir viens patstāvīgs pasūtītājs, un līdz šim nav bijušas nekādas problēmas. Ar šādu amatu nekāda ģimenes dzīve nav iespējama, un Ūlavs par to nemaz pārāk nesatraucas. Līdz kādu dienu viņš satiek savu sapņu sievieti, taču tā ir bosa sieva, un viņam ir uzdots to nogalināt.

Autors kārtējo reizi nepievīla, šis kriminālstāsts turpina iepriekšējās grāmatas stilu. Aprakstos netrūkst grafisku detaļu, galvenais varonis ir tikai viens – Ūlavs ir tāds skarbais vīrs, kuram aiz fasādes slēpjas visnotaļ maiga dvēsele. Šaušana nav vienīgais viņa hobijs, lielāko daļu no sava laika viņš pavada lasot grāmatas. Taču tā kā puisim ir disleksija, viņam ne vienmēr izdodas uztvert izlasīto. Pats viņš par šo lietu īpaši nebēdā, jo vienā grāmatā viņam sanāk divi stāsti – viens – patiesais un otrs – tas, ko viņš izlasījis. Šajā amatā noder tas, ka gan pretinieki, gan priekšniecība tavas prāta spējas īpaši augstu nevērtē. Ūlavam gan nav nekādas ilūzijas par nākotni, viņš skaidri zina, ka reiz pienāks diena, kad priekšniecības nospriedīs, ka Ūlavs zina pārāk daudz, un šajā dienā pienāks viņa gals.

Grāmata izlasās burtiski vienā rāvienā, nav jau pārāk bieza. Notiekošajā nav pārāk daudz liekvārdības, jo tas nebūtu Ūlava stilā teikt garus monologus darba laikā. Toties ir daudz iekšējo monologu par bijušo, esošo un iespējamo nākotni. Gribi vai negribi, bet par Ūlava iepriekšējo dzīvi uzzināsim diezgan daudz un sapratīsim arī, kādēļ viņš kļuva par profesionālu pasūtījuma slepkavu. Viņam vienkārši ir pārlieku mīksta sirds, lai nodarbotos ar kaut ko nopietnāku. Mīkstā sirds ir viņu novedusi pie zināmas taisnīguma izjūtas, un te arī sākas visas Ūlava problēmas. Darbu viņš dara labi, taču lāga nemāk tikt galā ar sekām, viņš jūtas atbildīgs par tiem, kurus atstājis bez apgādnieka. Tas viņa dzīvi pamatīgi sarežģī. Nerunāsim jau nemaz par to, ka arī viņa lielā mīlestība laika gaitā izrādās nedaudz citādāka, nekā Ūlavs bija iztēlojies. Ūlavam vispār piemīt tieksme izdomāt stāstus par cilvēkiem, nu tādus, kas viņus padara labākus nekā patiesībā.

Šoreiz autors darbā neiesaista valsts tiesībsargājošos orgānus, un tas nemaz nav vajadzīgs. Jo Ūlava problēma ir kriminālās pasaules iekšēja lieta, un kaut kādi izmeklētāji tikai bremzētu trillera notikumu dinamiku. Šis nav nekāds maratons, te ir sprints, kurā no starta līdz finišam ir jātiek divsimts lapaspušu laikā. Joprojām nepamet sajūta, ka autors patiesībā gribētu, lai viņa pēdējos darbus izdotu komiksu formātā. Te ir viss – gan varoņa pārdomas par uzdevumu, problēmu, atsauces uz iepriekšējām dzīves epizodēm. Ja notiek apšaudes, tad tās ir maksimāli asiņainas un ar īstiem kovbojiskiem izlēcieniem. Šeit nekas nav skaidrs līdz pašām beigām, un atliek vien pašam izlemt, kurš beigās palika uzvarētājs. Nudien no Ūlava stāsta sanāktu izcils komikss ar šaubīgiem tipiem, šaudīšanos un galveno varoni, kurš visiem vēl labu pat tad, kad ielaiž lodi pierē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Viss bija labi, taču grāmata ir pārāk īsa un baidos, ka ar to pāris stundu ilgo sakaru būs ar maz, lai Ūlavs man uz visiem laikiem iespiestos atmiņās. Taču kā tāds ātri izlasāmais trilleris vienam vakaram ir pašā laikā. Nav atklāti nekādi jauni žanra horizonti, taču tiek garantēts aizraujošs piedzīvojums un interesants galvenais varonis.

Meteora medības. Begumas pieci simti miljonu by Žils Verns

meteora medības

Turpinot lasīt “Fantastikas pasaulē” sēriju, nokļuvu līdz šim Žila Verna darbam. Par autoru es esmu izteicis diezgan skarbus vārdus. Viņam grāmatas kalpo, lai pārstāstītu enciklopēdiju saturu, varoņi kā kartona gabali un tā tālāk. No vienas puses pusaudžu gados tas ir vairāk nekā pietiekami, lai iekvēlinātu lasītāju pret žanru. Aplauziens nāk tikai paaugoties, kad ir lasīts kaut kas labāks, un tad kaut kādu apsvērumu dēļ ir nolemts ķerties pie klasikas pārlasīšanas. Tad bieži vien seko vilšanās bērnības grāmatās. Lieki piebilst, ka pie šīs grāmatas ķēros ar zināmām bažām. Pat bērnu dienās man viņa diez ko nepatika.

Pirmais stāsts Meteora medības savā nosaukumā ietver maitekli. Aizpērnajā gadsimtā astronomija bija izplatīts hobijs, debesīs ķīķerēja visi, kas to varēja atļauties. Tie bija laiki, kad par jaunatklātu asteroīdu ziņoja pirmajās avīžu lapaspusēs, un astronoms – amatieris varēja kļūt par slavenību. Autors ir nolēmis izmantot šo laikmeta iezīmi, lai pasmietos par amerikāņiem un to zinātnieku polemiku. Jāatzīst, ka viņam tas ir izdevies diezgan labi (cik nu es varu salīdzināt). Konflikts starp Dinu Forsaitu un Sidneju Hjudelsonu par meteora atklājēja slavu ir sanācis labu labais. Lai lasītājam nebūtu jāieslīgst orbītās un trajektorijās, viņam tiek piedāvāta paralēla mīlestības līnija, pat vairāk – tās ir veselas divas. Nevajag cerēt uz izjustiem personāžiem, te mīlestība ir laulības. Kā jau autora romānos pierasts, te parādās nevienam nezināms un pasaules neatzīts ģēnijs. No tiem, kuri sēžot pie brokastu galda var izgudrot mūžīgo dzinēju, ko pagatavot no pārdesmit burkām un veca ratu riteņa, bet kuram nekad nav laiks savu izgudrojumu uzlikt uz papīra. Skaidra lieta, ka šis cilvēks ir francūzis Zefirens Ksirdals. Nu un vēl – meteorīts sastāv no zelta.

