Amalfi piekraste ceturtā diena

12. maijs

Bomerano – Positano – Sorrento – Anacapri

Kā jau paredzēju, pa nakti tā īsti aizmigt nevarēju, viesnīcas foajē (blakusistabā) vienmēr kāds runāja vai staigāja. Ap vieniem cilvēki nomierinājās un stampātāji otrajā stāvā parādījās vien ap četriem no rīta. Šī nudien nebija mana mīļākā viesnīca šajā ceļojumā. No rīta ātri paēdām brokastis, kruasānu izvadātājs bija kaut kur aizķēries, tāpat kā aukstā galda piegādātāja. Beigās jau šis tas ēdams atradās. Mūsu šodienas pirmais mērķis Dievu taka.

Par šo taku es jau biju salasījies labas lietas (iepriekšējā vakarā pirms gulēšanas). Arī to, ka vajag iziet pēc iespējas agrāk, citādi tūristi būšot pa pilnam un nevarēšot normāli iet. Pa ceļam bodē nopērku cukurūdeni un esam pie takas sākuma. Izskatās, ka attapībā esam pārspējuši paši sevi. Priekšā nudien ir tikai viena pensionāru grupa, to mēs apdzenam jau pie pirmajām kāpnēm, un nu visa taka ir mūsu. Taču ir tāds nieks kā migla. No krāšņā skata uz jūru ir redzams nekas. Pat klinti, ar kuras palīdzību Jaunava Marija un Sātans mērījušies spēkiem, ir miglā tīta. Acīmredzot mums ir kaut kāda takas demo versija. Varētu jau pasēdēt ceļmalā pagaidīt līdz migla izklīst un tad iet tālāk. Taka gan ir diezgan gara un, iespējams, migla izklīdīs pati un mēs pusi no tās iesim ar smukiem skatiem. Nolemjam iet vien tālāk. Protams, ka šādos apstākļos taka ir liekama kategorijā ‘nekas īpašs’, desmit metru redzamība. Vienīgais ko novēroju, ka vietējie, kas slēdz savu mazdārziņu vārtus, atslēgas glabā zem akmeņa un tomātu stādus uz attālāku dārzu ir jānes pašam rokās. Kad migla sāk izklīst, tad skati patiešām ir iespaidīgi.

Vietām taka iet ļoti tuvu klinšu malai un daudz nevajag, lai noveltos lejā. Vispār Maija bija izlasījusi, ka taka ir oficiāli slēgta, vietējie gan pārliecināja, ka viss ir kārtībā, cilvēki taču iet. Mēs ar’ ejam. Nav jau tā ka uz takas esam pilnīgi vieni, ir vēl pāris tūristi un pāris vietējie. Vietējiem ir savas šeptes, zirgi jāved un alus jādzer. Redzam arī zirgu, kurš viens pats iet pa taku, laikam ar nolēmis iziet pastaigā. Mums priekšā ejošie tūristi nez kāpēc no zirģeļa baidās, lai gan ir skaidri redzams, ka viņa domās nudien nav nospert muļķa tūristus bezdibenī.

Migla sāk pazust tikai, kad tuvojamies pirmajam skatam uz Positāno pilsēteli. Tie laikam ir piemaksājuši kaut kādas liras, lai viņus vienmēr apspīdētu saules gaisma. No kalna malas izskatās visnotaļ sirreāli. Taču Positāno tikai izskatās mānīgi tuvi, tur vēl ir liels gabals ejams. Mums no sākuma ir jātiek līdz miestam Nocelle. Nenoliegšu, ka atradām arī iemeslu, kādēļ taka oficiāli tika pasludināta par slēgtu, vienā vietā takas vidū ir bedre, caur kuru var novelties līdz pat jūrai. Tādēļ nākas nedaudz pakāpties uz augšu, lai to apietu. Taka sāk iet pa mežu, tur cilvēki upes gultnē sakrāvušu mazas akmeņu piramīdas. Arī Nocelle ir visnotaļ miglaini laika apstākļi. Vietējie vīri kaut ko apspriež, bet naudu neviens neubago.

Sākotnējais plāns esot bijis nokāpt Positano no Montepertuso, bet es kaut kur sajaucu trepes un kāpju ne pa īstajām uzreiz pa taisno. Neteikšu, ka dikti interesanta padarīšana, jo mēs jau trepes esam redzējuši diezgan daudz. Ja man kāds prasītu par Amalfi piekrastes raksturīgām iezīmēm es teiktu trepes, jo citroni te tomēr nav tik bieži. Maija sāk iet lēnāk, bet es braši soļoju uz Positano. Gribas jau redzēt to leģendāro miestu tuvumā. Tiltus viņi tur ir sabūvējuši pamatīgus, bail pat iedomāties cik tāds izmaksātu Rīgā.

Nemiglā arī karstums ir pavisam cits, klintsmales asfalts cenšas izspiest no tevis visu ūdeni. Par laimi ieraugām autobusu pieturu. Cik es saprotu no Maijas, tā esot galvenā stacija miestā. Izskatās iespaidīgi – kāpnes uz privātmāju un veseli trīsdesmit centimetri atvēlēti ietvei. Cilvēki gaidot autobusu jau laikus trenējas spiesties bariņā. Jo būtu diezgan ironiski, ja ļautu sevi nobraukt ar mazo Fiatu. Pienāk autobuss un mēs pat tiekam pie sēdvietām, nu brauksim uz Sorento. Es gan vietu tūdaļ atdodu sievietei ar bērnu. Izrādās, ka Positano ir vēl viena autobusu pietura, tur autobusa vadītājs, gandrīz izplūcas ar cietiem šoferiem, pasažieri šķiro bagāžu, un autobuss stāv veselas piecas minūtes.

Vispār man autobusā no karstuma un serpentīna paliek nedaudz sūdīgi, šķiet, ka būšu beidzot dabūjis saulesdūrienu. Knapi varu sagaidīt galastaciju, tādēļ skaistajiem skatiem uz piekrasti īsti nespēju pievērst uzmanību. Sorento izkāpjam centrā un nolemjam tūlīt nejozt uz ostu, bet nedaudz pastaigāt. Iečekojam tripadvaisorā, kur te ir pieklājīgākais ēstūzis un dodamies to meklēt.

Vispār izskatās, ka šī vieta ir trakoti populāra. Iespējams cilvēki iedvesmojušies no Freimaņa “Sorento stāstiem” vai kā citādi, bet vietām ir grūti izspraukties. Sevišķi tajā suvenīru tirgošanas ielā, kur pārdod stiklenes ar citronu garšu, tur bezmaz ir jāstrādā ar elkoņiem. Pilsētiņa, vismaz vecā daļā ir dikti smuka, šauras ieliņas, veci mūri un salīdzinoša tīrība. Vienīgais skatu maitā viesubagi. Kad esam tikuši ostā, īsto ieskrietuvi vairs nemeklējam, bet sēžamies pie pirmā brīvā galdiņa. Tagad es domāju, ka vajadzēja tomēr meklēt īsto restorānu. Vietējās virtuves pavārs ir fritēšanas cienītājs. Lai ar ko tu cilvēks nepasūtītu, tev to atnesīs fritētu. Tā nu ēdu fritētas zivis un fritētus kalmārus. Ēdienu pagatavošana gan aizņēma ilgu laiku, kurā paspēju noskatīties, ka vietējie muzikanti pelna naudu, kāzu ceremoniju, kur līgavu veda karietē, blakus galdiņa meitenīte mēģināja no manis izdiedelēt kolu. Viņas vecāki to uzskatīja par pašsaprotamu lietu, es atkal uzskatu, ka kola ir kaitīga zobiem un maziem bērniem nav ko sevi indēt. Lai vai kā tur nebūtu olbaltumvielas uzņēmām un varējām doties prom.

