Tā kā visas labās lietas reiz beidzas, tā arī mums ir jāsāk posties atpakaļceļam. Šodien jātiek līdz Soltleiksitijai. Brauciens ir uz četrām stundām. Mums iesaka izvēlēties veco ceļu, bet mēs neklausām un maucam pa lielo šoseju. Te nekā daudz nav, novērtējam vietējos lauksaimniekus un skaitām kilometrus līdz finišam.
Mūsu šodienas apskates punkts ir Hill Airforce aviācijas muzejs. Es Ivaram esmu devis nepareizas norādes, un tas mūs ved uz pašu bāzi, nāks griezt atpakaļ un braukt uz pareizo vietu. Muzeju grūti palaist garām – ne katram priekšā stāvēs B-52 bumbvedējs. Izkāpjot no mašīnas saprotu, ka man kaut kas īsti nav lāgā, jo liekas, ka tūlīt izrubīšos. Tādēļ, apskatījis pirmās lidmašīnas, velkos uz kondicionētām telpām. Muzejs ir pa brīvu, parakstos viesu grāmatā, un varam sākt ASV aviācijas vēstures izpēti no brāļiem Raitiem līdz SR-71C.
Es neesmu nekāds aviācijas speciālists, visas manas zināšanas beidzas ar otrā pasaules kara beigām. Tādēļ muzejā varēju nedaudz izglītoties gan par ūdens injekcijām cilindros, gan par lidmašīnas motoru uzbūvi. Man gan visi tie motori pa lielam ir melnā kaste. Edijs mums ir mehāniķis, un es nudien nevaru saprast, kā viņš turbīnu spēj atšķirt no pārējiem zobratiem.
Te var pavadīt daudzas stundas skatoties filmas par Korejas un Vjetnamas karu, lasot lidmašīnu aprakstus. Muzejā nav smādēti arī Padomju bloka agregāti, tie gan ir iegādāti no poļiem. Pēc pāris stundām nospriežam, ka pietiek, izejam ievērtēt āra ekspozīciju, tajā atrodams pat Minutemen eksemplārs. Daļu no lidmašīnām muzejs nolēmis uzfrišināt un tās nožogotas, apakšā ēnā sēž krāsotāji un kaut ko ķimerē kompresorā.
Tad seko iepirkšanās tūre, jāsapērk kādi nieki mājiniekiem, apmeklējam rotaļlietu veikalu, tad grāmatveikalu, šī nu bija tā retā reize, kad mani pārējie pārspēja. Es pa diviem lāgiem jau biju gatavs iet prom, bet šiem vēl šis tas jāpaskatās. Edijs te uzgāja žurnālu veltītu Wrangler džipiem, tas sagrāva viņa un Atvara rūpīgi veidoto Rubicon klasifikāciju. Es no sākuma sagrābos veselu grāmatu kaudzi, taču laikam ejot padomāju un atliku gandrīz visas atpakaļ. Rokās palika viena, un arī tā nebija priekš sevis. Tikuši ārā no grāmatu bodes devāmies meklēt kaut ko ēdamu, bija cerības nopirkt kaut kādas sviestmaizes. Vietējā lielveikalā nekas tāds nebija atrodams.
Braucot ārā ieraudzījām veselu biodesmaižu bodi. Iegājām iekšā, un tā kā tur bija jāpasūta un jāgaida, nolēmu – nevajag un gāju prom. Labi, ka Atvaram saulē galva nebija pārkarsusi, šis uzkavējies pāris minūtes un iznāk ārā ar paiku sev! Nākas mest kaunu pie malas un vilkties arī mums, kad esam tikuši pie ēdiena, braucam uz viesnīcu. Viesnīca ir okei, visi noguruši un nekur vairs iet negribas. Pēcpusdienu un vakaru pavadām skatoties kaut kādu raidījumu sēriju par ekstravagantiem Aļaskas miljonāriem, kuri, lai glābtu ģimeni no bada ziemas, ar hidroplānu lido uz attālu salu medībās.
Atkal agrais rīts – izčekojamies, paēdam brokastis maķītī, tajās atklājam, ka, lai ar ko tu neņemtu, vienmēr burgerī būs kļavu sīrups. Nezinu, Indulim, šķiet, noveicās ar bezsīrupu. Tagad apmeklēsim to, ko vēl neesam vakar paspējuši un tad uz 16 km garu pārgājienu Grand Teton Parkā.
Šis geizeru baseins ne ar ko neatšķiras no pārējiem, ja vien nebūtu nokaltušo koku, te arī geizeri ir visos izmēros. Domāju, ka tā popularitāte ir dēļ tā, ka tas ir pats pirmais parkā. Arī te no rīta viss ir pārpildīts. Ja godīgi, es biju no Jeloustounas parka sagaidījis ko episkāku, pat nezinu. It kā viss bija – geizeri, smuki skati, kalni un lejas, bet ar kokiem viņiem te ir draņķīgi. Cik noprotu, meži te deg regulāri, parka vadība uzskata, ka tas iederas dabiskā procesā, un līdz ar to normāls mežs ir tikai vietām. Lielākoties jaunaudzes, kur priedītes aug viena pie otras. Pirms izbraukšanas no parka apskatām vēl Lewis lake un Lewis ūdenskritumu.
Ūdenskrituma apskati gan nācās veikt ātri, jo šeit remontē ceļus, un kustība atļauta tikai aiz speciālas mašīnas. Laipns ceļa darbu veicējs mums to apskaidro, kad piestājam pie ūdenskrituma. Fiksi ievērtējam un braucam prom.
Grand Teton ir mazāks, taču daudz mežonīgāks par Jeloustounu, kalni te ir asi, un meži ir meži. Parka bodē nolemjam nopirkt piparu gāzi, lai atbaidītu lāčus, nav jau nekāds joks kapāt 16 kilometrus lāču apsēstā takā un pēc tam, kad nokosta roka, sūkstīties, ka toreiz vajadzēja tomēr tos piecdesmit dolārus iztērēt. Aizsūtām Atvaru pēc baloniņa, par operatoru izvēlam Ediju. Tagad esam pārgājienam morāli gatavi.
Ceļš mūs ved gar Džeksona ezera krastiem, un es tā aizraujos ar apkārtnes vērošanu, ka lieku nogriezties ne tur, un attopos tikai tad, kad esam jau izbraukuši no parka un atpakaļ jābrauc jau 20 kilometri. Procesam pieslēdzam vairākus prātus un beigās atrodam pareizo ceļu uz Two Ocean trailhead.
Neskatoties uz to, ka pamalē ducina pērkons un uz takas manīti lāči, parkingā palikusi tikai viena vieta un tā pati pie atejas. Vēl vairāk mūsu auto nolikšanas pareizību atnāk novērtēt vietējais reindžers, kas atzīst to pa labu esam. Paņemam ūdeni un piparu gāzi, varam sākt ceļu.
Taka mūs vedīs gar diviem ezeriem – Divu okeānu un Emmas Matildas ezeru, te daudzas vietas nosauktas cilvēku vārdos, un par to parūpējies vietējais traperis (es nejokoju, viņa iesauka bijusi Beaver Dick), kas šo teritoriju reiz apsaimniekojis. Tad vēl te ieperinājušies pāris mormoņu ģimenes, un parks lēnām kļuvis apdzīvots.
Takas sākums gar ezera malu – pļaviņa koki, nemaz nevarētu atšķirt no Latvijas. Pretimnācējiem vienmēr pajautājam par lāčiem un viņi mums par to pašu. Visiem līdzi piparu gāze. Mēs uzvedamies pēc visiem priekšrakstiem, runājam skaļi un turamies kopā. Gājēji vienpatņi atzīst, ka mums no lāča nav jābaidās, jo četriem vīriem tas diez vai klups virsū. Mums ir izstrādāta stratēģija, Atvars iet pa priekšu, mani nevar laist, jo es pārāk ātri ejot. Edijs aiz viņa ar balonu, ja lācis uzklūp pirmajam, tad otrais var sagatavoties. Es esmu trešais bez nekādas lomas un Indulis – pēdējais, viņam viss jāfilmē. Vairāk vai mazāk tā arī iešanas kārtība noturas līdz pārgājiena beigām.
Bez lāča iezīmētajiem kokiem un nemitīgu mežu un pļavu apskati mūs nedaudz besī piedirstā taka. Pa priekšu acīmredzot kāds jāj ar zirgiem, un tiem acīmredzot ir problēmas ar nesaturēšanu. Mēs virzāmies diezgan labā tempā un drīz vien ieraugām arī zirgus ar jātniekiem. Viens zirgs, šķiet, ir pamanījis, ka viņa jātniece neko nejēdz un mēģina tikt no viņas vaļā, iet pa taku atmuguriski, lēkā un visādi citādi izbauda dzīvi. Pēc kāda laika Edijs atrod naudas maku, acīmredzot zirgs ar lāčiem ir uz vienu roku. Viņš izkrata piķi, lācis to vakarā pievāc. Nu mums nākas pielikt soli, lai atdotu maku īpašniecei.
Pēc puskilometra maks atgriezts, un mēs esam apdzinuši jātnieku kolonu. Nu taka ir tīrāka un iespēja uzdurties lācim lielāka. Esam tikuši līdz pirmā ezera galam un sākas kāpums uz skatupunktu. Tas tiek saukts par Grand View Point. Kāpums pa serpentīniņu ir tīri tā neko, nav tā, ka varētu atdot galus, bet tuvu tam.
Tikuši augšā varam novērtēt savu veikumu, esam aptuveni pusceļā. Skats uz ezeriem un kalniem ir fantastisks, un ja vien visu laiku nebūtu stress par lāčiem mežā, vispār būtu episki. Tagad saprotu mazos bērnus, kuri baidās no vilkiem. Esam nedaudz atelsušies un varam atsākt ceļu. Īsti nomaldīties te nevar – taka viena un krustcelēs ir norādes. Taku gan ir apsēduši vietējie sienāži, un šie nav nekādi mūsu Latvijas zaļie. Izskatās kaut kāds circeņu paveids, lieli un drukni. Rijamā viņiem te netrūkst, bet slinki, ja ar kāju nepasper, malā nemūk. Par savu spītību tie gan maksā ar risku tapt nobradātiem.
