14 mezgli līdz Griničai by Olli Jalonen

Šo grāmatu man blogeru Ziemassvētkos iedāvināja mana bloga cītīgākais komentētājs – Fledis. Jāatzīst, ka iepriekšējā gadā iedāvināto “Mīlestības vēstule ķīļurakstā” man neparko nelasās, esmu mēģinājis to sākt veselas trīs reizes, bet netieku pāri 50 lapaspusēm. Ar šo gan bija pavisam viegli – atvēru, sāku lasīt un aizlasījos līdz beigām.

Komanda, kuras sastāvā ir britu pāris – Aila un Greiems un somu brāļi – Petrs un Kari, piedalās savādās sacensībās, ko par godu astronoma un ģeofiziķa Edmonda Haleja 350. gadadienai rīko Edmond Halley Memorial Society. Varoņi iet, burā, lido ar aerostatu, redz un rāda lasītājam gabaliņus no pasaules. Taču šis pasaules apceļojums ir tikai skelets, toties vēstījuma nervi un asinsvadi sazarodamies ietiecas daudzos cilvēku individuālās un kolektīvās eksistences nostūros – tumšos, nepatīkamos, neizskaidrojamos, globālos un skumdinošos.

Teikšu kā ir, varbūt esmu pastulbs, bet neko tiem kolektīvas eksistences nostūriem daudz nemanīju, tāpat kā anotācijā piesaukto distopiju un citus apdzejojumus, kas padara grāmatu lasītājam iekārojamāku no mārketinga viedokļa un piedod tādu kā intelektuālisma garšu. Paldies somiem, kas savu grāmatu ir anotējuši daudz precīzāk un bez liekvārdības. Taču nepārprotiet mani, grāmata ir ļoti laba.

Ceļojums lasītāju ved pa vienu no grūtākajiem zemeslodes apceļošanas maršrutiem – no Griničas līdz Griničai caur poliem. Sauszemes te nemaz nav tik daudz, un noteikumi ir visai strikti. No nulles meridiāna nedrīkst novirzīties ne par pāris kilometriem, citādi krājas soda punkti. Uz zemes tas nozīmē rāpties pāri klintīm pat, ja blakus ir jauks ceļš uz jūras, nemitīgu kursa koriģēšanu, jo motoru nav ļauts izmantot. Vismaz tā ir rakstīts nolikumā. Ceļojuma daļa mani nudien saistīja – gan apraksti, gan tas, ka autors prātīgi izvairās rakstīt par vietām, kuras viņš nepārzina, taču dara to tik meistarīgi, ka nemaz nevar i pamanīt. Protams, te ir rīvēšanās starp ceļotājiem un tas, kā beigu beigās pats ceļojums kļūst par dzīves galveno mērķi, kura dēļ ir vērts upurēt visu.

Taču ja atmet ceļojuma sadaļu, tad galvenā grāmatas mācība ir neņemt ceļojumā sievu un vēl divus savus draugus, viens no viņiem sievu noteikti aizvils, otrs kaut kā pievils pašu un beigās no visa nebūs nekādas jēgas. Tam seko standarta atziņa, ka ne viss ir tā kā izskatās televīzijā un presē, kur jautrie pasaules apceļotāji stāsta lielākoties par labām lietām un priecīgiem brīžiem, lai ar 70% no laika ir bijuši pārāk noguruši, lai viņiem vēl rūpētu apkārtne. Vienu vārdu sakot, nekā tāda, par ko lasītājs pats nezinātu. Ceļojumu grāmatās nav nekas interesantāka kā lasīt par savstarpējiem kašķiem, šeit gan ziemeļnieciskā vēsumā tie parādās tikai minimāli un aprobežojas ar pāris teikumiem, tādēļ vētrainas izskaidrošanās te nav sagaidāmas.

Vēl nez kādēļ autors ir sabāzis iekšā pāris ar stāstu tieši nesaistītus atgadījumus, varbūt redaktors nav vēlējies plānināt grāmatu vēl vairāk, varbūt tās bija tās cilvēku kolektīvās eksistences tumšo stūru norādes, bet uzrakstītajā tas bija pieminēts tikai garāmejot un krita ārā no konteksta.

Ceļojuma daļa smuka, kodolīga un interesanta, lai ar’ ceļojums ir izdomāts no sākuma līdz galam. Tāpat jauks bonuss ir Haleja dzīvesstāsta fakti, kas labi integrēti stāsta kopējā struktūrā. Lieku 8 no 10 ballēm, ir vērts izlasīt.

Головоломка by Franck Thilliez

Šo grāmatu man blogeru Ziemassvētkos iedāvināja Doronike no Burtkokiem, viņa esot redzējusi intriģējošas atsauksmes par šo grāmatu un tādēļ nolēmusi, ka man kas tāds varētu patikt. Es ar’ palasīju atsauksmes un sapratu, ka man nudien kaut kas tāds varētu patikt. Nopirku tūlīt pēc Ziemassvētkiem, bet izlasīju tikai oktobrī. Tā kā franciski es lāga neprotu, man nācās izvēlēties tulkojumu krievu valodā.

Ilans uz Hloe ir profesionāli dārgumu meklētāji, viņiem tiek dota iespēja piedalīties spēlē, kuras balva ir trīs simts tūkstoši eiro, bet likme – dzīvība. Spēles “Paranoja” noteikumi nevienam nav zināmi, taču tās slava ir leģendāra. Lai kļūtu par spēles dalībnieku, ir jāpārvar daudzi pārbaudījumi, bet balva ir tā vērta. Lai iegūtu naudas seifa atslēgu, pamestā psihiatriskā klīnikā spēles dalībniekiem ir jāizaicina savas apslēptākās bailes.

