Sword & Citadel (The Book of the New Sun #3-4) by Gene Wolfe

Šo grāmatu sāku lasīt, lai beidzot tiktu pie atbildēm, kas bija radušies pirmajās divās daļās. Neteikšu, ka īpaši rāvos pie lasīšanas. Pirmās divas daļas lai ar apbūra mani ar savu pasauli, tomēr radīja priekšstatu, ka man šo autoru nekad nesaprast. Tādēļ turpinājumu sāku lasīt tikai brīdī, kad biju devies transatlantiskajā lidojumā un nekā cita nebija ko darīt.

Kā jau bija paredzams, šajā grāmatā autors noslēdz visas sižeta līnijas, ļauj galvenajam varonim Severīnam piepildīt savu dzīves mērķi un pierādīt, ka uzmanīgs lasītājs tiek atalgots. Necentīšos atstāstīt saturu, bet šo apskatu veltīšu savām domām par šo grāmatu. Tas gadījumam, ja kāds no mana bloga lasītājiem nolemj atvēzēties uz šo tetraloģiju, negribētos visu nomaitekļot.

Autors kaut kādā veidā noteikti ir ģēnijs, tas gan bija skaidrs pēc pirmo divu daļu izlasīšanas. Trešā daļa pēc būtības turpināja pirmo ceļu, un joprojām stāsts bija tipisks varoņa ceļš. Es vislielākās cerības liku uz pēdējo daļu, gribējās beidzot atkost visa šī darba slēptāko jēgu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, atzīšos, ka lielu daļu no grāmatas acīmredzot es neesmu sapratis. Man beidzot pielēca, ko nozīmē tie stāsti, kurus Severins lasa no savas bibliotēkā paņemtās grāmatas. Tie, izrādījās, vienkārši jau sen zināmu leģendu pārstāsti, man gan tas atnāca tikai pie visacīmredzamākā stāsta.

Šķiet, ka atkodu arī pašas grāmatas centrālo problēmu – kāds ir cilvēces pastāvēšanas mērķis? Kādēļ pēc miljardiem gadu cilvēki joprojām sēž zem dziestošas Saules un ir atmetusi ar roku zvaigznēm? Savulaik taču Urth iedzīvotāji iekaroja visumu, atklāja citas civilizācijas? Severiāns ir atbilde uz šo jautājumu, taču tā ir tik sapiņķerēta, ka man beigās tā šķita pārāk primitīva. Konkurence, bailes un nespēja dzīvot citādi ir pārāk vienkārši attaisnojumi Urth stagnācijai. Par labu arī nenāk Severiāna neuzticamā stāstītāja loma. Viņam nudien nevar ticēt, viņš nonāk pretrunās un beigu beigās rodas pārliecība, ka patiesībā Severiāns nemaz nav viens vienīgs, bet viņu ir vesels leģions.

Uz grāmatas beigās man bija skaidrs, ka, lai izprastu visu visos smalkumos, man nudien nāktos pārlasīt šo darbu vēl vienu reizi, izmantot jau iegūto informāciju, un tad, iespējams, viss smuki saliktos pa plauktiņiem uz visiem laikiem. Esmu gan forumos lasījis cilvēkus, kuri apgalvo ka arī pēc piektās pārlasīšanas viss vēl nebūt nav skaidrs. Kas zina varbūt šī būs tā grāmata, kuru es pārlasīšu katru gadu, bet patlaban, neskatoties uz to, ka diez vai sapratu pat pusi no autora teiktā, lieku 10 no 10 ballēm. Pasaule ir episka, notikumi tiek pasniegti interesanti, un visu laiku tu jūties kā muļķis, jo neko nevari saprast. Un tad katra kripatiņa, kas tev pielec daļēji attaisno grāmatas lasīšanai veltīto laiku.

Delfīnu sala by Arthur C. Clarke

Šo grāmatu no bērnu dienām nemaz neatceros, laikam tā arī nekad neizlasīju. Pastāv vēl viena iespējamība, ka viss ir vienkārši aizmirsies. Esmu nolēmis beidzot pielikt punktu Fantastikas pasaules sērijai un izlasīt atlikušās. No Klarka jau zināju, ko sagaidīt – okeānu un tā radības, viņš jau nemaz citādi nemāk.

