Arī pie šīs grāmatas savulaik tiku revidējot grāmatnīcā komisijas grāmatu plauktus. Šķiet, ka šo sēriju varēja iegūt tikai šādā veidā. Tie gan vairs nebija PSRS laiki, bet ļoti tuvu tiem. Grāmatu daļēji biju izlasījis jau braucot mājās ar satiksmes autobusu. Biju kaut kā iedomājies, ka šī grāmata ir saistīta Hoila Andromēdu, jo nosaukumi taču ir tik līdzīgi. Dikti patika, tādēļ tagad, pārlasot sēriju, ņēmu rokās nešaubīdamies, jau zinot, kas būs sagaidāms.

Mūsdienās šo grāmatu sauktu par tehnotrilleri ar nelielu noslieci uz zinātnisko fantastiku. ASV militāristi veic atmosfēras augšējo slāņu izpētes darbus. Viņu mērķis ir savākt bakterioloģisko materiālu. Bioloģiskie ieroči jau paši no sevis nerodas. Taču plānā kaut kas noiet greizi, un viens no savācējpavadoņiem nokrīt apdzīvotā vietā. Šķiet, ka viņa vākums ir bijis daudz iespaidīgāks nekā cerēts, visa pilsētiņas populācija tiek iznīcināta acumirklī. Dzīvi palikuši vien divi – večuks un zīdainis. Valdība iedarbina plānu “Meža ugunsgrēks”.

Šis ir no tiem stāstiem, kur galvenais varonis ir pats notikums un kurā piedalās superracionāli zinātnieki. Tādi, kuri pieņems absolūti pareizus lēmumus un vienmēr spēs izkulties cauri sveikā. Mūsdienu lasītājam, kurš pieradis pie Ebolveidīgu epidēmiju atainošanu filmās un dzīvē, šī grāmata šķitīs nedaudz par lēnu. Te vīruss cilvēkus pat nepārvērš zombijos, bet vienkārši nogalina. Taču ja lasītāju interesē metodes, ar kādām zinātnieki noskaidro slimības izplatīšanās aģentu, tad šis būs pašā laikā.

Diemžēl šis process no malas nav nekas spraigs un aizraujošs, ne velti filmās parasti rāda tikai DNS sekvencēšanas iekārtas darba sākumu un pēc tam rezultātus uz ekrāna. Viss process aizņem daudzas nedēļas un reizēm pat gadus. Autors no šīs problēmas ir izkūlies ar tehnoloģiju aprakstiem. “Meža ugunsgrēka” projekta laboratorija ir pilnībā automatizēta, tā ir pilna ar jaunākajām tehnoloģijām. Deviņdesmito sākumā tehnoloģijas man vēl šķita kaut kāds kosmoss un lasīju aizgūtnēm. Mūsdienās dzīvē jau ir šis tas redzēts, un tehnoloģijas vairs tik dziļu iespaidu neatstāja. Visas procedūras šķita nedaudz samākslotas.

Grāmatā daudz ir par zinātnieku ētiku un eksperimentu morālo pusi. Vākt mikroorganismus no atmosfēras augšējiem slāņiem, lai meklētu citplanētu dzīvību, no vienas puses ir labs darbs. Cilvēce paplašina savus zināšanu apvāršņus. Tai pat laikā eksperiments draud izjaukt zemes ekosistēmu un neviens nav nodrošinājies, ko darīt gadījumā, ja tas izgāžas. Vispār jau ir gan ir speciālas direktīvas, kas paredz tiešus kodolsprādzienus apdzīvotās vietās, neveicot civilo evakuāciju un, iespējams, pat pasaules kara sākšanu. Jautājums, vai šādas zināšanas ir tā vērtas.

Šī problēma mūsdienās vairs nešķiet aktuāla, bet tolaik cilvēkiem kosmosa izpētes ēra bija sasniegusi nebijušus augstumus un diskusija par pavadoņu dezinfekciju, gan pirms gan pēc bija visnotaļ dziļa un nopietna. Uz šīs diskusijas skeleta tad arī ir izveidots viss stāsts. Nedaudz garlaicīgs, bet dikti pārsātināts ar procedūrām un tehnikas aprakstiem.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Stāsts par to, ka domājot ar galvu var daudz ko sasniegt, pat ja reizēm pielaiž kļūdas. Ja vēlies izlasīt zinātniskās fantastikas žanra klasiku, tad šo noteikti nelaid garām.