Man jau no bērna kājas ir paticis staigāt, iespējams, tādēļ, ka pie pirmā ričuka tiku tikai otrajā klasē, vēlāk neatkarības atgūšanas laikos katru dienu nācās iet uz skolu ar kājām. Arī autovadītāja apliecību ieguvu visai nesen, un tā nu sanācis, ka visu dzīvi lielākoties pārvietojos ar kājām. Arī ceļojot es labprāt staigāju pa kalnu vai pļavu takām, nevis drasēju pa pilsētu. Šoziem vienu brīdi prātā ienāca doma, ka derētu noiet nedaudz vairāk par standarta divdesmit vai divdesmit pieciem kilometriem. Tā teikt, lai pārbaudītu savu izturības robežu. Nebūtu jau nekādas problēmas atrast Alpos kādu taku vasarā, bet negribējās neko sarežģītu. Šad tad biju staigājis gar jūras krastu, domāju, kāpēc man no Slokas neaizšaut kādu dienu līdz Kolkai. Internetā jau mūsdienās ir atrodams viss, domāju paskatīšos, vai vēl kādam ir pieredze. Izrādījās, ka visu šo laiku esmu dzīvojis zem akmens – Kolka-Dubulti pārgājiens jau notiek kopš 2014. gada. Atradu līdzgājējus, iesmējām, ka varētu jau arī nemaksājot dalības maksu iet pa velti.

Pirms iešanas nolēmu nedaudz patrenēties, jo nebiju tik neprātīgs, lai domātu, ka neko nedarot varēšu tā vienā paņēmienā nodrasēt pāri simtam. Tad nu laikus martā sāku trenēties. Pirmo pārgājienu veicu no Lielupes līdz Slokai, nieka astoņpadsmit kilometri, bet brienot pa sniegu un mēģinot nenogāzties uz ledus, likās, ka nosprāgšu. Ticis līdz mājām atlikušo dienas daļu knapi varēju pavilkt kājas. Sāku domāt, kur es esmu iekūlies, atklāju arī visādas lietas, kuras man kā cilvēkam, kas dienā vidēji nostaigā desmit kilometrus pat nebija ienākušas prātā. Piemēram, intensīvi ejot parastās apakšbikses noberž jēlas kājas. Tulznu gan nevienu nedabūju.

Nākošais treniņu posms bija daudz ambiciozāks, aiziet no Kolkas līdz Rojai, tas taču būs pirmais pārgājiena posms, un veiksmīga noiešana nodrošinātu pārliecību, ka ja nu gadījumā kas, tad vismaz pirmo posmu spēsim paveikt. Uz šo pārgājienu līdzi pieteicās brālis. Bija sācies ledus iešanas laiks, un smiltis pludmalē mijās ar sniegu. Bija jāiziet diezgan laicīgi no rīta, jo dienas vēl īsas. Vispār līdz Melnsila upei tikām diezgan viegli. Nudien nebiju iedomājies, ka tā štrunta upe ir tik plata un dziļa, nācās iet uz tiltu, tas nozīmēja brišanu pa sniegotu mežu, ar sniegu piebirušas kurpes un nedaudz slapjas kājas. Lai vai kā, līdz Rojai tikām bez īpašiem sakropļojumiem, kājas gan diez ko labi neturēja un atlikušo dienas daļu knapi varēju nostāvēt uz kājām. Tad sekoja daži pārgājieni no Slokas līdz Lielupei turp atpakaļ. Bet galvenais plāns pārbaudīt savus spēkus no Rojas līdz Kolkai turp un atpakaļ izpalika. Nedēļu pirms gājiena nogājām vēl vienu Roja Melnsils turp atpakaļ posumu ap 42 km un šķita, ka trijās dienās noteikti tos 136 km pieveiksim, jo kājas, lai ar juta, ka gājušas, vairs nesāpēja.