Piedzīvojumi sākas ar to, ka Džonijs, aizbēdzis no mājām un paslēpies uz starpkontinentu lidojošā kuģa, cieš avāriju Klusā okeāna dienvidu daļā. Viņš paglābjas uz plosta, un šajā šķietami bezcerīgajā situācijā grupa delfīnu aizdzen viņu uz kādu Lielā Barjeru rifa salu — delfīnu pētniecības centru. Pētniecības darbu vadītājs profesors Kezens, tāpat kā Džonijs, ir neizpratnē — kas gan pamudinājis delfīnus veikt šo glābšanas operāciju? Profesors pierunā Džoniju palikt salā un piedalīties šis mīklas atrisināšanā.

Patiesībā anotācija pilnībā ietver visu grāmatas dziļāko jēgu. Tā sarakstīta kā piedzīvojumu stāsts desmitgadiekam, pie tam domājot, ka šāda vecuma lasītāju sīkumi pārāk neinteresē. Džonijs ir tāds universālais puika – piedzīvojumu meklētājs, kas aizbēg no mājām, cieš kuģa katastrofā, iedraudzējas ar delfīniem un izglābj pasauli. Šad tad gadās arī pa kādam mazākam piedzīvojumam, niršana tumsā un langustu lasīšana.

Arī pats sižets ir nekāds, viss pakārtots dabas aprakstiem. No fantastikas ir komunikācija ar delfīniem, to saprāta atzīšana. Nedaudz morālās dilemmas, ko darīt ar zobenvaļiem, kas arī ir saprātīgi, bet ēd delfīnus. Vienu brīdi šķita, ka autors tomēr ir atradis tēmu, kuru izvērst. Bija tur tāda delfīnu leģenda par citplanētu kuģi, kas kaut kur iegāzies okeānā un iznīcinājis daļu delfīna populācijas. Domāju, nu tik būs, bet autors vienu brīdi tam atmeta ar roku un tēmu tālāk neattīstīja. Vispār radās tāds pavirša darba iespaids.

Grāmatas lasīšana tagad bija tīrā laika nosišana, šī nudien nav tā, kas pārāk rosina fantāziju, vai atstāj paliekošas atmiņas. Par delfīniem ir lasītas labākas, un generic piedzīvojumam vairs nav tas vecums, lai pavilktos. Tādēļ grāmatas lielākais pluss ir tās īsums. Man reti gadās, ka par grāmatu nav īsti ko teikt, nebūtu problēmas savu īgnumu izlikt vēl uz pārsimts vārdiem, bet diez vai tas būtu konstruktīvi.

Lieku 4 no 10 ballēm, ja ir apnikušas Margaritas Stārastes pasakas, bet gribas ko līdzīgu tikai ar saprātīgiem delfīniem, droši ķerieties klāt. Pie reizes iemācīsieties vārdu akvaplāns. Bet visādi citādi mierīgi šo grāmatu var izlaist. Nav no tiem labākajiem autora darbiem.

Владыка Ледяного сада: Ночной странник (Pan Lodowego Ogrodu #1) by Jarosław Grzędowicz, Ярослав Гжендович

Šī ir tā grāmata, kuras iznākšanu es gaidīju vismaz gadu. Esmu pavilcies uz haipu, ka poļu fantasti ir tie, kuri pēdējā laikā ir padarījuši žanru atkal interesantu. Ja prastu poļu valodu, noteikti būtu jau sen izlasījis visu sēriju. Bet tā nācās gaidīt, līdz to pārtulkos krieviski, kad izdos un kad atvedīs līdz veikalam. Nopirku un sāku lasīt tūlīt.

Pirms diviem gadiem uz Midgard planētas pazuda zinātnieku grupa. Tās uzdevums bija pētīt vietējo aborigēnu kultūru. Civilizācijas pakāpe atgādina viduslaikus, taču līdzība ar tiem ir mānīga. Šī pasaule nav tāda kā Zeme, lai ar’ vietējie ir līdzīgi cilvēkiem. Šeit fizikas likumi nestrādā, un pat konservatīvākie zinātnieki ir spiesti piesaukt maģiju, lai izskaidrotu novērojumus. Lai atrastu ekspedīciju, tās meklējumos tiek nosūtīts viens no perspektīvākajiem Eiropas Savienības izlūkiem Vuko Drakkainens, pēc dabas romantiķis, kurš tā arī nav iekļāvies jaunajā Zemes birokrātiskajā kārtībā.