Kad visas standarta lietas atķeksētas, autors tekstu ir piepildījis ar notikumiem un aprakstiem. Apraksti veltīti trakajiem amerikāņiem, kuri savā jaunās nācijas entuziasmā nezina, kur likt savu enerģiju. Salikti iekšā nejēdzīgi gari personu rīcības apraksti, kas padara jebkuru situāciju komisku, daudz tiek stāstīts par Grenlandi, cik nu tā laika enciklopēdijās bijis atrodams. Mūsdienu izlepušajam lasītājam grāmata liksies pasausa un pārāk vienkārša. No zinātniskās puses autoram nav kur piesieties, tēlus viņš nekad nav spējis izveidot ticamus, tās ir tikai mutes faktu gūzmai, kurs autorā nespēj noturēties. Varu uzteikt autoru arī par ekonomikas teorijas pārzināšanu, kas kādam Ksirdala radiniekam ļāva tikt pie bagātības. Piedzīvojumi ir pietiekami aizraujoši, lai lasītājs spētu izlasīt plāno grāmatu līdz galam un tādēļ lieku 7 no 10 ballēm. Mīnus viens par katrām laulībām.

Begumas pieci simti miljonu nemaz nav sarakstījis Žils Verns, to esot paveicis kāds nabaga gandrīz komunists Grusē (ja ticam pēcvārda rakstītājam). Puisim nav bijis naudas, un Verna redaktors viņa darbu nopircis un licis Vernam to pārstrādāt. Tādēļ šis stāsts atšķiras no pārējiem Verna stāstiem. Vienā teikumā vācu militāristi pret franču higiēnistiem. Es par divu pilsētu konkurenci ASV teritorijā nebiju lielā sajūsmā. Te ir klasiska melnbaltā pasaule, kur ir ļaunie industriālisti un labie dabas bērni, kas mazgājas vismaz reizi dienā. Vienā – metalurģija, otrā  – ekofašisms. Lasītāja simpātijas ir zaļo pusē, jo Marsels taču ir no viņiem, un Šulcs ir īsts ļaunais ģēnijs, kurš sev blakus rakstāmgaldam tur lādiņus ar ogļskābo gāzi. Rakstāmgalds savukārt atrodas blakus milzu lielgabalam. Lasītājam lēnām tiks atklāts, ka šāda sacensība un varas koncentrēšana vienās rokās pie laba gala nenovedīs. Bet tomēr ļaus lasītājam apbrīnot vāciešu ordnungu pilnā apmērā. Man gan šis stāsts nepavisam nepavilka, un vairāk kā 5 no 10 ballēm likt nevaru.

Vīrieša sirds by Jānis Lejiņš

Vīrieša sirds

Šo grāmatu iepirku Grāmatu izstādē 2017. Pirms pirkšanas bija zināmas šaubas, jo no triloģijas “Zīmogs sarkanā vaskā” man bija radies iespaids, ka autoram ar to mīlestības attēlošanu diez cik labi neveicas. Te pēc uzraksta tiek solīta bez maz vai vesela grāmata par šādām tēmām! Beigu beigās grāmatu nopirku, mēnesi pamarinēju un sāku lasīt.

Izvilkums no anotācijas: “… Vēsture, bet šī kaprīzā dāma nav grāmatas galvenā persona. Pamatstāsts ir par armijas instruktoru Ludi Šteinbergu, kurš 1939. gada pavasarī ierodas kādas mazpilsētas ģimnāzijā, lai mācītu zēnus kļūt par īstiem vīriešiem. Viņš pats, protams, labi zina, kā tas darāms, un sparīgi ķeras pie darba. Bet tad notiek kaut kas dīvains, un pareizākajam no pareizajiem vīriešiem nojūk visi orientieri. Viņa rūpīgi koptajā mazajā vecpuiša pasaulītē ienāk Viņa…”

Domāju, ka katrs no mums dzīvē ir vismaz reiz sastapis un pazīst tādu Ludi. Viņš ir hiperaktīvs, par visu ir savs viedoklis, tā saskaņa ar realitāti viņu maz uztrauc. Šo Ludi izceļ viņa neredzamā sāpe, apkārtējie to nemaz nepamana, bet Ludim tas ir visas dzīves vadlīnija. Un vismaz sākumā tā nudien nav sievietes. Ludis ir no armijas atvaļināts instruktors, kurš kara laikā ir pamanījies karot dažādās ierakumu pusēs. Tagadiņās viņš visu enerģiju velta Pilsētiņas jauniešu fiziskajai sagatavotībai. Kā tēls ir visnotaļ interesants. Viņa raksturs pieļauj viņa nokļūšanu dažnedažādās situācijās, kuras Ludis interpretē pa savam, bet lasītājs, redzot kopain,u saprot, ka Luda interpretācijai nav itin nekāda pamatojuma.

Šī Luda vienaldzība pret apkārtni mani no sāka nedaudz baidīja, šķita, ka vēl nedaudz, un mums literatūrā būs parādījies kārtējais Vilibalds Drosmiņš, un viss notiekošais kļūs par šveikveidīgu farsu. Par laimi lasītājam autors ir nolēmis šo ceļu neiet. Taču, ja grāmata būtu tikai par nedaudz pasistu vīriņu, kuram netrūkst drosmes un apņēmības trīsdesmito gadu beigās, tad tas nebūtu nekāds interesantais lasāmais.

Sižets noris uz Padomju Savienības, britu, vācu un Latvijas specdienestu darbības fona. Visiem ir skaidrs, ka tūliņ būs lielais vēstures pagrieziena posms, un katrs dara, ko var, lai nodrošinātu savas valsts pārsvaru gaidāmajās izmaiņās. Pilsētiņai, kurā Ludis audzina jaunatni, ir viena no centrālajām vietām, kurās saskaras šo dienestu intereses un kur apslēpti šādi tādi noslēpumu atrisinājumi. Šis fons ir pārbagāts ar laikam atbilstošiem patiesiem notikumiem, nelielām atkāpēm pagātnē un nākotnē. Ja Latvijas teritorijā šajā laikā ir noticis kaut kas, kas dod iespēju izvērst konspirāciju teoriju, tad autors to ir izmantojis uz pilnu klapi.