Labi, laiks pāriet pie īstā gājiena. Par līdzņemamo daudz nestāstīšu, organizētāji ir pat ielikuši veselu video veltītu šai tēmai, bet nevajag ņemt līdzi neko lieku. Es tagad pēc pieredzes varu teikt, ka ideāli pietiktu ar pāris ūdens un kolas pudelēm, kaut ko uzgraužamu, lieku t-kreklu un biezu jaku. Es savukārt  biju apkrāvies kā ēzelis, man līdzi bija pat lieks botu pāris. Iet beigās nolēmu ar tām pašām kurpēm, ar kurām ikdienā eju uz darbu, vieglas, labi ievalkātas un nepieciešamības gadījumā izmetamas. Botas, kuras nopirku speciāli šim pārgājienam, tā arī ne reizi neuzvilku, neizdevās iestaigāt, kaut kas ar papēdi nebija kārtībā. Ēdamo vispār biju paņēmis līdzi kā iedams uz bada apsēstu reģionu, labi vien, ka izlēmu mājās atstāt kumodi un klavieres.

Ieradāmies stundu pirms starta, aizmirsu paņemt no mašīnas atstarojošo vesti, nācās atvedējam zvanīt, lai brauc atpakaļ. Viens no sākotnējā kolektīva uz starta ierasties nemaz nespēja, gulēja kādā piejūras slimnīcā. Nācās mums ar Kristapu iet vieniem pašiem. Man bija klusa cerība noiet to gabalu uzreiz vienā piegājienā, taču sievastēvs bija sarunājis naktsmājas Rojā, un bija neērti tā atteikt, jo jauki cilvēki un tā. Es nemaz nebiju iedomājies, ka šis pasākums ir tik populārs, pilna krastmala ar cilvēkiem. Piereģistrējāmies, piesēdām un gaidījām startu. Sākumā plāns bija pagaidīt, līdz noskrien biezums un tad savā tempā ļepatot nopakaļus pārējiem. Nav jau jēgas konkurēt ar nūjotājiem un tiem, kam mugursomās iebūvēts dzirdināšanas aparāts. Taču startam tuvojoties kaut kā nostrādāja katram latvietim piemītoši priekšā līšanas gēni un, nevienu negrūstot un baigi nelienot, startējām pirmajā simtniekā. Daļa aiznesās kā vējš, taču arī mūsu temps bija pietiekošs, lai turētos pasākumam priekšgalā.

Sākotnēji mēs būvējām pareizās iešanas teorijas. Cik nav dzirdēti stāsti par iesācējiem, kas iet kamēr nokrīt, jo nav sadalījuši savus spēkus. Tādēļ bijām cieti nolēmuši iet piecdesmit minūtes un tad desmit minūtes atpūsties, un tādā veidā klundurēt uz priekšu. Taču kaut kā nesanāca, zinājām, ka līdz Rojai tiksim jebkurā gadījumā, par atpūtu kaut kā vienmēr piemirsām. Beigās vienojāmies, ka pasēdēsim pie Melnsila upes. No ierastā ceļa mūs novirzīja abinieku pārošanās sezona, lai lielais bars nesamītu visus krupjus un nenobiedētu ikru nēršanu, nācās nelielu gabalu iet pa šoseju. Tur varēju paklausīties līdzgājēju sarunas, kāds lietuvietis stāstīja, ka viņam reizēm dienā ir nācies noiet pat 70 km, izklausījās iespaidīgi. Bet lielākoties jau visi bija aizņemti ar iešanu. Prātīgākiem cilvēkiem te atbalsta mašīnas jau pieveda ūdeni. Pa priekšu gāja viens žiperīgs onkulis, kas turējās apmēram mūsu tempā, cerams, ka man uz vecumdienām ar’ vēl būs tik daudz dukas.