Par šo trilleri ar šausmu stāsta elementiem ir grūti uzrakstīt nesamaitekļojot pilnībā. Mūsdienās virtuālā realitāte maz pamazām saplūst ar īsto realitāti, un ir mainījies cilvēku skats uz pasauli. Autors, ievietojot standarta sižetu, – noslēpumaina spēle, astoņi svešinieki un pasaule, kura, iespējams, nav reāla, mēģina reanimēt standarta psihenes šausmu stāstu. Nevar noliegt – viņam izdodas lasītāju pielipināt pie grāmatas no sākuma līdz beigām, patiesais šeit ir tik netverams, ka reizēm galva iet riņķī. Tad nu tu lasi un ceri, ka puzles gabaliņi beidzot sakārtosies arī tavā galvā, un viss kļūs skaidrs.

Varoņi trilleriem cienīgi tiek turēti stresa un nāves briesmu gaisotnē, izvelkot no tiem to tumšākās puses, un dzīve katram ir tikai viena. Iespējams, ka mana vērtības sistēma ir izkropļota, taču es īsti nesapratu viņu motivāciju un plānus. Sevišķi brīžos, kad viņi sāka runāt par to kā tērēs 300’000 eiro, šķita, ka autoram nav īsti sapratnes, cik kas īsti maksā. Iespējams, autors arī zina, bet to varbūt nezina viņa gīkiskie varoņi. Grāmatai ir tikai viens varonis Ilans, visi pārējie ir tikai viņa slēptāko aizdomu atklājēji.

Ilans jau no paša sākuma rada neuzticamā stāstītāja iespaidu, un tas nozīmē, ka grāmatā nevienam un nekam nevar ticēt. Patiesībā, šī ir no tām lietām, kas mani kaitina, man patīk lasot mēģināt uzminēt notiekošā turpinājumu un salīdzināt ar autora realizāciju. Šajā gadījumā nekas tāds nav iespējams, un var mēģināt tikai aptvert kopējo darba ideju ar citām līdzīgām idejām. Šoreiz man izdevās visai labi, zināju ļaundari no paša sākuma, bet nespēju atkost notikuma vietas nozīmi. Beigās, kad viss atklājas, tad acīmredzami kļūst slēptie mājieni un norādes, kas čum un mudž katrā lapaspusē.

Grāmatas sākums ir nedaudz iestiepts un paiet bezmaz vai puse no lasāmā, līdz beidzot nokļūstam “Paranojā”. Pati spēle ar atstāj tādu Fort Bojard iespaidu un neizceļas ar īpašu izdomu, varbūt tādēļ, ka autors spiež uz galveno varoni, bet psihene, tā arī nekļūst par ko vairāk kā standarta dekorāciju. Arī pašās beigās autors nenoturas un pāris lapaspuses moralizē par noteiktu mūsdienu dzīves aspektu kaitīgumu un slikto ietekmi. Bez tā varēja iztikt, un arī pēdējās trīs rindas varēja nerakstīt. Katram jokam un piedzīvojumam ir jāprot pielikt punkts, nevajag mēģināt no kaut kā iztaisīt vairāk nekā tas ir.

Paldies Doronikei par foršu trilleri, lieku 8 no 10 ballēm, ja gribas palasīties kaut ko nestandarta, kur viss atklājas tikai beigās, droši var grābt ciet un lasīt. Nebūs nekas dziļi intelektuāls, taču kādas trīs četras stundas garantēti pavadīsi pavisam citā pasaulē.

Zivju gripa Šmitostā by Jānis Valks

Šo grāmatu iepirku pirms veseliem trīs ar pus gadiem. Tikko biju izlasījis Rakstu vācēja ceļu un nodomāju iepazīties ar autora daiļradi pamatīgāk. Jau tad Lata romāni vairs nemaksāja tikai latu, bet daudz dārgāk. Taču visu laiku kaut kā nesanāca, zināju, ka grāmata ir no ironiski nenopietnajām, un visu laiku atliku uz brīdi, kad vajadzēs ko izklaidējošu, par Latviju ar vietējā kolorīta tematiku. Šī gada februārī es gandrīz pieķēros pie grāmatas, grāmatu izstādē redzēju, kā ļaudis gāž riņķī stendu, kur tirgoja Lata romānus, atcerējos man tak ar tāds ir! Sanāca kā sanāca, nomuļļāju lasīšanas sākšanu līdz oktobrim.

Pazudis kāds vietējais zvejnieks un kuģu mehāniķis, kurš līdz vēlai naktij labojis kuģa dzinēju. Darbnīcā ieradies no rīta, bet vakarā nav atgriezies…

Šmitostas pazemes bunkuri vecajam jūras vilkam ir ruma paradīze un iztikas avots gan padomju, gan brīvās Latvijas laikos. Ieeja zināma tikai viņam, taču, kad ostā ierodas izmeklētāji Gvido un Gustavs, vecais vilks saprot, ka taisnības vārdā ir jāsadarbojas.

Anotācija šoreiz ir izdevusies laba un patiešām atklāj visa stāsta būtību. Ja ķersies klāt pie grāmatas, gaidot kaut ko Ulissam līdzīgu, tad met krustu un liec grāmatu atpakaļ plauktā. Arī īsti Volless šis nebūs, jo sižets ar varoņiem ir izstrādāti daudz rūpīgāk. Šī grāmata ir domāta tam, lai, cilvēkam ļaujot izklaidēties no sirds patikas, pie reizes ļautu apsmadzeņot mūsu ikdienas slēptās puses.

Autors ir uzkonstruējis kādu ostas mazpilsētu Šmitostu, pilnīga miera osta, mērs, šķiet, ir saprātīgi korumpēts, cilvēki viens otra biznesu respektē, un tumšās šeptes, ja tādas gadās, nelec ārā no pieņemamā rāmjiem. Galvaspilsētas nomale, kurā vismaz ārēji nekas nenotiek. Tipiski mazpilsētai, arī šī izrādās īstas sūdu kaudzes analogs, jo vairāk biksta, jo vairāk smird. Katrs, kas dzīvojis mazpilsētiņā spēs atrast saskares punktu ar savu realitāti un tādēļ vien būs gatavs teikt labus vārdus par grāmatu.