Finālā mums ir vēsture sajaukta ar izdomājumiem. Grāmatā vienlaicīgi noris daudzas sižeta līnijas, kuras beigu beigās, man par brīnumu tiek novestas līdz atrisinājumam. Dažas gan tīri tradicionālā manierē, pāris teikumos uzrakstot par to, kas notika pēc tam. Lasītājam ir jābūt gatavam daudzu tēlu invāziju, tie gāzīsies iekšā sižetā, gandrīz vai līdz pēdējai grāmatas lapaspusei. Tas nedaudz pašķīdina mūsu varoņa Luda (sauktu arī par Štenku) stāstījumu, bet tai pat laikā piedod notikumiem ticamības momentu. Man personīgi tas netraucēja, bet es jau esmu vēsturisko detaļu cienītājs.

Pozitīvi, ka autors bija nolēmis atteikties no okupācijas un represiju apraksta standartkanona. Šīs lietas tiek pieminēts, taču visus cilvēkus nevar mērīt ar vienu mēru. Dažus šādas lietas vienkārši neskāra, citiem Padomju okupācija dzīvē neko daudz nemaz neizmainīja, vismaz sākumā. Kāds varbūt pat tika ārā no aukstā gatera, kur mūždien zābakos bira skaidas.

Grāmata izlasījās vienā rāvienā. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja patīk vēsturiski notikumi, specdienesti, sazvērestības, tad šis lasāmais neliks vilties. Ludis ir pietiekami kolorīts varonis, lai spētu noturēt kopā sižeta galveno līniju un paliktu principiāls līdz pašam galam. Viens gan ir skaidrs, mīlestība pie laba gala īstus vīrus nekad nenoved.

Visuma vērpēji by Artūrs Bērziņš

Visuma vērpēji

Par šīs grāmatas iespējamo iznākšanu zināju jau labu laiku. Taču jautājums par lasīšanu vai nelasīšanu visu laiku bija atvērts. Risks jau ar tiem jaunajiem autoriem vienmēr ir liels, es parasti saceros uz velns sazin ko (jaunu Azimovu kā minimums) un tad savu personīgo vilšanos reizēm nevaru noslāpēt, un speru ārā visu žulti. Lai gan prātīgāk būtu bijis pārlasīt klasiķi, ja jau man viņš tā patīk! No pārējiem grāmatu blogeriem sapratu, ka daļa labprāt pagaidīs kādu atsauksmi un tad izvēlēsies lasīt vai nelasīt. Nolēmu būt “pirmais” lasītājs; sazinājos ar izdevniecību Zvaigzni ABC, lai palūgtu eksemplāru, un to saņēmis, sāku lasīt.

Pirms turpinām, ir jāveic neliels izskaidrošanas darbs. Autors ir nolēmis rakstīt diezgan specifiskā fantastikas apakšžanrā, kas saucas “new weird”. Tajā tiek nojauktas žanru robežas, te par pamatu tiek izvēlēta diezgan reāla un sarežģīta pasaule, lai satriektu pīšļos visas idejas, kuras mums dod tīrais fantāzijas žanrs un pavērstu tās pret lasītāju. Lai ar’ Vikipēdijā rakstīts, ka žanrs aizsācies deviņdesmitajos, tad es pat vecajā labajā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijā varu norādīt uz astoņdesmito gadu grāmatām, kurās apkopoti šāda tipa stāsti (man viņi nepatika). Bet nu pietiks vēstures, un ķeršos pie pašas grāmatas.

Neapskaužu anotāciju rakstītājus, sevišķi šajā žanrā, jo nudien ir grūti uzrakstīt to tā, lai nesamaitekļotu grāmatu, vai no malas neizskatītos pēc kaut kāda sviesta. Tuvākais raksturojums pēc izlasīšanas man sanāca šāds:

IMG_0200

Taču izdevniecībā cilvēki ir pacentušies un viņu anotācija:

“„Visuma vērpēji” ir aizraujošs ceļojums pa bagātas iztēles radītiem notikumiem, kas balstās nopietnos jautājumos par personisko izvēli un cilvēka un Visuma attiecībām. „Visuma vērpēji” aizraus gan piedzīvojumu un šausmu literatūras cienītājus, gan filozofisku mīklu risinātājus.”

Tagad es neapskaužu pats sevi, šajā žanrā apraksti man nekad nav padevušies. Grūti jau rakstīt apmulsušam. Varu uzreiz pateikt, ka grāmata man patika un bija laba. Žanra pamatmērķis ir samulsināt lasītāju un likt viņam padomāt. Ar mulsināšanu autoram viss izdevās pa pirmo. Pēc izlasīšanas man viss nudien nebija skaidrs, tagad man ir sava teorija, kas, iespējams, ir pareiza tikai manā prātā. Arī ar padomāšanu grāmata sasniedza mērķi, mūsu uztvertā realitāte ir tieši tikpat šaubīga, cik mūsu maņu orgāni, un nav zvanīts, ka viss apkārtējais ir tikai mirklis kādās “Bolcmaņa smadzenēs”.

Sākt no Vērmanes dārza un tikt līdz metavisuma mežģīnēm – tas ir jāmāk, pie tam iekļaujoties apjoma ziņā ne pārāk biezā grāmatā. Šādi stāsti ir jālasa nevis vadoties pēc loģikas un zinātniskā fundamentālisma, bet ar atvērtu prātu. Jābūt gatavam spekulēt ar visādiem: kā būtu ja būtu. Šajā gadījumā jāspēj pieņemt “technobabble”, cik tālu tas aizķer kvantu fiziku un dažādus filozofijas novirzienus. Pēc tam var mesties iekšā ar galvu pa priekšu vienā no slepenākajām cīņām mūsu Metavisumā.

Galvenā varone Karlīna nāk no latviešu ģimenes, vismaz viņai tā šķiet. Grāmatā ne par ko nevar būt īsti drošs, jo nosacītajam pretiniekam smadzeņu apmiglošana ir tīrākais nieks. Lasītājam līdz ar Karlīnu jācenšas šo miglu izklīdināt un ieviest notiekošajā kaut kādu skaidrību. Pēc neliela ievada uz skatuves sāk parādīties konspirācijas teorijas, un lasītājam vairs nav laika nekam citam kā tikai grāmatai. Varones piedzīvojumi un izaugsme paver plašu spektru notiekošā traktējumā, un katrs varēs atrast savu ideju par to, ko autors ir īsti vēlējies pateikt. Kā tēls viņa ir pietiekoši interesanta un viņas vietumis dīvainai rīcībai var mierīgi atrast pieņemamu izskaidrojumu. Viņas jaunais draugs Rihards, OMO grupas biedrs, kalpo kā tāds atskaites punkts pret realitāti un ir diezgan nozīmīgs varones izaugsmē. Tāpat gribu uzteikt Karlīnas vecākus un vectētiņu, kuriem sižetā atvēlēta būtiska loma. Sevišķi jau tētis Guntis, īsts mākslinieks, mierīgi var iet politikā, viņa runas man ļoti patika.

