Es šaubos, vai jelkad līdz šim šo stāstu krājumu maz biju lasījis. Lasot grāmatu man nekas neatsaucās atmiņā. Lasīju kā pirmo reizi, un tādēļ lasīšanas procesā netika sabradāta neviena gaišā bērnības atmiņa.

Šis stāstu krājums ir Japānas spogulis laikmetam pēc Otrā pasaules kara. Japāna tika sakauta, bet ir izaugusi jauna paaudze, kas karā nepiedalījās, viņai nav saprotama Japānas nevēlēšanās lemt pašai, sadraudzības līgums ar ASV un daudzas citas lietas. Var jau pasmīkņāt par autoru un teikt, ka korupcija, bruņošanās sacensība, bezdarbs un patērētāju kultūra ir raksturīgs ikkatram laikmetam. Taču domāju, ka autora uzdevums, rakstot šo krājumu, ir bijis ierāmēt šīs problēmas tā, lai tās būtu pieejamākas viņa tiešajam lasītājam, līdzcilvēkam.

Grāmatas sākumā ir divpadsmit īsstāsti, kuros apskatīta korupcija, bankrots, kā teiktu grāmatas izdošanas laikā –kapitālistu ikdiena. Stāstiņi lielākoties ir humora pilni, un tikai dažiem ironija ir ar rūgtuma piegaršu. No tādiem, kurus noteikti ir vērts izlasīt varu minēt “Pamestos” – par paaudžu konfliktu un par to, kādu gan mēs atstājam savu pasauli bērniem. “Nezvēru iznīcināšana” – pamācoši par to, cik neprātīgi ir paļauties uz acumirklīgu situācijas novērtējumu.

“Rītdienas nolaupītāji” – stāsts vērsts pret imperiālismu, bruņošanos un kapitālismu. Nevajag domāt, ka Latvija ir vienīgā valsts, kur viss ir tik sačakarēts, ka tauta vairs nezina, kur meklēt glābiņu. Tas ir katras valsts tautas permamentais stāvoklis. Šeit glābējs un bijušās spozmes atjaunotājs Goemons uzrodas gluži nejauši. Galvenais varonis Toda sastrīdējies ar līgavu dodas izbraucienā ārpus pilsētas un tur iepazīstas ar Goemonu. (Goemons, tas ir tāds japāņu Robins Huds. Šis gan nav tiešs tēls no leģendas, tikai pēc izskata līdzīgs. Viņš ir savādi ģērbies, savādi runā, uzreiz redzam, ka iebraucējs. Stāsta gaitā atklājas Goemona neparastās spējas klusuma zona un sasaldēšana. Politiķi vienkārši nespēj šādu debesu dāvanu neizmantot, un visā pasaulē sākas juceklis.

Šīs ir tādas kā pārdomas par to, kas notiktu, ja Japāna mēģinātu atkal kļūt valstiski neatkarīga, jeb kā mūsdienu propagandā saka – “Piecelties kājās”. Japānas alianse ar ASV paredzēja, ka tās armijas virspavēlniecība pieder ASV ģenerāļiem,  un tas nozīmētu, ka japāņiem, lai atkratītos no neizdevīgā līguma, nāktos karot pašiem pret savu armiju. Par to, ka arī pašas Japānas imperiālistiskās idejas vecajā gvardē vēl nav mirušas. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka autors tradicionāli neatskatās uz pagātni un slimo ar amnēziju, aizmirstot kādēļ Japāna vispār nonāca šādā ASV “aizgādniecībā”. Neba jau šī situācija bija ASV vainas dēļ.

Otra pamattēma ir cilvēka daba, cilvēki atradīs veidu kā karot, pat ja kodolieroči nestrādās un degviela neaizdegsies. Kamēr vien būs koki un akmeņi, viņi būs ideju un naudas vārdā gatavi šķaidīt viens otra paurus. Grāmatas beigās autors ar Goemona muti uzdod savu lielo jautājumu, kas vijas cauri visam stāstam. Kādēļ Zemes cilvēki nevar dzīvot mierīgi, bez kariem, taupot resursus un nekur nesteidzoties. Tā kā atbildi pats dot nevarēja, tad atstāj jautājumu atvērtu.

8 no 10 ballēm, mūžsenas problēmas ieliktas noteikta laikmeta problemātikā, kas skar visglobālāko no globālajiem jautājumiem – kādēļ cilvēki tā raujas pielikt sev un savai planētai punktu? Šo nav kauns ieteikt izlasīt.