Pēc sižeta īsts detektīvs ar bojevika elementiem, konstruēts kā kinematogrāfam domāts, ar nopietnu kauju pašās grāmatas beigās. Tīri vai nobrīnījos, ka netika izdzīti pļavā tanki. Autoram ir humora izjūta, tā šajā grāmatā tiek lietota ar apdomu, un stāsts netiek pārvērsts feļetonā. Vietām, iespējams, nedaudz parupji, bet kurš gan nekad nav lietojis parupjus jokus stresa situācijā?

Konspirācijas teorija ir šīs grāmatas kodols, lielākās sazvērestības literatūrā iekrīt nevis uz to, ka tajā iesaistīti tūkstošiem cilvēku, kuri mīl komunicēt ar sazvērestībā neiesaistītiem projektiem, bet ar to, ka novāc no ceļa kādu nevienam nezināmu cilvēku. Šeit ar viss sākas ar pazušanu, bet beigās atklājas īstena globāla konspirācija. Konspirācija ir absurda, kā jau tas īstenai konspirācijai pienākas, bet tai pat laikā tik vienkārša savā konstrukcijā, ka grūti nenoticēt. Tā sevī ietver bailes no globalizācijas, nezināšanu un iespēju tikt pie piķa.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, labi uzrakstīta un, ja rodas vēlme pēc viegla izklaidējoša detektīva, kas nedaudz uzjundīs vēstures atmiņas, nešaubies ne mirkli, ņem šo ciet! Ja dzīvo zvejniekciemā vai ostas pilsētā un jau no bērna kājas esi klausījies vecu vīru stāstus, par to, ko krievu armija darījusi tepat pie šitās piestātnes, tad šis ir obligāta lasāmviela.

Cilvēcīgais dzīvnieks by Robērs Merls

Ar šo Fantastikas pasaulē sērijas grāmatu tad arī tiek noslēgts mans daudzgadu projekts, kas veltīts šīs sērijas izlasīšanai. Nudien nezinu, kādēļ šis pasākums aizņēma tik ilgu laiku – piecdesmit grāmatu izlasīšanai nudien nevajadzēja patērēt gandrīz gadu. Projektu iesāku pērnā gada decembrī, nu jau ir oktobris. Biju cerējis tikt galā līdz jūnijam. Šī grāmata palika uz pašām beigām, jo neko lāga no viņas neatminējos, un Malvilas pils atļāva cerēt, ka būs kaut kas labs.

ASV ir izvērsusi antikomunisma pasākumus, Vjetnamas karš rit uz pilnu klapi, bet kādā delfinārijā profesors Sevilja māca delfīniem runāt. Delfīni nepadodas dresūrai, un tādēļ atalgojums un sods ar viņiem nestrādā, tadēļ profesoram nākas lietot netriviālas metodes. Finansējums nāk no militārā resora, un tas delfīnus redz tikai kā vēl vienu ieroču veidu, nenomokot sevi ar ētikas jautājumiem. Arī pētnieku kolektīvs nav entuziastiski zinātnieki vien, katram ir savi uzskati un mērķi.

Grāmatas vēstījums ir pavisam vienkāršs – kurš maksā, tas pasūta mūziku. Reizēm, lai piepildītu savu mūža darbu, var nākties upurēt savu sirdsapziņu, reizēm ņemt rokās ložmetēju. Ja godīgi, biju gaidījis no autora ko vairāk, taču jau grāmatas sākumā nācās nedaudz vilties. Sapratu kādēļ bērnības dienās šo grāmatu nebiju lasījis, pāris pirmās lapaspuses ir kaut kādas bagātas dāmas apziņas plūsma, un pat tagad ir diezgan nesakarīgs lasāmais. Mēs visi tāpat zinām, ka bagātnieki ir sapuvuši kapitālistu dekadenti, kādēļ tas vēl ir tik plaši jāizvērš? Tas bija ironiski, autors par visu varu cenšas izcelt cilvēku tumšās krāsas un nemaz nesadala varoņus labajos un sliktajos, katram ir savas tumšās puses. Un pat visrūdītākais izlūkošanas darbinieks var reizēm izdarīt labas lietas.

Par pašiem delfīniem ir ļoti maz, lai gan labi, ka tā, jo pat tas, kas bija, ir tāds mēsls, ka izraisa vairāk smieklus nekā sapratni. Divkājainie dievi un doties nomirt uz zemes izklausījās visnotaļ nepamatoti. Tāpat autors acīmredzot nenojauš, ka visi šie viņa apgalvojumi neizbēgami konfrontētu ar jūrās novērojamo realitāti, jo prezumē vismaz 50 miljonu gadu senu delfīnu degundobumvārdu kultūru. Nebūšu tik skarbs, lai teiktu, ka tas nokāva manu lasītvēlmi, bet varēja nedaudz pacensties. Fa un Bi kā delfīni bija tīri labi un kā personības pamatīgāk nobrieduši kā dažs labs otrā plāna varonis, viņus uzmeta, un viņi to apzinās.

Lasīšana bija visnotaļ garlaicīga, un kaut kā nespēju sevi pamudināt just līdzi nedz cilvēkiem, nedz delfīniem. Šķiet, ka arī autors pats nojauta, ka kaut kas neštimmē un mēģināja to kompensēt ar seksu, bet tas neko daudz nelīdz. Vietām teksts vairāk ir domāts lapaspušu aizpildīšanai nevis lasīšanai. Brīdī, kad kārtējā sakarīgā grāmatas daļa tiek pārtraukta ar nejēdzīgu iespraudumu, es sāku vēlēties, lai grāmata pēc iespējas ātrāk beigtos. Arī ar pašu nobeigumu autoram, manuprāt, nav iznācis, pasaule jau nav loģiska vieta, bet ar šādu nobeigumu grāmatu varēja arī nerakstīt.