Grāmatas centrālais temats ir maģiskās un tehnoloģiskās pasaules konflikts. Šī sadursme ir starp racionālo un neracionālo, birokrātiju un haosu. Kārtīgā, fizikas likumiem pakļautā pasaules daļa ir pilnīgi pārliecināta savā pareizībā un maģisko pasauli uzskata par lielu krāpniecību. Tieši tādēļ tur tika nosūtīta zinātnieku grupa.. Notikumiem risinoties lasītājs var novērot, kā Vuko lēnām nonāk pie secinājuma, ka abi pasaules uzskati ir pareizi un aizdomāties par lietu patieso dabu nav īpaši veselīgi.

Pats Vuko ir īsts pārcilvēks, spēj paātrināt savu uztveri ar Cifrāla palīdzību, ir pietiekoši paškritisks un ironisks, lai lasītājam būtu viegli ar viņu sadzīvot. Galu galā viņš ir tas, ar kuru kopā mēs iepazīstam jauno maģijas pilno pasauli. Viņš visam mēģina rast racionālu izskaidrojumu, lai gan no paša sākuma ir skaidrs, ka tāda te nav. Maģiju te sauc par dievu dziesmām, un pašreizējā laikmetā pēc vietējo uzskatiem noris dievu kari. Vienkāršam cilvēkam, nav prāta darbs jaukties dievu darīšanās, bet Vuko amats liek darīt tieši to. Vuko galvenais mīnuss ir viņa pārcilvēciskās spējas, kas rada viņā pārlieku lielu pašpaļāvību un lasītājā neticību notiekošajā. Autors arī nedaudz izmanto nodrāztās “plūstošās un pārtekošās” cīņas paņēmienus. Visādi citādi Vuko ir sanācis pat ļoti cilvēcisks, viņa iepriekšējā dzīve ļauj saskatīt, ļauj viņam atrast daudz kopīga starp Midgardu un Zemi.

Kādreiz gudri cilvēki teica “ja cilvēkam būs pieejama vara, viņš pēc tās tieksies”. Un varas Midgardā ir atliku likām, ir tikai jāpaņem. Negribas daudz maitekļot, bet otrs galvenais varonis topošais imperators Tendžaruks, visā pilnībā izvērš gan varas gaišās, gan ēnas puses. Viņš jau no bērnu dienas tiek gatavots impērijas pārvaldīšanas darbam un ir spiests saprast ne tikai pats sevi, bet arī savus padotus. Viņam būs jāturpina tēva plāns, kas paredz mežonīgo cilšu civilizēšanu un pasaules racionalizēšanu. Maģija un brīnumi ilgtermiņā nespēj nodrošināt attīstību, bet ieved stagnācijā. Taču dievus nevar padzīt no Zemes viņi laiku pa laikam atgriežas un pati cilvēku daba ir tāda, kas tic brīnumiem vairāk nekā skarbajai realitātei.

Pasaule ir uzbūvēta izcili, autors pa kripatai iebaro lasītājam mītus un lēnām pamazām sāk salikties kopaina. Man ir pāris teorijas, kas saistītas ar Midgardas interesantajiem likumiem. Nav nekas oriģināls, standarta maģiskās fantastikas klišejas, sākot no sapņa un beidzot ar supercivilizācijas eksperimentiem. Tomēr sirds dziļumos ceru uz kaut ko oriģinālāku par standarta Azimova citātu, ka augsti attīstīta tehnoloģija nav atšķirama no maģijas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, biju gaidījis ko vairāk, bet beigās saņēmu ļoti labu fantastikas stāstu. Vuko un Tendžaruka stāsti ir sarakstīti katrs savā manierē un rada tādu saraustītu lasīšanas sajūtu. Iesaku izlasīt visiem fantastikas mīļotājiem.

Pans Satiruss by Richard Edward Wormser, Ričards Vormsers

Vēl viena no “Fantastikas pasaulē” sērijas grāmatām, kuru es no bērnu dienām neatminos. Sākot lasīt, šis tas atmiņā atgriezās, bet var nojaust, ka mani viņa īpaši aizrāvusi nebija. Bet nu par pašu grāmatu.

