Pie šīs grāmatas tiku pavisam nejauši. Klīdu Grāmatu izstādē 2017 gar dažādiem stendiem, un viss pirkšanas vērtais man jau bija, izskatījās šī gada guvums man būs pavisam plāns. Tad Zvaigznes stendā ieraudzīju Bārbalu piestrādājam par pārdevēju. Piegāju parunāties un palūdzu viņai ieteikt man kaut ko lasīšanas vērtu. Viņa man ieteica šo grāmatu ar visnotaļ necilo vāciņu, kurš nekad nespētu pievēst manu uzmanību.

Rihards Bargais kā spilgta personība mūsdienu latviešu literatūrā būtu saistāms ne tikai ar kultūras dzīves skandāliem, bet pirmām kārtām ar spēju talantīgi, iejūtīgi, krāsaini un vispārcilvēciski attēlot sabiedrības marginālo pusi, jomas, no kurām daļa Rietumu sabiedrības joprojām novēršas un par kurām izvēlas nerunāt, piemēram, homoseksualitāti, dažādu atkarību problēmu u.c.

Būs jau vien man jātic anotācijai, jo par grāmatas autoru pirms lasīšanas uzsākšanas neko nezināju. Protams, pēc izlasīšanas sevi par neko citu kā tumsoni nemaz nevaru saukt, bet ir jau tikai loģiski, ja man tās literātu aprindas un viņu dzīve atrodas kaut kur tālā manas dzīves perifērijā. Kā tajā anekdotē – “Ko tu man visu laiku par tiem saviem čomiem  – Raini, Vili Lāci! Mācās virsū ar savu brandžu, bet pats klibo Pēteri pazīsti?” No visiem grāmatā minētajiem personāžiem es, šķiet, esmu sasveicinājies tikai ar Krivadi, bet tas ar’ bija pirms tik daudziem gadiem, ka nevaru droši apgalvot pat to.

Bet nu par pašu grāmatu. Tipisks latvieša atmiņu stāsts parasti sākas miglainā laukā ar rasā sabristām kājām, gadās pa Sibīrijas ziemai. Bet vienmēr sākumā ir ņiprs puika vai ņipra meitene, kas raugās uz to, ko dzīve nesīs. Šeit atmiņas sākas ar pamācību smēķu pirkšanā, pastaigu pa Briseli un tā tālāk. Pēc pārdesmit lapaspusēm lēnām kļūst skaidrs, ka visi šie stāstiņi lēnā gaitā konverģēs uz to pašu jauko bērnību, taču šeit dzīve tiks atstāstīta uz otru pusi. Ja to vispār var saukt par stāstījumu, te tas nav nepārtraukts, te autors no savas dzīves ir izplēsis pa gabaliņam un izlicis uz pus vai vairākām lapaspusēm. Izlicis un devies tālāk pie saknēm. Es tagad spēlēju datorspēli Torment: Tides of Numenera, tur arī galvenais varonis dieva pamests ķermenis klīst pa pasauli, uzmeklēdams savas iepriekšējās dzīves atmiņu fragmentus, esmu tajā diezgan “iegruzījies”, un tādēļ šīs grāmatas lasīšanu paralēli uztveru kā vienu no lieliskajām dzīves sakritībām, kas laiku pa laikam reizi pāris dienās ar mums visiem atgadās.

Pazīstam vai nepazīstam cilvēkus, kuru atmiņas lasām, lasītājam vienmēr ir interesanti. Jo autors izdara to, no kā lielākais vairums cilvēku baidās – ielaist pārējos savā pasaulē. Un parastam vidējam cilvēkiem no šādas iespējas ir grūti atteikties. Es neesmu izņēmums, un tādēļ grāmatu izlasīju ar aizrautību, jo vienmēr tak ir interesanti salīdzināt citus ar sevi. Un te ir tā lielā iespēja to izdarīt diskrēti un nemanāmi, jo sarunājoties nāktos dot kaut ko pretī, bet grāmatā vari mierīgi visu patērēt. Nav jau tā, ka jebkurš no atmiņu vai domu fragmentiem ir trakoti interesants, tie pēc savas kvalitātes un iespējas saprast ārpus konteksta variē, bet interesantie ir pietiekoši daudz, lai lasītāju vilktu sev līdzi.

Anotācija tik tiešām lasītājus nemāna – te ir par homoseksualitāti, ciklodolu un dimidrolu, izdevniecībām, literātiem un kultūras dzīvi. Autoram ar to visu ir bijis vairāk vai mazāk kaut kāds sakars, jo dzīve jau ir tāds process, kurā var pieredzēt it visu. Tā kā par šo sabiedrības marginālo pusi savu ziņkārību varēs apmierināt pilnībā, bet galvenais nevajag aizmirst arī pašu cilvēku, citādi tā sanāks vien tāda netīro drēbju revidēšana.

Var noprast (ja paskatās Wikipēdijā, tad arī konstatēt to kā faktu) šis nav autora pirmais veikums, un iepriekšējais ir vilcis sev līdz tiesu darbus daudzu gadu garumā. Nav jau viegli, ja kāds tev pazīstams cilvēks ne tikai pasaka, ko viņš par tevi domā, bet ņem un par to ieraksta grāmatā. Nebrīnīšos, ja daudzi autora draugi un paziņas pirms šīs grāmatas lasīšanas pa rokai novietoja sirdsdrapes vai izvēlējās nemaz nelasīt.

Vispār man patika – 9 no 10 ballēm, reti jau kāds tā saņemas un uzraksta par sevi (neglorificējot, neciešot un necenšoties izsaukt pret sevi žēlastību, nepadarot savu dzīvi par procesu, kurš sastāv tikai no smieklīgām epizodēm). Kas zina, iespējams, izlasīšu arī viņa pirmo grāmatu, ja vien to vēl kaut kur varēs nopirkt. Vai es kādam ieteiktu šo grāmatu lasīt? Nezinu, lai izlasa manu aprakstu un izlemj pats.