Mums palikusi visbīstamākā vieta – te nesen dedzis mežs un klajumā saaugušas ogu mētras. Šī tad esot tā īstā grizlijlāča bufete, ejam un ceram, ka nesajauks mūs ar uzkodām. Negaiss jau ir pavisam tuvu un negribas salīt, tādēļ nedaudz pieliekam soli. Ja neskaita skrāpējumus kokā un vienu epizodi, kad mežā kaut kas aizdomīgi brakšķēja, neko no lāča nemanījām. Runājām, ka tā iespējams ir Big Bear Spray industriju sazvērestība, lai uzprišinātu savus pārdošanas apjomus.
Kad tiekam līdz mašīnai, secinām, ka šodienai pietiks un lēnā garā braucam uz viesnīcu. Ātri jau nemaz nesanāktu, jo uz ceļa ir korķis. Mūsu viesnīca atrodas miestā, kas saucas Victor, lai līdz turienei nokļūtu nāks braukt cauri pilsētiņai Wilson, kura piebāzta ar mašīnām. Tad seko pāris serpentīni, kuriem mūsu dārdelis knapi tiek pāri. Varbūt es nedaudz pārspīlēju, bet motors gaudoja kā Huskvārnai.
Ivars atkal mūs uzmet un viesnīcas vietā aizved līdz pļavai, kur pa zemesceļu jāpiebrauc pie viesnīcas. Varējām nečakarēties un atbraukt pa taisno no šosejas. Tā ir, ka uzticas navigatoriem. Viesnīcai nav ne vainas, nedaudz atpūšamies un dodamies vakariņās. Mūsu pirmā izvēlētā vieta ir ciet, otra izskatās aizdomīga, beigās pārejam pāri ielai un atrodam perspektīvu iestādījumu. Šeit par salīdzinoši lētu cenu var dabūt cūkas ribiņas, un pie tā arī paliekam. Vietējais alus ir nu tāds, nākas gaidīt gaļu, lai dabūtu iekšā, bet visādi citādi jauka vietu, kur, ja tu ēdienu ņem ar pirkstiem, neviens uz tevi šķībi neskatās.
Šorīt ceļamies agri, nu ne tik agri, lai maķītis vēl būtu ciet, bet pietiekoši agri, lai paspētu pirms ķīniešiem. Rīts ir vēss, te vairs nav nekāda Jūta, ir ap divpadsmit grādiem, nākas vilkt jaku. Hotelī mums brokastis nav ieplānotas, negribējām maksās papildus 90 dolārus, un nākas doties uz ātrās ēdināšanas iestādi. Viņu brokastu piedāvājumā ir tādas visnotaļ šausmīgas lietas kā burgers, kuram apakšējā maizīte pārlieta ar kļavu sīrupu. Iestiprinājušies, šis process notiek mašīnā, jo maķītis ir pārpildīts, mēs dodamies uz Jeloustounu. Šodienas mērķis ir apskatīt visu.
Neliela atkāpe – tā kā ir sezona, tad galveno problēmu sastāda korķi un tas, ka nav kur noparkot automašīnu. Korķi un vietas meklēšana mums atņēma kādas divas stundas no dzīves un līdz ar to bija diezgan kaitinoša parka sastāvdaļa.
Pirmo plānoto punktu – Fountain Flat Drive parkošanās vietu trūkuma dēļ nākas atlikt uz rītdienu. Stāvlaukums pārpildīts. Firehole Lake Drive gan viss ir kārtībā. No sākuma mēs entuziasma pilni apstājamies pie katra karstā avota, elpojam puvušu olu smaku un pētām hidrotermiskos procesus. Mums pat paveicas – te ir kāds geizers, kas izšauj tikai divas reizes dienā, mēs neesam vēl labi visu nopētījuši, kad šis sāk strādāt. Noskatāmies priekšnesumu, tālumā sāk kapāt vēl viens geizers, tas gan ir ārišķīgāks – izveidojis sevi kā strūklaku un arī populārāks. Tad seko karstie ezeriņi, kuros kāpt iekšā nevar, ja vien nevēlies applaucēties. Parkā laiku pa laikam ir atrodams kāds stāsts par cilvēku, kurš lēcis pakaļ drauga sunim karstajā upē un pirms nāves atzinis, ka ir bijis muļķis. Kad aplis izbraukts, dodamies uz Grand Prismatic Spring.
Jāatzīst, ka šo objektu es biju redzējis uz bildēm, bet nebiju iedomājies, ka tas atrodas šajā parkā. Visu jau nevar zināt. Te parkojamies puskilometru pirms parkinga ceļa malā un slājam uz objektu ar kājām. Tā kā pagājis labs laiks kopš pēdējā tualetes apmeklējuma, nolemju pastāvēt rindā. Stāvam un runājamies ar kādu dāni, kas dzīvo Austrālijā. Sarunas gan vairāk ir par tualetes apmeklēšanas paradumiem dažādās valstīs. Nospriežam ka te iet uz krūmiem ir riskanti, tevi noteikti nofotografēs simts ķīnieši.
Ķīniešu te netrūkst, nav tā, ka jālaužas cauri selfijstiku mežam, bet daudz arī netrūkst. Prizmatiskais avots no lejas nemaz tik prizmatisks neliekas. Krāsas ir un viss, bet dīķis pa lielu, lai dabūtu iekšā objektīvā. Pastaigājam, paskatāmies un braucam tālāk. Mūsu plānā ir iziet kaut kādu taku 1.5 km tur un 1.5 km atpakaļ. No tās vajadzētu redzēt Prizmatisko avotu no augšas. Atkal problēma nolikt mašīnu, beigās atrodam vietu un dodamies pastaigā. Sākums ir līdzens un nesagādā nekādas grūtības, tam seko neliels kāpums, bet arī tas ir nieks. Satiekam vietējo reindžeru, tas apjautājas, no kurienes esam, vispār cilvēki dzirdot mūsu dīvaino valodu cenšas uzzināt, no kurienes nākam. Sakām, ka no Latvijas, viņam Latvijā esot pazīstami cilvēki. Nekas, nu viņam būs vēl pāris. Puika ir pamatīgi aprīkojies – līdzi lāču atbaidāmais balons. No augšas skats ir pavisam cits, beidzot var saprast, no kuras vietas visas tās bildes ar pamatīgu sarkanā filtra lietojumu tiek taisītas. Šis ir viens no tiem skatiem, kas vismaz reizi dzīvē jāredz.
Ceļš tālāk ved mūs uz Kontinenta ūdensšķirtnes grēdu, tas nozīmē, ka lietus pilienam nokrītot vienā pusē, tas aiztecēs uz Kluso okeānu, bet nokrītot otrā pusē uz Atlantijas. Tālāk braucam uz West Thumb, no turienes var redzēt Jeloustounas ezeru, supervulkāna krātera malu, un arī te atrodami geizeri. Ir jau ap pusdienas laiku un saule kvestē uz nebēdu. Šeit geizeri nešauj, bet demonstrē smukas verdoša ūdens bedres. Neiztrūkst sarkanbrūnās krāsas, ko rada termofīlās baktērijas. Izejam taku, apskatāmies mazos karstos avotus ezerā, savulaik te cilvēki savas noķertās zivis metuši iekšā un vārījuši. Tagad tas ir aizliegts. Nevar mest geizeros arī naudu un akmeņus, ar laiki tie aizsērē un pārstāj darboties. Daudzi labi geizeri tā esot ņēmuši galu, pastāv arī risks, ka viņi lēnām uzkrāj spiedienu, lai viendien uzšautu 30 metrīgu verdoša ūdens stabu un applaucētu visus skatītājus. Ar geizeriem neko nevar zināt.
Pametam ezeru un dodamies uz ziemeļiem. Apstājamies Lake Village, te gan īsti nav ko darīt, godīgi sakot iemaldījāmies ne tur. Pie LeHardys rapids, gan piestājam un nedaudz pastaigājam gar upmalu. Ēnains mežs, smuka upe ar krācēm perfekta vieta pastaigai, ja vien nebūtu tik tālu jākuļas. Nav odu, vispār neviena. Edijs ar Atvaru manas cerības neattaisno un nemaz negrasās brist upei pāri.
Tad seko neliela pastaiga uz Mud vulcano. Te burbuļo dažnedažāda veida dubļu geizeri, dīvainas alas, kurās it kā elpojot pūķi un visnotaļ kolorītas smakas gaiss. Šeit, ja nervi tur, var pabakstīt bizonu, lai ar tas uz visstingrāko ir noliegts, parastam tūristam tas ir pats varonības apogejs. Cilvēki pie bizona fotografējas un cenšas pielīst tuvāk. Labi, ka tas ir flegmatisks.
Tagad esam gana piekusuši, lai sevi pārāk nemocītu. Apstājamies vien skatupunktos, lai novērtētu supervulkāna krātera grandiozos apmērus. Nonākam satiksmes sastrēgumā, bizoni ir nolēmuši kārtot savas bizoņu šeptes un uz šosejas uztaisījuši klopi. Mēs neesam tuvumā, bet visu var redzēt. Cilvēkiem nākas vien gaidīt. Laiku pa laikam kādas no lielo džipu īpašniekiem neiztur un mauc iekšā bizonu barā, tie pamūk un pāris mašīnas tiek cauri. Pārējie atkal gaida uz jaunu drošsirdīgo, kuram nav žēl savas mašīnas. Pēc pusstundas arī mums izdodas izspraukties cauri. No otras puses stāv auto kolonna. Kanādieši mūs nostopē un franciski kaut ko jautā, sakām, ka nesaprotam, tad šie angliski jautā, kas notiek. Sakām, ka bizonu klope un cilvēku tieksme fotografēt.
Uz Tower falls gan aizbraucam, apakšējais skatu laukums tiek remontēts, bet augšējā pat atrodam brīvas vietas. Izlaužamies cauri ķīniešiem. Ūdenskritums nudien ir apskates vērts, patālu, taču izgrauzis krāšņu kanjonu. Ne velti vietu sauc par Gleznotāja skatupunktu vai kaut kā tā. Ir tik jauki, ka nolemjam iziet arī kādu garāku gabalu, taču uz takas sākuma izliktai lāču brīdinājums mūs sabaida un dodamies uz auto.