Fantastiska, aktuāla, satīriska, saistoša … Šimpanze Mems, ko amerikāņu kosmosa izpētes centrs no Kanaverala zemesraga ievada orbītā ap Zemi neizpilda lidojuma programmu… Pat vēl vairāk – kosmiskais aparāts kaut kādā veidā pārsniedz gaismas ātrumu, bet, kad nolaižas uz Zemes, Mems sāk runāt cilvēku valodā, jo kā pats apgalvo ir deevolucionējis…

Centrālais grāmatas mērķis ir noskaidrot, kas tad īsti ir cilvēks, un kādēļ, salīdzinot ar šimpanzēm, cilvēku sabiedrība vismaz kapitālismā ir deģenerējusies. Autors šo grāmatu, manuprāt, ir iecerējis kā sava laikmeta karikatūru. Militāristi ar savu slepenību, dolāra varu, rasismu un birokrātiju. Pans Satiruss ir centrālai grāmatas dzinējspēks, viņš pekšņi ir nokļuvis vienā līmenī ar zemākiem radījumiem un viņu sāk pārņemt cilvēkiem raksturīgās rūpes, kuras no šimpanzes viedokļa ir absolūtas muļķības.

Pat mērkaķim ir skaidrs, ka cilvēki vēl nav gatavi, lai lidotu ātrāk par gaismu, un pat pilnīgs šimpanzes deģenerāts nebūs gatavs dot citai saprātīgai būtnei rokās ieroci, ar kuru tā garantēti iznīcinās gan sevi, gan citus. Tādēļ Misters Satiruss savus noslēpumus cenšas paturēt pie sevis. Viņam neklājas viegli, jo valdība viņā saredz lai ar runājošu, bet tikai šimpanzi. Šīs informācijas iegūšanas centieni tad arī veido galveno grāmatas sižetu.

No šīs grāmatas nevajag sagaidīt neko daudz, te ir vienkāršs humors, kapitālistu dzīves ainiņas, pasaule, kur cilvēks cilvēkam vilks, kurā valda paranoja. Domāju, tas izskaidro grāmatas iznākšanu PSRS, jo ja jau pat kapitālisti tā raksta par savu zemi, tad kur nu vēl labāk. Protams, ka no mūsdienu viedokļa redzam, ka šī kritika nav diez ko dziļa, un ir visnotaļ zemā līmenī. Jo centrālais uzstādījums, ka cilvēkiem būtu daudz prātīgāk sēdēt kokos un grauzt banānus, nav diez ko pārliecinošs. Progresu nav iespējams kontrolēt, un būtu visai naivi cerēt, ka cilvēce kopumā spēs pieturēties pie visnotaļ saprātīgām lietām – pirms kaut ko darīt padomāt vai vajag.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sava laika produkts, kas vietām ir aktuāls arī šodien. Tagad, kad globālā sasilšana ir realitāte, sākas jauns aukstais karš. Kas zina, varbūt pēc pāris gadiem viņa būs pat ļoti aktuāla. Šī ir no tām kuru var mierīgi izlaists, nekas traks nenotiks, ja šo grāmatu neizlasīs, viņa nav nekas izcils pat sociālā aspekta izpētē, tāds mēģinājums uzreiz aptvert visas cilvēka sabiedrības problēmas 200 lapaspusēs un parādīt tās no šimpanzes skatu punkta.

Zvaigžņu karuselis by Fredriks Brauns, Viljams Tenns

Turpinot lasīt “Fantastikas pasaulē” sēriju, nonācu pie šī stāstu krājuma. No bērnu dienām atmiņā bija palikuši vien pāris stāsteļi, un ar ko Brauns atšķiras no Tenna, es nevarētu pateikt. Nav jau ko slēpt, es to nevaru pateikt arī pēc šīs grāmatas izlasīšanas. Iespējams, ka tas arī ir iemesls šo autoru stāstu apvienošanai vienā krājumā.

Grāmatā ir atrodami 12 stāsti, īpaši jau jāmeklē nav, jo ir gan satura rādītājs, gan stāstu nosaukumi izcelti “boldā”. Stāsti ataino sava laikmeta garu, kad šķita, ka līdz Kosmosa iekarošanai ir palicies vien tāds nieks, un roboti tūdaļ spēs pārņemt visus cilvēku darbus. Ja nu trūks visi striķi, tad citplanētieši paši atlidos pie mums. Stāsti nav izcili, bet ierindojami labo kategorijā, pāris paliks atmiņā uz ilgu laiku, bet lielākā daļa aizmirsīsies tūlīt pēc izlasīšanas. Iespējams, tādēļ, ka nekur tālāk par Mēnesi mēs neesam tikuši, un par tālajām zvaigznēm vispār nav vērts runāt. Lai neizklausītos pēc pilnīga nevīžas piebildīšu, ka stāsti kā jau tas fantastikas darbiem ierasts vairāk stāsta par aktuālajām sabiedrības problēmām, tās tiek aizbīdītas fantastikas plāksnē tikai tādēļ, lai vieglāk varētu pacelt tās līdz zināma absurda līmenim.

