Izvēloties Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu, paņēmu tādu, kas man vienmēr ir bijusi vienaldzīga. Tās notikumus atcerējos visnotaļ pavirši. Neko daudz no šīs grāmatas nesagaidīju, lai arī Strugacki ir ļoti labi rakstnieki, reizēm man viņu darbi nepatīk.

Tālā Varavīksne ir planēta, uz kuras Zemes fiziķi veic sarežģītus eksperimentus. Pēc viena no tiem apvārsni piepeši aizsedz melns mākonis. Tas tuvojas, iznīcinot savā ceļā visu — labības sējumus, pilsētas, tehniku. Cilvēks spiests atkāpties, taču, lai visi atgrieztos uz Zemes, nepietiek raķešu. Notikumu kulminācijas brīdī vispilnīgāk atklājas zinātnieku savstarpējās attiecības un uzskati par dzīvi. Briesmu priekšā katram Zemes iedzīvotājam jāparāda, kas viņš ir, — cilvēks vai Cilvēks.

Tas bija no anotācijas, patiesībā tā ir sarakstīta daudz dramatiskāka un koncentrētāka nekā grāmata. Grāmata ir par to pašu Zemes fiziķu bezatbildību. Viņi veic nopietnus eksperimentus ar teleportāciju, Nulles lauku un ko tik vēl ne. Taču izveidojusies situācija ir tāda, kas neļauj zinātniekiem apstāties un apkopot savus rezultātus. Visa pasaule gaida no viņiem lielus atklājumus un tādēļ nākas vien doties uz priekšu, neskatoties uz materiālu un pētāmās problēmas izpratnes trūkumu. Kaut kur aiz horizonta viņus gaida lielie fundamentālie atklājumi, un šie kā dullie Daukas iet pa plānu ledu.

Viena papildus tēma uz pāris lapaspusēm ir diskusija par to, kas labāks – humanitāro vai eksakto zinātņu pārstāvji. Viens no varoņiem labprāt visus pārkaltu par eksaktajiem, lai paplašinātu cilvēces tehnoloģiju potenciālu. Citi atkal uzskata, ka bez humanitārajiem cilvēki pazaudēs paši sevi. Tad vēl tiek apspriesta loģistikas un enerģētikas problēmām. Zinātnieku ir daudz, visa planēta pilna ar eksperimentētājiem, taču enerģijas nav, kā izvērtēt prioritāros eksperimentus, tautsaimniecībai noderīgos no tīrām spekulācijām? Neviens to nezina, un ir radusies nežēlīga konkurence, kur katrs ir pats par sevi.

Nu un tam visam pa vidu ir Roberts, viens no ulmotronu stacijas dežurantiem. Viņš ir iemīlējies bērnudārza audzinātājā Taņā, un šķiet, ka viņa nākotnē būs viens vienīgs prieks un laime. Bet tad kaut kur uz Varavīksnes zinātnieki veica eksperimentu un radās Vilnis. Tikai šoreiz Vilnis ir pavisam savādāks, jauna tipa, tāds, kas jaudā pārspēj visus iepriekšējos. Roberts ir izvēlēts kā cilvēks, kuram krīzes situācijā izlīdīs visas zemiskākās īpašības. Viņš ir panikotājs, egoists, nodevējs un kas tik vēl ne. Apkārtējie pret viņa rīcību izturas iecietīgi, nenobriedusi persona, kas nespēj tikt galā ar spriedzi. Viss jau būtu labi, ja šis tēls neizskatītos kā samākslots idiots, autoriem padodas diskusijas dialogu formā, bet tēlu ticamība viņiem šajā darbā nav pieslīpēta. Te visi ir tādi kā kiberi, katrs ar savu vēstījumu lasītājam. Var saprast to, ka viņi racionāli pieņēmuši savu un planētas bojāeju un tādēļ atšķirībā no Roberta nepaniko, bet tas, kā viņi nonāk pie autora uzdotās tēmas, ir dikti samākslots.

Tāda patumša lokāla apokalipse, kura neskatoties uz grāmatas plānumu ir iestiepta. Varoņi pārāk vienveidīgi un sabāzti tekstā tikai autora uzskatu nodošanai lasītājam. Galvenais “ļaunais” varonis ir ar diezgan pašvaku motivāciju, vairāk impulsīvs un izskatās pēc pilnīga idiota. Lieku 7 no 10 ballēm.