Tālāk seko ūdenskrituma apskate no tuvākas distances, no tāluma tas izskatījās monumentālāks, neliela iestiprināšanās ar vietējās suvenīrbodes sviestmaižu piedāvājumu un nolemjam nekur vairs nekavēties, bet braukt uz Mammoth Hot Springs. Tomēr tā kā Atvaram ir vājība uz ūdenskritumiem un viņš ir pie stūres, mēs vēl piestājam pie Undīnes ūdenskrituma, skats ir tīri tā neko, ja vien divi tūristi ūdenskrituma augšā nemazgātu zeķes.
Mamutu karstie avoti izceļas ne vien ar savu lielumu un smaku, bet arī ar visdīvaināko koka laipu izbūvi. Te varētu sarīkot jauno matemātiķu konkursu, lai noteiktu optimālāko iziešanas ceļu. Kā vienmēr smukākajās vietās taka tiek remontēta, bet kopumā, ja nomīnuso karstumu, tad iespaids paliek labs. No kalna dzīlēm nākošais ūdens laika gaitā ir izveidojis īstu kaļķakmens baseinu konglomerātu, kurā krāsas variē no baltas līdz sarkanai. Noblandāmies kādu pusstundu, un saule jau rāda, ka pienācis vakars.
Nākošais pieturas punkts ir Norris Geizeru Baseins. Te ir ko staigāt, arī ceļš ved caur īsteni mežonīgiem kalniem, ceļu remontē, mēs praktiski nekur nepiestājam. Paši geizeri ir viena no interesantākajām takām šodien. Te ir tādi, kas pumpē ūdeni visu laiku, tādi, kas nav prognozējami un var izpūst pārdesmit metrus augstu ūdens stabu. Būtu žēl, ja mēs ko tādu palaistu garām, taču izlasot informācijas stendus saprotam, ka mums gadsimta notikums nespīd. Tvaika dzinēja geizers pirms lielā uznāciena izpumpē blakus ezeriņu, tagad tas stāv pilns un mums nav desmit gadu laika. Uz takas beigām jau sāk palikt tumšs un vienu baseina daļu apskatām tikai no augšas.
Droši varam teikt, ka esam izpētījuši Jeloustounas galvenos objektus, izpēte gan ir visai pavirša un te būtu ko darīt veselu mēnesi. Ar padarīta darba apziņu varam doties uz savu viesnīcu. Vakarā izķemmējam suvenīru bodes un iepērkam šo to ēdamu. Rītdien brauksim uz Grand Teton Park.
Par šo grāmatu es jau zināju no bērnības atmiņām, ne velti viņa man palika uz pašām beigām. Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi sērijā ir atrodams kāds cits šī autora darbs “Akmens stabs”, un salīdzinoši nesenā iepazīšanās ar to manu morāli pirms šīs grāmatas lasīšanas nepacēla.
Kā rakstīts priekšvārdā, autoram ir gājis visādi, viņš ir gan pelts, gan slavināts, un katram uzskatam ir zināma taisnība. Autora pasaules tiešām ir kapitālisma romantizācija, viņa fantāzija nudien ir tik maz piesaistīta pie zemes, ka stāsti no tā sāk zaudēt. Taču reti kad gadās tik veikls manipulētājs ar vārdiem, smuku teicienu sacerētājs un nekā nepateicējs daudzu lapaspušu garumā. Tiešs pierādījums, ka ir labi būt Gorkija draugam.
Lai saprastu, ko es runāju, ielikšu maitekli:
“Fantastisks stāsts par Dubultās Zvaigznes Cilvēku – Drudu, kurš mācēja lidot, un kuru, šo viņa spēju dēļ, vajā pasaulē valdošie bezsirdīgie bagātnieki. Šim Dubultās Zvaigznes Cilvēkam, pēc viņa uzstāšanās ārēnā, sāk sekot slepenpolicija, viņā iemīlas kāda bagāta sieviete Rūna, kura arī viņu sāk vajāt. Drudu noķer, ieberot viņa dzērienā miega zāles, iesloga cietumā un saslēdz ķēdēs, bet viņš no kameras izbēg ar Rūnas palīdzību, kura iesūta viņam cietuma kamerā vīli ar ko pārvīlēt ķēdes. Druds ierodas pie Rūnas lai pateiktos, viņa piedāvā izmantot neparastās spējas, lai kļūtu par pasaules valdnieku un Druds ar nožēlu pamet Rūnu. Nākošajā gadā pilsētā ierodas kāda jauna meitene Tavija, kura nejauši noklausās kāda neprātīga izgudrotāja lekciju par to, ka iespējams lidot ar koka gulbi. Viņa vienīgā notic šim izgudrotājam un kopā ar to paceļas koka gulbī gaisā. Savukārt Rūnu nomoka Druda atraidījums un viņa nolīgst kādu cilvēku, lai tas iznīcinātu Drudu. Pēc neilga laika izejot uz ielas Rūna ierauga Drudu guļot asiņu peļķē. Oficiālais slēdziens ir, ka Druds izkritis pa logu un nosities. Rūna beidzot ieguvusi mieru…”
Tas nāk no Zaigojošās pasaules apraksta, un stāsts patiesi nesatur neko vairāk, varoņu savstarpējās attiecības veidojas momentāni – mīlestība, naids un motīvi, tie visi ir mirkļa lēmumi, lai autors varētu izplūst lapaspušu garos sajūtu aprakstos, kuri neko nepasaka un stāstam papildus nedod.
Nekad nelasiet grāmatu vilcienā, ja tava stacija nav vilciena galastacija, un tu brauc viens. Šoreiz runa nav par to, ka aizlasīsies un pabrauksi garām, te ir liels risks aizmigt un pašaut garām vajadzīgai stacijai. Sarakstītais uz smadzenēm iedarbojas kā miega zāles un ir jāpiespiež sevi turēt nomodā. Nepacietīgākajiem krāšņie dabas aun tēlu apraksti radīs priekšstatu, ka pusi grāmatas var mierīgi izlaist un ar to neko nezaudēt, un viņi nekļūdās. Būšu pavisam skarbs, visu šo grāmatu var mierīgi izlaist un neko nezaudēt. Vienīgais stāsts, kas man nedaudz patika, padomājot, patika tikai tādēļ, ka bija Grāfa Monte Kristo pārfrāzējums.
Tās, protams, ir tikai un vienīgi manas domas, iespējams, ka cilvēkam, kuram patīk viņa “Sārtās buras”, šis stāstu krājums spēs sniegt papildus romantisma veldzi, un tur nu es neko nosodāmu nesaredzu. Šī grāmata vienkārši nav priekš manis, no sākuma es vēl cerēju uz maģisko reālismu, jo šis žanrs man patīk, taču pat ar to autoram nav īsti vedies, iespējams, viņš mēģina sasniegt pārāk maģisku līmeni. Man arī galvā rosās pārdomas, kādēļ grāmata iebāzta tieši pie fantastikas. No fantastikas pat diezgan plašā traktējumā te nav ne smakas. Zaigojošā pasaulē vienīgais fantastiskais elements ir lidošana, bet tā ir fantāzijas lidošana, kas grauj pasaules strikto fizikālo kārtību un formulu ietvarus. Romantiska pasaka un nekas cits. Pārējie stāsti ir jūrnieku un ceļotāju piedzīvojumi.
Es grāmatai, neskatoties uz visu romantismu un labo valodas lietojumu, lieku 3 no 10 ballēm, ieteikt to kādam neriskēšu.
Šorīt ceļamies augšā jau četros, Saules aptumsuma diena ir pienākusi, un mums vēl ir jātiek līdz Reksburgai. Iztiekam bez brokastīm, izčekojamies no viesnīcas un dodamies ceļā. Ir dzirdētas prognozes, ka astronomu amatieru dēļ ceļš no Soltleiksitijas būs korķu pārpilns. Šis pieņēmums piepildās pa simts procentiem, jau liftā sastopam saules aptumsuma vērotājus, kuri ir tikpat gudri kā mēs un ceļā dodas agri.
Tikšana uz galvenās šosejas ir visnotaļ grūta, no sākuma šķiet, ka Ivars mūs čakarē, un veselus divus apļus braucam ap uzbrauktuvi kā mušas uz ieslēgtu gaismas avotu. Ar trešo reizi beidzot pamanām nelielu nobrauktuvi, kas ir pareizais ceļš. Tik un tā pie visa tiek vainots Ivars. Maģistrāle ir pārpildīta, šķiet, ka saules aptumsumu vēlas redzēt visi. Nobraukuši pārdesmit kilometrus redzam, kā mums priekšā braucošo auto nones kāds agresīvs golfiņš. Mēs pārbraucam pāri plastmasām un turpinām ceļu. Visu laiku ir blīva satiksme. Mašīnu tik daudz kā uz Jūrmalu pludmales sezonas sākumā, visas brauc ap 100 km/h, bet bez agresijas.
Noskatāmies saullēktu, un sākam diskutēt, kur īsti skatīsimies aptumsumu. Šajā jautājumā galvenais lēmējs ir Indulis, tā tak bija viņa ideju braukt te, tā kā visa atbildība uz viņu. Viņš, cilvēks, grib, lai labāk un redzētu pēc iespējas ilgāk. Man gan šķiet, ka nav vērts sperties ellē iekšā papildus trīs sekunžu dēļ. Ceļmalas pievedceļi ir pilni ar man līdzīgi domājošiem ļaudīm. Tie ar nav gatavi sperties iekšā Reksburgā, bet atraduši foršu vietu ceļmalā. Indulis ir nepielūdzams, un sākumā piestājam ceļmalā netālu no Reksburgas un Makdonalda. Izskatās, ka te būs galvenais tusiņš, uzstādīts teleskopu mežs un izvārtītas vietējās pļavas. Aizejam līdz maķītim, bet tur vairāk purnu nekā Talsos Staķikā rallija dienā. Ejam atpakaļ uz mašīnu un ieturam brokastis, kola ar čipsiem.
Pēc kāda brīža pie mums piebrauc policisti un pieklājīgi apstāsta, ka nav ko apdraudēt satiksmi, Reksburgas baznīclaukums esot tukšs kā izslaucīts, iedod bukletu un novēl laimīgu ceļu. Dīvaini, ne reizi pat uz mums nešāva. Mēs sapakojam mantas un braucam uz baznīcu. Kruķi nav melojuši, tur tiešām placis pustukšs, pat atvilkuši sausās atejas. Pilnīgs komforts.
Indulis kārtējo reizi uzstāda fotoaparātu, izdala mums aptumsuma brilles un sākam gaidīt. Jāgaida stundas divas, bet nav garlaicīgi. Analizējam situāciju, ko darīs tas nabags tualetē rindā stāvētājs, ja viņa kārta pienāks aptumsuma brīdī. Nospriežam, ka tad jau kāds paturēs durvis vaļā, lai cilvēks neko nepalaistu garām. Es izdaru ģeniālu gājienu, noņemu aptumsuma brilles nenovēršot acis no saules, uzreiz saķeru zaķīšus. Vienīgais mierinājums, ka ātri mirkšķinot acis var redzēt aptumsuma progresu savā bojātajā redzes laukā. Līdz īstajam brīdim es atkopšos.
Blakus auto cilvēki apjautājas, no kurienes esam, jo runājam dīvainā valodā. Lēnām pienāk pilnais aptumsums, un tas ir kaut kas vārdos neizsakāms. Iepriekš es domāju, ka ja esi redzējis ¾ no saules aptumsuma, tad tas ir gandrīz tas pats. Nekas nav tas pats. Saule pirms aptumsuma, šķiet, noriet kaut kā dīvaini uz augšu. Iemirdzas zvaigznes, apklust putni, ēnas kļūst nedabiski asas un kļūst drēgnāks. Un debesīs pēkšņi parādās melns caurums, kuru ieskauj saules vainags. Ja vēlies kādas divas minūtes pavadīt uz citas planētas, tad iesaku pēc iespējas aizbraukt un noskatīties pilnu saules aptumsumu!
Makdonaldā totality iesākas pāris sekundes pirms mums, un no turienes dzirdama bļaušana un zobu klabināšana.
Es nolemju netērēt laiku bildējot, bet vienkārši skatīties, redzu gan slavenās pērlītes, gan pēcaptumsuma pelēkās čūskas. Trūkst vārdu, un ir nedaudz žēl, kad aptumsums beidzas un atkal parādās saules maliņa. Noteikti aizbraukšu noskatīties šo dabas parādību vēl kādu reizi, jo Latvijā tas mums ilgi nespīd.
Līdz ko nedaudz iemirdzas saule, mēs dodamies ceļā, galveno esam redzējuši un novērošanas apstākļi bija ideāli. Mums jātiek uz West Yellowstone pilsētiņu, kur mūs gaida viesnīca. Brauciens nesolās būt ilgs – nieka 140 kilometri. Sākumā nedaudz pastāvam korķī, tad tiekam uz šosejas, pirmie pārdesmit kilometri ir brīvi, tad sākas korķis, mēs nolemjam iebraukt ceļmalas ēstuvē un paēst. Šī ir kaut kāda megaburgeru ieskrietuve, te burgeri ir mūs lielās picas lielumā, ņemam vienu uz trijiem. Paēduši un padzēruši dodamies tālāk.
Pāris stundas nosēžam korķī, ātrums ap 20 kilometriem stundā. Kad iebraucam Karibū nacionālajā mežā, tad satiksme vispār apstājas. Tūrists – pilsētnieks, pa visu varu grib fotografēt briedīšus, atstāj mašīnu uz ceļa, pats lec ārā un jož bildēt. Tas, protams, ir zem mūsu standartiem, mēs sēžam mašīnā. Beidzot tiekam līdz viesnīcai, tā ir tīri tā neko. Tikai internets pašvaks un nespējam aizslēgt durvis. Eju uz recepciju pēc instrukcijām. Viss izrādās triviāli.
Tā kā vakarā mums ir atlikušas pāris brīvas stundas, nolemjam nečakarēties un aizbraukt apskatīties kaut pāris geizerus. Pirmajiem geizeriem netiekam klāt un Grand prismatic springs izpaliek, ķīniešu autobusi ir visu okupējuši. Neiztiek arī bez savvaļas dzīvniekiem, ceļa malā apskatei izlikts bizons, to visi fotografē. Mēs nospriežam, ka tā ir statuja vai izbāzenis, kas pievilina tūristus. Visa pamale ir garaiņu pilna, un šķiet, ka te ir geizeru pārpilnība. Nākamajā rītā mums būs pārsteigums, jo izbāzenis vairs nebūs savā vietā. Mēs izlemjam braukt un skatīties galveno atrakciju Old Faithful. Tas jau daudzus gadus strādā kā pulkstenis. Cilvēki ir ap tūkstoti, bet, tā kā esam ieradušies 20 minūtes pirms šova, tad varam vēl atrast sēdvietu. Biju no geizera gaidījis ko iespaidīgāku. Nebija slikts, pumpēja ūdeni kā velns, bet filmās izskatījās iespaidīgāk. Man aiz muguras nostājusies tarkšķe, kura no sevis ir iedomājusies baigo joku plēsēju un aizrautīgi komentē notiekošos. Taču viņas joki ir tik plakani, ka tos saliekot kopā cikls ir vien divas minūtes, un tad tie sāk atkārtoties.
Noskatījušies šovu ejam uz mašīnu, Indulis dabū kaut kādas tantes aizrādījumu, jo neiet pa taku, bet speras pa taisno pāri zālienam, kur arī ir izmīta nopietna taka. Braucam atpakaļ mājās, jāatrod kaut kas ēdams un jāliekas gulēt. Rīt mūsu plāns paredz izpētīt visu Jelovstounu.
Šodien mums nekas dižs nav ieplānots, pārgājieni noteikti ne. Līdz vakaram jātiek uz Soltleiksitiju un tad jau redzēs. Saules aptumsums nav aiz kalniem. Iekožam brokastis, pārliecinos, ka neesmu atstājis savu cepuri, saliekam mantas mašīnā un braucam uz automazgātuvi. Mūsu Hyundai ir pārāk noputējis, un Indulim izdodas mūs pārliecināt, ka mašīna ir jāmazgā. Uzticam šo darbu Atvaram un netraucējam viņam ar padomiem. Tad pirms izbraukšanas no pilsētas uztankojamies un nofotogrāfējamies pie Metriņa. Šādi metriņi te ir katrā pilsētā.
Ceļa sākumam izvēlamies izmest nelielu līkumu pa 128. šoseju, kas skaitās dikti ainaviska. Ir jau ar’ – gar vienu malu Kolorado upe, gar otru – klintis, vietām kanjons. Viss pa pirmo, un nemaz nav jākāpj ārā no mašīnas. Pēc tam seko četras stundas pa šoseju. Varam pētīt vietējo ražas novākšanas organizāciju un lauku laistītājus. Pamanu, ka pabraucam garām dinozauri kaulu bedrei, traki slavena vieta, kur reiz savā starpā kašķējās vieni no slavenākajiem dinozauru meklētājiem, bet mums nav laika tur piestāt. Vispār es biju aizmirsis par šādas vietas esamību.
Pirmais pieturas punkts Soltleiksitijā ir galda spēļu veikals, es jau iepriekšējā dienā esmu sastādījis sarakstu ar sev vajadzīgajām precēm, diemžēl uz vietas ir tikai divas. Labi, ka tā, ja būtu viss, nezinu, kā būtu to attransportējis uz mājām. Un tad dodamies uz Jūtas dabaszinātņu muzeju. Te Ivars mūs kārtējo reizi apčakarē. Viņš mūs atved sazin kur, nākas izlīdzēties ar google maps, kas parāda, ka esam nieka 4 km attālumā no objekta. Esmu Ivarā vīlies.
Izkāpjot pie muzeja, karstums gāž no kātiem un dodamies iekšā kondicionētās telpās. Muzejs ir ar uzsvaru uz dinozauriem un vietējo dinozauru bedri. Daudz informācijas, interaktīvu spēļu. Ja ir vēlme, var uzzināt visu par vietējo ģeoloģiju, izveidot pašiem savu Kolorado upi ar visiem līkumiem. Vietējie ir nolēmuši arī kaut kādā veidā atdarīt indiāņiem, un augšējais stāvs ir pilnīgi veltīts indiāņu stāstiem. Te var stundām skatīties filmas par viņu paražām un dzīvesstāstiem, var arī iziet ārā, bet tad jāpaņem līdzi biļete, citādi netiks atpakaļ un sanāks kā man. Ārā ir brīdinājums, lai uzmanās no čūskām un taka, kas ved uz leju.
Kad muzejs ir izpētīts, dodamies uz centru uz Pēdējo Dienu Svēto baznīcu, kas celta tabernakula formā. Kuram no mums gan viņi nav uz ielas piesējušies, tagad mēs dodamies uz viņu pašu galveno midzeni. Džons Smits ir ar mums, un noparkojamies tieši pie Tempļa vārtiem. Pašā Templī jau neiesvaidīts netiks, bet dārzā pastaigāt gan ir ļauts. Ar kokiem viņiem viss ir kārtībā, ieejam arī viņu izstāžu hallē. Te ir tempļa modelis ar visu govju slaukšanas karuseli apakšstāvā. Smalki pavēstīts, kādēļ viņu patriarhs arī ir pieskaitāms praviešiem. Viņu grāmata parādīta kā Bībeles apgreids un nomaļas istabas, kurās stāsta par ģimenes vērtībām. Viņi laikam ir modernizējušies un atteikušies no daudzsievības propogandēšanas. Bet kad uzvelcies līdz augšstāvam, tevi tur sagaida Kosmoss un Jēzus. Mormoņi ir apaļās zemes piekritēji.
Kad garīgums ir sasmelts spaiņiem un esam atkāvušies no laipnām jaunkundzēm, kas vēlas parunāties, varam doties uz pašu Sālsezeru. Nu jau pēc muzeja esam izglītoti, un šis tas vēl prātā aizķēries. Tas sanāk arī pa ceļam uz mūsu viesnīcu.
Pa dambi aizbraucam līdz Antilopes salai un, izkāpuši pirmajā stāvvietā, varam skatīties uz īstu sālsezeru. Ūdens kā spogulis, pareizāk, sāls kā spogulis, tālumā daži cilvēki pa to pastaigājas. Mēs aizejam uz vien skatupunktu. Traki klinšains, un es sāku uztraukties par savām kurpēm. Indulim uzbrūk zirnekļi, bet visādi citādi viss ir okei. Paskatījies velkos atpkaļ uz stāvvietu, pārējie kāpj lejā pie paša ezera. Mani karstums ir piebeidzis, un es neraujos kaut kur iet. Pagaidu līdz šie izstaigājas.
Viesnīca ir okei, mēs te tikai nakšņosim, pat brokastis neēdīsim, jo Saules aptumsums mūs negaidīs. Celsimies agri, lai tiktu uz šosejas pirms korķiem un būtu visiem priekšā. Mūsu nākamais mērķis ir Reksburga.
Pieceļamies agri, bet ne tik agri, lai viesnīcas brokastīs būtu konkurētspējīgi. Pensionāriem, izskatās, ar miegu ir pavisam švaki, un tie ir okupējuši praktiski visus galdiņus. Nākas sēdēt gaitenī. Viesnīcas pavāri ir paveikuši neiespējamo – sačakarējuši omleti. Nezinu, kā viņi to panāca, bet bez kečupa to lejā dabūt nebija iespējams. Bet mums jāēd kārtīgi, jo mums priekšā lieli pārgājieni.
Arches parkā ierodamies tik agri, ka tas vēl nemaz nav atvērts. It kā teorētiski būtu jāmaksā ieejas maksa, bet te neviens neko nepārbauda. Rodas priekšstats, ka ierodoties parkos līdz astoņiem un pēc sešiem, nevienam tava biļete nerūp. Tas viss būtu nieks, nekur nav pieejams neviens parka plāns, ko paņemt līdzi. Drošības pēc nofotografēju informācijas dēlī atrodamo. Mūsu pirmais pārgājiena maršruts ir Devils garden.
Tas beigās izrādījās ap 13 kilometriem garš un prasīja ap četrām stundām laika. Ja vēlies ar vienu piegājienu apskatīt maksimāli daudz arkas, tad šī ir īstā taka. Nu jau esam rūdīti un apkraujamies ar ūdeni. Pasteidzoties notikumiem priekšā, ir jāatzīst, ka, lai ar’ cik daudz tu viņu nevilktu līdzi, vienmēr beigās pietrūks. Sākums ir mierīgs – ejam pa nelielu kanjoniņu, rīts vēl ir saglabājis vēsumu, un viss pasākums liekas tīrā pastaiga.
Pirmā ir Landscape arch – nedaudz jāpaiet nost no galvenās takas un, skat, viena no smukākajām arkām uzreiz apskatīta. Ja esi baigi švaks uz kājām un kilometru kātošana nav sirdslieta pat atvaļinājumā, tad tālāk vari neiet. Pārējās arkas būs nedaudz citādākas, bet šī ir viena no iespaidīgākajām. Mēs vēl esam takas sākumā un tādēļ neaprobežojamies viena ar skata uzmešanu, pastāvam, pafotogrāfējam un tikai tad dodamies tālāk.
Tālāk nozīmē nelielu rāpšanos klintī, man kājas sadziedētas un atkal eju sandalēs, protams, ka tās mēģina tikt no manis vaļā, augšā ticis esmu jau mazliet iesvīdis. Taču redzu, ka tāds pats liktenis piemeklējis lielāko daļu no cilvēkiem. Galu galā varu tikai uzslavēt savu organismu par labu dzesēšanas mehānismu. Nākošā arka ir Partition arch, ar’ nav slikta, cilvēki fotografējas kā no ķēdes norāvušies. Te pa ceļam sastopam vienu dīvainu vīriņu, kas stāv krustcelēs un domīgi raugās. Pēc tam bieži sastapsim viņu vai nu domīgi raugāmies vai dikti neapmierinātu, ja viņu nepalaiž uzreiz garām. Acīmredzot viņš veic kādu portālu atvēršanas rituālu.
Navajo Arch atrodas takas citā atzarā un vairs nav tik apmeklēta kā iepriekšējās, cilvēkiem ar laiku piegriežas līst nomalēs, te nofotografēties ir daudz vieglāk. Arī iespaidīga, saule joprojām mūs nav piebeigusi un izskatās, ka pārgājiens būs viegls. Tālāk mums ir jātiek pāri pāris klintīm. Valdošie vēji ir sagrauzuši klintis paralēli vienu otrai un ir jāiet pa to korēm. No augšas paveras skats uz visu velna dārzu, var redzēt daudz mikroarku, un pat atrast informācijas stendu, kas izskaidro to, kas skaitās arka un kas ne. Ja ir vēlme kāpaļāt (un mums tāda bija), tad var novirzīties no takas un parāpties augstāk, lai visu redzētu vēl labāk. Nedaudz aizgājām neceļos un labi, ka laikā attapāmies atgriezties uz takas, tā tagad saucas Primitive trail!
Nākamā arka ir Double O Arch, šī ir dikti populāra, divas vienā, te acīmredzot fotografēšana ir svēta lieta, cilvēki izveido dzīvo rindu, lai viens otram netraucētu. Tā kā esam trešie rindā, tad mēs ar’ izpaužamies.
Nākamais apskates objekts ir Dark angel, tas gan ir parasts akmens stabs, kurā kāds viegli ietekmējams prāts ir saskatījis pašu velnu. Taču lielākais noslēpums, par kuru neviens nerunā un neraksta, bet kādēļ cilvēki tur patiesi iet, ir sekojošs: ap šo laiku ceļā ir pavadīta pusotra stunda, un organisms vēl nav paspējis dehidrēties un sāk spiest pūslis. Šis akmens stabs atrodas nomaļus un ap to izkaisīti vēl daudz lieli akmeņi, aiz kuriem cilvēki var nokārtot savas dabiskās vajadzības. Un pēc tam atbrīvojušies no reizēm var doties atpakaļceļā. Nenoliegšu, es nebiju izņēmums un tas akmens, aiz kura aizgāju, bija labi apmeklēts vēl pirms manis.
Nu ir laiks sperties uz Primitīvo taku, te mums garām paskrien viens skrējējs. Puika laikam ir nolēmis uzstādīt rekordu un apskatīt visas arkas dikti ātri. Mēs savukārt orientējamies pēc akmeņu kaudzītēm un cenšamies nenomaldīties. Pie Private arch es esmu vienīgais, kuram vēl ir entuziasms vilkties lieku kilometru, lai aplūkotu kārtējo arku. Pārējie turpina ceļu, es eju skatīties arku. Izskatās, ka šai ir lemts nebūt populārai, esmu vienīgais tās novērtētājs. Satieku skrējēju, bet tas jau tik skrien. Tā kā ir pagājušas padsmit minūtes, sāku satraukties, vai savējos maz vairs noķeršu.
Noķeru samērā ātri, šie pārvarējuši vienu uz dibenu šļūcamu klinti, atpūšas pavēnī. Pirms tam gan biju dzirdējis viņu bļaustīšanos, noskaidroju, ka viņi man devuši zīmi. Manu pretķilkstienu gan nebija dzirdējuši. Viņi man pastāsta, ka skrējējam ir nepiemēroti apavi, un šis gandrīz raudādams griezies atpakaļ, jo nav varējis tikt no klints lejā, un tikai sekojot viņu piemēram, ir saņēmies šļūkt uz pakaļas.
Takas skrējēju satiekam pie vienas ūdensbedres. Te ir divas iespējas, lai tiktu tālāk uzskriet augšā pa klinti diagonāli un tad lejā otrā pusē izmantojot iegūto inerci, var arī brist cauri ūdenim. Mēs skrienam diagonāli, vienīgi Indulis apstājas, lai analizētu situāciju. Skrējējam ir pavisam grūti, viņš saka, ka izklausās jau smieklīgi, bet viņam ir bail skriet diagonāli, jo apavi nav īstie, izslīdēs, savukārt novelkot un iekāpjot ūdenī, viņam būs slapjas kājas, un viss skrējiens čupā. Palīdzam puikam tikt pāri un dodamies tālāk.
Nu jau esam desmitajā kilometrā, un iešana ir pa sauli, bez ēnas un pa karstām smiltīm. Enerģija sāk beigties, un mēs izretojamies, katrs pēc savām spējām. Ūdens ir visiem un tādēļ galu neviens neņems. Kāpiens ir nogurdinošs, un var to vien darīt kā slaucīt sviedrus. Saviem kolēģiem iesaku nekavēties pavēņos, kājas atradīs no iešanas un būs vēl grūtāk.
Beigās esam tikuši atpakaļ uz kanjona takas, cilvēki ir saradušies ļoti daudz. Viens pāris pat stiepj iekšā zīdaini vēdera somā. Nezinu, es savu bērnu pāri pa trīsdesmit grādiem noteikti nevilktu līdzi. Ir palikušas vēl divas arkas, kuras atrodas takas sākumā un kurām no rīta pagājām garām. Tās redzēt vēlos tikai es, pārējie iet uz mašīnu.
Pine tree arch ir tīri okei, un nosaukums pēc būtības pasaka to, ko redzēsi. Tunnel Arch arī ir īsts tunelis. Neviena nespēj izraisīt īstu entuziasmu un dodos atpakaļ uz mašīnas stāvlaukumu. Ir tāda sajūta, ka esmu beigts, un iešanas šodien vairs nebūs.
Varētu pērties uz viesnīcu un likties mierā, taču ir tikai pusdienlaiks un tādēļ nolemjam aizšaut vēl uz Delicate arch tikai paskatīties. Autostāvietā gājēji izrādās esam tikai mēs ar Ediju, Atvars ar Induli pagaidīšot mašīnā. Es viņus nenosodu, pašu ar’ velk pagaidīt mašīnā. Paņemam līdzi ūdeni, lai gan gājiens ir pārsimts metru, bet negribas izrubīties, jo īsti atgājis vēl neesmu.
Un tagad sākas visdebīlākais pārgājiens manā mūžā. No sākuma es nepareizi saprotu informatīvo plakātu, un pēc tā saprotu, ka arku no apakšas var redzēt pēc pārsimts metru gājiena. Sākam iet pa taku, tā ved augšā kalnā. Ir nedaudz pāri pusdienaslaikam, klintis baltas, un karstums ir vismaz piecdesmit grādu. Bet tā nolāpītā arka kā nav, tā nav. Beigu beigās abi ar Ediju attopamies, ka acīmredzot ejam to taku, kas ir 5 km uz abiem galiem. Taču tā kā pirmais kilometrs jau veikts, būtu stulbi mest mieru. Kapājam tālāk, katrs savā tempā. Es zinu, ka tas izskatās tā, ka es nekad nevaru normāli iet kopā ar citiem un vienmēr skrienu pa priekšu, tā nu tas ir, ja iesi ar mani kopā, un redzēšu, ka tev līdz miršanai ir tālu, es iešu savā tempā. Pēc kalna pievārēšanas seko salīdzinoši līdzens ceļš, kurā arī nav ēnas. Jo visus krūmeļus ir apsēduši tūristi. Pirms pēdējā kāpiena ir klints, kas met ēnu un tur, ja ir vēlme, var atvilkt elpu. Es dodos tālāk un, skat, arka ar klāt. Arī te ir dzīvā rinda, un es nemaz nelienu lejā tur stāvēt. Paskatos, aplaistos ar kolu un kāpju lejā, jāpaskatās, kā tur Edijam iet.
Viņu sastopu pirms lielās cepešpannas, tīri žirgts, nolemju iet viņam līdzi līdz galam. Nu jau arī mans temps ir tāds pats kā viņa. Edijs pastāsta, ko ceļā redzējis un ar ko runājis. Te esot daudz cilveku, kas speras augšā pašā dienas karstumā nepaņēmuši līdzi ūdeni, tie tad arī sēdot ēnā atelšoties, palūdzot garāmgājējiem ūdeni un dodas lejā. Daži pat neiedomājoties, ka te nebūs kur padzerties. Uzejam līdz arkai vēl vienu reizi, tagad esmu nedaudz atgājis un izrādās, ka tā arka ir tīri tā neko.
Lejā iešana ir pavisam raita, taču ofisa planktons ir jūtams pilnībā, sirds vidēji pumpē asinis ar 157 sitieniem minūtē. Īsti normāli tas nav, bet kaut kā karstumā jau organisms jādzesē. Ķīnieši pat šādā laikā kalnā dodas satuntuļojušies pufaikās. Pie takas sākuma stāv reindžere, kas pārbauda, vai cilvēkiem ir līdzi ūdens. Ticis līdz mašīnai, izdzeru ūdens pudeli un uzreiz arī to izsvīstu. Sviedri ar tādi dīvaini un nedaudz krata drebulis, laikam būšu tuvu karstuma dūrienam. Atvars ar Induli gan ir pagulējuši un tīri žirgti. Apsveicu viņus ar veselo saprātu un braucam uz viesnīcu, šādā karstumā te nav ko ķert.
Viesnīcā nospriežam dirnēt līdz sešiem, lai norimstas karstums un tad dosimies atpakaļ skatīties Delicate arch. Indulis pa visu varu grib tur aiziet. Darīt īsti nav ko un aiz garlaicības izmazgāju drēbes, tās jau iet uz beigām. Žāvētājs gan uzmeta un nežāvēja, izmetu veselus 2 dolārus par neko! Aizejam uz vietējo bodi, nopērkam ķiršus un čipsus, atjaunojam ūdens krājumus. Pirms iešanas uz veikalu mans telefons rāda, ka ārā līst lietus. Tuksnesī lietus izskatās pēc gļuka. Taču izejot ārā nākas konstatēt, ka telefona prognoze nemelo – retas lāses, bet līst.
Vakarā speramies atpakaļ. Karstums gan nav mazinājies un tādēļ pārgājienu līdz arkai nolemjam neveikt, bet aizbraukt uz īsto vieglo apskates vietu, kur to var redzēt bez īpašas piepūles. Redzēt jau var, bet viņa ir diezgan tālu. Tāds budžeta variants, izskatās, ka cilvēki nesmādē arī to. No lejas var redzēt, ka īstie arkas gājēji nav īpaši gājuši mazumā.
Tad pateicoties tam, ka google image finder nejēdz atšķirt labu no ļauna, dodamies uz Fiery Furnice viewpoint. Mēs bijām domājuši, ka tas ir Windows section. Labi, ka atpērāmies uz saulrietu un varējām to krāsni redzēt. Mūsu īstajam apskates objektam diemžēl nebija iespējams piekļūt. Braucam mājās un redzam ar kamuflāžu aplīmētus jaunos Range Rover, kurus acīmredzot te testē pirms jaunā modeļa nodošanas tirgū.
Nāk vakars un sāk gribēties ēst, pēc šodienas kilometriem derētu kas nīgrāks kā makdonalda kotlete. Dodamies meklēt steikus. Pirmais restorāns ir pārbāzts un rezervējam galdiņu pēc četrdesmit minūtēm. Taču pa to laiku atrodam labu krogu vietējā alus brūzī, kur arī atrodams steiks par sakarīgu cenu. Ņemam, kas ir, Edijs ar Atvaru ir sajūsmā, krogā kā dekorācija izstādīts Rubicon!
Man joprojām ir plāns izlasīt visas Mēs. Latvija, XX gadsimts sērijas grāmatas. Pagaidām esmu ticis galā tikai ar Bereļa “Vārdiem nebija vietas“. Nopircis gan esmu visas, laikam tāds padomjlaikiem raksturīgs sērijas vākšanas sindroms. Šo grāmatu ar’ ieraudzīju un nopirku. Nopirktu arī tad, ja viņa nebūtu no šīs sērijas, jo mani uzrunāja nosaukums. Kaut kad sen, deviņdesmitajos, iknedēļas laikrakstā Tev (ja pareizi atminos) lasīju par šo brīnumaino vielu, par kuru nekas smalkāk nav zināms. Tā kā padsmit gados cilvēks jau zina visu uz pasaules, sevišķi tāds, kas tikko izlasījis ķīmijas rokasgrāmatu, man raksta autoru spriedelējumi par stronciju kā sarkanā dzīvsudraba paveidu likās neizmērojami smieklīgi, un par visu šo aizmirsu līdz ieraudzīju šo grāmatu.
Viduslaiku karaļi alka iegūt īpašumā alķīmiķu daudzināto filozofu akmeni, jo tas solīja mūžīgu jaunību, laimi un bagātību. 20. gadsimta 90. gados vēsture atkārtojās daudz vienkāršāk — nekādu slepenu mācību vai aizplīvurotu mājienu. Ļautiņi primitīvi dzinās pakaļ padomju izlūkdienestu iztēlē radītajam sarkanajam dzīvsudrabam — izdomātai brīnumvielai, kas garantētu tā īpašniekam pasaules kundzību. Vēl vairāk bija tādu, kas vienkārši dzīvoja, gribēja būt laimīgi un mīlēt. Laikmetu griežos bruka sapņi un ilūzijas — nepazaudēt sevi un pašcieņu izrādījās ļoti grūti. Latvija pēkšņi kļuva brīva, bet atrast brīvību sevī spēka pietika ne katram, jo vajadzēja izdzīvot.
Par šo grāmatu var pateikt pavisam vienkārši – man viņa ļoti, ļoti patika. Pirmkārt, jau tādēļ, ka autora aprakstītā laikaposma notikumus es esmu pats piedzīvojis. Tie nav kaut kāda vēstures abstrakcija no grāmatām, bet gan daļa no kādreizējās ikdienas. Tas, ka katras nodaļas sākumā autors piesauc pa skaļākam Latvijas jaunākās vēstures faktam, šo klātesamības sajūti tikai pastiprina. Izlasi un uzreiz sevi ieliec laikā un telpā turpat netālu no grāmatas varoņiem. Ieliec un sāc atcerēties kontekstu, lasi un domā, ko gan es tajā laikā darīju, redzēju un piedzīvoju?
Otrkārt, sadzīves reālijas ir atainotas nepārspīlējot un savā vienkāršumā ticamas. Nav jau tā, ka cilvēki dzīvēs nodotos ar filosofiskām pārdomām vien, lielākoties ikdienu aizņem pavisam vienkāršas rūpes un raizes. Autora varoņiem tās ir pavisam triviālas – pielāgoties jaunajam laikmetam, atrast savu vietu tajā un izlemt kulties uz augšu vai iet uz grunti. Izmantot izdevību vai palaist to garām, izprovēt ko jaunu un neizprotamu vai turēties pie vecajiem labajiem, konservatīvajiem uzskatiem. Mūsu ikdiena ir pilna ar šādiem lēmumiem, un ir nudien patīkami lasīt, kā citi, lai ar izdomāti varoņi, pa lielam sitas ar tām pašām rūpēm un raizēm nevis lidinās literārās fikcijas mākoņos.
Treškārt, neskatoties uz iespaidīgo galveno varoņu daudzumu, tie viens otram netraucē, un pēc pāris gadiem ir skaidrs, ka katrs no viņiem ir savā vietā un pilda savu uzdevumu – parādīt kādu no Latvijas pārmaiņu šķautnēm, būt bijušam KGB darbiniekam, biznesmenim, pensionāram vai otrā pasaules kara reliktam. Katram ir sava loma, savs skatījums un savs vēstījums ko atstāt lasītājam. Lasīju un apskaudu autora labo atmiņu vai avotus, kas viņam ļāvis izvēlēties tik trāpīgus un man jau aizmirstus pagātnes notikumus. Autors nudien ir piestrādājis pie vēsturiskās ticamības, un lai ar kautri jau iepriekš lūdz piedošanu, ja nu gadījumā ir kaut ko salaidis dēlī ar faktiem, viņa pasniegšanas stils pārsitīs jebkuru vēstures grāmatu, kuras tradicionāli sastāv no gada skaitļu un notikumu uzskaitījuma. Pārspēj, jo šeit notiekošajam ir dots konteksts varoņu dzīvēs. Tādas lietas atmiņā aizķeras daudz labāk. Jo cilvēks ir radījums, kura pieredze no senseniem laikiem rodas no stāstiem, no stāstiem par citu cilvēku piedzīvojumiem. Mēs vairs nedzīvojam mazā ciltī, bet stāsti joprojām strādā.
Pēc tam, kad esmu sarakstījis tik daudz labus vārdus, varētu man jautāt – nevar būt, ka tev patika pilnīgi viss? Tā arī ir – man nepatika veids, kādā autors nedaudz mistiskā veidā sasēja kopā grāmatas sākumu un beigas. Nezinu, ko tieši autors ar to bija plānojis, man ir aizdomas, ka tas bija tāds simbolisks latvju tautas atainojums, kas, lai ar no mūsdienu viedokļa atradās dziļā pakaļā, tomēr kā kopums visus deviņdesmitos atradās permamentā laimes stāvoklī. Ir jau labi kaut kā savilkt kopā galus, bet šīs pāris nodaļas nedaudz leca ārā no pārējā darba. Iespējams, ka patiesībā viss ir vislabākajā kārtībā un es te tikai kārtējo reizi parādu savu aprobežotību un piekasos kasīšanās pēc, jo nevar jau tā būt, ka viss ir labi.
Ar visām šīm kārtām pilnīgi pietiek, lai es šo grāmatu droši ieteiktu katram, kurš grib saprast, kādēļ mēs esam tur, kur mēs esam, kas nebaidās vēlreiz iegremdēties pagājībā, kura daudziem bija ziedu laiki, bet daļai šoks pēc PSRS sabrukšanas. Lieku 9 no 10 ballēm.
Rīts sākas ar to, ka pazaudēju savu cepuri. Nav jau tā, ka vējš norāva no galvas un iepūta kanjonā. Nē, es to atstāju viesnīcā uz kumodes blakus televizoram. Tā ir, ka atskrējis no brokastīm, pagrāb somu un dodies uz mašīnu neatskatījies. Šodien mūsu ceļi ved uz Moābu, nezinu, kādēļ tās dibinātājiem paticis šāds no Bībeles ņemts vārds. Šodien apmeklēsim veselus divus dabas parkus – Canyonlands National park un Dead Horse Point State Park.
Moāba nav tālu – knapi stunda, bet mums pirms nonākšanas tur ir jāpiebrauc pie Needles Overlook. Šodienas tēma mašīnā ir Jeep Wrangler Rubicon. Šis temats būs aktuāls līdz ceļojuma beigām, tiks izvirzītas teorijas, kuras vēlāk tiks apgāztas ar praktiskiem novērojumiem, un beigās tiks atklāta patiesība. Needle overlook mums parāda parku, pa kuru mēs šodien plānojam pastaigāties. Izskatās iespaidīgi, kārtējās klintis un ielejas. Šeit pavazājamies riņķī, pavērojam panorāmu un fotografējamies. Diemžēl kā vēlāk izrādīsies, fotogrāfiju būs daudz par maz.
Kad visi akmeņi apskatīti, braucam atpakaļ, ceļš ir asfaltēts, bet viltīgs, jau šurp braucot Atvars bija ielāgojis pāris riteņu nolaužamās bedres. Tās te izvietotas labākajās Latvijas tradīcijās. Ivars arī šorīt mēģina mūs novirzīt pa lopu pārdzenamajiem ceļiem, bet mēs turamies pretī. Aizvakar esmu Moābā norezervējis izbraucienu ar laivu pa Kolorādo upi, tagad jābrauc nopirkt biļetes. Mani ceļabiedri nolemj palikt mašīnā, un uz laivu pakalpojumu piedāvātāju punktu līdzi nāk tikai Edijs. Teorētiski man vajadzēja vakar apstiprināt savu rezervāciju, un var sanākt, ka viss izpārdots un nekādas laivošanas nebūs. Taču viss ir kārtībā, pēc pakalpojuma pieprasījums nav tik liels, un vienos sāksies mūsu brauciens. Saņemam norādes, kur jāierodas un samaksājam naudu. Vispār trīs stundu brauciens nav nekāds lētais prieks.
Tagad sanāk tā, ka mums it kā ir laiks, bet tai pat laikā tā nav daudz. Līdz Canyonlands parkam ir tikpat tālu kā līdz Tukumam, un mums ir vien trīs stundas. Nolemjam aizbraukt vismaz līdz turienes sākumam apostīt gaisu. Galu galā dirnēt vienā vietā trīs stundas būtu par traku. Lai atrastu ceļu uz parku daudz prāta nevajag, norādes ir labi izvietotas.
Mūsu pirmais pieturas punkts ir suvenīru veikals, te es tieku pie jaunas cepures. Es gan ikdienā šādu aksesuāru nevalkāju, bet jāatzīst, ka Jūtas štatā staigāt bez cepures, puslīdz droši nozīmē saules dūrienu. Un dodamies uz kārtējo dabisko arku. Saucas Messa arch. Tā nav tālu, un pa ceļam piestājam Shafer Canyon skatu laukumā, izskatās tīri tā neko. Ja ir brangāks braucamais, tad var pat pa serpentīnu nobraukt lejā un doties īstā off-road pārgājienā. Savukārt, ja dikti patīk izaicinājumi, var noīrēt džipeli, kas piemērots klinšu kāpaļāšanai. Šis parks piedāvā daudzas iespējas. Mēs gan izmantojam visvienkāršāko – stāvēšanu ceļa malā un panorāmas vērošanu.
Messa arch ir laba, atrodas tur, kur nosaukums paģērē – valdošajā augstienē. Cilvēku gan te ir daudz, šķiet, ka nofotografēt to bez cilvēkiem nav iespējams, bet cilvēki cenšas. Edijs pat nospriež, ka būtu laba ideja uzlīst uz viņas augšā, taču ļaudis viņu nodzen nost. Kad nu šķiet, ka nekā vairāk te nav ko skatīt un fotografēt, nolemjam doties uz laivošanas punktu un gaidīt savu reisu. Karstums jau ir tāds, ka gāž no kātiem.
Laivošana uzreiz nesākas, kā latviešiem pienākas, esam atskrējuši kādas četrdesmit minūtes pa ātru. Nākas sēdēt pavēnī, labi, ka te ir pieejams internets. Beidzot pienāk tas brīdis, kad dodamies trīs stundu braucienā pa upi. Bērniem tiek izdalītas drošības vestes, pieaugušajiem tiek paskaidrots, ka upe ir lielākoties ap pusmetru dziļa, un ja kas, tad brieniet krastā. Laiva esot jaudīga un daudz ko paspēšot apskatīties.
Kopumā, ja saule tā nekarsētu un no braukšanas vējš nenostieptu uz pieres ādu, es šo pasākumu vērtēju kā katra iztērētā dolāra vērtu. Varējām jau budžeta variantā nolaisties pa upi lejā ar peldpūsli, daži tā dara, bet tas sarežģītu loģistiku. Mūsu laivas kapteinis un reizē gids laiku pa laikam apstājas, parāda pa petroglifam, pastāsta, kādas filmas kurā kanjona punktā filmētas. Viņi šai biznesā darbojas jau daudzas paaudzes, un puikam ir, ko stāstīt.
Bez viņa diez vai uzzinātu, kādēļ Beigtā Zirga punkts saucas par tādu, no simts leģendām viņš izstāsta tikai vienu – visracionālāko. Tāpat viņš parāda base jumper iecienītās vietas, viegli lejā pieparkot mašīnu un pēc lēciena notīties, jo šis pasākums te esot nelegāls. Vispār upe ir diezgan dzīvelīga vieta, te atrodamas pat minerālmēslu šahtas.
Beigās visi labumi apskatīti, pa gabalu parādīta pat dabiskā koncertzāle, kur reizi gadā notiekot megapopulārs simfoniskā orķestra koncerts, tad esot visu dienu jāved skatītāji un muzikanti. Atpakaļceļš ir ātrāks, jo nekur vairs nepiestājam. No laivas izkāpju nedaudz apdullis. Nolemjam doties uz viesnīcu iečekoties un tad skatīties ko darīt tālāk.
Viesnīca ir labu labā, istabā ir pat koka elementi, nospriežam, ka tie domāti zirga piesiešanai. Atvelkam elpu un dodamies uz Canyonlands parku, tur mums apskatāmo objektu skaits ir samazinājies līdz minimumam. Karstums ir briesmīgs pat vakara pusē un tādēļ skatīsimies tikai galveno.
Pirmais objekts ir Upheaval dome, tas izskatās pēc meteorītu krātera, ir divas teorijas, kā tas veidojies, viena domā, ka pie vainas ir izskalota sāls kamera, otri domā, ka tur iemaucis meteorīts. Ir vēl trešie, kas domā, ka notikušas abas lietas. Mēs secinām, ka skats nudien ir iespaidīgs. Nākas gan apbēdināt Induli, ka mēs neiesim viņam apkārt, drīz būs tumšs, un pa tumsu lodāt pa klintīm nav prāta darbs. Tā takas daļa, kuru izejam nav grūta, bet karstums beidz nost.
Tālāk dodamies uz Grand View Point, te ar nosaukums nav samānījies – skats nudien ir par pirmo. Tagad varam paskatīties uz to pusi, kur bijām no rīta. Grūti jau aprakstīt visu redzēto, un fotogrāfijās ar nav iespējams paņemt līdzi to realitātes sajūtu. Vienu gan var teikt – visas tās koši sarkanās bildes ir reāli piefotošopētas, lielākoties dominē brūnie toņi. Stāvam, blenžam, un tad Atvaram rodas ideja, ka var paspēt aizbraukt paskatīties saulrietu uz Dead Horse Point.
Pie iebrauktuves šajā parkā biļešu pārdevēja, uzzinot, ka esam no Latvijas, apgalvo, ka mēs esot pirmie no šīs valsts, iespējams, ka viņas dežūrā, bet citādi šaubos. Izskatās, ka te saulriets šajā punktā ir populāra padarīšana, stāvvietas ir pārpildītas. Toties taka uz pašu skatupunktu ir labiekārtota. Drošības pēc, lai kāds pie tā Beigtā zirga (balts klinšu atsegums) nenomauktos lejā, skatu laukuma mala ir labi nožogota.
Nogaidām līdz saule noriet, man pat bija ideja paskatīties, vai nebūs redzams Zaļais stars, bet visu jau nevar gribēt, lai ar saule riet tālu un aiz samērā līdzenas klinšu kores, ap to ir mākoņi, kas visu pasākumu sačakarē. Kad saule dabūta lejā, mēs dodamies uz auto, cerot, ka mums pirmajiem būs ienākusi galvā ideja, ka te tūlīt būs sastrēgums, jo tumsā no klinšu malas jau daudz neko neredzēsi. Mēs paspējam tikt ārā pirmajā vilnī.
Vakariņas ieturam vietējā maķītī un pošamies uz gulēšanu. Atvars ar Induli iesaistās pamatīgā disputā, vai no Pinnacles view point var redzēt Dead Horse Point. Laiku pa laikam diskusija aiziet līdz ad hominem uzbrukumiem. Piedāvāju savu karti, bet pēc tās īsti nevar saprast. Tad sākas fotogrāfiju analīze, taču to ir par maz. Beigās es esmu aizmidzis, no rīta uzzinu, ka beigās esot izlemts, ka tomēr var redzēt. Labi, ka tā, citādi nāktos sperties atpakaļ uz to Pinnacles point, lai skaidrotu patiesību.
Nu jau ir ierasts, ka ik pa pāris gadiem tiek izdots pa latviešu autoru fantastikas un fantāzijas stāstu krājumam. Neesmu nekāds grāmatu vēstures pārzinātājs, bet šķiet, ka tik regulārs un jēdzīgs projekts šajā žanrā latviešu valodā rakstošajiem nekad nav bijis. Pirmais saucās “Purpura karaļa galmā”, otrais – “Zilie jūras vērši”. Pēc trešā krājuma iznākšanas jau var runāt par tendenci, un ceru, ka uz 2019. gadu iznāks arī ceturtais stāstu krājums. Bet nu pietiks par cerībām, pastāstīšu par šo grāmatu.
Tā vien nagi niez rakstīt, ka šis stāstu krājums ir labs, un katram lasītājam kaut kas patiks un kaut kas nepatiks, bet pārbaudīju – es šo nodrāzto frāzi jau esmu lietojis iepriekšējiem stāstu krājumiem. Atskatoties nākas secināt, ka, atverot katru no šim grāmatām, esmu cerējis tur atrast jaunu Azimovu vai vismaz Saimaku, nepajaušot, ka viņu laiks ir aizgājis, un ar tādu stilu mūsdienās vairs dzīvē neizsitīsies. Otrs mans trūkums ir līdzību meklēšana ar jau iepriekš lasīto, tāda autora oriģinalitātes apšaubīšana, vairāk gan sišana sev pa plecu, sak, redz, kāds malacis, tu jau esi lasījis trīs līdzīgus stāstus. Šoreiz mēģināšu no tā visa abstrahēties, cik nu tas iespējams.
Ņinas objektīvs Džeina Šteinberga – šis bija stāstiņš par realitātes šaubīgo dabu, paralēlajiem universiem un, pārfrāzējot nosaukumu, par Ņinas pasaules objektivitāti. Labi uzrakstīts, to jau autore māk, šoreiz nebija pārāk tēlaini, un es pat sapratu galveno domu bez lielas piepūles. Tīri praktisks stāsts, kas balstās uz Caveat emptor principu.
Burbuļi Lolita Bērziņa – šis nu ir tāds mūsdienu trenda stāstiņš, par cilvēka pielāgošanās spēju, informācijas filtrēšanu un sava tēla radīšanu un uzturēšanu. Skatoties plašāk, cilvēka divkosība ir nepieciešamība no laikiem, pirms cilvēks bija nokāpis no koka un piecēlies kājās. Burbuļi nav tikai cilvēku fenomens vien. Autore labi parāda, ka ne no visa burbuļa ir iespējams tikt vaļā, un tā ir dzīves nepieciešamība.
Malotāji Anna Kalna – episks stāsts, sen nebiju lasījis neko tik smieklīgu un bēdīgu vienlaikus. Autores pasaules koncepts ir izcils, es pat neatceros, ka būtu kaut ko līdzīgu lasījis (labi, pavisam primitīvi pasakās). Labais, Kreisais, Vējš un puslegāls Kaķis, kas ir nākotnes investīcija. Ja kādreiz esi aizdomājies par kokiem ceļmalā un to, ko viņi patiesi dara, izlasi šo stāstu, un ja tev tiks dots, tad sapratīsi.
Paliek smarža Jānis Timošenko – šis vairāk vilka uz šausmu stāstu pusi un, protams, man atmiņā atsauca veselu citu šausmu stāstu plejādi. Iedomu ļaunie draugi, kas ļauj izlādēties un attaisnoties savā priekšā, šajā žanrā ir plaši izmantoti. Autoram ir izdevies izveidot labu iedomu “draugu”, bet mani personīgi šis stāsts nepavilka.
Cilvēki no citurienes Artūrs Snips – stāsts sākas labi – ar kailu sievieti pie ceturtā stāva loga, taču pēc pāris lapaspusēm es kaut kur pazaudēju stāsta pavedienu un nespēju to atkal uzķert. Autoru nevainoju, viņš acīmredzot ir orientējies uz daudz intelektuālāko lasītāju, kas spēj uzķert visu puspateikto pats bez priekšāteikšanas. Iespējams, ka pārlasot grāmatu nākamreiz, es būšu cits cilvēks un man izdosies atrast stāsta patieso vēstījumu.
Ķirzaka cilvēka ādā TR Notārs – nudien nav slikti; vesela kosmiskā opera sabāzta pāris lapaspusēs, pasakot tieši tikpat daudz, cik standarta piecsējumu sērija. Protams, ka stāsts ir ar humora pieskaņu, autoram vajag rakstīt vairāk šādus stāstus, es noteikti lasītu.
Saturna lēkts TR Notrārs– šis, manuprāt, ir viens no labākajiem stāstiem visā krājumā. Man ir vājība uz ironiski humoristiskajiem stāstiem, un šeit autors nodeva pa visām bundžām, tāds modificēts trako zinātnieku stāsts. Te ir daudz “tehnobabla”, neticamu atklājumu, realitāšu konflikts un kolorīti personāži. Noteikti iesaku izlasīt.
Dienvidus Lilija Berzinska – šis ir no šausmu stāstiem, nekā asiņaina vai pārāk šaušalīga, bet par to, kā patīkama dzīve laukos pārvēršas murgos. Galvenais varonis Toms ir labi uzrakstīts, un viņa lēnā aiziešana pa pieskari ir diezgan ticama. Tāpat kā lauciniekam pilsētā, arī pilsētniekam laukos dzīve var sagādāt problēmas.
Trīs lietas Dace Znotiņa – nākotne, cilvēki – mēbeles un pārapdzīvota planēta. Dekorācijas ir visnotaļ interesantas, pats sižets gan ir tipisks piedzīvojumu stāsts ar nelielu detektīva piesitienu (galvenais varonis ir detektīvs). Lasās viegli, taču ļaundaris mani nepārliecināja, lai gan varbūt viņš ir no tiem cilvēkiem, kuriem visu patīk darīt sarežģīti ar ekscentrisku piesitienu. Sarakstīts tīri labi, bet ne priekš manas gaumes.
Saltkurpji Mārtiņš Links – šausmu stāsts par to, cik slikti ir aizdzerties kāpās veļu laikā. Ja gribas uz pārdesmit minūtēm nonākt “Kukurūzas lauku bērnu un Mirušie mostas” pasaules krustojumā, tad tieši šis stāsts būs tas, kas vajadzīgs. Autors paklauvēsies pie cilvēka dziļākajiem baiļu slāņiem un tad palaidīs saulītē bez draugiem, atstājot tikai atmiņas. Varbūt pārāk lineārs stāstījums, kas par daudz pieturas standarta sižetiem, bet kādam jau jāraksta arī pārbaudītas vērtības.
Monēta Dzintra Šulce – šis ir stāsts ar mistikas piesitienu, sižetu grūti ieskicēt bez nopietnas maitekļošanas, tādēļ to nedarīšu. Nebija īsti manai gaumei, lai gan atzīšu, ka galvenā varone bija labi uzrakstīta.
Ceļš Katrīna Kronberga – manuprāt, vairāk būtu piemērots nosaukums “pārsēšanās stacija”. Stāsts ir par veco labo tēmu: “un kas ir pēc tam?”. Autores skatījums ir diezgan tuvs sengrieķu uzskatiem, tikai ar daudz gaišāku noskaņu un mūžīgās atdzimšanas pieskaņu. Ir labi, ja drūmas lietās spēj saskatīt gaišo pusi un redzēt cerību.
Aplis Lauma Lūse-Kreicberga – jā, ir pienācis tas laiks, kad man nepietiek tikai ar labu stāstu vien, man vajag arī interesantu pasniegšanas manieri. Šī autore to pieprot un izdara pamatīgi, atstājot brāļus Kaudzītes ar savu “Mērnieku laiku” ciklveida struktūru aizkrāsnē. Te aplis ir gan laika plūsmā, gan skata punktos, gan nosaukumā. Sākumā ir grūti saprast, bet tad beigās viss smuki noslēdzas un var sākties no jauna.
Piena ceļa dvēseles Guntis Eņģelis – citplanētu kolonizācija ar minimālām izmaksām, autors ir atradis tam risinājumu. Varu tikai uzteikt autora drosmi mēģināt atrast ko jaunu tēmā, kurā šķiet ir tik daudz sarakstīts, ka kosmosa kuģiem atšķiras tikai skrūves. Bet nekas, autoram ir izdevies uzrakstīt par transcendenci, vismaz es to tā sapratu, pietiekoši interesanti. Arī stāstījums nav barošana ar karoti, katrs var domāt, ko pats vēlas.
Referāts vēsturē Solvita Vēvere – ja patika Marka Tvena Konektikutas jeņķi karaļa Artura galmā un vēlies ko līdzīgu, bet īsāku, tad var droši lasīt šo. Tāds netradicionāls atskats uz padomju laikiem un to laiku skarbo dzīvi.
Dubultā bibliotēka Mārīte Štāla – tā nu ir sanācis, ka visvislabākais stāsts ir noslēpies pašās krājuma beigās, īsts smadzeņu mežģis ar sirreālu pasauli, kur tikai daļa no cilvēkiem praktizē dabisko domāšanas funkciju atjaunošanu, bet pārējie izmanto LabirintuPilsētas Update funkciju. Šis no tiem, kur ir ne tikai vēstījums, bet arī interesanta stāsta struktūra un pēc izlasīšanas daudz ko pārdomāt, iesaku!
Ja negribi justies kā no akmens apakšas izlīdis, kad runa ir par latviešu autoru jaunāko fantastiku un fantāziju, tad šī grāmata palīdzēs tikt līdz jaunajām vēsmām! Te katrs varēs atrast kaut ko savai gaumei atbilstošu – gan standarta sižetiskos risinājumus, gan stāstus prāta mežģus, kuri tikai pirmajā acu uzmetienā liekas nesaprotami. Lieku 9 no 10 ballēm.