“Mazliet zaļuma” – no tiem, ko es atcerējos, par kādu astronautu, kurš nonācis uz neapdzīvotas planētas, klaiņo pa tās džungļiem un meklē iespēju tikt atpakaļ uz zaļo Zemi. Viņam ir iedomu draugs un sapnis. Sapņa īstenošanai nekas nespēs stāties ceļā. 9 no 10 ballēm.

“Zvaigžņu karuselis” – labs stāsts par mārketinga spēku un trako zinātnieku. Pamatīga humora deva un pasmiešanās par cilvēku prognozējamo dabu. 8 no 10 ballēm.

“Etaoins Šrdlu” – arī mūsdienu slapjais sapnis, ka sabāžot pietiekami daudz informācijas vienuviet, šīs informācijas datu bāze pati kaut kā kļūs saprātīga. Te viss ir daudz vienkāršāk, jo iejaucas mistiski spēki, un saprātīgs kļūst linotips. Labas idejas par to, kā AI kļūst nekontrolēts un kā ar to tikt galā, nav gan nekā oriģināla laika gaitā tā atkārtosies vēl daudzas reizes, un mūsdienu lasītājam liksies veca un nodrāzta. 8 no 10 ballēm.

“Leļļu teātris” – iedomāsimies, ka Zemi ir nolēmuši iekļaut Galaktiskajā savienībā, bet vai zemes iedzīvotāji spēs izturēt galveno pārbaudījumu. Jo ne jau visas rases ir humanoīdas, un par saprātu nevar spriest pēc izskata vien. 9 no 10 ballēm.

“Taisni smieklīgi” –par to, kā fantastika lēnām ienāk mūsu ikdienā, bet mēs savā steigā un ikdienā ne tikai to nepamanām, bet esam arī iesīkstējuši atpakaļrāpuļi. 7 no 10 ballēm.

“Sods avansā” – tālā nākotnē ir iespējams izciest sodu avansā. Galvenais varonis ir atsēdējis septiņus gadus par slepkavību un nu ir saņēmis licenci izdarīt vienu. Autors apspēlē šīs idejas ietekmi uz sabiedrību un uz pašu soda izcietēju. Interesanti 8 no 10 ballēm.

“Ģimenes cilvēks” – vecā labā pārapdzīvotības problēma un dzimstības regulēšana ar ienākumu līmeni. Šāds šķietami vienkāršs paņēmiens rada veselu virkni ar problēmām. 7 no 10 ballēm.

“Bruklinas projekts” – pavisam vienkāršs stāsts, kas veltīts ceļošanai laikā. Ietekmēt vēsturi nudien nav laba ideja, un pat mikroskopiskā līmenī tas var radīt neprognozējamas sekas. Bet saprātīgu būtņu dabu gan tas nespēs ietekmēt, lai ar cik pseidopodiju tai nebūtu. 10 no 10 ballēm.

“Bernijs ar iesauku Fausts” – kosmiska mēroga krāpniecība. Par to, cik viegli Zemes cilvēks var nonākt lētticīga indiāņa lomā, kas savu tēvzemi pārdod par stikla krellēm. 8 no 10 ballēm.

“Rotaļa bērniem” – aizķer dzīvības radīšanas projektus un klonēšanas ētiskumu. Ja tas tiek darīt bez Cenza sargātāju uzraudzības sekas var būt nāvējošas. 8 no 10 ballēm.

“Jokdaris” –stāsts par robotiem, kuri atņem darbu, pat visneiedomājamākajās profesijās. Šodien šī tēma ir īpaši aktuāla. 9 no 10 ballēm.

“Morniela Metaveja atklāšana” – vēl viens stāsts par laika paradoksiem, kur sākas oriģināls un beidzas kopija. Vai var reproducēt gleznu no nākotnes, ja tā vēl nav uzzīmēta. Un kur atad radusies sākotnējā glezna. Interesants prāta mežģīs. 7 no 10 ballēm.

Šis ir stāstu krājums, kuru iesaku izlasīt, visi stāstiņi ir ar nelielu humora piedevu un lielākā daļa ir aktuāli arī šodien. Cilvēku daba jau nemainās gadiem ejot.