Autors ir sapratis žanra pamatbūtību – neļauties ierobežojumiem. Gadās lasīt stāstus, kuros autors ir nolēmis: okei piebremzēšu, paskaidrošu šo nedaudz sīkāk, atvēlēšu ļaunajiem, demiurgiem vai garāmgājējiem pāris lapaspuses ar patosa pilnām runām, lai visu saliktu pa plauktiņiem. Un tad plauktiņi ar lasītāja plauktiņiem ne pārāk sakrīt, vai arī izskaidrojumi ir tik dīvaini, ka nākas apšaubīt autora saprātu. Šeit autors paļaujas uz lasītāju, pašam galva ir, lai liek pa plauktiem pats un mierīgi atlaiž jebkādas bremzes.

Pēc darbības vides aprakstiem uzreiz ir jūtams, ka autors ir mākslinieks, varētu teikt, ka ir diezgan nepierasti uzdurties kaut kam tik pozitīvi tēlainam pat visbriesmīgākajās vietās. Lai nu kas arī stāstā nenotiktu, vieta vienmēr būs forši aprakstīta, te nav vienkāršie telpas arhetipi, kas nosaukti tikai vārdā, te katrai vietai ir savas niansītes. Papildus simpātijas autors manās acīs nopelnīja ar daudzajām atsaucēm uz Lavkrafta mitosu (tas reizēm piedien pie “new weird” žanra). Vai nu apzināti vai neapzināti, autors pāris vietās bija tik labi iekļāvies mitosa pamatdogmās, ka varēja vien piekrītoši saukt: “Cthulhu fhtagn!”

Grāmatas fināls ir ļoti labs, sevišķi patiks tiem, kas dziļi sirdī zina, ka pasaules realitāte ir tikai plāns slānis, kas zem sevis slēpj skaudro patiesību, kuru ieraugot mums būtu grūti palikt pie pilnas saprašanas. Te tiek apspēlēta tēma, ka ļaunums un šausmas pasaulē neslēpjas tajā sliktajā, kas tev tiek nodarīts, bet nodarītāja vienaldzībā. Šīs šausmas lielākoties tevi neuzskatīs par ievērošanas vērtu, bet lai sargās tie, kuriem viņi nolemj veltīt savu personisko laiku. Tāpat nekad nebūs iespējams saprast šo būtņu motivāciju un mērķus, pat ja tev par tiem pastāstīs.

Pēc šiem sajūsmas pilnajiem vārdiem pienāktos iepilināt arī kādu darvas karoti. Piena analoģija, manuprāt, uz beigām bija nedaudz par daudz novazāta, bet nevar jau zināt, cik man pašam tas noslaukts un kādu iespaidu tas atstājis. Galvenā varone viskritiskākajos brīžos bija pārāk racionāla un loģiski analizējoša, varbūt īpašie cilvēki tādi ir.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, man personīgi patika. Taču citiem lasītājiem es ieteiktu pirms grāmatas lasīšanas painteresēties par šo apakšžanru, lai pēc tam nebūtu jāraud un jālieto vārdi šizofrēnija un nesakarīgi murgi. Grāmatā ir ironiski ietvertas atbildes arī uz šādu reakciju.

Stouners by Džons Viljamss

Stouners

Pērngad par šo grāmatu lasīju daudzas sajūsmas pilnas atsauksmes. Taču, izlasot anotāciju, es tomēr noraustījos un nelasīju. Taču tā sagadījās, ka Andris man iedeva to papīra versijā, sak, būs brīvs vakars, izlasīsi! Apritēja gads, brīvi vakari bija, taču lasījās pavisam citas grāmatas. Beigu beigās saņēmos un izlasīju.

Viljams Stouners, fermera dēls, apņemas studēt lauksaimniecību, taču atklāj sevī kaislību pret literatūru un kļūst par literatūrzinātnieku un pasniedzēju universitātē. Gadiem ritot, Stouners piedzīvo daudz vilšanos: ieprecēšanās “smalkā” ģimenē atsvešina viņu no vecākiem, karjerai tiek likti šķēršļi, sieva un meita salti novēršas no viņa, un jaunu mīlestību iznīcina skandāla draudi. Arvien vairāk ieiedams sevī, Viljams Stouners iepazīst stoisku klusēšanu un sastopas ar dziļu vientulību.

Sākšu uzreiz ar pozitīvajām lietām. Autors ir talantīgs, to es nemaz necentīšos apšaubīt. Valoda ir bagāta, un pat visikdienišķākās lietas tiek aprakstītas meistarīgi atklājot varoņu emocijas, raksturu un situāciju. Vēl vairāk, autors šajā grāmatā pierāda, ka viņš spēj labi rakstīt pat par visnotaļ garlaicīgu galvenā varoņa dzīvi.

Galvenais varonis Viljams Stouners man absolūti nepatika, bet tik depresīvu tēlu es sen nebiju manījis galvenā varoņa lomā, ja nu vienīgi kā Īā no Vinnija Pūka. Viljams ir gatavs samierināties ar pilnīgi visu, ko dzīve viņam liek priekšā. Viņu nevar īsti saukt par bezmugurkaulnieku, jo būtiskos jautājumos viņš tomēr spēj rīkoties mērķtiecīgi. Taču viņam trūkst jebkādas iniciatīvas, vēlmes uzlabot savu dzīvi. Var teikt, ka viņu neinteresē nekas, ja vien tas nav saistīts ar angļu literatūru, un tas neietekmē viņa mācīšanas procesu. Taču tā kā universitātes sienās dzīve lielākoties ir miera osta, tad Stounera dzīve ir peldēšana pa straumi.

Grozies kā gribi, lasot visu laiku ir jušana, ka autora centrālais vēstījums ir: katra dzīve ir dzīve. Lielākoties tā var būt visnotaļ bezjēdzīga nodarbe, un iespējams, ka dažam pagadās to nodzīvot tā, ka neviens to pat lāgā nepamana.  Taču pat ja tev šķiet, ka kādam cilvēkam dzīvē nav nekādas jēgas, tas nebūt nenozīmē, ka tev ir taisnība. Dzīvei aizraujoši piedzīvojumi un brīnumainas lietas ir diezgan rets notikums, visbiežāk tā ir pelēcīgā ikdiena, ar kuru mums katram nākas sastapties. Un iespējams, ka būt literatūras doktoram nemaz nav tas sliktākais variants. Taču mani pilnībā atgrūda varoņa šaurais skatījums uz dzīvi vispār, tāda nišas dzīve, kurā dominē viena vienīga samierināšanās.