Pastaigājām pa citām ieliņām un devāmies uz ostu. Osta ir riktīgs kāpiens lejā, pa visai interesantu krastmalas apbūvi. Izskatās, ka vietējie te gatavojas cunami. Nopērkam biļeti uz Kapri un gaidām kuģīti. Gaidīšana ir ilga un ostas rajonā nav īsti kur pavazāties. Ja apsēdīsies netālu no pludmales, tad obligāti traucēsi kādam elektromobilim piegādāt kolu, ja iesi uz piestātni tevi cepinās saule. Beigās atrodam brīvu soliņu. Tur gaidot izlasu tviteri, nolemju iedzert no rīta pirkto spraitu. Liekas, ka noderētu nedaudz cukura, jo sēdēšana nav nekāds vieglais darbs. Iedzeru šķiet tāds padīvains, bet neesmu jau mājās. Uzcienāju Maiju, viņa pagaršo un saka, ka spraitā nav cukura. Morāle – mācieties valodas, citādi gadīsies kā man – svešā valstī nopirksiet spraitu bez cukura un kādā svarīgā dzīves posmā var pietrūkt kaloriju.

Biļeti pērkot esam aizmirsuši pajautāt, kurā piestātnē īsti pietauvosies mūsu ātrgaitas kuģis. Tam ir iemesls, jo aiz mums kāda kundze mēģināja atsist naudu par kuģa biļeti, jo tas bija aizbraucis bez viņas. Un noklausīties šo sarunu noteikti bija daudz interesantāk nekā pajautāt, kur ir pareizā piestātne. Skaidra lieta, ka sākumā aizejam uz nepareizo, taču beigās smuks kuģis un uzraksts Kapri mums liek mainīt domas.

Šodien jūra mierīga, pasažieru maz, un cerības uz varenu vemstīšanos izpaliek. Toties varam vērot smukus krasta skatus, arī Kapri pa gabalu neizskatās peļama. Pienākuma mākts laiku pa laikam kaut ko nofotografēju. Lai gan jau sen esmu sapratis, ka ceļojot daudz labāk ir skatīties pašam bez ekrānu starpniecības un visas tās fotogrāfijas ir tukša laika tērēšana. Iebraucam Kapri un sākam kāpt nost no kuģa, tas nav nekāds joks, jo cilvēki, kas brauks no Kapri ir tā satraukušies, ka varētu šķist, ka viņi visi no kaut kā bēg. Uz mola valda nopietns juceklis, neba jau no Sorento vienīgais kuģis vien pienāk. Piestātne ir pilna ar cilvēkiem, kas pa visu makti grib tikt no turienes nost. Tam visam pa vidu iemaisām apzinīgus hoteļu darbiniekus, kuriem ar elektromobīļiem jāved prom čemodāni. Kautiņi neizraisās, bet ir tuvu tam.

Pirmais mūsu darbs ir nopirkt atpakaļceļa biļeti, tās tur pārdod bez atgriešanas tiesībām, nu ir skaidrs, kāpēc daļa cilvēku bija tik satraukti. Tad uzmeklējam autobusu pieturu un uzreiz braucam uz Anakapri. Katrs kas reiz bijis Kapri salā noteikti, ka vispopulārākie transporta līdzekļi te nes Apes vārdu. Tīri vai brīnums, ka visādi citādi necilā Latvijas mazpilsēta te ir iemantojusi tik lielu slavu. Nevienam no auto nav pilns lukturu vai spoguļu komplekts, ieliņas šauras mašīnas lielas un mainās te uz milimetriem. Nav mainīti arī amortizatori un brauciens ar autobusu atsauc atmiņās bērnību, kas pa granteni braucu ar zirga ratiem. Tikuši Anakapri dodamies uz savām naktsmājām, tās saucas Antico Monastero.

Nosaukums izvēlēts piemēroti, jo šis nudien reiz ir bijis sieviešu klosteris. Saimnieks mūs iesākumā ieved tādā kā garāžā, tad pa trepēm uz augšu tiekam savā istabā, tā ir visai smuka ar sienas gleznojumiem un kupolveidīgiem griestiem. Saimniekam patīk pašam ar roku zīmēt kartes, tiekam pie viņa sastādīta ceļveža, kas parāda labākās takas. Viņš ir visnotaļ optimistisks par mūsu spējām un saka, ka mēs vēl mierīgi varētu paspēt noiet no Grotta Azzura līdz Faro. Mēs gan neesam tik droši un iesākumā nolemjam nopirkt vakariņas. Vietējā veikalā lasām sastāvdaļas Kapri salātiem, jo te jau citu neko nevar ēst. Kad ejam ārā no bodes mums pārdevējas mātes apstādina un izsniedz baziliku, sakot, ka bez tā nekas nesanāks. Taisnība jau ir. Pavakariņojam un nolemjam doties pastaigā uz Belvedere della Migliara.

Nav nekā sarežģīta, bišķi pamaldāmies pa pilsētu, apejam ceļa remontus un ejam uz krastu. Pa ceļam jāizvairās no Apes braucējiem un velosipēdistiem, visādi citādi klusa ieliņa. Skats paveras visnotaļ fantastisks, nostāvam kādu pusstundu vērojot jūru klintis un putnus. Kad esam visu ko varējuši iemūžinājuši atmiņā, dodamies atpakaļ. Maija sagurusi un viņa manu ideju pastaigāt pa filosofofu taku neatbalsta, es varot iet, viņa iešot uz viesnīcu.

Filosofu parks ne ar ko īpaši neizceļas, parasts mežs, kur uz flīzītēm izlasāmas svarīgas filosofu atziņas. Viss ir okei, līdz pie “Forget Injuries, Never Forget Kindness” (Konfūcijs starp citu) gandrīz neiekāpju klucī. Tikai te es saprotu, ka filosofu parkā nemaz viss nav vienkārši. Parasts cilvēks no malas salasoties šādus apgarotus izteicienus var vienā mirklī attīrīties no miesiskā smaguma. “This compleate stillness/ Sinking into the rocks/ Voice of cicadas” (Matsuo Basho). Šādā parkā paša drēbju dēļ bikses visprātīgāk ir novilkt jau pie ieejas, jo nekad nevar zināt, kad tevi pārņems apgaismība un vai tu paspēsi noraut bikses. Nonācis pie šāda secinājuma, es steigšus devos prom.

Pirms iet uz hoteli labu laiku pavazājamies pa Anakapri šaurajām ieliņām. Ak, šie laimīgie pilsētas iedzīvotāji, viņiem, lai nobildētos ielā, kur ar rokām var aizsniegties līdz abām ielas pusēm, nemaz nav jāsperas uz pasaules otru malu. Ak jā, vakarā rāda Eirovīziju, bet es to neskatos pat mājās esot, kur nu vēl tērēt laiku tādiem niekiem ceļojot.