Lieku 7 no 10 ballēm, neiesaku īpaši rauties uz šīs grāmatas lasīšanu, autoram ir daudz labāki darbi, labāk pamēģini Malvilas pili! Šī arī nemaz nav zinātniskā fantastika, bet antimilitāristisks politiskais romāns ar zinātniskās fantastikas elementiem.

Kaleidoskops by Ray Bradbury

Bredberijs Fantastikas pasaules sērijā ir diezgan nopietni pārstāvēts, un bez šī stāstu krājuma sērijā atrodamas Marsiešu hronikas, un pat Pieneņu vīnam beigās ir pievienoti pāris stāstiņi. No šī krājuma neko citu nemaz negaidīju kā standarta Berdberiju un nekļūdījos.

Stāsti sarakstīti laikā, kad pasaulē tehnoloģijas tika ieviestas prātam neaptveramā ātrumā. Cilvēki tikko bija atklājuši raķetes un kodolenerģiju, pasaule sāka globalizēties un sadalīties divās nometnēs. No vienas puses ASV bija zelta laikmets, karš beidzies, ekonomika auga, bet no otras puses – katrs vakars varēja būt pēdējais. Atlika vien kādam valstsvīram kaut ko ne tā saprast, un visa civilizācija tiktu noslaucīta no zemes virsas. Grāmatā iekļautie stāsti no krājuma “Tetovētājs” ir rakstīti šādā pirmsiznīcības priekšvakarā. Autora domas par nākotni nevienā no stāstiem nav nekādas labās, izņēmums varbūt ir stāsts “Kaleidoskops”, kur fatālisms nav kodolkara radīts, te viss ir daudz sadzīviskāk – kosmosa kuģa avārija bez cerībām izdzīvot. Arī stāsts “Raķete” ir ārpus konteksta, te papildus iespējamajam kodolarmagedonam tiek vēstīts par to, ka debesis nav domātas visiem. Visi pārējie stāsti ir tipiskas distopijas – īsi un nežēlīgi. Grozies kā gribi, cilvēki savā neprātā novedīs sevi kapā. Nedaudz ir paralēles mūsdienu realitātei, kur kārtējo reizi dažas valstis nevar sadalīt ietekmi.

Pārējie stāsti ir šis tas no visa – marsieši, ceļojumi laikā un raķetes. Nevar teikt, ka šie stāsti ir atmiņā paliekoši, viņi visi man šķita pārāk vienveidīgi, lai jau pēc pāris dienām spētu atšķirt, kurš bija kurš. Varbūt tas nav arī svarīgi, jo kopējā ideja visiem ir viena. Tu vari būt vienalga, cik gudrs, apzinīgs un racionāls, muļķu pasaulē vienmēr būs vairāk, un izlems tieši viņi, nevis tu. Un tādēļ, ja neko negribi mainīt, tad krīzes stundā atliek vien tēlot, ka nekas tāds jau nenotiek un turpināt savas ikdienas gaitas.

Lasās ļoti raiti, autors māk rakstīt, bet tas jau nav nekāds atklājums, īsie stāsti viņam padodas vislabāk, reti kad gadās izlasīt tik dziļus stāstus uz tik maz lapaspusēm. Nav nekā lieka, un emocijas un varoņu jūtas līdz lasītājam nonāk neko daudz nezaudējušas. Lieku 9 no 10 ballēm. Šo iesaku izlasīt visiem, lai dzīve nešķistu pārāk rožaina, un, iespējams, lasot saprastu, ka nekur tālu pusgadsimta laikā mēs kā cilvēce kopumā neesam tikuši, mūsu rūpes un raizes ir palikušas tieši tādas pašas kā tajos tālajos laikos.

Japānas nogrimšana by Sakjo Komacu

Šī ir no tām fantastikas pasaulē sērijas grāmatām, kuras formāts neatbilst pārējo sērijas grāmatu formām. Domāju, ka daudziem cilvēkiem savulaik šāds pavērsiens izraisīja šoku, kad mazā grāmatele pēkšņi izplūda standarta grāmatā, sačakarējot visu skatu plauktā. Šī iemesla dēļ es šo grāmatu bērnībā nemaz nepieskaitīju šai sērijai, jo nevar būt tik atšķirīgs izskats! Savukārt līmētās lapaspuses nodrošina to, ka grāmata lasīšanas procesā izjūk pa daļām, lai cik uzmanīgs tu nebūtu. Bet nu par pašu grāmatu.

Ievērojamā japāņu rakstnieka zinātniski fantastiskajā romānā skarta problēma, kas jau gadu desmitiem satrauc viņa tautu: vai Japānas salām, kas pazīstamas ar seismisku nedrošību, nedraud bojāeja ģeoloģiskā katastrofā? Savā iztēlē neatraudamies no zinātnes atziņām, autors attēlo šādu katastrofu un tās traģiskās, apokaliptiskās sekas, kurās sakāpinātā veidā atspoguļojas arī mūsdienu Japānas reālās dzīves pretrunas.

Ja cilvēks ar jūtīgu dvēseli dzīvo zemestrīču rajonā, ir skaidrs, ka viņam mieru neliek doma, vai tikai tēvzeme nenoies uz grunti. Šim autoram šī doma ir ieguvusi pavisam skaidrus ģeofizikāli tektoniskus apveidus, viņš ir izdomājis, kā tas var notikt. Būtu labi, ja šo izdomu paturētu pie sevis un nemusinātu tautu, bet, nē, tādu labu stāstu vienkārši ir neiespējams atstāt nestāstītu.