Pats lasīšanas process man sanāca visnotaļ saraustīts, sākums aizgāja gludi, gandrīz kā latviešu literatūras grāmatās centrālais tēls zemnieku puika, un tādas lietas nedaudz aizdzen atpakaļ bērnībā un lasās labi. Mācību gaitas nav nekāda Hogvarta, bet universitātē Stouneram ir draugi un sociālā dzīve. Pēc kāzām es sapratu, ka grāmatu var mierīgi likt nost, jo sekoja visnotaļ garlaicīgs grāmatas posms, kas īsti atspērās tikai pie varoņa pusmūža krīzes.

Iespējams, ka es grāmatu lasīju nepareizajā dzīves sprīdī. Iespējams, ka lasot brīdī, kad esmu nedaudz depresīvākā noskaņojumā man autora vēstījums šķistu daudz nopietnāks un dzīvei pietuvinātāks. Iespējams, ka es par daudz esmu aizrāvies ar dižpārdokļiem un gribot negribot no grāmatām esmu pasācis gaidīt piedzīvojumus, kaut ko tādu, kas manā dzīvē nenotiek, un tagad esmu vienkārši samulsis, nedabūjis gaidīto. Visādi var gadīties, bet grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Uzrakstīta jau smuki, un nav garlaicīga, bet nav arī diez ko interesanta. Fanu pulkam īsti neesmu gatavs pievienoties, lai gan apjaušu, par ko autors tiek slavēts.

Civilizācijas skatlogs Stāstu krājums

Civilizācijas skatlogs

Šai grāmatai manā plauktā ir grūts liktenis, es viņu vienmēr sajaucu ar ko citu nelasāmu. Iespējams, tas ir vāka dēļ. Izvēloties “Fantastikas pasaulē” sērijas nākamo grāmatu, es šo paņēmu sagatavojies uz mocībām pārsimts lapaspušu garumā. Liels bija mans pārsteigums, kad šī grāmata izrādījās tas stāstu krājums, kura nosaukumu es nekādi nevarēju atcerēties.

Ko darīt ar «Eifiju»? Kurts Vonnegūts – ko darīt situācijā, ja būtu iespējams padarīt cilvēkus laimīgus? Autoram raksturīgi ironiskais un tai pat laikā savā būtībā patiess. Ilgstoša eiforija pie laba gala cilvēci nenovedīs, bet ja tāda būs iespējama, neviens nespēs atteikties. 10 no 10 ballēm.

Īssavienojums R. Skots – trako un ģeniālo zinātnieku stāsts, par mašīnu, kura spēj izpildīt tikai trīs vēlēšanās. Tā nu ir ar tām Galaktikas nomales planētu iedzīvotājiem, kuriem nav pašiem sava konta un jāiztiek ar to, ko var dabūt par brīvu. 7 no 10 ballēm.

Nolaupītais ķermenis F. Pols – šis bija antimilitāristiskais stāsts, par zinātnieku, viņu izgudrojuma mēģinājumu pielāgot kara un slepeno dienestu vajadzībām. Un beigu beigās visi tiek apmānīti. Ideja interesanta, bet pats stāsts pārāk iestiepts. 7 no 10 ballēm.

Operācija «Skunkss» Klifords Saimaks – tipisks Saimaka gabals vārda vislabākajā nozīmē. Ko darīt citplanētietim, kas izskatās pēc skunksa un kurš grib tikt atpakaļ uz savu planētu? To mēs sapratīsim stāsta beigās, bet galvenais varonis – kolorīts lauķis, dzērājs un viņa sagrabējusī mašīna, ir ko vērts. Ja kaut kas izskatās pēc skunksa, viņš smird arī nesmirdēdams. 10 no 10 ballēm.

Civilizācijas skatlogs J. Cucui – viss, kas jāzina par fonoskatu, apbrīnojami aktuāls mūsdienās, kad ir visādi videozvani, live streams un videočati. Autors jau tad aizsenajos laikos saskatīja problēmas sakni, slēpto ekshibicionismu. 8 no 10 ballēm.

Nirējs klintīs Harijs Harisons – nav no tiem izcilākajiem autora darbiem, bet ideja ļoti laba, noteikti mūsdienās pietiktu seriālam ar pārdesmit sezonām. Par klinšu pētnieku, tādu kā jaunā Aļaskas zelta drudža upuri. Tikai te cilvēki prot iet cauri klintīm, ar acīm ir vieglāk noteikt iegulas. Bet kur ir nauda, tur ir bandīti un sīvā konkurence. 8 no 10 ballēm.

Ceturtā dimensija M. Leinsters – ideja par paralēlo pasauļu konverģenci un objektu paņemšanu no tām nav slikta, bet viss tas tika pasniegts kā pašvaka komēdija. Varbūt man nebija noskaņojuma, tādēļ 5 no 10 ballēm.

Profesora Feirbenka kļūda R. Rasels – par spēju ieskatīties pagātnē, mūža darbs un upuri, kas tādēļ nesti. Par veiksmīgu demonstrāciju un maksu par saviem darbiem. Diezgan standartizēts stāsts, 6 no 10 ballēm.

Spoguļspēle Aizeks Azimovs – kārtējais stāsts par robotikas likumiem. Tipisks detektīvs, kurās jānoskaidro pirmatklājēja tiesības. Pirmatklājēji ir matemātiķi, un viņu roboti sniedz pretrunīgas liecības, nākas iejaukties psihologam. 8 no 10 ballēm.

Miriona Flauersa pasaule F. Pols, S. Kornblats – rasisms un neveiksmīgs izgudrojums. Tāds visnotaļ traģisks stāsts, par to kā būtu, ja tu zinātu, ko apkārtējie par tevi domā. Autors uzskata, ka nekas labs no tā nesanāktu. 7 no 10 ballēm.

Pasteidzies, Džo! T. Šereds – par to, kā būtu, ja kāds izgudrotu aparātu, kurš spēj parādīt jebkuru vēstures punktu. Ko ar tādu aparātu iesākt un ko tas nozīmētu cilvēcei? Iespējams, ka antīkā vēsture būtu interesanta, taču tas parādītu arī visu mūsu grēkus un darbus. Interesants tēmas izklāsts, 10 no 10 ballēm. Protams, ka valdībām tas nepatiktu.