Jūlija grāmatas

Šomēnes biju nolēmis nepirkt neko, nu vismaz sevi ierobežot, bet tā sanāca, ka nopirkās veselas deviņpadsmit grāmatas. Septiņas no tām ir komiksi, un varbūt tāpēc īsti neskaitās. Neesmu jau vainīgs, ja Jānī Rozē pēkšņi parādās jauni komiksi. Nez, kad viņi sāks piegādāt pārējās daļas tiem komiksiem, kurus viņi pārdeva pirms pāris gadiem? Tātad mēnesis bija ražīgs, nu par katru grāmatu sīkāk.

Kapteiņa Zilā lāča 13 1/2 dzīves (Zamonien #1) by Walter Moers – Noteikti šī mēneša visbiezākā grāmata, īsti Minhauzena cienīgi stāsti, kas nāk no Zilā lāča mutes. Zila tāpēc, ka kažoks tādā krāsā, un tas Camonijā nav nekas neparasts. Tāpat kā pundurpirāti un kalnu tupuči. Izcils pekstiņstāsts, ja tiek pāri pirmajām simts lapaspusēm par šķēpa lietošanu, tad sižets iegūst dinamiku. Iepriekšējais teikums ir no citas autora grāmatas.

Descender, Vol. 1: Tin Stars (Descender #1) by Jeff Lemire, Dustin Nguyen, Steve Wands – komikss par robotiem, globalizāciju un ksenofobiju. Šoreiz biju dikti prātīgs un nepirku visas četras grāmatas uzreiz. Nopirku šo un pa ceļam uz mājām izlasīju.

Descender, Vol. 2: Machine Moon (Descender #2) by Jeff Lemire, Dustin Nguyen, Steve Wands – Sapratu, ka nav kur sprukt, un otrā dienā nopirku pārējās trīs, kas bodē bija atrodamas.

Descender, Vol. 3: Singularities (Descender #3) by Jeff Lemire, Dustin Nguyen – tās izlasīju vienu pēc otras, un tagad derētu izlasīt vēl pāris, lai zinātu kā beigsies.

Descender, Vol. 4: Orbital Mechanics (Descender #4) by Jeff Lemire, Dustin Nguyen, Steve Wands – taču šis ir viss, kas patlaban iznācis, un tas nozīmē, ka man atkal ir viena sērija, kuras papildinājumus varēšu gaidīt gadiem.

Neonomicon (Moore’s Cthulhu Mythos) by Alan Moore, Antony Johnston, Jacen Burrows – Lavkrafta daiļradei veltīts darbs, daudz seksa un vardarbības, taču labi izvērsts telplaika koncepts. Vienu vārdu sakot, tāda šiza, kādu pat no Mūra nebiju gaidījis.

Providence ACT 1 (Providence #1) by Alan Moore, William Christensen, Jacen Burrows – vēl viens komikss, kurš veltīts Tke King in Yellow, tiku līdz pusei, nevar pateikt, ka baigi aizrāva, daudz jau no Čambersa un Lavkrafta lauriem neizstiepsies, jo viņu darbi par šo tēmu ir diezgan pašvaki.

Saga, Vol. 7 (Saga #7) by Brian K. Vaughan, Fiona Staples – ja pirmās grāmatas bija izcilas, tad ar katru nākamo sižets kļūs aizvien klišejiskās. Šis sējums veltīts, lai pateiktu acīmredzamo karš ir slikts un dara to vistriviālākajā veidā. Protams, pirkšu arī turpinājumus, bet šis lika vilties.

Tambora: The Eruption That Changed the World by Gillen D’Arcy Wood – nelielas saruna manī atmodināja interesi par vulkāniem. Par Krakatoa jau zinām visi, bet par Tamboru diezgan maz, par vulkānu pirms Tamboras praktiski neko. Nolēmu palasīt, grāmatas autors mēģina apvienot Mērijas Šellijas daiļradi ar Tamboras izvirdumu, atkārtojas un beigās rada tādu putru, ka grāmatu varu atzīt vien par viduvēju.

Pasaule bez mums by Alan Weisman – pirms padsmit gadiem nopirku šīs grāmatas izdevumu angliski Singapūrā. Tagad nocenotajās ieraudzīju šo pašu grāmatu latviski, nolēmu nopirkt aiz nostalģijas.

Sapiens: A Brief History of Humankind by Yuval Noah Harari – pats Obama uz vāka bija lielījis šo grāmatu, goodrīdos ar tiek celta debesīs nolēmu nopirkt. Ir gan aizdomas, ka daudz būs kaut kāds “new age” haips, bet ceru, ka maldos.