Amalfi piekraste trešā diena

11. maijs

Ravello – Atrani – Amalfi – Bomerano

Ceļamies agri, lai paspētu uz brokastu sākumu, lai arī viesnīca ir mazāka nekā Salerno, brokastis ir daudz labākas. Iestrebjam kafiju, uzēdam kruasānus, izčekojamies. Viesnīcas īpašniecei pajautājam, kā tikt uz Amalfi, viņa mums piedāvā divus variantus – kāpt tepat pa trepēm lejā, vai izmest 10 km lielu līkumu līdz veca torņa drupām un tad kāpt pa trepēm lejā. Tā kā man ir ieplānots 12 km garš pārgājiens no Amalfi, dziļāk ielejā līdz ūdenskritumam, mēs nolemjam kāpt lejā pa taisno.

Saule vēl nav lāga uzlēkusi, tādēļ pirmais pārgājiena posms ir visnotaļ viegls, klundurē tik pa trepēm uz leju. Sākumā iešana vedas ļoti labi, bet pie kāda piecsimtā pakāpiena sāk likties, ka vēl nedaudz un celis sāks locīties uz otru pusi. Šīs trepes par laimi nav domātas zirgiem, tādēļ visa slodze nesanāk uz vienu kāju. Šīs varētu būt vienas no garākajām trepēm, pa kurām es jelkad esmu kāpis. Veseli trīs kilometri un visu laiku uz leju. Beigās vairs neiepriecina pat cilvēki, kas kāpj uz augšu stiepjot koferus. Pa ceļam gadās arī zāles pļāvēju brigāde, trepes acīmredzot nav tik populāras, lai apbradātu visu balandu, un vietām nākas izpļaut. Pozitīvi, ka vietās, kur var redzēt kaut ko citu bez trepēm, skati ir iespaidīgi. Arī paskatoties uz augšu var labi redzēt romiešu villas dārzus.

Tikuši Atrani, piesēžam pie baznīcas un vērojam jūru. Vienreiz gan nākas rausties kājās, jo garām iet bēru ceremonija. No Maijas saprotu, ka viņa nekādā pārgājienā vairs neies, bet pasēdēs Amalfi, palasīs grāmatu, un es varu droši iet viens pats. Aizejam ap stūri cauri māju pagalmiem uz Amalfi, atrodam labu vietu dirnēšanai pie jūras ar skatu uz ostu un pludmali, es apsveru domu atstāt savu mugursomu, bet tad nolemju neapgrūtināt Maiju ar savām krodām, galu galā lieks smagums noderēs treniņam.

Lai neaizietu neceļos, paņemu līdzī grāmatu Walking on the Amalfi Coast, kur smalki apstāstīta manis izvēlētā taka. Sākums ir pavisam viegls, Amalfi domam ir grūti paiet garām. Tur trepes tūristi apsēduši kā zvirbuļi, rīts ir tikai sācies, bet suvenīru tirgotājiem jau pļaujas laiks. Atrodu arī grāmatā minēto gājēju ietvi – tuneli, un tad sākas trepes. Lai sevi uzmundrinātu, uzlieku podkāstu un cenšos klausīties, taču pēc diviem kilometriem man liekas, ka tepat vien jau arī nosprāgšu. Lai cik bieži neskatītos grāmatelē, ir skaidrs, ka līdz Pontone miestam man tik un tā nāksies kāpt ar kājām, jo funikulieri tuvumā neredz.

Vienīgais mierinājums augšupceļā ir skats, kas paveras atskatoties uz Amalfi. Ticis līdz Pontonei, pirmais, ko izdaru, ir ieeju vietējā bārā un nopērku aukstu kolas bundžiņu. Aiz laimes sajaucu virzienus un pārsimts metrus uzraušos pa nepareizām trepēm. Pakonsultējos ar grāmatu un saprotu, ka esmu ignorējis ļoti svarīgu vietu, kur ir trīs iespējami ceļi – mazais aplis, lielais aplis un galīgi garām. Izdzeru kolu pie baznīcas durvīm, pastāvu pavēnī un dodos uz pareizo ceļu.

Tagad var teikt, ka esmu izkļuvis ārā no pilsētas un nonācis mazdārziņu rajonā. Cūku pupas te jau ir ienākušās. Pretī nāk pensijas vecuma cilvēks, kas tās sašķinis veselu kasti. Te arī sāku uztraukties, jo taka sāk vest lejup no kalna. Palasu grāmatu, tam tā jābūt. Manas šaubas tiek atalgotas, un nu varu atkal rausties pret kalnu. Trepes ir nominālas, no akmeņiem saliktas. Skati ir burvīgi un telefonam pazūd arī zona. Augstums jau nemaz nav tik liels, kā varētu domāt kādi astoņsimts metri, bet nez kādēļ liekas pa traku. Izskatās arī, ka nevienam citam šī taka nešķiet tik interesanta, lai pa to blandītos, pat vietējos vairs neredz. Kad beidzot esmu ticis līdz takas augstākajam punktam skats, uz Amalfi ir vienkārši burvīgs. Vienīgais brīdis, kad šajā takā sapratu, ka bija tā vērts.

Tālāk ceļš ved uz ūdenskritumu ielejas dziļumā. Tas ir salīdzinoši līdzens, reizēm uz augšu reizēm uz leju. Grāmatā tiek pieminētas vietas, kuras tā arī nevaru ieraudzīt dabā. Atkal sāku domāt, ka, iespējams, esmu atkūlies ne tur. Satieku vienu kundzīti, viņa nedaudz apmaldījusies, esot gribējusi mazo apli, bet te ejot un ejot, neredz ne galu, ne malu. Kopā pētām karti un secinām, ka viņa ceļu krustojumā nogriezusies nepareizi. Viņa nolemj iet atpakaļ un rīt iet mazo apli.

Man pa ceļam gadās visādi ūdenskritumi, parastas tērcītes, bet ceļš tik ved ielejas dziļumā nemaz nedomājot griezties uz Amalfi. Nemelošu, ja teikšu ka man pārgājiens pēc astoņiem kkilometriem jau ir nedaudz piegriezies. Nudien nebiju domājis, ka man nāksies rāpties pret kalnu turoties pie koku saknēm, brist pāri upītēm un censties nenolauzt kaklu, lēkājot pa klinšainām upju gultnēm. Sāku jau šaubīties, vai maz eju pa to pašu taku, kas aprakstīta grāmatā. Vienam ir arī diezgan garlaicīgi, cenšos būt uzmanīgs, jo te ja izmežģītu potīti vai salauztu kāju var nākties gulēt uz takas pusstundu, līdz sagaidītu kādu citu tūristu.

Lai vai kā tur nebūtu nonāku, līdz Pogerolas ciemam un nu jau līdz Amalfi vien 800 pakāpieni uz leju. Kāds prātīgs cilvēks tos ir skaitījis un ik pēc simts smuki nomarķējis. Tas piešķir trepēm diskrētu (matemātiskā nozīmē) dinamiku, kur kāpienu vari sadalīt pa posmiem. Kā viņš ir skaitījis pakāpienus, to gan nezinu, jo to pakāpienība variē. Beigu beigās esmu Amalfi pludmalē.

Maija sēž turpat, kur atstāju. Izdzeru litru sulas un apjaušu, ka derētu iekost. Izvēle nav diez ko liela – pārbāztas kafejnīcas vai nopietni restorāni. Beigās mūsu izvēle krīt uz piekrastes restorānu, tam pat esot mišelin zvaigzne vai kas tur. Cilvēki acīmredzot baidās, ka tas ir dārgs, tādēļ iekšā klusums un miers, galdiņš tieši ar skatu uz pludmali un jūru. Tik labu pastu ar jūras veltēm es vēl nekur nebiju ēdis. Arī apkalpošana bija līmenī. Izdomāju lifehaku – ej uz dārgu iestādi, samaksāsi pāris eiro vairāk, bet paēdīsi mierā un bez drūzmas.

Šajā pilsētā autobusu biļetes pārdod, mūs gan no pārdotuves iztriec ārā, jo ēdam saldējumu. Tikuši pie tādas laimes kā biļešu pirkšanas iespējas, mēs nopērkam tās ne tikai uz Bomerano, bet arī uz Sorento, lai pēc tam nav atkal jāmeklē. Tagad sākas interesantākā daļa – atšifrēt autobusu braukšanas sistēmu. Ja mēs Latvijā esam pieraduši, ka katram autobusam ir savs stabs ar pieturas nosaukumu un brauciena maršrutu, tad Amalfi piekrastē nekādu likumsakarību nevar uzreiz pamanīt. Laiks ir vēl pusstunda, apstājamies netālu no autoostas un vērojam pūļa uzvedību. Cenšamies saskatīt likumsakarības un atkost sistēmu. Tā izrādās pavisam vienkārša, autobuss pirms izbraukšanas izvirzās stāvvietas rindas priekšā, ieslēdz tablo ar savu galamērķi un visi, kas vien ir ieinteresēti, jož turp.

Sagaidām savu busi, arī jožam un tiekam pat pie sēdvietām. Šoferiem šeit ir jābūt ar dzelzs nerviem, jo te vienkārši nav grāvju, bet uzreiz krauja līdz jūrai vai citronu dārzam. Domājams, ka viņi labāk izvēlētos jūru nekā klausīties savu kaimiņu mūžīgās žēlabas par nolauztajiem citronkokiem. Brauciens ir tīri interesants, ja apbruņojies ar ticību par šofera spējām. Šajā pusē es nekad neņemtu īres auto. Arī pieturas te kā tādas nav, vienkārši nav vietas stabam un tādēļ pieredzējušāki braucēji vienkārši autobusu nostopē. Ārā kāpšanu paziņo, nospiežot pogu.

Atrodu kartē savu viesnīcu, nospiežu pogu, autobuss apstājas un ejam. Mani Apple kartes izstrādājums ir pievīlis neskaitāmas reizes, arī šoreiz. Kad nonākam līdz apzīmētajai viesnīcai, tās vietā atrodam kaut kādu lauksaimnieku klubu. Nākas pētīt analogo karti , lai saprastu, kur esam aizšāvuši garām. Nāks vien vilkties atpakaļ uz šoseju, paņemt pavisam citu azimutu, nedaudz pablandīties riņķī un apkārt un tad daudzīvokļu mājā atrast viesnīcu. Uzņem mūs visai laipni, istabu gan ierāda blakus recepcijai. Man uzreiz ir skaidrs, ka dzirdēsim katra viesa ierašanos un čalošanu ar viesnīcas saimnieci, skaļas izolācijas nekādas.

Nedaudz atpūtušies ejam uz pilsētu iepirkties. Sapērkam tomātus, bifeļa mocarellu, kas te ir vietējā delikatese, un vīnu. Atrodam Dievu takas sākumu, ko rīt iesim, mājās iekožam pašgatavotus kapri salātus un liekamies gulēt.

Amalfi piekraste otrā diena

10. maijs

Salerno – Maiori – Minori – Ravello

Tā kā mājās esam raduši mosties ap pusseptiņiem, tad Itālijā esam pamodušies jau pussešos. Nākas gaidīt brokastu sākumu. Lai arī cik laicīgi tu neierastos, brokastīs ķīniešu tūristi vienmēr būs tev priekšā. Mums gadās tāpat, tie razbainieki jau ir notīrijuši visu, kas ēdams, un nākas vien strēbt kafiju līdz brīdim, kamēr piedāvājums tiek atjaunots. Mūsu pirmais piedzīvojums ir braukt ar kuģīti uz Majoriem. Cik es zinu, pie mums Latvijā arī no Rīgas var aizbraukt ar kuģīti līdz Majoriem, bet kaut kā nav sanācis. Toties tagad braukšu uz Majoriem no Salerno. Pa pašu pilsētiņu neko daudz nestaigājam, aizejam līdz ostai un mēģinām saprast, kā ir iespējams tikt pie kuģīša biļetēm.

Var just ka te nav ziemeļi, un neesmu ticis vēl līdz piestātnes galam, kad esmu jau nosvīdis. Labi, ka ir pieticis prāta paņemt līdzi cepuri, citādi būtu jau vēl rīta saulē dabūjis saules dūrienu. Biļešu kiosks atrodams netālu no kuģīšu piestātnes, pa ceļam gan var pamatīgi apskatīties vietējo zvejnieku kuterīšu un laivu ekipējumu. Šie tagad tieši brauc mājās, saimnieki ar džipiem braukā pārlūkot guvumu, nezinu vai viņi ar’ jau ir izsmēluši savu jūru tukšu. Biļešu tirgotāji ir nolēmuši, ka ar biļetēm tālu netiksi un kā blakus hobiju izvēlējušies piestātnes pārbetonēšanu. Līdz kuģītim gan vēl ir pusstunda jāgaida un nolemjam atrast pavēni un pagaidīt. Pavēnis nozīmē iešanu pa molu atpakaļ uz tuvīno citronu birzi (varbūt vēri/ silu vai audzi).

Kad piebrauc kuģītis, iesaku nekur pirms laika neskriet, tur iekšā ļauj kāpt tikai pēc noteikta grafika, līdz tam vīri sēž uz kuģeļa un runājas, neskatoties uz to, ka desmit cilvēku ārā stāv saulē un gaida iekšā tikšanu. Vispār jau viņiem var tikai piekrist, jo tā vietā, lai sēdētu apakšklājā ēnā, pasargāts no saules un vēja, vidējais tūrists speras uz augšklāju un cepas tur.

Maija ar’ domā, ka vajag sēdēt augšā, man, lai ar braukšanas ar kuģiem un laivām sen ir izmācījuši nelīst saulē, ar’ nākas sēdēt augšklājā un “baudīt skatu”. Vispār jau Amalfi piekraste ir smuka, te vietējiem nekad nav pieticis zemes, lai izveidotu kārtīgu kartupeļu lauku vai apsētu kviešus. Tad nu viņi situšies kā mācējuši ar zvejniecību, vīnogulājiem un citroniem. Ģeogrāfiskie apstākļi viņus nolēmusi nabadzībai, un tur neko daudz nevar pasākt pat šodien. Tad nu nākas ārzemniekiem rādīt vecus cietokšņus, kontrabandistu grotas un pelnīt ar tūrismu.

Pirmā kuģīša pieturvieta ir Cetara, te iekāpj pāris amerikāņu un runā par savām amerikāņu lietām. Kad tiekam nost no kuģīša Majoros, es jau esmu pamatīgi appūsts un apcepies, tā vien prasās pēc cukurūdeņa.

Majoros mēs neesam atkūlušies tāpat – mēs iesim pa Citronu taku. Lai uz tās nokļūtu, mums nākas iziet cauri ciemam līdz baznīcai. Pa ceļam tieku pie cukurūdeņa, pilsētiņa ir smuka un baznīca, lai ar vietām uz jumta aug balandas, ir tīri tā neko. Gandrīz nopērku smuku sviesta trauku, mūsu mājās sviesta trauki ilgi neturas, būtu labas rezerves, bet tad parēķinu, cik tas sver, to, ka man desmit kilometrus nāksies to stiept uz muguras, no domas atsakos.

Citronu ceļš nudien ir iespaidīgs, sākumā uzrausies pa trepēm virs baznīcas un tad pa šauru ieliņu ej uz priekšu cerot, ka ceļvedis nemānās un sāksies citroni. Viss iet kā plānots, parādās pirmie citronkoki, nedaudz sanāk iet pret kalnu, dikti karsts un daudz jādzer ūdens. Ūdens krājumi mums ir brangi, tādēļ nav par ko satraukties. Vietām atrodas arī pa kādam ziemeļu citronam – čiekuram. Kā jau tas siltajās zemēs ierasts, pie takas zālē čum un mudž vietējās ķirzakas. Izskatās jau visai jauki, tādas pirksta lielumā un maizi no nagiem ārā nerauj kā Madeiras ķirzakas. Bet varu derēt, ja tu nogurumā tur sadomātu atgulties, norītu tevi pusstundas laikā.

Entuziasmā nolemjam nedoties pa taisno uz Minori miestu, bet iet pa garāku ceļu un uzrāpties līdz St Nicolas konventam. Cik no savas pieredzes varu teikt, ka zirgābols uz takas ir zināma kvalitātes zīme, kas liecina, ka taka būs izcila. Protams, ja vien nenojauksies un nenosmērēsies ar sūdiem. Pēc pārsimts metriem mēs satiekam vietējo lauksaimnieku, viņš pa trepēm ved lejā trīs zirgus. Acīmredzot darbs ar citroniem pabeigts un var iet mājās atpūsties. Šis ir tas takas gabals, kurā visu laiku jākāpj pret kalnu. Trepes te nav domātas cilvēkam, bet zirgiem. Trepes variē no zemes klājuma, kas nostiprinātas vien ar kokiem, līdz nopietniem betonējumiem.

Katru reizi, kad paliek grūti, es atgādinu sev, ka tiem, kas te augšā vilkuši betona maisītāju, betonu, smiltis un ūdeni ar nebija diez ko viegli. Mēs saceram leģendu par trako betonētāju dzimti, kura visu mūžu vadījusi betonējot trepes uz citronu dārziem. Par laimi taka ir pavēnī un nesanāk staigāt pa sauli. Gar takas malu sāk parādīties citronu plantācijas, izskatās, ka raža būs laba. Mums pa ceļam ir atrodama viena baznīciņa, kas uzcelta klintsmalā un pārrauga visus Majorus. Te taku apsargā liels suns, kas izskatās brangs rējējs, bet visādi citādi miermīlīgs.

Baznīciņai ir palikusi vien vēsture, redzam, kur turēti tie zirgi, kas mums nākuši pretī, sētā kāds dedzinājis matračus. Skats gan ir skaists. Ejot tālāk var redzēt industrializācijas paliekas, savulaik, te ir bijusi nopietna rūpniecība, nu ir tikai drupas. Tās tad arī sargā iepriekšminētais suns. Taka piedāvā vēl daudzas iespējas, ej kaut vai līdz Romai, bet mēs izvēlamies ceļu uz Minoriem. Man uz telefona ir visādas gudras aplikācijas, kas rāda visas takas, taču te sanāk problēmas, nevaram atrast pagriezienu uz Minoriem. Beigās nolienam pa kaut kādu šauru taciņu, pa stāvu krauju uz leju, pie nelielas upītes. Otra alternatīva (pareizā) bija sperties cauri mājas sētai. Mēs blandāmies gar upīti, te iet tikai zirgi, kad aptveram savu kļūdu, ir jau par vēlu iet atpakaļ.

Taka aptuveni iet uz Minoru pusi un ejam tik pa to, beigās pie kārtējām industializācijas perioda drupām, atgriežamies uz pareizā ceļa un nokāpjam Minoros. Blandoties esam patērējuši diezgan daudz enerģijas. Nolemjam kaut ko iekost, ejam iekšā restorānā, pasūtām grilētus kalmārus un brazinu. Izmantoju iespēju nomazgāt sviedrus restorāna tualetē. Paēduši nolemjam meklēt autobusu un braukt uz Ravello, tur mums naktsmājas. Aizejam līdz centram, un tur vietējā avīžu bodē tiekam informēti, ka, nē, viņi autobusa biļetes nepārdod, bet tie, kas pārdod, strādā līdz diviem. Tici nu vēl vietējās pašvaldības interneta lapām, ka autobusu biļetes pārdod uz katra stūra! Ja no Minoriem skatās uz augšu atgāžot galvu, tad Ravello var tīri labi redzēt augšā uz klintsmales. Nolemjam, ka nav ko čakarēties, kāpsim vien augšā, kā par laimi es esmu redzējis zīmi ar norādi Ravello.

Teikšu kā ir, būtu zinājis, ko es piedāvāju, būtu nolīdis pavēnī un pagaidījis, kad beidzot biļešu tirgotava atnāks vaļā. Te ir vienas vienīgas trepes, visu laiku uz augšu vien. 350 augstuma metri pēc tam, kad 500 jau šodien ir veikti. Kad veikta aptuveni trešdaļa, mums priekšā notiek remontdarbi un ceļš bloķēts. Man šajā brīdī ir ļoti, ļoti skumji, pilnīgi nevaru noticēt savai veiksmei. Velku ārā karti un atrodu alternatīvu gar kapiem.

Te, ja neskaita kāpienu, viss iet kā pa sviestu, pagriezienos ir uzstādīti pat ūdenskrāni, kas ļauj atspirdzināties, manā gadījumā pabāzt galvu zem auksta ūdens. Kad ejam garām vietējai baznīcai, vietējais pensionārs mēģina no mums izspiest kādu eiro. Mums viesnīciņas īpašniece jau no rīta rakstīja un stāstīja, ka viņas viesnīcu grūti atrast, piedāvāja pie tuneļa sagaidīt. Labi vien ir, ka atteicāmies, jo nekādu tuneli tā ar neieraudzījām. Bet meklējot viesnīcu gan pačakarējām daudz laika. Man finišā nosprāga telefons, pilsētele kā trīsdimensiju labirints. Nogurums sakrājies un nedaudz sakasījos ar Maiju. Beigās viesnīcu atradām, bijām viņai pāris reizes gājuši garām, pēc tam ieraudzījām arī norādes, kas skaidri rādīja ceļu.

Viesnīca nudien bija tā booking.com desmitnieka vērta. Viss smuki un galvenais, ka vēsi. Nedaudz atelsušies nolemjam aizšaut uz seno romiešu villu Villa Cimbrione. Tā atrodas netālu no mūsu apmetnes vietas. Nopērkam biļetes un dodamies klaiņot pa villas dārzu. Savulaik cilvēki ir zinājuši, kur būvēties, skati uz Vidusjūru ir episki, arī pats dārzs ir ar tādām kā senuma iezīmēm. Kas pats galvenais, te nav odu, tā, ka vispār nav. Cenšos daudz nefotografēt, bet tur ir vietas, kur cilvēki stāv rindā, lai tik noknipsētu bistes, kas skatās uz jūru.

Kad esam visu izpētījuši dodamies uz Ravello centrālo laukumu ēst saldējumu, te vietējiem kāzas. Priekš latvieša cepumi ar šampanieti priekš kāzām ir tā kā nedaudz pa knapu, bet vietējiem, šķiet, ir pašā laikā. Mājupceļā nopērkam sieru un maizi, lai ir, ko iekost vakariņās. Rīt mums plānā liels pārgājiens un brauciens uz Bomerano.

Sapiens: A Brief History of Humankind by Yuval Noah Harari

Kā nu gadījās, kā ne, reiz iegājis Jāņa Rozes grāmatnīcā ieraudzīju šo grāmatu. Nopriecājos, domāju kaut kas populārzinātnisks. Viņa par brīnumu nebija nonākusi manā redzeslokā, paskatījos goodreads tur pāri pa simts tūkstoš cilvēkiem bija uzskatījuši par vajadzīgu atstāt vērtējumu par šo grāmatu. Nevar jau tik daudz kļūdīties. Pirku nost un pēc kāda laika sāku lasīt.

Pirms 100’000 gadiem zemi apdzīvoja vismaz sešas cilvēku sugas, šodien palikusi tikai viena mūsu Homo Sapiens. Kā mums izdevās uzvarēt? Kādēļ mūsu senči sanāca kopā un izveidoja pilsētas, karaļvalstis? Kādēļ mēs ticam dieviem, nacionālismam un cilvēktiesībām, naudai, grāmatām un likumiem, bet tai pat laikā esam birokrātisma, patērētāju kultūras un sarakstu vergi? Ko mums nesīs nākošā tūkstošgade? Šai grāmatā autors apskatīs visus šos jautājumus un sniegs savu versiju par tām.

Sākumā biju dikti nopietns un grāmatai piegāju nopietni, galu galā nevajag jau uzreiz mest stūrī visu, kam pats nepiekrīti. Sākums bija diezgan aizraujošs, protams, vietām gribējās pajautāt autoram, vecīt, kā tu to zini, ko mūsu senči domāja? Es interesējos par arheoloģijas aktualitātēm un nemaz nebiju tik drošs, ka autora versija ir patiesība. Bet neskatoties uz to, stāsts par cilvēku izsišanos barības piramīdas virsotnē bija aizraujošs. Tad sākās nodaļa par Lauksaimniecības revolūciju, posmu, kad cilvēki no klimšanas pa mežu apmetās, lai sētu miežus.

Brīdī, kad autors sāka runāt par to, kā lauksaimniecība padarīja laimīgo meža mednieku dzīvi par murgu, es sapratu, ka mūsu ceļi šķiras. Pilnā nopietnībā runāt par miežu ļauno plānu, kas lai saglabātu savu genomu un uzlabotu to, ir ar viltu licis cilvēkiem ziedot brīvo klejošanu un ļauties īsākai, slimību pilnai dzīvei, neiztur nekādu kritiku. Vēl ļaunāk, viņi ir nodarījuši pāri cāļiem, tiem laimīgā 20 gadu dzīve mežos un pļavās aizstāta ar murgu pāris gadu garumā! Par teliņiem nemaz nerunāsim, negribu jūs saraudināt! Pēc šīm atklāsmēm es autoru vairs nespēju uztvert nopietni. Sāku lasīt šo grāmatu kā virtuves filozofa atklāsmi, kurā viņš dalās ar visu to, kas ienāk prātā. Pats konstruē apgalvojumus un tos entuziastiski pats arī apgāž, neskatoties cik vienam vai otram apgalvojumam vispār ir saistības ar realitāti. Ciest nevaru, ja lasītājus uzskata par aunu baru.

Līdz ar katru nākamo nodaļu grāmata kļūst garlaicīgāka, izlasīju par dzimumnevienlīdzību, naudu un globalizāciju. Bija stāsts par impērijām un tautu unifikāciju. Lasot nav sajūtas, ka autors būtu iedziļinājies tēmā, vairāk tādi personīgi pārspriedumi. Ja kā piemērs par cilvēka izaugsmes iespējām, tiek piesaukts Harijs Poters, tad tas tomēr ir zināms argumentu “kvalitātes” rādītājs.

Pirmajā mirklī pēc izlasīšanas gribējās ielikt 2 no 10 un likties mierā, taču nedaudz padomājis sapratu, ka vispār jau to vēsturisko aspektu autors bija izklāstījis tīri interesanti un ja atmet viņa personīgo viedokli, kurš te tiek pasniegts kā vienīgais, nemaz jau tik slikti nav. Izlēmu ielikt 5 no 10 ballēm. Ja esi mitis zem akmens un vēlies uzticēties svešam viedoklim bez kritikas un pārdomām, šī grāmata te to pilnībā sniegs. Taču ja būsi dzīvē ko lasījis citu, agri vai vēlu nonāksi konfliktā ar autora uzskatiem un uzdosi sev jautājumu – stāsts ir labs, bet kur ir pierādījumi, atsauces un fakti, ka autora teiktais ir patiesība?

PS. Cik noprotu, šo grāmatu izdos arī latviski, es esmu jūs brīdinājis. Otro grāmatu par cilvēces nākotni es nemaz netaisos lasīt, ja autors tā raksta par jau notikušo, tad viņa futuroloģija diez vai izvilks līdz matricas fanfikam.

Amalfi piekraste pirmā diena

9. maijs

Rīga – Roma – Salerno

Šodien mums ar Maiju ir plāns aizkulties līdz pašai Amalfi piekrastei. Neskatoties uz to, ka es esmu lasījis daudz un dažādas grāmatas par Itāliju, es nevaru teikt, ka man vārds Amalfi atsauktu ko atmiņā. Ceļojumu plānoja Maija, un es tur iekšā nejaucos, nopirku viņai kartes un grāmatas ar pārgājienu aprakstiem. Un tad mēnesi pirms ceļojuma pateicu, ka Roma mani nemaz tik dikti neinteresē un tamdēļ viņai nācās visu pārplānot Romas dienas aizvietojot ar Kapri salu. Tas nekas, ka Kapri jau ir būts, ar tūristu kuģi jau neskaitās.

No rīta sapakoju somu, daru to īpaši rūpīgi, jo mūsu plāns paredz lielākoties visu laiku stiept visu sev līdzi uz muguras, un tur karstumā katrs kilograms ir no svara. Protams, ka es biju līdzi paņēmis vismaz pāris liekos kilogramus, un tas tikai mugursomā. Lidostā nejauši satiku savu kursa biedreni Elīnu, viņa ar’ lidoja uz Romu, un izrādās, ka viņa lasa manu blogu. Sveika, Elīna!

Pašmāju lidostā drošības kontrolei tiku cauri veiksmīgi un varēju dirnēt gaidot lidmašīnu. Nedaudz nožēloju, ka neizmantoju laiku lietderīgāk, piemēram, piestumjot māgu Lidiņā. Bet nav prāts, cieš rumpis, nopērku lašmaizi un ēdu to. Vakars mums paredzēts Salerno, un tur jau nevar zināt, vai maz dos ēst. Aizlidojam veiksmīgi, nolaižoties gan skan pašķidri aplausi, bet gan jau mūsu cilvēki to kaut kā ar laiku izslimos, vilcienam iebraucot stacijā neviens vairs neaplaudē, ja vien tas nav no Ķīnas.

Tikuši ārā no lidmašīnas dodamies uz vilcienu, kurš mūs aizvedīs uz pašu Romu un no turienes brauksim ar vilcienu uz Salerno. Varētu rasties jautājums, ko mums tai Salerno vispār vajag, šajā brīdī es to vēl nezinu, un man ir kauns Maijai prasīt, jo ceļojuma plāns man jau ir veselu nedēļu. Roma Termini ir diezgan iespaidīga, gandrīz kā Milānas stacija. Visi ātrvilcieni man nez kādēļ atgādina Bleinu Mono (tāds ļaunais vilciens Stīvena Kinga Tumšā torņa ciklā). Šis par laimi mīklas neuzdod un nemaz nav īsti mono, tā ka Romā ierodamies ar veselu ādu.

Domāju, ka latviešu cilvēki vairāk vai mazāk zina, ka Romā zog. Itāļi paši ar ir par to informēti, un tas pat tiek publiski atzīts uz plakātiem. Biju diezgan satraucies, Romas kabatzagļi noteikti ir slīpētāki par Rīgas stacijas zagļiem. Pasteidzoties notikumiem priekšā – neviens mūs tā arī neapzaga un ne ar ko neuzbāzās.

Nav jau tā, ka Romā mums nebūtu apskates punktu, tāds ir, un tas saucas Basilica di Santa Maria Maggiore. Bazilika pilnībā pieder Vatikānam, bet vairs neskaitoties Vatikāna teritorija. Par desmit eiro var apskatīt kaut kādu īpaši skaistu vitrāžu. Lai bazilikā tiktu iekšā nākas iziet drošības punktam, kur pārbauda mantas, visu uzrauga puikas ar automātiem. Ja par uzraudzību var saukt skatīšanos savu viedtālruņu ekrānos. Bazilika ir iespaidīga, man patīk, var ielauzīties latīņu valodā, pētīt relikviārijus mēģinot uzminēt, pret kādām ligām palīdz katrs pīslis. Uz vitrāžām diemžēl netiekam, jo nav tik daudz laika. Taču bez tām ir ko pētīt, viens no pirmajiem Jaunavas Marijas atveidojumiem mozaīkā, ja pameklē, var atrast pat Betlēmi.

Bet barojot garu vien tālu netiksi, nolemjam aiziet uz restorānu, man vēl nav īsti skaidra Romas kafejnīcu un ēstuvju kultūra, izskatās nedaudz antisanitāri, beigās nonākam stacijas maķītī. Rīt būs liela staigāšana, tādēļ uzņemam kalorijas, jo tās garantēti notērēsim. Pieredzi varētu saukt par labu, ja vien nebūtu jātērē laiks sakot nē žēlastības lūdzējiem. Nedaudz pablandamies stacijas apkārtnē, iepērkam sieru un vīnu vakariņām un dodamies uz vilcienu.

Itālijā, tāpat kā Ķīnā, tu nemaz vilcienā tā vienkārši netiec, tev ir jāiečekojas. Proti, jāatrod vieta, kur noskanēt savu biļeti, tad tā jākompostrē un tikai tad vari braukt. Vilcienā vietas ir numurētas, tā kā var neuztraukties, ka jāstāv kājās. Tablo rāda, ka mums ieeja B, taču es tādu nevaru atrast ne sitams. Ejam klāt dzelzceļa darbiniekiem, tie saka, ka vispār jau esot vienalga, pa kuru ieeju ieej.

Vilciens ir ērts, vietējie vēl nezina, ka runāt pa telefonu vilcienā, traucējot citus pasažierus, ir slikts stils un neskatoties uz to, ka braucam klasē, kurā par velti piedāvā sulu un uzkodas, visi ļerkšķ pa telefoniem, radot sajūtu, ka atrodies putnu ligzdā. Man kaut kā prāts uz lasīšanu nevedas un tādēļ blenžu telefonā. Nejēdzīga nodarbe, taču paspēju izlasīt visu dienas tviteri un reddit. Pētu uz kartes, kā vilciens no Neapoles vispār var aizbraukt uz Salerno, sanāk dīvaini, viņam nāksies braukt nedaudz atpakaļ. Jūtos apmierināts, kad manas prognozes piepildās.

Salerno iebraucam jau tumsā ap deviņiem vakarā, mūsu hotelis saucas Hotel Plaza, numurā ir pat balkoniņš ar skatu uz dzelzceļa stacijas laukumu, braukā autobusi un mašīnas. Mēs pavakariņojam un dodamies gulēt, jo no rīta mēs brauksim ar kuģīti uz Majoriem!

The Spider Network: The Wild Story of a Maths Genius and One of the Greatest Scams in Financial History by David Enrich

Šo grāmatu ar viduslaikiem raksturīgu nosaukumu pa pusvāku es ieraudzīju Jānī Rozē. Uz vāka tika solīts, ka šī esot detektīvam līdzīga, saistoši uzrakstīta un dikti līdzīga Michael Lewis; uz to arī iekritu. Pirku vien nost, jo pēdējos mēnešus man grāmatu pirkumi diez ko nevedās, viena grāmata mēnesī ir dikti konservatīvi. Sāku lasīt tūlīt pat, braucot mājās ar vilcienu.

2006. gadā baņķieru, treideru un brokeru grupa, kas pārstāvēja lielākās finanšu institūcijas, nonāca pie pārsteidzoša secinājuma. Libors – Londonas starpbanku tirgus likme, kas nosaka procentu likmi aizņēmumiem triljonu vērtībā visā pasaulē, ir atkarīgs no nelielas administratoru grupas. Bija iespējams manipulējot ar tiem iegūt milzīgu peļņu “sarunājot” likmes izmaiņu par pāris procentu daļā. Vēlāk par galveno grēkāzi atzīs kādu Tom Hayes, taču lielākā daļa labuma guvēju paliks neskarti. Kādēļ tā un kas patiesībā notika, to izstāstīs šī grāmata.