Arī šis ir stāstu krājums, kuru es nebaidītos ieteikt zinātniskās fantastikas cienītājiem. Bet tie jau šo grāmatu noteikti būs lasījuši! Tēmas aktuālas vēl šobaltdien, kā jau visas, kas balstītas uz cilvēku dabu. Lieku 9 no 10 ballēm.

Fantastiskā sāga by Harry Harrison

Fantastiskā sāga

Nenoturējos un izlasīju vienu no labākajām grāmatām visa “Fantastikas pasaulē” sērijā. Šī grāmata manā plauktā ir bijusi jau no desmit gadu vecuma. Savulaik nopirku Rojas grāmatu veikalā. Tēvs kaut kur brauca haltūrēt, un bija paņēmis mani līdzi. Braucot atpakaļ man ļāva apmeklēt grāmatu veikalu, un tur nocenoto grāmatu plauktā atradu šo grāmatu, kuru vēl līdz tam nebiju lasījis. Skaidra lieta, ka, atbraucis mājās, es to tūlīt izlasīju un otrā dienā izlasīju vēlreiz. No tā brīža Harisons ir viens no maniem top rakstniekiem. Ar prātu jau saprotu, ka viņš nemaz tik dižs nav, un reizēm viņam pietrūkst patiešām spožu ideju. Piemēram, Nerūsējošā tērauda žurkas sērija viņam nepamatoti ievilkās. Toties “Austrumos no Ēdenes” man joprojām šķiet episks stāsts. Bet nu par pašu grāmatu.

Tagad pārlasot, daži stāsti man nešķita tik labi kā es viņus atcerējos, bet tas jau ir tikai normāli, pieaugot lasītājs kļūst nedaudz citādāks, un tādēļ stāsta uztveres akcenti var pamainīties.

Treniņlidojums – joprojām šķiet labs stāsts. Par to, kā piedabūt cilvēkus doties tālos kosmiskajos lidojumos. Sarakstīts laikā, kad cilvēki vēl bija gatavi doties uz Marsu un pat kaut ko upurēt, lai tur nokļūtu. Taču Niksons izrādījās par vāju, lai turpinātu Apollo programmu, un viss apstājās. Nav jau tā, ka tā laika cilvēki neapzinājās riskus, tie bija un ir. Autors ir atradis veidu, ka tos nedaudz apiet un ignorēt. Šī ideja pēc tam parādīsies daudzos fantastikas stāstos.

Likuma roka – laba korupcijas ilustrācija. Kad lasīju bērnībā, man galvenais šķita robots un viņa funkcijas. Tikai vēlāk es sapratu, ka autors vēlējās pavēstīt – ja vēlamies taisnīgumu un likumus visiem, cilvēks šajā bildē nekādi neiederas. To var nodrošināt tikai ne pārāk emocionāla skaitļojamā mašīna, kura, vēlams, ir neiznīcināma.

Mēmais Miltons… – šis ir par rasismu un segregāciju tā visskarbākajā izpausmē. Skumjš stāsts, par to kā ASV liela daļa no intelektuālā potenciāla tiek ignorēts aizspriedumu dēļ. Par to kā pasaule būtu labāka, ja visi būtu līdztiesīgi. Taisnība jau ir.

Mākslinieka portrets – cilvēks pret mašīnu, par to, kā automatizācija izspiež cilvēkus pat no šķietami kreatīvām profesijām. Autors nemaz nevarēja iedomāties, cik ātri tas viss notiks, viņa komiksu mašīnu, domāju, šodien var izveidot jebkurš centīgs automatizētājs. Labi, ka patērētājs vēl nav pieradis pie standartizētas mākslas.

Remontstrādnieks – mans mīļākais stāsts, citplanētieši, dīvaini kulti un remontstrādnieka attapība. Pat nezinu ko piebilst, ja nu to, ka jālasa obligāti!

Veselā planēta – šis stāsts ir par to, ka karš nekad nebeidzas. Gadās planētas, kas cīņās ir bijuši ierauti tik ilgi, ka viņu iedzīvotājiem trauma atrod vietu uzvedībā un kultūrā. Uz tādām planētām labāk nerādīties. Taču patiesībā šīs stāsts ir Vjetnamas kara kritika (iespējams, ka nav jāskatās izdošanas gads, ja pirms tad Korejas kara).

Robots, kas gribēja visu zināt – šis ir par mīlestību un robotu, kurš nebaidījās eksperimentēt. Man ne visai, bet ko lai zina, kā lietas notiks, ja kāds mākslīgais intelekts pēkšņi tiks pie emocijām.

Fantastiskā sāga – titulstāsts bija viss, ko es bērnībā varēju vēlēties. Laika mašīna, ceļošana pa dažādām ērām, Amerikas atklāšana, vikingi, cīņas ar indiāņiem un mežonīgais kinoindustrijas kapitālisms. Viens no labākajiem Harisona stāstiem, bērnībā izlasot es pat neticēju savai laimei, ka kaut ko tādu tik interesantu var sarakstīt. Tagad esmu kļuvis nedaudz izvēlīgāks, bet bērnības gaišās atmiņas nodrošina šim stāstam paliekošu vietu manā sirdī.

Stāstu krājumam lieku 10 no 10 ballēm. Noteikti iesaku izlasīt, Harisons ir no tiem autoriem, kas spēj uzķert nezūdošas un mūžam aktuālas tēmas. Ielikt tos stāstos, kuri nepakļaujas novecošanai un nezaudē savu spožumu arī pēc gadu desmitiem.

Ceturtais ledus laikmets by Kōbō Abe

Ceturtais ledus laikmets

Šo grāmatu nekad vēl nebiju lasījis, un ķēros tai klāt ar prieku. Mani uzmundrināja arī goodreads atrodamais citu lasītāju reitings – trīs ar kapeikām zvaigznes, tas nozīmē, ka grāmata ir lasāma. Arī nosaukums ir diezgan labi izvēlēts, lai raisītu interesi. Taču šoreiz man sanāca pamatīgs “aplauziens”.

Salīdzinoši netālā nākotnē PSRS uzbūvē pareģošanas mašīnu MASKAVA-I, tā dod lielu atspērienu tautsaimniecībai un liek kapitālistiskajām valstīm satrūkties. Skaidra lieta, ka imperiālisms gribētu plūkt šāda agregāta dotos augļus, taču tos baida nākotne. Nākotne, kas noteikti privātajam kapitālam nesolīs neko labu. Japāna kā ASV satelīts nolemj uzbūvēt savu pareģošanas mašīnu profesora Katsumi vadībā. Taču pēc tās uzbūvēšanas rodas problēma – speciālā darbu pārraudzīšanas komisija negrib simulēt nevienu nākotnes scenāriju, kas būtu saistīts ar politiku. Lai mašīna nebūtu jādemontē, Katsumi piedāvā kompromisu – simulēt atsevišķa indivīda nākotni; tagad tikai jāatrod īstais indivīds.

