Pret Stīvensona darbiem man vienmēr ir bijuši diezgan daudz aizspriedumi, taču ne tik lieli, lai ik pa laikam nepamēģināt izlasīt pa kādam viņa darbam. Grāmatas parasti ir uz 800+, un vismaz sākums vienmēr ir interesants. Šķiet, ka tieši šie grāmatas iesākumi ir tie, kas mani mudina uz autora jauno darbu lasīšanu.

Ne tik tālā nākotnē Zemes iedzīvotājiem nākas piedzīvot iespaidīgāko šovu Zemes vēsturē, kaut kas iznīcina Mēnesi. Liekas – viss kārtībā, astoņi mēneši ar nemaz nav tik slikti, taču fizika dara savu, un ir skaidrs, ka reiz tas viss nokritīs uz zemes un pieliks cilvēcei punktu. Cilvēce apvienojas un izstrādā plānu, kuram būtu jānodrošina cilvēces izdzīvošana. Taču plāns izskatās labi tikai uz papīra.

Par pirmo grāmatas daļu varu teikt tikai to labāko, īstena Zinātniskā fantastika vislabākajās tās izpausmēs. Varbūt cilvēku, kuram nepatīk zinātniskie penteri, šī grāmata liksies nedaudz par garlaicīgu, bet tiem, kas auguši uz Azimova darbiem, šī būs kā spirgta vēja pūsma. Es grāmatas pirmās sešsimt lapaspuses uzskatu par izcilām. Te ir viss, ko sirds kāro – episka katastrofa, kosmosa kuģi, cilvēku varonība, nodevība, spilgti varoņi un ģeniāls, lai ar nedaudz aiz matiem, pievilkts risinājums. Jā, varbūt varoņi ir pārāk racionāli un vietām izkrīt pa klavierei, taču kopumā ticamības moments bija visnotaļ augsts.

Protams, nevajag uz stāstu raudzīties ļoti kritiski, sākt rēķināt minimālās ekosistēmas lielumu un citus štruntus, tad vāksies vilties. Daudz kas ir pievilkts aiz matiem, bet galu gala tā ir Zinātniskā fantastika. Lasot tā vien vēlējos salīdzināt ar Marsieti, tehnisko detaļu ziņā šī ir līdzvērtīga, bet galveno varoņu kā personību un cilvēku mijiedarbībā galvas tiesu pārāka.

Ja autors grāmatu beigtu ar pirmo daļu, tad ieliktu 10 no 10 ballēm un bāztos visiem lasītpratējiem virsū ar rekomendāciju izlasīt. Taču šim autoram ir viena kaite, viņš neprot apstāties un tādēļ, uzrakstījis otro daļu, kura vēsta par 5000 gadu tālu nākotni. Lai arī te ir atliku likām orbitālās mehānikas un konceptuālu izgudrojumu, grāmata vairs nav tā. Autors ir pamanījies Zemi teraformēt, un nu orbītas iedzīvotāji ir palikuši bez tāda īsta mērķa. Un tad nu nāks stumt ārā no krūmiem klavieres, tās it kā ir saistītas ar pirmo daļu, bet tikai samaitā episkumu. Bez maz vai sanāk, ka, lai pārciestu tūkstošgadus ilgušo zemes bombardēšanu ar meteorītiem, atliek vien paslēpties aiz akmens, lai izdzīvotu. Skaidrs, ka notiek mācīšanās sadzīvot kopā atkal kā vienotai cilvēcei, kā piedzīvojums ir okei, bet man šķita, ka šī konstrukcija bija lieka.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja esi Zinātniskās fantastikas fans, patīk fakti un dažādas aizraujošas teorijas un to ieviešana dzīvē, lasi pirmās 600 lapaspuses, tās ir episki izcilas. Nobeigums gan būs atkarīgs no katra individuālās gaumes. Man tās kārtējo reizi parādīja, ka autors nesaprot brīdi, kad vajag apstāties.