Kaut kad septembrī man nācās Singapūras lidostā pavadīt pāris stundas. Man kā reiz bija beidzies viss līdzpaņemtais lasāmais, un nācās pamatīgi izsijāt grāmatu veikalu saturu. Vienīgā izlasīšanas vērtā grāmata man šķita šī. Nopirku un lidmašīnā nedaudz palasīju, neaizķēra, un pēc trīssimts lapaspusēm man atradās citas prioritātes. Tagad beidzot saņēmos un izlasīju.

Melisanda ir lingvistikas un seno valodu eksperte, universitātē viņa satiek militārās izlūkošanas darbinieku Tristiānu, kuram steidzami vajag pārtulkot pāris dokumentus. Dokumenti atklāj, ka savulaik maģija ir bijusi plaši izplatīta parādība, taču ap 1851. gadu notika kaut kas, kas lika maģijai izzust pavisam. Tristiāna mērķis ir noskaidrot kādēļ tas notika un kā to izlabot. Tā dzimst D.O.D.O – Department of Diachronic Operations.

Man ar Stīvensonu, šķiet, nav pa ceļam, nenoliegšu, ka viņa stāstu koncepti, un idejas ir episkas. Pat zinot, ka esmu nosolījies nekad viņa grāmatas nelasīt, izlasot anotāciju, es pērku nost un veru vaļā. Grāmatas ir vien nieka tūkstoš lapaspuses, taču to izlasīšana man vienmēr ievelkas uz nedēļu. Mest stūrī negribas, bet tā īsti lasīt ar nevelk. Šāds apziņas stāvoklis man gadās reti.

Šeit autors uz daudziem lapaspušu simtiem ir mēģinājis izstiept tipisku mīlestības stāstu ar laika mašīnu fonā. Lai visam piedotu asumu, tiek iepīti militāristi, raganas un kvantu fizika. Autors uzspiež uz visām modernās tehnoloģijas gīku pogām, piesaucot aipedus un superdatorus. Nedaudz tiek atmests vēstures interesentiem, deviņpadsmitā gadsimta Londona, Konstantinopole un nedaudz vikingu sāgas. Kamēr tu lasi, viss šķiet ir kārtībā, bet nedod dies’ atrauties no grāmatas un aizdomāties, kas tad tur īsti notiek. Pēc būtības nenotiek nekas vairāk kā satura apjoma uzpūšana.

Tristiāns un Melisanda ir tipiski klišejiskie tēli. Viņš apsēsts ar savu specaģenta svarīgo darbu, viņa neatzīts ģēnijs valodu un vēstures jomā. Abi cieš no priekšniecības nekonsekvences, bet cenšas darīt visu pēc labākās sirdsapziņas. Tā nu viņiem mīlestībai laika neatliek. Pārējie personāži ir nedaudz kolorītāki, te ir traks zinātnieks, pēdējā ragana, zobencīņu speciālisti, drošības dienestu vadītāji un ģenerāļi, kuri laiku pa laikam nomirst pagātnē.

Lai ļautu lasītājam iedzīvoties D.O.D.O. saimē, autori ir nolēmuši visu grāmatu publicēt kā izvilkumus no vēstulēm, dienasgrāmatām, sapulču pierakstiem un iekšējiem memorandiem. No sākuma ir tīri interesanti, bet kad daudzveidībai tekstā tiek iebāzta vikingu sāga par vareno Magnusu, kurš Fatlandē iebrūk Wallmart, tas pat man likās nedaudz par daudz. Daudzi no šiem iestarpinājumiem bija absolūti nevajadzīgi un nesaturēja nekādu papildus informāciju, drīzāk iestiepa notiekošo. Tāpat kārtējo reizi grāmata ne ar ko nebeidzās un beigas salīdzināmas ar skaņu ko rada balons izlaižot gaisu. Bet uz to brīdi es jau vairs uz neko arī necerēju.

Lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet nav obligāti. Pēc pirmās pārsimts lapaspusēm, kad esi aptvēris, ka autors ar savu interesanto stāsta ideju tā arī nav spējis attīstīt nāksies izlemt mest mieru, vai arī kapāt līdz galam. Tagad nudien apsolos šim autoram laiku vairs netērēt.