Ja skatās pēc ekipējuma, tad es biju totāls nūbs ar ielas kurpēm un pārāk lielu mugursomu. Tā kā ceļš bija jau iestaigāts, tad gandrīz no katra celma zināju, cik daudz vēl palicis līdz Rojai. Melnsila upi šķērsojām pēc kādā blogā aprakstītās receptes – atkritumu maisi. Biju nedaudz pārgalvīgs, iemaucos tajos pat nenoaujot kājas, un pašam par brīnumu upi šķērsoju bez starpgadījumiem. Kristapam nenoveicās un viens maiss uzdeva, finālā slapja zeķe. Nācās iedot vienu no saviem pāriem. Kamēr savīkšķījāmies, arī atpūtāmies. Te arī pirmo reizi pa īstam uzbruka odi, tie te atlasīti īpaši badīgi, kas nebaidās ne saules, ne vēja. Nedaudz iekodām un devāmies tālāk. Nu līdz posma beigām bija atlikuši vien 20 km, un cilvēki jau bija paretojušies, pirmos vairs tālumā nevarēja redzēt, un pēdējie ar’ bija uz redzamības robežas.

Pūrciema upei es nemaz nebiju domājis brist pāri, jo tur, ja nogriežas pie brūnā soliņa, un, noejot liekus pārsimt metrus, var tikt uz ļoti jauka tiltiņa. Taču biju piemirsis, ka Kristaps šai pus upei bijis vien vienu reizi un palaidu garām pareizo soliņu. Ticis līdz upei uzvilku atkritumu maisus, šoreiz noaujot kurpes un zeķēs bridu pāri. Tad atkal neliela atpūta, kamēr atbrīvo zeķes no smiltīm un dodamies tālāk. Temps standarta 6 kilometri stundā, man jau nemaz nav cita ātruma, ja nu pret kalnu vai dikti noguris. Noguris vēl neesmu, un barā iet ir kaut kā jautrāk. Laiku pa laikam panāc kādu cilvēku, kāds aiziet garām tev, nav vienmuļi, tai pat laikā it kā esi viens pats.

Uz beigām mans un Kristapa temps vairs nesakrīt, viņš atpaliek, bet esam jau vienojušies, ka viens otram līdzi neskriesim vai nevilksimies, ies katrs pa sevi un nometnē tiekamies. Finālā nometnē esam 22:01, pulkstenis rāda, ka noieti 34.89 km 5:59:22. Visātrākais bijis 29. kilometrs, kas noļepatots 9’24’’. Nez kas uznācis. Garākie ir kilometri ar upēm un atpūtām. Kad iesoļoju Rojā uzzinu, ka esmu septiņdesmitniekā. Tas mani sabaida, sāku domāt, ka esmu kaut kur pāršāvis pār strīpu, ēdu sieru, tomātus un čipsus un domāju, ko es varētu darīt, lai tā nejoztu. Situ odus un tik un tā nevaru izštukot, ko pamainīt, lai iešana būtu ilgtspējīgāka. Tulznu nav un arī nevajag, sev par brīnumu nemaz nejūtos noguris, tas laikam bara efekts. Sagaidu Kristapu, viņam viņa atbalsta komanda pieved zeķes un dodamies uz naktsmājām, kas atrodas netālu pie jūras.

Te nu vajadzētu runāt par īsta trūpārgājiena gājēja ētiku un pūrismu. Es naktsmājās iegāju dušā un gulēju gultā. Iespējams, ka tas nozog kaut kādu daļu no īsta piedzīvojuma, odu sišanas, rasā piebristas kurpes un citas lietas. Bet tā kā bērnībā vasaras esmu gulējis siena zārdos un kūtsaugšās, mani tas nemaz tā nevilina. Lai vai kā, ap pusčetriem cēlāmies augšā un devāmies uz Mērsragu. Kristaps sūdzējās, ka viņam visu nakti kāju rāvis krampī, magnijs mums līdzi nebija, gājām ar cerību, ka pāries. Rīts nudien ir foršs, tikai vairs nav neviena gājēja, rodas aizdoma, ka ar savu gulēšanu esam palikuši pēdējie, un visi īstie gājēji jau sen ir Mērsragā. Es gan brienot pa akmeņaino pludmali nevaru iedomāties, kā te ir iespējams paiet puskrēslā nenolaužot kaklu. Lēnām parādās arī citi gājēji. Parādās arī teltis un guļammaisi, izskatās, ka neesam vienīgie Rojā. Cilvēki zina stāstīt, ka Rojas nometnē esot vēl daudz nakšņotāji. Pie Kaltenes saullēktā ar Kristapu pašķiramies un katrs ejam savā tempā.

Galveno problēmu sagādā jēdzīga ceļa atrašana, mans kurpes nav mitrumizturīgas un viņās ūdenī kāpt nevar nemaz, rasa ar nenāk par labu. Esmu pateicīgs tiem nezinājamiem varoņiem, kas piejūras pļavās ziedojot savus apavus ir izdzinuši sliedi zālē, man atliek vien sekot tai. Arī te pa ceļam redzami skatu torņos sagūlušie nakšņotāji. Lielākās problēmas sāka sagādāt šaurā pludmale un laipnie māju īpašnieki, kas, lai visādi tur staigātāji nelīstu viņu sētās, vieglāko ceļu nobloķējuši ar soliņiem (labi bija tikai viens tāds gadījums). Šad tad gadījās nošaut greizi un gandrīz uzlīst uz ceļa. Taču beigu beigās tiku līdz Upesgrīvai. Tur upei brist pāri nebija iekšās, gāju apkārt pa tiltu. Nu jau arī mājnieki pamodušies zvana un iztaujā, kas un kā, runājot noauju kurpes, nopētu kājas, redzu, ka labā sāk uzdot, uzlīmēju plāksteri. Tagad atskatoties vajadzēja līmēt lielo nevis mazo. Tā kā te nekad gar krastu neesmu gājis, tad nav īsti nojausmas, cik ir līdz Mērsraga nometnei, pulkstenis jau rāda noieto, bet tur jāveic aprēķini, vakar vakarā noieti 1.83 km un jākompensē ar noblandīto pa pļavām un ejot apkārt upei. Bāku jau redzēt var, bet līst speciāli iekšā kartē, lai redzētu cik vēl palicis, negribas. Neesmu jau arī piekusis visas sistēmas normā, izņemot labo kāju.

Beigu beigās 8:48 esmu Mērsraga nometnē, ceļā pavadītas gandrīz piecas stundas, klāt esmu vismaz par stundu ātrāk nekā sākotnēji plānoju. Nogurumu vēl īsti nejūtu, kājas jūt, ka ir kustējušās, bet nevar vēl runāt par spēku izsīkumu, tas nav pat ne tuvu. Šoreiz visātrākais ir bijis pirmais kilometrs no rīta pa asfaltu 9’41’’. Mērsraga nometnē esmu kaut kur piektajā simtniekā, kas ir tikai loģiski, jo esmu nogulējis vismaz sešas stundas, bet sešas stundas, tie ir vismaz 30 kilometri. Nometnē sevi piespiežu pavadīt veselu stundu, dikti gribas iet tālāk, bet pasēžu, paēdu, padzeru buljonu, laba manta, cenšos ēst kaut ko sālītāku, jo svīstu kā traks, ceru ka tas līdzēs saglabāt kaut nedaudz ūdeni piesaistošās vielas organismā. Uzpildu ūdens krājumus. Atnāk Kristaps, viņam kājas krampji ir pamaitājuši dzīves kvalitāti un izvērtējot savas iespējas, viņš nolemj izstāties. Nekas, gan jau nākamgad tiks līdz galam. Es konstatēju, ka man par labās kājas pēdu var runāt tikai nomināli, zeķe ir integrējusies ar tulznu. Tie compeed plāksteri ir labi, ja ejot nesakūst ar zeķi. Velkot nost pārplēšu tulznu un saprotu, ka tur vairs neko daudz darīt nevar. Vieglāk būtu iet malā un braukt mājās pļaut zāli. Taču no otras puses nav tik traki, paiet vēl var, nolemju kapāt uz Nāves nometni.

Līdz Mērsragam eju pa ceļu, jo nav jēgas līst cauri ostai. Iešana pa asfaltu ir diezgan nepatīkams process, asfalts sit augšā karstumu, tad vēl mašīnas. (tikai Engurē es spēšu novērtēt pretīmbraucoša baļķvedēja radīto vēju). Izklaidējos apzvanot radagabalus, šad tad vajag kompāniju. Man Whatsapp ir vesela rada gabalu atbalsta grupa, tā ka iešana ir visai jautra. Ja liek pasveicināt mērsradzniekus, pasveicinu vīru uz tilta, ieeju Mērsraga bodē nopērku ūdeni un ledus tēju. Ledustēju gan izrauju turpat pie bodes stūra un meklēju veidu, kā ielīst mežā.

Man izdodas atrast dikti labu meža taku, neviena nav, ej tik savā nodabā pāris stundas, vismaz tā subjektīvi likās. Neliela ēniņa, ideāli. Idille turpinās gandrīz līdz Bērzciemam, kad nelielu gabalu nākas iet pa ceļu, tad iekuļos Bērzciema kapos un atkal nākas iet cauri ciematam, jo gar jūru īsti nevar atrast jēdzīgu ceļu. Man laikam jau nedaudz aizkritis širmis un visu laiku cenšos turēties tuvāk jūrai, man tas izdodas gandrīz līdz pašai Engurei, tur gan ceļu aizšķērso kaut kāds grāvis, un kādus simts metrus nākas doties atpakaļ, tas bija visnotaļ demoralizējoši – iet atpakaļ. Engures apkaimē uzzinu arī, ka pirmie jau finišējuši. Es tai brīdī domāju, kā ieradīšos nometnē. Nieka 15 km vien atlikuši, iedzeršu buljonu, kurpes varbūt nost nevilkšu, jo redzēt tur vairs nav ko un kas zina, varbūt iešu līdz galam. Un tad pēkšņi pamanu takas malā sēžam vienu no gājiena dalībniekiem, sarkanā jakā, padodu labdienas, viņš saka, zini pirmais jau finišējis, es pa jokam saku, tad jau jāmet miers. Viņš atbild, ka tā nu gan nevajag.

Engurē iešauju bodē nopērku cukurūdeņus un kaut kādu sporta dzērienus, gribētos jau alu, bet domāju, ka tā nebūtu laba ideja. Līdz Ķesterciema pagriezienam eju pa piķi, es teiktu ka šis bija fiziski vispretīgākais gabals, karsti, ka liekas, ka izžūsi. Pa priekšu man vieglā pārvietojas trio, kas reizēm iet reizēm paskrien. Viņus jau satiku pie Engures dīķa, temps viņiem labs, var tikai apskaust. Nedaudz pēc Ķesterciema pagrieziena es ielienu mežā un no tā lēnām nonāku pludmalē. Pludmale ir visnotaļ apdzīvota, gājēju gan nav īpaši daudz. Te ar nākas dzirdēt gan uzmundrinājumus, gan komentārus nafig tas vajadzīgs. Bet nu tiesības uz viedokli ir katram. Esmu jau nedaudz iegājis automātiskā režīmā un pat nesekoju, cik palicis iet, vienkārši vēroju, vai es priekšā ejošajam tuvojos vai atpalieku. Jūtu, ka pašam ātrums vairs nav tas kas no rīta. Tādēļ esmu pārsteigts ieraugot zīmi, ka līdz nometnei atlicis vien kilometrs. Apavos jau kaut kas skalojās no tulznām tāpēc īpaši tempu nepaātrinu. Nometnē esmu ticis pirmajā simtniekā, nav slikti priekš iesācēja. Noieti 37.73 km 6:45:30. Vidējais ātrums 10’44’’, veikalu apmeklējumus ieskaitot.

Nogurumu nejūtu, kājas vēl lokās, pēdas likt pie zemes ir sāpīgi, bet izturēt var. Man tagad ir dilemma -pārlaist nakti nometnē, cilvēki atvestu guļammaisu un, ja vajadzētu, arī telti. Otra iespēja ir ar pliku entuziasmu iet tālāk. Skatos savus vidējos laikus redzu, ka joprojām turu sešus kilometrus stundā, vai tas ir labi vai slikti, nezinu. Ir arī vēl viens dzinulis – es vēl nekad dienā neesmu tā nogājis 100 km, maz bet tomēr sasniegums.

Šoreiz nometnē pavadu nedaudz pāri stundai, piesēžos pie galda un parunājos ar citiem gājējiem. Žēl, ka nepajautāju meiteņu vārdus, viņas bija daudz praktiskākas par mani, jo savu gājienu plānoja atbilstoši vilciena sarakstam, parunājām par tulznām, maratoniem, par tiem, kas neko nav nogājuši, bet mīl mācīt citus kā iet. Sapratu, ka tulznas ir praktiski visiem. Iepazinos arī ar cilvēku leģendu Gintu Leilandu, viņs ir piedalījies un nogājis visos šos pārgājienos. No sarunām saprotu, ka man vēl ir daudz ko mācīties. Tomēr lai cik jauka nebūtu kompānija, nācās vien piespiest sevi celties augšā un iet. Sēžot sapratu, ka ja te pārnakšņošu, rīt fiziski nebūšu spējīgs paspert ne soli. Pirms iziešanas sazvanu savus mājniekus, izklāstu plānu – divas stundas līdz Ragaciemam, divas līdz Kauguriem, kur atdošu mugursomu un atpūtīšos kādu pusstundu, tad divas līdz finišam.

Izčekojos no nometnes, trešajā kilometrā man atslēdzas pulkstenis, kas skaitīja kilometrus mērīja sirdsdarbību un darīja daudzas citas labas lietas, es izslēdzu telefonā internetu, ir vēl 25% atlicies, bet nevar zināt, vai tiešām sešās stundās tikšu galā. Pirmais mērķis – Ragaciema bāka ir acu priekšā. Pēc manām aplēsēm 12 km. Šī skaitās Gausā jūdze, lai gan man nekas gauss te neliekas, iet tikai, tas pats kas no savām bērnības mājām līdz Talsiem aiziet. Pārgurumu vēl nejūt, katrs kilometrs gan pēc pēdējiem datiem ir palicis par 10 sekundēm ilgāks. Lai novērsu domas no iešanas domāju, cik forši būs tikt līdz galam, un ka viss ir iespējams. Parisinu matemātiskas problēmas, atceros grāmatas, ko esmu lasījis, sevišķi to Kinga gabalu Long Walk, kur sacensībās gājējus, kuru vidējais ātrums uz 30 sekundēm nokrīt zem 4 jūdzēm stundā nošauj un uzvar tas, kurš paliek pēdējais. Domāju, ka mani nošautu jau pirms Melnsila. Sestajā kilometrā nākas šķērsot Klapkalnciema upi, to apeju pa tiltu, esmu nolēmis šodien vairs upēs nebrist. Diena bez upēm un vakars bez upēm. Apsteidzu dažus gājējus, dažiem skaļi, dažiem domās vēlu veiksmi. Pašam sev par brīnumu Ragaciema bāku sasniedzu pēc grafika, kad man uzzvana no mājām, lieku bez ūdens atvest man arī alu. Jūtos pelnījis. Atliek vien tikt līdz Kauguriem.

Tā kā dzīvoju Jūrmalā, tas aizejot aiz raga ieraudzīju savu galamērķi – Dubultus, un šis nu bija tas brīdis, kad gandrīz nolēmu mest mieru. Tie atlikušie (pēc manām tā brīža aplēsēm) 24 kilometri šķita tik tāli, kas tas mani uz brīdi izsita no psiholoģiskā līdzsvara. Nācās sevi motivēt ar pavisam primitīvām metodēm, negribu būt tas, kurš izstāsies pēdējā posmā. Nolēmu, ka labi vien ir, ka man vairs nav kilometru skaitītāj, tas mani izbesītu redzot, cik lēni velkas laiks un nolēmu iet vien tālāk.

Ragaciemā uz slūžām palaidu garām vienu gājēju, viņam bija labāks temps par mani, un ir forši, ja ir kāds atskaites punkts. Paldies arī vīram, kurš laipni pastāstīja, kur tikt uz slūžām, viņš pats ar esot gājis un zinot, cik ap šo laiku esot sūdīgi. Ragaciema Bigauņciema pludmale iešanai ir reti draņķīga un pats jau ar esi tādā stadijā, ka liekas, ka viss ir pret tevi. Nemaz nezināju, ka te ir tik daudz viltīgu līcīšu, kas pagarina ceļu. Tagad jau eju un situ odus, tie arī te ir badīgi pēc velna. Bigauņciemā eju garām vienam puisim, viņš optimistiski saka – līdz Dubultiem jau kādi desmit ir palikuši. Nākas viņu apbēdināt sakot, ka no Kauguriem ir desmit, bet mums vēl atlikuši piecpadsmit, vēl tagad nezinu vai darīju pareizi sakot taisnību.

Mani sagaida jau divus kilometrus pirms Kauguriem, bet es nolemju ekipējumā vēl neko nemainīt, nav ne jausmas, ko teiks mugura, ja to vairs nefiksēs mugursoma, līdz Kauguriem man ir kompānija un tempa turētājs. Odi gan sāk besīt ārā. Neteikšu, ka tie divi kilometri līdz atpūtai nāca viegli. Taču ticis līdz glābšanas stacijai atdodu mugursomu, uzvelku tīru kreklu, vējjaku, paņemu tikai plecu somu ar trīs dzērienu pudelēm. No pusstundu atpūtas nekas nesanāk, odu ka melns, alus izpaliek. Iedzeru kofeīna un kaut kādu citu stimulantu kokteili, lai neaizmiegu pludmalē un dodos pēdējā posmā.

Bez somas iešana ir vieglāka, taču tumsā grūti atrast līdzenāko ceļu. To, ka man ar kājām nav labi, es jau zinu pēdējos 50 kilometrus un tādēļ par to cenšos nedomāt. Vienpadsmitos sākas Jūrmalas sezonas atklāšanas salūts. Izklaidēju sevi rēķinot attālumu līdz Majoriem, skaitot sekundes no salūta līdz troksnim. Pārliecinu sevi, ka temps ir okei un kapāju vien tālāk. Uzlieku lukturīti, lai mani nenotriektu kāds riteņbraucējs, tad gan man būtu škrobe. Finišu īpaši negaidul es ļoti labi zinu, kur tam jāatrodas, Dubultos ir ceļamkrāns, kuru naktī apgaismo un finišam ir jābūt kaut kur tur, tā ka nav ko uztraukties, viss ir skaidri redzams – tikai jāiet. Biju diezgan pārsteigts, kad ieraudzīju, ka atlicies vien viens kilometrs. To nogāju īpaši naski. Apstājoties finišā man bija neliela dezorientācija, jo saule un jūra jau dara savu. Prasīju, kur var iečekoties, tad pēc kāda laika man tikai pielēca, ka cilvēks vienkārši man grib paspiest roku un piedāvāt apsēsties, jā, un melno aproci ar’ dabūju. Pajautāju, kurš tad esmu atnācis, man teica, ka 46. Izgāju 17:55 ienācu ~0:07, ja saliek iekšā ciparus iznāk, ka pēdējais posms man ir padevies tikpat labs kā iepriekšēji – vidēji 6 kilometri stundā.

Varbūt es esmu pesimists, bet bija daudz vieglāk nekā biju gaidījis, izrādījās, ka man pietiek gan izturības, gan gribasspēka aiziet līdz galam. Sākot es sapņoju, ka būtu labi finišēt svētdien ap četriem, bet jau pēc Rojas sapratu, ka man nepatīk gaidīt un atlikt to, ko var dabūt uzreiz, un ja tas ir atkarīgs tikai no paša spēkiem, tad vēl jo vairāk. Vai iešu nākošgad? Es vēl padomāšu, saārstēšu kājas un tad jau redzēs. Bet ja iešu, tad bez gulēšanas, jo, ja atskaita milzu tulznas, nekādu īpašu nogurumu nejutu. Iet man patīk.