Cik nu tas attiecināms uz grāmatu varoņiem, par viņiem lielākoties uzzinām tik pat daudz, cik skatoties uz garāmejošu japāni, tas ir praktiski neko – vārdu, skolu, kurā mācījies, un zinātnes nozari. Vietumis pavīd pa kādam ģimenes loceklim un mīļākajai, bet lielākoties viss ir profesionālās darbības ietvaros.

Savukārt lielās katastrofas notikumi tiek apsūkāti līdz vissīkākajām detaļām. Autors ir pacenties, radot zinātnisku pamatojumu savām milzīgajām iznīcības ainām. Piesauc jaunākās zinātniskās modelēšanas tehnikas, kas ļauj procesu novērot un prognozēt reālajā laikā. Šie apraksti aizņem grāmatas lielāko daļu un cilvēkam, kurš ikdienā par zinātni nelasa ar aizrautību, šī sadaļa varētu likties garlaicīga. Neteikšu, ka autora idejas ir guvušas pierādījumu, bet savulaik tādas teorijas bija. Lai gan tektonisko procesu evolūcija ar tendenci paātrināties, gan ir no pirksta izzīsta, un cik es zinu, joprojām nekas tāds nav apstiprināts ar novērojumiem.

Ja kādam liekas, ka Troņu spēlēs Mārtins ir baigais slepkavnieks, tad, salīdzinot ar šo grāmatu, viņš ir īsts miera mika. Autors ar savu fatālismu nogalina miljonus, un ne jau vienu vai divus, bet desmitiem. Japāņiem lielās katastrofas priekšvakarā ir jāturas kopā, bet ne visi var tikt izglābti. Visiem jau arī nav kur iet. Autors diezgan bezkaislīgi apraksta savu iespējamo tautas iznīcināšanu un aiziešanu pasaulē. Viņš tam visam klāt piepin arī sarakstīšanas laikā vēl esošo vainas apziņu pret pārējo pasauli, politisko bezspēcību un bailēm no kādreiz iekaroto tautu atriebības.

Neiztiek arī bez idejas, ka krīzes situāciju demokrātiski procesi un atklātība neveicinās. Arī šeit ir vecais vīrs, kurš viens pats nodrošina japāņu glābšanu, izmantojot savu ietekmi uz visām Japānas sfērām. Viņš laikus nodrošina rezervju izvešanu no valsts, finansē savlaicīgus pētījumus un ir ar labiem ārpolitiskajiem sakariem. Protams, mirst viņš arī kā īsts Japānas patriots.

Lieku 8 no 10 ballēm, dikti zinātnisks ar pārlieku drošām hipotēzēm, labi atspoguļo sarakstīšanas laika politiskās vēsmas un tautas noskaņojumu Japānā. Īsts katastrofu romāns, kas uzsvaru liek uz zinātni nevis uz tēliem.

Pieneņu Vīns by Ray Bradbury

Lēnā garā sāk tuvoties beigas manam Fantastikas pasaulē sērijas lasīšanas projektam. Šī grāmata patrāpījās uz beigām, īsti nevarēju atcerēties, vai viņa ir laba vai slikta, zināju vien to, ka te nav nekādas fantastikas, ja vien neskaita autora valodu. Palikušas bija vien divas grāmatas nelasītas, tādēļ izvēle bija viegla.

Duglass ir parasts divpadsmitgadīgs ASV mazpilsētas puika, kurš 1928. gada vasarā pēkšņi apzinās, ka ir dzīvs un nedaudz vēlāk saprot, ka var arī nomirt. Šīs lietas gan pārāk nesamaitā viņa vasaru, tas vienkārši ir no tiem atklājumiem, kas nedaudz pārvērš skatu uz dzīvi. Vasarā autors daudz spēlējas ar nāvi visdažādākajos tās viedos, bet tā lielākoties tiek aiztaupīta sirmgalvjiem. Duglasam tie ir kā laika mašīnas, kas spēj aiznest atpakaļ pagātnē un līdz ar tiem nomirst veseli laikmeti. Taču nāve ir tikai fonā, dzīve jau rit uz priekšu, un zēna vasarā ir daudz zāles smaržas, bišu sanoņas un vecmāmiņas gatavotie ēdieni.

Redzams, ka arī amerikāņu autors nav spējuši mierīgi paiet garām “Kalpa zēna vasaras” sindromam, šajā gadījumā tas ir paveikts kvalitatīvi. Piestrādājis ir arī ~~tulks~~ tulkotājs, un tādēļ teksts lasās tā, it kā būtu sarakstīts latviski jau no sākta gala. Neskatoties uz to, ka ir daudz tēlainu aprakstu un nav nekā no fantastikas, man darbs patika ar savu veiksmīgi parādīto bērnišķīgumu, kurā reizi pa reizēm iezogas nopietnas pārdomas par dzīvi vispār, ar visiem sirmgalvju dzīves iespraudumiem un viņu vēlmi atgriezties bērnībā. Ideja par to, ka mēs patiesībā nemaz nepieaugam, un bērns mūsos paliek uz visiem laikiem ieslēgts novecojošā čaulā. Par atmiņām, kuras cilvēkos sapildās tāpat kā pieneņu vīns pudelēs, tās lielākoties atgādina par aizgājušiem pavasariem un vasarām, taču ir sajūtams arī rūgtums.

