Pusgadu noturējos un atkal norāvos. Man ir uznācis kārtējais litRPG lasīšanas trakums. Es jau apjaušu, ka grāmatām nav nekādas literārās vērtības un, ka tas ir tas pats kā skatīties kādu spēlējam datorspēli. Bet ko tu padarīsi, kaut kas mani tai visā pasākumā pievelk.

Galvenais varonis ir ticis pie segvārda Čīteris un rit viņa sestā dzīve. Pavisam ir simts, šķiet daudz, bet ja nenoveicas tās var pakāst visai ātri. Neviens nezina, kas notiek pēc simtās dzīves, tādēļ labāk neriskēt. Cik nu tas ir iespējams atrodoties zombiju pilnā pasaulē.

Tā kā mēs visi zinām, kas notika ar Njašu iepriekšējā grāmatā, tad autoram nākas piespēlēt Čīteram jaunu ceļabiedru. Tas ir cietis kaujā ar botiem, nav nedz acu nedz pus galvas, taču augsta līmeņa spēlētājiem tas tāds nieks vien ir un īpaši netraucē. Nav aizmirsti arī iepriekšējās grāmatas ienaidnieki, tiem uz Čīteru ir zobs. Sižets ir vairāk pārgājiens ar kvesta elementiem, kvests gan ir tik vispārīgs, ka vairāk saucams par mērķi aiz horizonta. Taču tā kā tas laiku pa laikam tiek pārtraukts ar cīņām un levelapiem, tad nekā nenotikšana nemaz nav tik acīm redzama. Vēl vairāk autoram kauju apraksti ir stiprā puse un lasot tu ceri, ka viņam pēkšņi neuznāks doma visu izskaidrot un sačakarēt labu stāstu.

Ja godīgi tad grāmata ir tāds levelapa apraksts, galvenais varonis nodarbojas ar vāju pretinieku fārmošanu un stipro “nejaušu” močīšanu. Šī grāmata žanrā ne ar ko īpašu neizceļas, galvenais varonis darbojas pēc standarta principiem, nedarīt neko sliktu bez vajadzības, bet ja kāds uzbrauc tad dod pretī. Arī šeit Čīteris savu niku nav dabūjis tāpat vien viņam kaut kā ir izdevies atrast bagu spēles Sistēma. Kaut kas viņā ir tāds, kas to nosit no iestādītajiem parametriem, līdz ar to pati spēle nekādas problēmas nesagādā. Autoru var uzteikt, par veidu, kā viņš nolēmis attīstīt savu varoni, lai lasītājam spēle neliktos idiotiska, zemā līmeņa spēlētājiem sistēma uzliek intelekta blokatoru, tas ļauj autoram uzreiz neinvestēties pasaules kopsakarību attīstība, jo viņa varonis taču ir pajoliņš un tās vienkārši neredz. Lasītājs ar nevar piesieties, vilks paēdis un kaza dzīva.

Šī ir vieglā grāmata, kur ātri var izraut cauri un atpūtināt smadzenes. Nekas daudz jau prātā neaizķersies un bez galvenā varoņa pārējie atšķiras tikai ar vārdiem un to kurā pusē viņi ir. Pasaule nav melnbaltā un tas vien jau ir pozitīvi. 7 no 10 ballēm kvalitatīva smadzeņu košļene, lasīšu vēl.