25. augusts

Brauciena video var apskatīties te.

Sākas garais mājupceļš. Soltleiksitijā no rīta plosās kaut kāda vētra. Atverot mašīnas bagāžnieku tas tiek iztīrīts momentāni, visi maisiņi un čeki aiziet pa gaisu. Indulis vēl iebuktē blakusstāvošās mašīnas durvis, un pārbrauciens var sākties. Nebūs nekāds joks – mums nāksies nokapāt 740 kilometrus. Pirmo ceļa posmu veiks Indulis. Dienas pirmā puse neizceļas ar neko dižu – šoseja.

Protams, varētu aprakstīt, kā mēs pa ceļam piestājām un apēdām iepriekšējā dienā nopirktās sviestmaizes, par to kā man 30 kilometri pagāja mēģinot kaut kur ceļmalā saskatīt tualeti, bet tas nebūtu pārāk interesanti. Vismaz ne tik interesanti kā šodienas galamērķis un apskates objekts Nacionālais Atomizmēģinājumu Muzejs Lasvegasā. Izkāpjot ārā stāvvietā šķiet, ka tūliņ klāt būs arī saules dūriens. Es nevis nosvīstu, bet mani sāk kratīt drebulis. Ejam ātri iekšā muzejā, tur nopērkam biļeti un ejam iekšā.

Šis ir bezpeļnas pasākums, kas pārtiek no Northrop group un Lokheed Martin ziedojumiem. Izstādes veidotāji ir darījuši visu, lai kodolizmēģinājumus parādītu pēc iespējas pozitīvāk. Nedaudz ir vēstījums par atoma iespaidu uz popkultūru, bet lielākoties te ir tīri praktiskas lietas.

Ja vēlies uzzināt, kā pareizi ierīkot pazemes sprādziena novērošanas centru, lūdzu! Neitronu skaitītājs, reku, šī kaste! Projekti, kas nav guvuši sabiedrības popularitāti (atomdzinējs), redz, kāds viņš ir. Gribi piedzīvot atomsprādzienu – nav problēmu, pazemes bunkurs atveras ik pēc divdesmit minūtēm. Es esmu paviršs izstādes apmeklētājs, Indulis ar Ediju ir tādi paši. Zinot Atvaru, ir skaidrs, ka viņš ārā neies, kamēr nebūs visu izlasījis un apskatījis, mēs ejam uz Zonas-51 izstāžu zāli. Te gan ir tikai filma, kas rāda spiegu lidmašīnas attīstības vēsturi. Diezgan interesanti un pamācoši, labi iet kopā ar vakardienas muzejā redzēto. Kad Atvars tiek ārā, mēs dodamies uz Trampa Hoteli.

Trampa hotelis ir mana izvēle, kas gan tas būtu par Amerikas apmeklējumu, ja mēs nepabalstītu pašreizējo prezidentu! Šis ir visstilīgākais hotelis, kurā līdz šim esam bijuši. Mašīnu mums atņem pie piebrauktuves un aizdzen uz garāžu. Iečekojamies, arī te prasa tikai rezervētāja kredītkarti un pasi. Nevienu neinteresē pārējie. Dabūjam istabiņu 23. stāvā. Skats uz Vegasu gan nav nekāds, redzam dzelzceļu un stāvlaukumu. Nedaudz atvelkam elpu un dodamies ielās.

Es labprāt liktos gulēt un celtos tikai, lai brauktu uz lidmašīnu. Taču Indulim ir sapnis doties uz Gordona Remzija restorānu nogaršot steiku. Sapņi ir jāatbalsta, un dodamies. Nolemjam iet ar kājām, lai visu redzētu. Tiekam uz bulvāra un sākam novērtēt situāciju.

Cilvēku te ir ka biezs, un visi ir braukuši šeit izklaidēties, hoteļi cenšas replicēt dažādas vēsturiskas celtnes un piedāvā iespēju vienā mirklī kļūt bagātam. Ja neesi te braucis notriekt naudu vai nokniebties, tad īsti Vegasā nav ko darīt. Var paieties pa ielu paskatīties arhitektūru, safotogrāfēt vietējo kolorītu, bet visādi citādi pilsēta bez seguma. Uz katra ielas stūru stāv pa ubagotājiem, visi kā viens veterāni, dažs labs varbūt ir, cits pat īpaši necenšas. Nabagi ir lielpilsētu lāsts, mazajās pilsētiņās bomžus kaut kā nemaz neredzējām. Policisti arī vairāk sāk atbilst standarta priekšstatam, dūšīgi onkuļi ar pistolēm pie sāniem, kas kaut ko ēd un stāv pie saviem džipiem. Es te otrreiz diez vai braukšu.

Nolemju vismaz formas pēc uzspēlēt spēļu automātus, notriecu veselus divus dolārus un saprotu, ka statistika ir spēcīga lieta, un pret varbūtību teoriju iet var tikai galīgi dulns cilvēks. Induļa izvēlētais restorāns ir izpārdots, nekas, citreiz vajadzēs rezervēt iepriekš. Paliek tumšs un dodamies atpakaļ. Pa ceļam nopērkam ēdienu vakariņām, šo to pabildējam un, skat, Trampa viesnīca jau klāt! Nākas sakārtot somas pārlidojumam un tad fiksi jāliekas gulēt.