Šo autora grāmatu es biju kaut kā palaidis garām, šķita, ka viņas iznākšana būs kaut kad šogad. Vienu vārdu sakot, biju nokļūdījies par četriem gadiem. Tā kā autors man kotējās visnotaļ augstu, tad apjēdzis savu nolaidību, grāmatu iegādājos un sāku lasīt uzreiz.

1924, gadā cīņa par Everesta iekarošana prasīja upurus, uzkāpšanas mēģinājumā pazuda Džordžs Malrojs un Sandijs Irvains. 1925. gadā uz Everestu dodas Pirmā pasaules kara veterāns un dzejnieks Ričards Dīkons, Šamoni gids Žans Klods Kleruā un amerikāņu alpīnists Džeiks Perijs. Viņi bija pārliecinājuši Lorda Bromlija māti, ka spēs atrast Everesta sniegos viņas dēla līķi un noskaidrot tā nāves apstākļus. Taču uzsākot virsotnes iekarošanu viņi apjauš, ka kalnā nav vienīgie. Kaut kas seko viņiem pa pēdām, un 28’000 pēdu augstumā sākas cīņa uz dzīvību vai nāvi.

Pirms sākt lasīt grāmatu, ir jābrīdina, ka lasītājam vismaz nedaudz ir jāinteresējas par alpīnisma vēsturi, citādi pirmās divas trešdaļas no šīs grāmatas būs tīrās mocības. Autors nudien ir uzņēmies savā vēsturiskajā romānā izstāstīt visus alpīnisma pirmsākumus. Ekipējums tiek aprakstīts līdz pēdējam sīkumam. Ja vēlies uzzināt, kādas ir priekšrocības zābakam ar divpadsmit dzelkšņiem pret desmit dzelkšņu zābaku, tad šeit tam būs vesela nodaļa. Tāpat būs daudzas nodaļas par Materhorna agrīnajiem iekarojumiem, par Eigeru un pirmajām ekspedīcijām uz Everestu. Tā kā man šī tēma vienmēr ir patikusi, man tas bija kā balzams dvēselei, un mani īpaši nesatrauca sižeta lēnā attīstība un sarunas par skābekļa balonu noderīgumu augstkalnu apstākļos.

Slēptā vēsture ir šīs grāmatas centrālā tēma. Pasaulē notiek daudzas lietas, par kurām zina tikai to veicēji. Džeiks šajā ziņā ir unikums, viņš ir uzkāpis daudzos kalnos pirms oficiālajiem uzkāpšanas datumiem, taču vienmēr ir bijuši apstākļi, kuri liedz viņam savus sasniegumus izpaust. Taisnība jau autoram ir – neviens neliedza kādam entuziastam uzrausties Everestā pirms Edmunda Hilarija un pazust nebūtībā. Fantazēt jau nav kaitīgi.

Cik bagātīgs ir vēsturisko faktu klāsts, tik nabadzīgs ir pats sižets. Kalnā kāpšanas procesa apraksts literārā ziņā pārspēj daudzus reālo alpīnistu aprakstus, un te īsti piesieties nevar, bet, sižetam attīstoties uz trillera pusi, autors pamanās radīt kognitīvo disonansi. Par iemeslu tam kalpo tas, ka autors atšķirībā no saviem varoņiem zina turpmāko vēstures attīstības gaitu. Tas viņam ļauj ierakstīt stāstā notikumus ar tālejošām sekām, ieviest varoņus un to motivāciju, kas vēlāk radīs globālas pārmaiņas pasaulē. Taču autors to dara pilnīgi atrauti no aprakstītā laikaposma vēsturiskā konteksta. Viņa izvēlētā sižeta līnija, atmetot mūsdienu zināšanas par vēsturi, izskatās smieklīga. Tālāk nerakstīšu, lai nesamaitekļotu.

Kā jau minēju grāmatas sākumā, sižets tiek aprakts zem vēsturiskā faktu klāsta. Savukārt pēdējā trešdaļa pārvēršas asinis stindzinošā trillerī, kur tad arī izlien tas pretīgais no grāmatas nosaukuma. Skaidra lieta, ka pretīgumu izraisa nebūt ne tas, kas šķiet lasītājam. Tomēr, paskatoties loģiski, viss notiekošais sāk aizvien vairāk izvērsties pēc farsa, kas zināmā mērā apgāž autora iepriekš izvirzītās tēzes par grūtajiem apstākļiem Everestā.

Varoņi ir patīkami, viņu visu laiku runā par kalnā kāpšanas niansēm, atceras vecas ekspedīcijas, kā tēli viņi ir noslīpēti, un viņu mijiedarbība labi kompensē sākotnējo sižeta lēno attīstību. Visi ir tādi klusie ūdeņi, kur katram, izņemot vienīgi Džeiku, ir kaut kas slēpjams. Izlasot grāmatu var saprast, kas ir tas motīvs, kurš viņiem liek riskēt ar savu dzīvību, kāpjot kalnos.

Neskatoties uz visu augstāk minēto, es nevaru likt mazāk par 9 no 10 ballēm, varoņi ir atmiņā paliekoši, vēsturiskie fakti ir kā medusmaize. Jā, sižets ir tāds saraustīts, bet kalni, kalni!