Harry Potter and the Philosopher’s Stone (Harry Potter #1; Exclusive Gryffindor house edition) by J.K. Rowling – mārketinga upuris, ko lai saka, lai gan lapaspušu malas ar krāsiņām izskatās tīri smuki.

Harry Potter and the Philosopher’s Stone (Harry Potter #1; Exclusive Slytherin house edition) by J.K. Rowling – tas pats, kas par iepriekšējo.

Lingo: A Language Spotter’s Guide to Europe by Gaston Dorren – Rīgā uz Miera ielas atvērusies jauna grāmatnīca Mr. Page, skaidrs ka aizkūlos tur jau nākamajā dienā pēc atvēršanas cerībā, ja nu tur ir kaut kas tāds, kas man noderētu. Par kvantu fiziku un matemātiku nekā, labi, ka atradās šī grāmata par lingvistiku. Izskatījās daudzsološi, mājās palasīju un ko tu domājies! Vietā, kas veltīta latviešu valodai autors aizraujas ar mūsu galotnēm un apgalvo, ka Oslo mums ir Oslos! Un kā lai es viņam ticu par pārējiem faktiem. Pagājšnedēļ aizgāju atkal, izskatās, ka pievedums nav bijis, un dizaina grāmatām es mājās jēgu neredzu.

Jerusalem by Alan Moore – šī grāmata ir reāls risks, laikam lasot tās uztvere daudz atkarīga no prāta stāvokļa. Citi ceļ debesīs, citi līdzina līdz ar zemi. Domāju, ka nekas prātīgs nebūs, jo autors man asociējās ar labiem komiksiem un, ja viņš visu to šizu centīsies iebāzt grāmatā!

Владыка Ледяного сада: Ночной странник (Pan Lodowego Ogrodu #1) by Jarosław Grzędowicz – turpinu iepazīt poļu fantastus, ir labs, bet neteiktu, ka izcils. Ceru, ka krievi saņemsies un izdos arī pārējās.

The Court of Broken Knives (Empires of Dust #1) by Anna Smith Spark – šo man vārda dienā iedāvināja Andris. Esot viena no labākajām grimdark autorēm, nu redzēsim.

Ученые скрывают? Мифы XXI века by Александр Соколов – grāmata veltīta dažādām maldu teorijām, diez vai ko jaunu tur atradīšu, cilvēku stulbums ir daudzveidīgs tikai izpausmēs, pamatā ir vieni un tie paši grābekļi.

Prisoners of Geography: Ten Maps That Tell You Everything You Need to Know About Global Politics by Tim Marshall –nopirku Frankfurtē, tur lidostā labs grāmatu veikals, mani izglāba tikai tas, ka man nebija pietiekoši liela soma.

Kapteiņa Zilā lāča 13 1/2 dzīves (Zamonien #1) by Walter Moers, Valters Mērss

Nesen izlasījis krievu valodā Mērsa “Sapņojošo grāmatu pilsētu”, biju patīkami pārsteigts no Sibillas uzzināt, ka šīs sērijas pirmo grāmatu salīdzinoši nesen ir izdevusi Jumava. Tā kā man atmiņa ir visnotaļ pašvaka, tūlīt pat āvu kājas un devos uz grāmatu veikalu, lai šo grāmatu iepirktu. Man paveicās – grāmata bija.

Kapteinis Zilais lācis aizviļ lasītāju uz pasauli, kur fantāzija un humors ir ēverģēlīgi izlauzušies brīvībā: uz Camonijas kontinentu, kurā prāta spējas ir lipīga slimība, un smilšu vētras ir četrstūrainas, kurā aiz katras idilles uzglūn nāves briesmas un mājo visas tās būtnes, ko esam izraidījuši no mūsu ikdienas dzīves. Viņš sastop pundurpirātus, spīgaiņus, verveļviļņus, kalnu tupuci Fredu un kalnu trolli, ceļo pa Camoniju no Tumšajiem kalniem cauri Saldajam tuksnesim līdz Atlantīdai, vienmēr klausīdams savai devīzei: Dzīve ir pārāk vērtīga, lai to atdotu liktenim. Aizraujošs ceļojums cauri pasakainai valstībai, kurā iespējams viss – tikai ne garlaicība!

Vispirms man ir jāuzsaka tulkotāja, viņa nudien ir paveikusi fenomenālu darbu pārtulkojot visus Camonijas mošķus latviešu valodā! Cilvēkam noteikti ir jābūt nosliecei uz pekstiņiem, lai spētu ko tādu paveikt. Pie tam šie vārdi nudien neizklausās sveši, jo kas var būt vēl latviskāks par kalnu tupuci vai bollogu.

