Šo grāmatu no plaukta ņēmu ar prieku, bērnu dienās man dikti patika tās pamatdoma. Tad jau kibernētika vismaz PSRS vēl nebija tāli tikusi, un pilnībā automatizēts dzīvības sintēzes process šķita kaut kāds kosmoss. Tagad jau ar’ tas ir kosmoss, bet vairs ne tik tāls.

Beidzot ir noticis tas, uz ko cilvēce ir slepus cerējusi jau daudzus gadsimtus, tiek saņemts vēstījums no saprātīgām būtnēm. Radiosignāli sevī ietver trīs daļas – instrukciju skaitļošanas mašīnas projekta saprašanai, pašu projektu un tā operētājsistēmu. Zinātnieki sadalās divās grupās. Vieni grib projektu iznīcināt, citi izmantot to savām vajadzībām. Pasaule iet uz grunti, un tikai zinātnieks Flemings var to glābt.

Cik noprotu, Hoils piedāvājis idejas, bet Eliots nodrošinājis literāro apdari. Ar idejām viss bija kārtībā, autors ir izvēlējies nudien visracionālāko veidu, kā iekarot svešu planētu no attāluma, pašam neizejot no mājām. Savā ziņā tas savulaik bija ļoti filigrāns risinājums. Aizsūti mašīnu, kas reproducē tavu civilizāciju un gaidi, kad kāds muļķis uzķersies. Šī ir laba skice tam, ko vēlāk nosauks par Tumšā meža hipotēzi, par sevi dod ziņu tikai stiprie un muļķi. Zemei šajā gadījumā ir atvēlēta muļķa loma. Taču ne visi to saprot.

Literārā apdare bija galīgi vāja, neglāba pat sekss un alkohols. Autori tā arī nebija izlēmuši ko rakstīt -detektīvu, bojeviku vai konspirāciju. Beigās sanāca ne šis, ne tas. Papildus vēl var mierīgi piemest Fleminga mačo tēlu, kurš pret sievietēm izturas vadoties tikai pēc to bioloģiskās funkcijas, un šajā jomā nediskriminē pat citplanētiešu aģenti Andromedu.

Ir skaidrs, kādēļ PSRS viņu izdeva salīdzinoši ātri. Reti kad var atrast pilnīgi pamatotu un kvalitatīvu military industriālā kompleksa kritiku, kapitālisma alkatību un karjeristu zinātnieku zemo morālo laktiņu. Cirvi var izmantot gan malkas saskaldīšanai, gan galvaskausa ielaušanai. Visa grāmata ir cīņa starp divām frakcijām un uzvarēs viltīgākie un kompetentākie. Citplanētiešu sūtījums nudien nav tikai kibernētiskas smadzenes, tas ir kas vairāk un domājams, ka viņam vienmēr ir plāns B. Ja kādam ir gadījies lasīt otro daļu, tad viņš zinās, par ko es runāju. Teikšu, ka morālās dilemmas dimensija ir labi aprakstīta, zinātnieki ir atbildīgi par savu atklājumu izmantošanu, un mērķis ne vienmēr attaisno līdzekļus.

Izlasījās vienā rāvienā, nav jau bieza. Protams, no mūsu skatu punkta ir smieklīgi, ja superdatoram ir tikpat liela skaitļošanas jauda kā tavam ledusskapim, un tas vēl skaitās citplanētiešu pārākā saprāta sasniegums. Taču pat muļķim ir skaidrs, ka ja ir labi optimizēta programma nemaz tik jaudīgus dzelžus nevajag. Romānu var lasīt kā kārtējo brīdinājumu nevērt vaļā Pandoras lādi. Tu nekad nevari zināt, kas no tās izlīdīs ārā, un cilvēce vēl nebūt nav gatava stāties pretī īstam iebrukumam.

Cepuri nost, labs stāsts, literāri pašvaks, bet idejiski noteikti bija pāris desmitgades priekšā savam laikmetam. 8 no 10 ballēm. Noteikti ieteiktu izlasīt, citplanētieši var mūs iekarot ne tikai ar kosmiskās armādas palīdzību.