Atzīšu uzreiz, ka lasītājam ir kaut nedaudz jāapjēdz kā strādā pasaules finanšu tirgus, starpbanku transakcijas un kā tiek noteiktas procentu likmes. Autors gan vietām cenšas šo to izskaidrot, bet lielākoties mētājas ar terminiem pa labi un pa kreisi, un lasītājam nākas kulties pašam, kā nu māk. Lai ko tur arī neteiktu anotācijā, līdz Michael Lewis līmenim autoram vēl ir kur augt. Ja stāsts būtu tikai par vienu no gadsimta lielākajām blēdībām, tad tā droši vien būtu par divām trešdaļām plānāka, bet četrreiz interesantāka. Taču autors ir izvēlējies apjoma uzpūšanas ceļu. Lasītājam nākas saskarties ar pārdesmit personāžiem, ar dažiem garāmejot ar dažiem visas grāmatas garumā. Autoram šķiet, ka lasītājam varētu būt interesanti lasīt par visu viņu ģimenes dzīvi, ģērbšanās paradumiem un māju renovācijas projektiem. Lai visam piemestu nelielu asumiņu daļa no notikumiem autors pārstāsta vairākkārt. Iespējams, ka ir noteikta lasītāju grupa, kurus tas interesē, bet man šoreiz vairāk satrauca manipulācijas ar Libor.

Par tām jau patiesībā nav nekā daudz stāstāma, nabaga treideriem daži brokeri iegalvo, ka viņiem ir sviras, ar kuru palīdzību manipulēt ar Libor likmes noteicējiem. Mūsu galvenais varonis Tom Hayes izrādās grēkāzis, jo viņa sociālās prasmes varētu būt labākas. Cilvēks dzenoties pēc lielā piķa nemaz neaizdomājās par tādiem niekiem kā ētika un savas rīcības sekām. Savukārt uzraugošās institūcijas savā vēlmē regulēt industriju īpaši neatšķiras no pasaules vidējā līmeņa, tas ir nedarīt neko un cerēt, ka viss pāries pats no sevis. Nevar teikt, ka ļaudis nezināja, šis, iespējams, bija visu laiku sliktāk slēptais noslēpums pasaulē. Laiku pa laikam kāds baņķieris sāka izmeklēšanu, kāda institūcija sapņoja par paraugprāvu, kāds zinātnieks tika pie doktora grāda, bet pa lielam industrijai bija vienalga. Lai cik smieklīgi tas neliktos, briti sarosījās tikai, kad amerikāņi nolēma uztaisīt paraugprāvu. Tad pēkšņi visi sāka meklēt aizsardzību savās jurisdikcijās, jo amerikāņu cietumos neviens nevēlējās sēdēt.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autors mīl izplūst un atkārtoties, lasīt var un vajag, taču pietrūkst kodolīguma.

Тень ингениума (Созерцатель #2) by Алексей Пехов

Sērijas pirmā grāmata beidzās ar iespaidīgu klifhangeri, un man nekas cits neatlika, kā nopirkt nākošo. Dikti jau nu gribējās uzzināt, kā tur viss beidzās.’

Ingeniums ir cilvēces nākotne. Industriālās revolūcijas laikā zinātne veica pārsteidzošu atklājumu – motoriju. Motorijas blakusprodukts ingeniums var cilvēkam piešķirt gandrīz vai maģiskas spējas. Kādas – tas atkarīgs no cilvēka. Ir gan šīm spējām ēnas puse daudzi neiztur, pārvēršas par monstriem, padodas savām ēnām. Bet tas ir tikai tāds nieks, progresa blakusprodukts. Ītans Šelbijs turpina savu izmeklēšanu, kurā ingeniumam ir visnotaļ liela loma.

Šajā grāmatā pasaule vairs nepārsteidz, jo par Riertu un tās apkārtni lasītājs izceļojās jau pirmajā grāmatā. Un tādēļ neatliek nekas cits, kā pievērst uzmanību pašam sižetam. Tas ir tipisks pilsētas detektīvs, kurš ieturēts piecdesmito gadu stilā, vientuļnieks detektīvs svešā valstī cenšas atrisinātsapiņķerētu lietu. Tajā ir iepīti visi no elites līdz noplukušam krodziniekam. Tā aizskar ģeopolitiku un spētu izraisīt jaunu globālu karu. Skaidrs, ka karu neviens negrib.

Nevaru noturēties un nevilkt paralēles ar kodolprogrammu attīstību četrdesmitajos. Brīdi, kad mūsu pasaulē viena valsts ieguva būtisku pārsvaru bruņojumā. Sākās sācensība, lai šo pārsvaru samazinātu, arī tagad kodolieroču izstrāde ir daudzu valstu prioritāte, kura noris vairāk vai mazāk slepeni. Te ingeniums ir ieņēmis brīnumieroča lomu. Ītans ir tikai mazs zobratiņš lielā mehānismā, taču viņam kara veterānam ir savas idejas par taisnīgu un mierīgu pasauli. Un izrādās, ka viņam, neskatoties uz savu vienaldzību pret visiem, sevišķi jau pret valstu elitēm, nāksies ziedot kaut ko no sevis, lai pasaulē saglabātu stabilitāti.

Šī stāsta daļa lasījās diezgan lēni, jo notikumi attīstījās ļoti lēni. Es jau biju paspējis aizmirst pirmās grāmatas notikumus un tādēļ pusi no šīs pavadīju cenšoties atminēties katra varoņa nozīmi stāstā. Uz beigām es jau biju praktiski rekonstruējis iepriekšējās grāmatas notikumus. Vēl viens mīnuss mani grāmatas centrālā globālā sazvērestība neaizķēra, man pat bija salīdzinoši vienaldzīgas visas intrigas un noslēpumi. Nezinu, varbūt autors ir nolemis pamainīt rakstīšanas stilu un mums vairs nesapas. Varbūt mani neinteresē detektīvs.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, priekš manis pārāk iestiepts, kad vairs nebrīnies par autora brīnišķīgi izveidoto pasauli ar visiem tās sīkumiem un sāc iedziļināties vietējā ģeopolitikā, kur visi mēģina viens otru uzmest, uzmācas apātiska garlaicība. Ītans beigās gan nodeva uguņus žanra labākajās tradīcijās, bet tas arī pavilka grāmatu virs vidējā.

Maija grāmatas

Maijs, salīdzinot ar iepriekšējiem mēnešiem, bija neparasti ražīgs, nopirktas veselas trīs grāmatas. Laikam man kaut kas noticis galvā, jo uz grāmatu pirkšanu nemaz neesmu tik nasks kā agrāk. Arī lasīšana izskatās nedaudz pamesta novārtā, tik cik vilcienā un viss. Bet nu pie grāmatām.

Тень ингениума (Созерцатель #2) by Алексей Пехов – nopirku, jo Pehovs, grāmata nebija no tām labākajām. Manas un autora domas par labu grāmatu atšķīrās diezgan daudz. Bija okei, bet ne vairāk.

Other Minds: The Octopus and the Evolution of Intelligent Life by Peter Godfrey-Smith – šī man stāvēja vēlmju sarakstā, ieraudzīju grāmatu bodē un nopirku. Kaut kas par astoņkājiem un viņu smadzenēm, ceru, ka grāmatu nav rakstījuši tie, kas te nesen publicēja pētījumu no kura izrietēja, ka astoņkāji pie mums atceļojuši sasaluši ar komētu.

Deadhouse Landing (Path to Ascendancy #2) by Ian C. Esslemont – Malazāņu cikla gabals, kad tikšu līdz lasīšanai nezinu, bet gan jau ar laiku.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …