Šo Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu es bērnībā nebiju lasījis. Paskatoties uz vāku, ir skaidrs kādēļ – kurš gan lasīs grāmatu, kuru uz vāka atrodama roka, kas raksta piezīmes? Arī tagad pirms uzsākt lasīšanu es no sākuma pārliecinājos, ka tā tiešām pieder sērijai, lai nejauši neizlasītu kaut ko svešu.

Galvenais grāmatas varonis, zinātnieks, kurš nodarbojas ar organisma kibernētisko modelēšanu, uzzina, ka ir saslimis ar neārstējamu slimību – leikozi. Lai izbēgtu no sava likteņa, viņš nolemj uzsākt eksperimentu, kurš ļaus viņu saglabāt anabiozes stāvoklī līdz brīdim, kad slimība kļūs ārstējama. Autors lielu uzsvaru liek uz zinātnieka atbildību, morāles un ētikas problēmām. Nedaudz paironizē par sava laika konjuktūru un vietumis popularizē oportūnismu.

Lasot grāmatu, uzreiz varēja pamanīt, ka autors labi orientējas anabiozes tēmā. Palasot viņa biogrāfiju kļuva skaidrs arī kādēļ. Viņš pats savā pamatdarbā ir ārsts, kura pētījumi sasaucas ar grāmatā aprakstīto. Tādēļ arī stāsts ir tāds, kurā galvenā varoņa personīgās dzīves apraksti mijas ar daudzlapušu zinātniskiem spriedumiem par anabiozes problēmu. Šie spriedumi ir aktuāli arī šodien, jo problēma ar kvalitatīvu dzīva organisma sasaldēšanu un vēlāku atdzīvināšanu joprojām nav atrisināta. Vislielākais pārsteigums man bija uzzināt, ka jau tālajos sešdesmitajos ķirurgi veica operācijas, mākslīgi pazeminot ķermeņa temperatūru.

Var nedaudz pavīpsnāt par to sadaļu, kur autors spriež par organisma datu pārvēršanu ciparu formā un tad tos izmantot orgānu darbības simulēšanā. Ar kaut ko taču ir jāsāk, nudien nezinu, cik tālu mūsdienu medicīna ir tikusi šajā jomā, gribētos cerēt, ka tālāk par urīna izdalīšanas procesu nierēs. Aknu modelis grāmatā man šķita vistālākā fantastika, tur nudien viss nenotiek tik vienkārši, kā autors apraksta. Bet no mūsdienu viedokļa ir vienkārši pasmīnēt par senajiem laikiem, taču galveno autors sasniedz – fantāziju ierosina.

Sadzīviskā daļa nav nekās izcils, bet par vāju ar’ nenosauksi. Savas laikmeta reālijas autors apraksta labi. Galvenais varonis ir pārāk pārņemts ar iekšējiem monologiem un cenšanos paspēt laikā. Daudz tiek rakstīts par dažādiem pētījuma ētiskajiem aspektiem. Galvenais varonis cenšas nekļūt par oportūnistu vismaz savās acīs, par gļēvuli, kas nevēlas pieņemt savu likteni, bet aizbēgt. Lēnām viņš lasītājam atklāj, ka tāds bēdzējs ir bijis visu laiku, un šāds fināls patiesībā nebūtu nekas pret viņa paša dabu.

Šī ir sērijas pirmā grāmata, taču nevaru teikt, ka man baigi uzrunātu otrās daļas lasīšana. Tas noteikti nozīmētu komunistiskās pasaules atklāšanu kopā ar no anabiozes atmodināto varoni, neesmu drošs, ka tas mani spētu uzrunāt. Taču par šo grāmatu varu teikt tikai to labāko, tāda cieta medicīniskās zinātniskās fantastikas grāmata, kas, atspērusies uz jau esošām tehnoloģijām, droši ekstrapolē nākotni. 8 no 10 ballēm.