Inerce ir laba lieta, un neskatoties uz ‘18’ sagādāto vilšanos, es nekavējos ar nākamās grāmatas lasīšanu. Par šo gan es biju dzirdējis labus vārdus, bet pret tādām lietām esmu visai skeptisks, jo ne vienmēr mana gaume saskan ar labu vārdu teicējiem.

“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”

Sākums mani sabaidīja, autore mīl rakstīt apziņas plūsmas, un tas mani paņēma uz pārsteigumu. Sākumā bija grūti saprast, kad viens varonis beidzas un otrs sākas. Arī notikumi ne vienmēr risinās hronoloģiskā secībā, un nākas nedaudz veltīt laika ielasīšanās procesam. Arī tas, ka viens no galvenajiem varoņiem dakteris bija zaļā pūķa upuris, kuru uzaudzinājusi mamma ar vecomāti, mani nedaudz sabaidīja. Domāju, ka atkal būs kārtējais vīrietis lupata, kas sačakarēs dzīvi ne tikai sev, bet arī citiem. Sačakarēt jau sačakarēja, bet viss tika darīts ar prātu un apdomu.

Grāmata aizskar vienu sāpīgu tēmu, kuru gan tad, gan tagad cilvēki lielākoties ignorē. Par cilvēkiem, kuri šādu vai citādu apstākļu dēļ nonākuši trakomājā. Citiem tā ir iedzimtība, citiem dzīves laikā iegūta trauma. Autore labi apraksta tā laika ārstniecības metodes, atgādinot par veco labo insulīna komu un citām tikpat progresīvām metodēm. Arī Vadonis seko laikmeta tendencēm un dara visu, lai nodrošinātu tautu tīrību. Tā vairāk izpaudās ar piespiedu abortiem un sterilizāciju. Un tikai dažiem pietika drosmes stāties pretī tik progresīvai domāšanai. Dakteris savukārt ir uztaisījis savai hiperseksuālajai pacientei bērnu un dara visu, lai pasargātu viņu no tautas tīrītāju idejām.

Diezgan žēl ir apjaust, ka mūsdienās mēs neesam tikuši nekur daudz tālāk un arī mūsdienu Latvijā, joprojām ir cilvēki, kas zina kā ir labāk, murgo par tautas tīrību, ko darīt ar migrantiem, tikumību un citām tēmām, gar kurām viņiem nav nekādas daļas un saprašanas. Mūsdienām gan cilvēkam ir dota lielāka iespēja savas ģeķības uzreiz bazūnēt visai pasaulē, tālab darot savas balsis skaļākas. Man šķiet, ka tas nāk no vēstures nezināšanas, un šī grāmata varētu būt labs sākums. Autore nudien labi parāda, ka cilvēks ir cilvēks, lai ar kāds nebūtu viņa garīgais stāvoklis. Par to, ka upura vainošana var to pavisam vienkārši padarīt par trako, padziļinot problēmu, bet nedodot risinājumu. Par cilvēkiem, kuri sabāzti speciālās iestādēs tālāk no acīm un prom ikdienas. Nudien gribētos cerēt, ka mūsdienās viss ir labāk, jo aiziet par pieskari var gadīties katram.

Ja ielasies līdz brīdim, kad saproti darba centrālo tēmu, tad spēsi novērtēt autores veikumu. Varoņi ir labi izvēlēti, un šeit neviens no viņiem nav lieks. Katram ir savs uzdevums parādīt kādu no tā laika aspektiem lielā stāsta konspektā. Beigu beigās viss saliekas kopā vienā bildē, kas nebūt nav jaukākais Latvijas vēstures atspoguļojums. Biju patīkami pārsteigts par autores izvēli, jo varēja mierīgi rakstīt par sviesta un bekona eksportu, labajiem Ulmaņlaikiem un garantēti nodrošināt sev plašu lasītāju loku. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.