No viens puses kārtējais fatālistiskais japāņu gabals, kur viss ir slikti un galveno varoni velk uz suicīdu. Taču atšķirībā no Murakami šim autoram trūkst idejas plašuma (varbūt netrūkst, bet viņš neprot izteikties) un spējas strukturēti uzrakstīt savas pārdomas. Stāsts iesākas kā zinātniskā fantastika ar skaitļotājiem, kas spēj sniegt precīzas prognozes. Prognožu sniegšanas veids gan bija diezgan smieklīgi aprakstīts, un pat mūsdienās rūdītam meteoroloģijas prognožu patērētājam nākas iespringt lasot TV simulācijas aprakstus, bet nekas – bija interesanti. Tad autors pārslēdzas uz detektīvu, ļoti draņķīgu detektīvu, kas liek aizdomās turēt visus, un vēl vairāk – lasītājam pēc būtības ir pie kājas, kas tur īsti un kāpēc nogalināja. Tam seko aiz matiem pievilkta konspirāciju teorija par embriju zagļiem un viņu globāliem plāniem. Nenoliegšu, šī stāsta daļa būtu interesanta, ja vien būtu tikusi tālāk par Beļajeva Ihtindra līmeni, tajā vismaz bija piedzīvojumu elements. Te vienkārši zemūdens govju slaukšana un sivēni ar žaunām. Pēc tam seko nākotnes farss, kurā atklājas, ka vispasaules ūdens līmeņa celšanās gadījumā visā pasaulē neapplūstu vienīgi PSRS. No kurienes autors rāvis šādus faktus, nezinu, iespējams, tulkotājs no sevis pielicis klāt. Viss kopumā ir tik samocīts, ka atliek vien piekrist galvenā varoņa palīgiem, šādā gadījumā vislabākais ir piespiedu iemidzināšana.

Es jau saprotu, kādēļ padomju laikā šī grāmata bija laba, tajā kritizēja imperiālismu, parādīja PSRS pārākumu. Galu galā MASKAVA-III prognozēja komunisma iestāšanos. Vienīgais interesantais filozofiskais pārspriedums, kurš bija vērā ņemams, bija par prognozes ietekmi uz realitāti. Ja lietus vai nu ir vai nav, tad sociālie procesi ir daudz piņķerīgāka lieta, un zinot iespējamo nākotni, cilvēks var to izmainīt vai piepildīt. Lai no tā izvairītos, mašīnas procesus prognozē iterējot zināšanu par nākotni līmeņus. Uztaisa bāzes prognozi un tad simulē indivīdu, kurš jau zina prognozi un skatās jauno prognozi. Kas interesanti, latviešu valodā acīmredzot vārdu prognoze tik plaši vēl nelietoja un 1966. gada izdotajā grāmatā visu tiek lietots vārds pareģojums, kas mūsdienās vairāk saistās ar nezinātnisko sfēru.

Grāmatai varu likt 4 no 10 ballēm, varu saprast kādēļ cilvēki nekaunas ielikt maksimālo vērtējumu, klasiķis un citi saka, ka dikti laba. Man šis darbs šķita visnotaļ nevienmērīgi sarakstīts, kur autora kopumā interesantā ideja pazūd fatālismā un negaidītajos sižeta pavērsienos. Šī nu nebūtu no tām grāmatām, kuru es kādam rekomendētu.

The Widow’s House (The Dagger and the Coin #4); The Spider’s War (The Dagger and the Coin #5) by Daniel Abraham

The Spider's War

Nolēmu saņemties un pabeigt vismaz vienu iesākto sēriju. Šo biju marinējis plauktos jau veselu gadu, un nu beidzot ir pienācis brīdis, kad viņa ir pabeigta. Jāatzīst, ka ar grāmatu sērijām man tas negadās bieži – vairāk tiek iesāktas nekā pabeigtas. Jāatzīst, ka piekto un ceturto grāmatu autors varēja publicēt vienā biezā grāmatā kopā. Neviens pat i neaizdomātos, ka tur ir divas. Tādēļ arī rakstu par abām uzreiz.

Šīs grāmatas ir veltītas konflikta beigu fāzei. Geders ar saviem Zirnekļu dievietes priesteriem ir savu nāciju vedis pretī uzvarai. Drīz vien viņi būs iekarojuši visu pasauli. Šķiet, ka arī mērķis – miers visā pasaulē, ir rokas stiepiena attālumā. Taču nodevēji nesnauž, viņi izlien no pakšķiem un dara savus melnos darbus. Piemēram, Citrīna baņķiere, kas atraidījusi Gedera mīlestību meklē veidus, kā sakaut topošo tirānu. Markuss dodas ceļojumā, lai atrastu līdzekli pret Zirnekļu tempļa priesteru sērgu. Līdzeklis atrodas, bet tas ir visnotaļ savdabīgs. Beidzot pienāk arī tas brīdis, kad lasītājam tiek atklāts visa konflikta tūkstošgadu senā vēsture.

Centrālais temats paliek nemainīgs – varas aspekti. Te tiek apskatīti divi  galvenie – militārā un finansiālā. Lai veiksmīgi karotu, nemaz nevajag armiju kaujas laukā, pietiek ar finanšu impēriju un izdomu. Tas vienā ziņa sanāk pat lētāk. Autors ir pacenties, lai parādītu abu stratēģiju plusus un mīnusus. Militārā vara ir atkarīga no karavīriem un loģistikas. Gedera armijai nav problēmu ar motivāciju, priesteri nomotivēs pat kropli. Taču ir problēmas ar iekarotās teritorijas noturēšanu. Stratēģiskais armijas izvietojums ļoti atgādināja Otrā pasaules kara beigu fāzi, kad Hitleram armija vē

The Widow's House

l it kā bija, taču tā bija tik sadrumstalota pa iekarotajām teritorijām, ka nespēja pārgrupēties.

Arī baņķieriem uzvarēt karu nav viegli, jo nauda kā resurss tomēr ir ierobežots. Patika veids, kā autors atrisināja šo problēmu, modernizējot finanšu sistēmu. Citrīnas mērķis nav sakaut Gederu, viņa vēlas  tādu iznākumu, kas neierautu gan iekarotājus, gan iekarojamos jaunā visaptverošā karā. Tas ir diezgan nereāls pasākums, ņemot vērā, ka šoreiz ļaunuma sakne nav tikai cilvēku ambīcijas.