Pāris stāsteļi krājuma beigās turpina autora nāves tēmu, šoreiz gan centrālie tēli ir sirmgalvji, kuri neparko negrib nomirt. Dažs labs visu dzīvi to vien dara, ka mēģina izvairīties no nāves (tā bieži vien ir personificēta kā jauneklis melnā uzvalkā) un nepamana, ka īsti tā nemaz nav dzīvojuši. Ir par mūzām jaunu puiku, kuram īsti pasaulē nav ko darīt, jo pēc pāris gadiem cilvēki viņu pamana un nākas pārcelties uz jaunu vietu. Tas laikam, lai ilustrētu to, cik ļoti sabiedrība ir pieķērusies novecošanai, lai nenovecošana skaitītos nepieņemama. Varbūt tas bija alegoriski par cilvēkiem, kuri nespēj dzīves laikā zaudēt bērnu sevī un tādēļ izskatās pēc dīvaiņiem “nopietno” vidū. Kas to lai zina, katrs var saprast pats, kā grib.

Ir arī “Palle viens pats pasaulē” remeiks, kur kāda ģimene ir palikusi viena pati visa pasaulē un dzīvo it kā laimīgu dzīvi. Tas gan varoņiem netraucē pārtikt no citu cilvēku atstātajiem darba augļiem un priecāties par fantastisko klusumu pasaulē.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja gribas kaut ko vienkāršu, nesamākslotu par bērnību, un “Balto grāmatu” vairs negribas pārlasīt, tad droši var ņemt šo, nenožēlosi!

Saules aptumsums 2017 Piecpadsmitā un Sešpadsmitā diena

26. augusts

Šorīt ceļamies bez desmit piecos rītā, jāpaspēj nodot mašīna, jāiečekojas lidostā un vispār jāsāk mājupceļš. Sākums ir visnotaļ veiksmīgs, visi sapošas ātri kā zaldāti, un nedaudz pāri pieciem jau esam uz strīpas. Kamēr es ar Trampa viesnīcā kārtoju rēķinu lietas un nomaksāju dažādus nodokļus, Atvars ir nodevis kartiņu sulainim, kurš devies pēc mūsu mašīnas. Mašīnu bijām izvākuši jau vakar pirms atdošanas viesnīcniekiem. Šorīt atliek vien noņemt videonovērošanas kameru un atstāt lāču atbaidīšanas līdzekli. To, grozies kā gribi, uz Latviju nevarēsim ņemt līdzi, i tilpums pa lielu, i aktīvās vielas koncentrācija pa brangu. Nekas, vismaz vienā pārgājienā šis baloniņš mums bija morāls atspaids!

Tā kā atminamies, ka esam apsolījuši nodot mašīnu ar pilnu bāku, aizbraucam uz tuvāko benzīntanku. Taču, izrādās, ka esam iepērušies supereko pasākumā, kurā var iepildīt vien dabasgāzi. Tas gan neliedz tur rezidējošai bomzei mēģināt nokāst no mums naudu. Dodamies īstā tanka meklējumos – tā kā Ivars man iepakots somā, nākas paļauties uz google maps. Kad esam uzpildījušies, braucam uz mašīnas nodošanas punktu. Tur vīrs vāģi apskata un atzīst par labu esam, izdrukā kvīti un varam doties uz autobusu.

Šoreiz vadītājs nav tik runīgs kā šurpceļā, laikam jau saprot, ka ne visi cilvēki Lasvegasā laimē naudu, un tik agrā rītā var norauties arī pa muti. Šis klusēdams salādē bagāžu un tikpat kluss izlādē. Mums savukārt nākas šo bagāžu nodot. Ar pirmo reizi aplaužamies, izrādās, tagad modē ir self-check in, kas dabā nozīmē svītrainās uzlīmes izdrukāšanu un iekāpšanas karšu saņemšanu. Tāpēc ierodoties bez uzlīmēm mūs vienkārši aiztriec prom. Aparāts ir visnotaļ vienkāršs, taču gļukains. Mēs nevaram iečekot katrs savu bagāžu, šāda opcija tiek piešķirta tikai diviem no mums. Labi, ka American Airlines ļauj vest uz purnu divas vienības. Iekāpšanas kartes aparāts izdrukā pilnīgi kā gadījuma skaitļu ģenerators, katram kaut kas pietrūkst. Lielākā škrobe ir par to, ka nevaram iečekot bagāžu līdz Rīgai. Tas nozīmē, ka Stokholmā mums tā jāpaņem un jānodod vēlreiz.

Bagāžu nodevuši, dodamies uz drošības kontroli, tajā problēmas nav, visus noskanē un malā pārmeklēšanai izvēlas manu somu. Tajā esmu iebāzis Harija Potera Battle of Hogwarts paplašinājuma kasti, un drošībnieks vēlas to nočekot. Abi pasmejamies, ka “Box obviously was leaking magic” un brīvs.

Lidmašīnu nākas gaidīt pāris stundas, lai īsinātu laiku, sāku lasīt “Stone sky”, iepērkam vēl pēdējos suvenīrus, kas zina, noderēs, apskatu grāmatu veikalus, tajos nav ko ņemt. Mūsu nākamā pieturvieta būs Filadelfija. Iekāpuši lidmašīnā labu laiku sēžam, tad pēkšņi pilots paziņo, ka lidmašīnai nevarot aiztaisīt kaut kādu lūku un nāksies nedaudz uzgaidīt. Lūku acīmredzot aiztaisa, bet tad pēc laika pilots pavēsta, ka iedarbinot vienu no dzinējiem tas izmetot kļūdu, nākšoties rebootot visu agregātu. Lidmašīna pāriet uz rezerves barošanas sistēmu, pēc kāda laika pilots saka – viss kārtībā. Mani gan šāds optimisms nepārliecina, un kādu laiku vēroju, vai lidmašīnai nenokritīs spārns vai motors. Pats lidojums ne ar ko īpašu neizceļas, it kā vajadzētu gulēt, bet miegs nenāk, lasu grāmatu un gaidu, kad beidzot aizlidosim. Aiz garlaicības pat notestēju lidmašīnā piedāvāto ēdienu, nekas izcils.