Bet nu pie pašas grāmatas, biju gaidījis, ka arī šajā grāmatā aiz bērnu stāsta un pekstiņiem būs noslēpts arī kaut kas pieaugušajiem. Tomēr salīdzinot ar Grāmatu pilsētu, te autors ir rakstījis darbu, kuru galvenie lasītāji ir bērni. Vietu vietām gan paspīd pa kādai ironijai un pieaugušajiem saprotama atsauce, bet te šis slānis ir tikpat plāns kā ozons mūsu atmosfērā. Humors gan autoram ir visnotaļ specifisks, bet man bērnībā tāds noteikti patiktu. Taču neskatoties uz to, grāmata ir aizraujoša un pilna ar bīstamiem piedzīvojumiem, izlasās vienā rāvienā, drukāta lieliem burtiem un bagātināta ar neskaitāmām melnbaltām ilustrācijām.

“Tev būs pampamu godāt!”

Visu notiekošo vēsta Zilais lācis, un viņa stāstus lasot var saprast, ka Minhauzens ar saviem stāstiem ir vēsture, ir uzausis jauns laikmets. Lācis ir dzimis no jūras putām, viņu rieksta čaumalā no Vērpatas izglāba pundurpirāti, raudāt viņš iemācījās Spīgaiņu salā, uzbarojās Kārzobu salā, viņš ir mācījies Tumšajos kalnos pie paša Naktigalgala, šķērsojis Saldo tuksnesi un kļuvis par Atlantdas Melu karali. Katram pašam atliek vien izvērtēt, cik daudz stāstītajā ir patiesības, bet Melu karalim ir grūti neticēt. Ņemot vērā, ka viņam galvā ir visa prof. Dr. Abdula Naktigalgala “Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tā apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikons”, es labprāt gribētu redzēt to savā grāmatu plauktā. Bet mēs jau zinām, kur palika Camonija.

“Tev nebūs uz priekšpusi sklurināt!”

Lācis cenšas savu dzīvi pasniegt hronoloģiski, bet jau priekšvārdā ir atruna, ka viss netiks stāstīts, lai vairotu lāča pievilcību. Pats sižets sākuma ris ļoti raiti, bet grāmatas pēdējā trešdaļā nedaudz iestiepjas un, lai ar Atlantīda ir pilsēta ar rītdienu, to apdzīvo tik daudzas rases, ka lasītājs apjūk un nedaudz sāk ilgoties pēs pampamu aprijušos jampampu sabiedrības. Pat ideja P-16 vairs neliekas nemaz tik slikta. Situāciju gan glābj kalnu trollis un simtsraundu melu gladiatoru cīņa. Bet visādi citādi man nekādu pretenziju nebija.

Atļaušos nocitēt, manuprāt, visprecīzāko Dimensiju caurumu telpas aprakstu no Leksikona – tas ir svarīgi, jo Camonijā daudzas vietas ož pēc genfa, un tas nozīmē dimensiju caurumu.

“Vienkārši iedomājaties vilcienu, kas ar sveci uz jumta brauc pa tumšu caurumu, savukārt jūs pats atrodaties uz Marsa, kur ar sveci uz galvas stāvat zvanutornī un uzvelkat pulksteni, kas ir tieši vienu kvadrātmetru liels, bet tikmēr ūpis, kuram arī uz galvas ir svece, ar gaismas ātrumu lido vilcienam pretējā virzienā pa tuneli, ko tieši tajā brīdī aprij cits melnais caurums, kuram sagadīšanās pēc arī uz galvas ir svece. Ar krāsainu zīmuli savienojiet četrus punktus, kuros deg šīs sveces, un iegūsiet vienu dimensiju cauruma telpas kvadrātmetru. Starp citu, pulkstenī jūs varat redzēt, cik vēls tobrīd uz Marsa ir laiks, pat tumsā, jo arī jums galu galā uz galvas ir svece.”

Viss vienkāršais ir ģeniāls, grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un darīšu visu, lai piedabūtu savus bērnus izlasīt šo grāmatu. Pat ja šķiet, ka vairs neesi bērna prātā, tik un tā pamēģini šo grāmatu, laba izklaide būs garantēta.

Daudz nopietnāku apskatu par šo grāmatu var izlasīt pie Sibillas.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …