Šo grāmatu man reiz vārdadienā iedāvināja Andris, un pērnā gada Ziemassvētku blogeru grāmatu dāvināšanas pasākumā es šo saņēmu arī no Spīganas. Teikšu kā ir – grāmata man ir vairāk nekā gadu, un vienreiz pat sāku lasīt, bet atradās kas svarīgāks darāms, un grāmata atlikās malā. Taču nu, tuvojoties gada beigām, saņēmos un pabeidzu.

Grāmata ir pasaules pirmā androīda Zero mēģinājums saviem sekotājiem sniegt padomu, kā izlikties par cilvēku. Racionālai būtnei izlikties par cilvēku ir daudz grūtāk, nekā tas šķiet. Tādēļ nepieciešami daudzi paskaidrojumi, grafiki un atsauces. Zero sastādītais materiāls noteikti noderēs nākotnes androīdiem. Paralēli faktoloģiskajam materiālam Zero ir atstājis vēstījumu par to, kā viņš mēģinājis atrast savu radītāju un atklāt savas eksistences mērķi.

Pašam androīda stāstam nav ne vainas, grūti racionālai būtnei dzīvot cilvēku pasaulē un izlikties par vienu no tiem. Viņam trūkst daudzas cilvēkiem raksturīgās iezīmes –neefektivitāte, melošana, prasme nosist laiku, taču tas nav nekas tāds, ko nevarētu apgūt. Daudz vairāk viņu uztrauc sava radītāja atrašana. Īsti nav saprotama arī viņa eksistences jēga, jo prasība kļūt kā cilvēkam ir diezgan izplūdis jēdziens. Puse grāmata ir nedaudz virs vidējā sarakstīti androīda piedzīvojumi, kuri beigās nedaudz sāk vilkt uz farsu. Taču jāatceras, ka grāmata ir sarakstīta izklaidei nevis dziļi filozofiskām pārdomām. Ir jau viņā arī ambīcijas uz tām, taču formāts nav šeit pateicīgs šim pasākumam. Jo atziņa, ka cilvēks sevī neietver tikai visas sliktās īpašības, ir diezgan primitīvs.

Faktoloģiskā daļa izklāsta cilvēka dzīves un pasaules uztveres dažādus aspektus. Ja pirmās pāris sadaļas spēj ieinteresēt ar savu ironiju, atrautību no standarta izklāsta un ļaut paskatīties uz cilvēka ikdienu no malas skaitļu un grafiku valodā. Tad ar laiku nāk atklāsme, ka visi tie skaitļu un grafiki ir tikpat atbilstoši realitātei kā paša androīda stāsts. Kādu laiku ir smieklīgi, bet cik ilgi var smieties par vieniem un tiem pašiem jokiem. Ja sākotnēji fakti un stāsts bija savstarpēji saistīti, tad beigās faktu sadaļa bija pati par sevi atrauta no visa, tikai lai būtu.

Grāmatas ideja ir pa pirmo, un nosaukums – intriģējošs, diemžēl autoram nav izdevies realizēt savu spožo ideju. Līdzko lasītājam izbeidzas novitātes sajūta, un tas ir pēc trīsdesmit lapaspusēm, sāk parādīties stāsta primitīvisms un faktu gadījuma raksturs. Pie tam neapzinoties sāc piesieties faktiem un beigās vēl dusmoties, ka autors tik banāli mēģina uzbāzties lasītājam ar paša sadomātiem faktiem un neapstiprinātiem pieņēmumiem. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt var, bet neattaisno cerības.