Ja runājam par varoņiem, tad autoram viņi visi ir izdevušies. Sērijai ritot varoņi ir izauguši gan raksturā, gan pieņēmušies prātā. Citrina sāka kā pablāvs tēls, bet lēnā garā, notikumiem attīstoties, viņa kļuva par nopietnu spēlētāju. Varbūt tieksme iemest pa graķītim bija diezgan netradicionāla sievietei fantāzijas pasaulē. Ekonomika un finanšu sistēmas ir viņas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Var tikai pabrīnīties, cik daudz fantāzijas darbu palaiž garām tik nozīmīgu dzīves sastāvdaļu kā preču apriti un pievienoto vērtību. Šajā sērijā autors ekonomiku ir padarījis par neatņemamu sižeta sastāvdaļu, un ar to vien būtu pelnījis uzslavu. Pat šodien autori nemaz neapjēdz, ko tas nozīmē ekonomikai sapulcēt miljons orku armiju, lai cik viņi nebūtu izturīgi, tie apsprāgtu no dizentērijas vai bada jau pēc pāris nedēļām. Šeit ar to viss ir kārtībā, karš maksā naudu, un ja naudas nav, nav arī kara. Citrīnai labākajās mūsu pasaules tradīcijās nākas izgudrot zelta aizstājēju.

Geders savukārt joprojām ietur nūģu atriebības līniju. Viņš arī r izaudzis no grāmatu tārpa līdz milzīgas impērijas vadītājam. Darbs ir grūts, lai noturētu jauniekarotās teritorijas, ir jāķeras pie genocīda un citiem briesmu darbiem. Taču ideja par mieru pēc tam ir pārāk vilinoša, lai atteiktos no soda ekspedīcijām. Geders neprot uzņemties atbildību par saviem darbiem, viņam vienmēr atrodas citi, kurus vainot, lai tikai pats paliktu balts un pūkains. Turklāt viņš vēl grib būt mīlēts. Tas ļauj autoram viņam sagatavot izcilu finālu, kurš ļoti labi saskan ar pirmās grāmatas notikumiem. Iespējams, ka Gedera beigu darbs patiešām ir saucams par varoņdarbu, bet cilvēki ir vieni nepateicīgi salašņas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, beigas bija pārāk neitrālas un fantastiskas, lai pilnīgi atbilstu manai gaumei. Sērijai kopumā gan lieku 10 no 10 ballēm, ja vēlies palasīt kaut ko no fantastikas, kurā ir episks stāsts, vēsture un armijas nerodas no zila gaisa, silti iesaku.

Einšteina smadzenes by Jozefs Nesvadba

Einšteina smadzenes

Izvēloties “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatu, šoreiz paņēmu tādu, kura man atmiņā ir palikusi ar pilnīgi neko. Zināju, ka vismaz vienreiz esmu viņu lasījis, bet neparko nespēju atcerēties tās saturu. Diezgan drausmīga situācija, vēlējos noskaidrot, kas tad tur ir bijis pa ūdeni, kas izlijis man no atmiņas.

Stāstu krājums sākas ar slavinošu priekšvārdu, kurā autors tiek ielīdzināts fantastikas grandiem. Slavināta viņa pieeja žanram, kur uzsvars tiek likts nevis uz nākotnes izgudrojumiem, bet uz cilvēka rakstura īpašībām, par to kas atšķir cilvēku no Cilvēka. Rudzrogas sajūsmu saprotu, jo autors ir pilnīgi par Čehoslovākijas iekļaušanu PSRS ietekmes zonā.

Maigi izsakoties, stāsti man lielākoties šķita neinteresanti un garlaicīgi. Iespējams, ka savulaik tajos bija nopietna deva oriģinalitātes, taču lielākoties autoram piemīt vājība par savu stāstu tēliem izmantot jau žanrā populārus varoņus. Piemēram, Tarzānu un kapteini Nemo. Lētākais triks pasaulē, lai piesaistītu lasītāju. “Tarzāna nāve” pēc būtības ir slavenās Tarzāna sērijas ripofs, kurā klāt piemests britu imperiālisms un fašisti. Autors cenšas parādīt, ka cilvēku sabiedrība ir mantkārīga un nežēlīga. Tajā pat laikā viņš nemaz nav pacenties papētīt lielo pērtiķu ēdienkarti. Viņam mērkaķi ēd tikai banānus. Tēli ir tikai tādēļ, lai paustu autora uzskatus. Stāsti par kapteini Nemo neizceļas ne ar ko, var runāt par aizmirstiem varoņiem un eksistences jēgu. Par to, ka zinātnieki ir aizgājuši prom no galvenā un aizraujas ar nesvarīgām lietām. Taču veids, kā tas pasniegts, ir diezgan primitīvs un garlaicīgs.

Visus stāstus vairāk vai mazāk caurstrāvo pēckara populārākā tēma – antimilitārisms. Militāristi, protams, ir kapitālisti, un viņi ir gatavi mērķa labā izmantot jebkādus līdzekļus. Stāstā Ksēnemindes idiots galvenais varonis ir kāds atriebīgs puišelis, pēc papīriem idiots, bet īsts inženieris – ģēnijs, kas mīl uzspert gaisā cilvēkus ar vadāmām raķetēm, kuri viņam šķietami nodarījuši pāri. Vispār šis ir viens no labākajiem krājuma stāstiem, kas visnotaļ labi ilustrē kara dziļāko būtību, kur cilvēki abstraktu ideju un šķietamu aizvainojumu dēļ ir gatavi viens otru galēt nost.

Vislabākais stāsts (šis pat bija man palicis atmiņā) ir “Pa sniega cilvēka pēdām”, par alternatīvo cilvēces attīstības modeli, apsēstību, jetijiem – telepātiem un portāliem, kuros var ar viņiem sastapties. Šeit autora varoņi agrāk vai vēlāk viļas mūsu pasaulē un cenšas atgriezties pie saknēm, primitīvisma, kur cilvēks dzīvo saskaņā ar dabu. Šāda stratēģija, autoraprāt, ļaus pārdzīvot mūsu cilvēku standarta attīstības modeli, un kas zina, varbūt brangi izdancoties uz tehnogēnā cilvēka kapiem.

Stāstu krājumam varu likt 4 no 10 ballēm, ja dikti nevelk uz čehu agrīno fantastiku, kas vēl atrodas bērna autiņos, tad lasīt varbūt nav vērts. Protams, nav slikti paplašināt savas zināšanas specifiskos tematos, bet tur pietiktu ar pāris rindkopu izlasīšanu kādā gudrā grāmatā veltītai fantastikas žanra vēsturei.