Šo grāmatu izlasīju trešajā klasē, neteikšu, ka viņa mani pārsteidza. No TASS materiāliem Cīņā es diezgan labi biju informēts par kapitālisma pagrimumu. Tas, ka tur dedzina grāmatas, ar’ nebija nekāds jaunums, jo ar šo lietu vairāk vai mazāk aizraujas jebkurš darbaļaudis ekspluatējošs režīms. Grāmata bija plāna un izlasījās tai pat vakarā. Tagad pārlasot Fantastikas pasaulē sēriju, manī viņa īpašu entuziasmu neradīja.

Grāmatā aprakstīta nu jau standarta antiutopija, pasaulē, kurā grāmatas ir kļuvušas aizliegtas. Valdība ir sapratusi, ka cilvēkus vieglāk debilizēt ar masu mediju starpniecību, nekā radīt cilvēkus ar spēju domāt patstāvīgi. Maize un izpriecas ir jaunās pasaules sauklis. Skolās māca pareizās atbildes uz jautājumiem, neizskaidrojot, kādēļ tās ir pareizas. Vakarā pēc darba cilvēki vairs nepavada laiku ar saviem ģimenes locekļiem, bet ar “radiniekiem”, kurus piedāvā 3D projekcijas televizori. Galvenais varonis ir Ugunsdzēsējs, tagad viņus sauc par dedzinātājiem (vispār jau tizli, jo latviski tulkojot zūd fireman divdomīgā jēga). Grāmatu dedzināšana viņam ir iešana senču pēdās – gan viņa tēvs, gan vectēvs ir nēsājuši salamandras nozīmi. Kādu dienu viņš paņem grāmatu, kuru vajadzēja sadedzināt.

Autors savā darbā turpina kasīt mūžseno sāpi, kas vajā cilvēci no iespiedpreses izgudrošanas, jaunā paaudze neko nelasa. Klasiķi tiek aizmirsti, un patērētāji savā ikdienas skrējienā pievēršas arvien zemākas kvalitātes literatūrai, labākajā gadījumā izlasot saīsinātās klasikas versijas. Tas savukārt ir veco stāstnieku sāpes turpinājums, kas iet līdz jau no rakstu zīmju un lasīšanas izgudrošanas, par to, ka jaunatne nekur vairs neder, jo nespēj citēt no galvas pat nieka poēmu, kur nu vēl atcerēties no galvas visus sentēvu stāstus. Var jau zīmēt briesmīgas ainas, bet, būsim godīgi, pasaulē vienmēr ir bijuši cilvēki, kas lasa un tie, kas nelasa. Tur neko nevar darīt – hobiji ir dažādi. Popkultūra ir bijusi vienmēr, tas nav divdesmitā gadsimta izgudrojums, valdības vienmēr ir skalojušas cilvēku prātus gan rakstos, gan no kanceles, tas nav nekāds jauns fenomens.

Neskatoties uz visu to, sabiedrība nudien nepaliek debīlāka, kopējais zināšanu līmenis aug ar katru desmitgadi, vienkārši informācijas apmaiņas ātrums ļauj šīs informācijas saņēmējiem daudz ātrā izcelt niecīgu fluktuāciju un koncentrēties uz to. Nav jau tik traki, kā autors raksta un kā mūsu informācijas burbulis mums liktu domāt. Man gan nav nekas pret to, ka laiku pa laikam šī tēma cenzūra, valdības kontrole un zombēšana tiek aktualizēta. Taču diemžēl mūsu civilizācijā šī problēma ir mūžsena un pieder pie globālās dzīvesziņas.

Labi, nekā jauna pateikts grāmatā nebija, bet bija interesantas dažas nianses. Kādēļ cilvēki vairs nelasa grāmatas? Viņi vēlas būt laimīgi, bet ar grāmatām nekad nevari zināt, izlasot to vari kļūt nelaimīgs, aizdomāties par savu dzīvi un saprast notiekošā absurdumu, pasarg dievs iedvesmosies vēl, un gribēsi ko mainīt. Tāpēc problēmu labāk iznīcināt sadedzinot. Jāatzīst, ka bērnībā mani šī grāmata aizķēra daudz vairāk, tagad tā vairs nešķita tik briesmīga, iespējams tādēļ, ka vairāk zinu vēsturi un tādēļ notiekošais vairs nepārsteidza.

Nebija slikti, par patērētāju debilizāciju valstiskā līmenī, tāds maizi un izpriecas pārfrāzējums. Bet autors ar nav īsti iemanījies uzrakstīt nobeigumu. 8 no 10 ballēm.

PS. Man no bērnu dienas bija palicis atmiņā, ka Suns tomēr viņu noķēra! Tas vien liecina, ka pašas pēdējās lapaspuses mani vairs nav interesējušas.