Tikuši lidostā saprotam, ka mums ir jāatrod veids, kā nobumbulēt pāris stundas. Sākumā paēdam, tad apstaigājam praktiski visus terminālus, nosaucam to par haikingu. Pa ceļam esmu ticis pie pāris grāmatām, un pamatīgi iepircies veikalā American, kurš pārdod Trampu slavinošus un viņa konkurentus noniecinošus aksesuārus. Kā pa brīnumu, nekur nav nekādas imigrācijas kontroles, acīmredzot amerikāņus interesē tikai ielidojošie pasažieri nevis izlidojošie. Beidzot pienāk kārta kāpt lidmašīnā.

Aklimatizācijas nolūkos būtu vēlams pagulēt, bet tas ir pāri maniem spēkiem, pabeidzu lasīt grāmatu, iesāku jaunu. Noskatos Guardians of the Galaxy vol2 – pilnīgs sviests un, skat, aiz loga jau parādās saullēkts.

27. augusts

Šī diena mums neatšķirsies no iepriekšējās. Tikuši Londonā, blandāmies pa veikaliem un beigās pāris stundas vienkārši sēžam, es lasu grāmatu un laiks paiet salīdzinoši ātri. Sāk nākt miegs, kas ir loģiski, jo Amerikā jau ir vakars, taču lidostā jau nepagulēsi. Atvars ar Ediju aizņemti automašīnu komperatīvās analīzes diskusijā, Indulis “sēž internetā”. Ticis lidmašīnā esmu patiesi laimīgs, man pat izdodas nedaudz nosnausties. Tas gan par labu nenāk, jo Stokholmas lidostā man īslaicīga izrubīšanās ir permamenta parādība. Smadzenes visu laiku vēlas atslēgties un pagulēt.

Stokholmā mums par brīnumu ir atnākusi visa bagāža, lai gan bija brīži, kad radās šaubas. Tad vilkāmies uz attiecīgo terminālu, lai to nodotu, izstāvējām pagaru rindu, pirms tam gan provējām self-checkin, bet aparāts mums rādīja, ka mums ir nulle nododamās bagāžas. Tas nedaudz satrauc un pie nodošanas ejam ar zināmām bažām, taču tur šādi gļuki ir ikdiena, bagāžu pieņem un varam klimst pa lidostu vairāk pa trīs stundām.

Šo procesu izcietām godam, pat izgājām ārā, lai spertu kāju uz Zviedrijas zemes ārpus lidostas, tehniski tā bija pirmā reize, kad es Zviedrijā biju ārpus lidostas. Dzīrojām Makdonaldā un stāvējām milzīgā drošības kontroles rindā.

Beidzot tikām mājup-reisa pēdējā pārlidojumā, tas ilgst vien stundu, un lielāko daļu es nosnaužu. Ceļojums beidzies.

Saules aptumsums 2017 Četrpadsmitā diena

25. augusts

Brauciena video var apskatīties te.

Sākas garais mājupceļš. Soltleiksitijā no rīta plosās kaut kāda vētra. Atverot mašīnas bagāžnieku tas tiek iztīrīts momentāni, visi maisiņi un čeki aiziet pa gaisu. Indulis vēl iebuktē blakusstāvošās mašīnas durvis, un pārbrauciens var sākties. Nebūs nekāds joks – mums nāksies nokapāt 740 kilometrus. Pirmo ceļa posmu veiks Indulis. Dienas pirmā puse neizceļas ar neko dižu – šoseja.

Protams, varētu aprakstīt, kā mēs pa ceļam piestājām un apēdām iepriekšējā dienā nopirktās sviestmaizes, par to kā man 30 kilometri pagāja mēģinot kaut kur ceļmalā saskatīt tualeti, bet tas nebūtu pārāk interesanti. Vismaz ne tik interesanti kā šodienas galamērķis un apskates objekts Nacionālais Atomizmēģinājumu Muzejs Lasvegasā. Izkāpjot ārā stāvvietā šķiet, ka tūliņ klāt būs arī saules dūriens. Es nevis nosvīstu, bet mani sāk kratīt drebulis. Ejam ātri iekšā muzejā, tur nopērkam biļeti un ejam iekšā.

Šis ir bezpeļnas pasākums, kas pārtiek no Northrop group un Lokheed Martin ziedojumiem. Izstādes veidotāji ir darījuši visu, lai kodolizmēģinājumus parādītu pēc iespējas pozitīvāk. Nedaudz ir vēstījums par atoma iespaidu uz popkultūru, bet lielākoties te ir tīri praktiskas lietas.

Ja vēlies uzzināt, kā pareizi ierīkot pazemes sprādziena novērošanas centru, lūdzu! Neitronu skaitītājs, reku, šī kaste! Projekti, kas nav guvuši sabiedrības popularitāti (atomdzinējs), redz, kāds viņš ir. Gribi piedzīvot atomsprādzienu – nav problēmu, pazemes bunkurs atveras ik pēc divdesmit minūtēm. Es esmu paviršs izstādes apmeklētājs, Indulis ar Ediju ir tādi paši. Zinot Atvaru, ir skaidrs, ka viņš ārā neies, kamēr nebūs visu izlasījis un apskatījis, mēs ejam uz Zonas-51 izstāžu zāli. Te gan ir tikai filma, kas rāda spiegu lidmašīnas attīstības vēsturi. Diezgan interesanti un pamācoši, labi iet kopā ar vakardienas muzejā redzēto. Kad Atvars tiek ārā, mēs dodamies uz Trampa Hoteli.

Trampa hotelis ir mana izvēle, kas gan tas būtu par Amerikas apmeklējumu, ja mēs nepabalstītu pašreizējo prezidentu! Šis ir visstilīgākais hotelis, kurā līdz šim esam bijuši. Mašīnu mums atņem pie piebrauktuves un aizdzen uz garāžu. Iečekojamies, arī te prasa tikai rezervētāja kredītkarti un pasi. Nevienu neinteresē pārējie. Dabūjam istabiņu 23. stāvā. Skats uz Vegasu gan nav nekāds, redzam dzelzceļu un stāvlaukumu. Nedaudz atvelkam elpu un dodamies ielās.

Es labprāt liktos gulēt un celtos tikai, lai brauktu uz lidmašīnu. Taču Indulim ir sapnis doties uz Gordona Remzija restorānu nogaršot steiku. Sapņi ir jāatbalsta, un dodamies. Nolemjam iet ar kājām, lai visu redzētu. Tiekam uz bulvāra un sākam novērtēt situāciju.

Cilvēku te ir ka biezs, un visi ir braukuši šeit izklaidēties, hoteļi cenšas replicēt dažādas vēsturiskas celtnes un piedāvā iespēju vienā mirklī kļūt bagātam. Ja neesi te braucis notriekt naudu vai nokniebties, tad īsti Vegasā nav ko darīt. Var paieties pa ielu paskatīties arhitektūru, safotogrāfēt vietējo kolorītu, bet visādi citādi pilsēta bez seguma. Uz katra ielas stūru stāv pa ubagotājiem, visi kā viens veterāni, dažs labs varbūt ir, cits pat īpaši necenšas. Nabagi ir lielpilsētu lāsts, mazajās pilsētiņās bomžus kaut kā nemaz neredzējām. Policisti arī vairāk sāk atbilst standarta priekšstatam, dūšīgi onkuļi ar pistolēm pie sāniem, kas kaut ko ēd un stāv pie saviem džipiem. Es te otrreiz diez vai braukšu.

Nolemju vismaz formas pēc uzspēlēt spēļu automātus, notriecu veselus divus dolārus un saprotu, ka statistika ir spēcīga lieta, un pret varbūtību teoriju iet var tikai galīgi dulns cilvēks. Induļa izvēlētais restorāns ir izpārdots, nekas, citreiz vajadzēs rezervēt iepriekš. Paliek tumšs un dodamies atpakaļ. Pa ceļam nopērkam ēdienu vakariņām, šo to pabildējam un, skat, Trampa viesnīca jau klāt! Nākas sakārtot somas pārlidojumam un tad fiksi jāliekas gulēt.

Septembra grāmatas

Šajā septembrī es pārāk neaizrāvos ar grāmatu iegādi, un vienu brīdi izskatījās, ka vairāk par vienu man nemaz nebūs izdevies iegādāties. Taču mēneša pēdējās dienas padevās īpaši ražīgas un tiku pie septiņām grāmatām.

The Rise and Fall of D.O.D.O. by Neal Stephenson – nopirku Singapūras lidostā, viss lasāmais bija izlasīts un negribējās lidmašīnā lūrēt filmas. Izlasīju pirmās 300 lapaspuses, ideja ir laba, bet izpildījums velk uz fanfiku. Būs jau jāsaņemas un jāizlasa līdz galam.

Sarkanais dzīvsudrabs (“Mēs. Latvija, XX gadsimts”) by Arno Jundze – man ir tāds kluss sapnis izlasīt visu šo sēriju, pagaidām šī un Bereļa grāmata ir vienīgās, kuras esmu izlasījis. Abas pilnībā attaisno haipu par šīs sērijas grāmatām.

Piena ceļa dvēseles by Anna Kalna, Lilija Berzinska, Dace Znotiņa, Guntis Eņģelis, Mārīte Štāla, Lolita Bērziņa, Jānis Timošenko, Artūrs Snips , Lauris Vanags, Mārtiņš Links, Dzintra Šulce, Katrīna Kronberga, Lauma Lūse-Kreicberga, Solvita Vēvere, Džeina Tamuļeviča – jaunais latviešu autoru SFF stāstu krājums, man patīk, ka ar šo un iepriekšējām trīs grāmatām sāk veidoties tāda kā antoloģiju sērija. Šeit stāsti katra gaumei, nav Azimovi, bet ļoti labi stāsti.

Hazāru vārdnīca by Milorad Pavić – pērnajā decembrī nopirku krieviski, septembrī izlasīju krievu mēlē, bet, kad bija jāraksta atsauksme, varēju tikai izspiest, ka bija laba, tautas vēstures krustcelēs, ebreju talmuda cienīgu misticismu un to, ka no cilvēkiem ar vienu nāsi ir jāuzmanās. Nolēmu nopirkt latviski, atrast bija tikpat grūti kā Hazāru vārdnīcas oriģinālo grāmatu, kas jau zudusi pavisam, izlasīt vēlreiz un, kas zina, atkost visu līdz galam.

Rumo & His Miraculous Adventures(Zamonien #3) by Walter Moers – pēc zilā lāča un Grāmatu pilsētas izlasīšanas būtu vairāk nekā dīvaini, ja es atstātu Camoniju novārtā. Pasūtīju no lietotajām, un man atnāca par lētu naudu grāmata no kāda ASV bibliotēkas fonda, nekad nelasīta un nekad no bibliotēkas neizņemta.

The Labyrinth of Dreaming Books(Zamonien #6) by Walter Moers – arī camonija, arī no bibliotēkas norakstītā fonda, nedaudz lasīta bet labā stāvoklī cietos vākos, Nu man sērijā ir īsta internacionāle, latviski, krieviski un angliski. Bet tas jau nekas, ja vajadzēs, lasīšu arī vāciski!

Tas. 1. Grāmata by Stephen King – nākamajā dienā pēc iznākšanas es jau jozu uz bodi, lai nopirktu, tas nekas, ka man ir krieviski divos sējumos un ka vispārējos vilcienos sižets man ir zināms, izlasīšu arī latviski.

1 2 3 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …