Navigate / search

Власть силы, Великие Спящие (Дорога домой) by Виталий Зыков

VlasSil1

Pirms desmit gadiem es iesāku lasīt šo grāmatu sēriju. Ja kādam Rotfuss un viņa nepabeigtā triloģija šķiet kaut kas episks un nesagaidāms, tad man tādas nepabeigtās sērijas ir desmitiem. Lieki piebilst, ka iepriekšējo šīs sērijas grāmatu lasīju pirms deviņiem gadiem, līdz ar to manas atmiņas par sērijā notiekošo bija ļoti, ļoti fragmentāras. Laika gaitā grāmatu plauktā biju iekrājis četras šīs sērijas grāmatas un beidzot saņēmos, lai tās visas izlasītu. Apraksts būs par visām četrām.

Torna pasaules kārtība sāk plaisāt. Apvienotais protektorāts nomaina savu virsvadītāju, nu gaišie elfi vada balli, bet Nolda īstie burvji slapstās pa stūriem. Bezdibeņa kalpi uzkrāj spēkus, lai dotu triecienu visai pasaulei un karalistu ķildas tam nāk tikai par labu. Nekromanti beidzot ir savākuši pietiekoši daudz spēkus, lai spētu pakļaut visu pasauli. Tikai Saudoras valdnieks Kirsans Kaifats (iepriekš pazīstams kā Jariks) klusi attīsta savu valsti, paceļ ekonomiku un vairo kaujas spējas. Viņš saprot, ka būs ziepes, un ziepēm labāk ir pamatīgi sagatavoties.

VelSpj1_7932

Kā jau kārtīgai fantāzijas sāgai pienākas, arī šī ir mēģinājums rast atbildi uz jautājumu, vai ir iespējams miers atsevišķā pasaules valstī, kuru aplenkuši naidnieki un īslaicīgi sabiedrotie. Vai ar labiem administratīviem resursiem ir iespējams izveidot impēriju? Atbilde, protams, ir jā, ar nelielu atrunu, tikai gadījumā ja imperators pretendē uz dieva lomu.

Kaifats šīs sērijas laikā ir nopietni progresējis, kā jau galvenajam varonim pienākas viņš no lokālas maģiskās katastrofas upura, verga un algotņa ir kļuvis par veselas valsts vadītāju. Viņam ir gan ienaidnieki, gan domubiedri. Zikova pasaulē ir spilgti personāži, kuru motivācija labi iekļaujas sižetā. Te ir varaskārs Nekromantu valdnieks, kuram nav sveši nekādi upuri. Viņa pretmets gaišie elfi paskatoties rūpīgāk nemaz nav daudz labāk, viena lieta ir publiskās attiecības otra, ka arī druīdi nemaz nebaidās apkaut pašus elfus un sabiedrotos. Vienīgais, ko var pārmest autora pasaulei ir standarta komplekts, elfi, rūķi, pūķi. Taču arī šajos var atrast kolorītus personāžus, pat Kaifata arhiienaidnieks pūķis savā ļaunumā nav tik absolūts, lai aizmirstu savas personīgās intereses.

VelSpj2_7933

Starpvalstu politikas apraksti ir augstā līmenī, tāpat kā kauju apraksti. Politika ir diezgan nokopēta no mūsu pašu pasaules, ja labi vēlas var atrast atsauces uz mūsdienu reālijām. Labi, ka te nav tikai ārpolitikas ģēniji, diezgan bieži visas intrigas aiziet pa pieskari un kas priecē ne vienmēr mūsu galvenajam varonim pa labu. Autors neuzskata savus lasītājus par muļķiem un nesapulcē miljoniem lielas armijas. Pat ja tu esi super mags, taviem padotajiem vienalga vajag ēst, spēku pārdislokācija patērē laiku pat elfiem un resursi vienmēr ir ierobežoti.

Ja ir vēlme izlasīt kaut ko episku no krievu pēdējo desmitgažu fantāzijas, tad rekomendēju šo sēriju, sākās kā parasts popodancu stāsts, taču bez pārliekas eskalācijas pārvēršas par episku pasaules glābšanu. 9 no 10 ballēm.

Царство мёртвых (Дорогой мертвеца #2) by Павел Корнев

Царство мёртвых (Дорогой мертвеца #2) by Павел Корнев

Pirms dažām nedēļām izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu. Nenoliegšu, otrās grāmatas meklējumiem pagāja vismaz nedēļa. No sākuma vēlējos dabūt grāmatu fiziskā formātā, Rīgā tā arī neizdevās atrast. Tad nācās vien pirkt elektroniski. Nopirku un izlasīju.

Mūsu varonim Džonam Dou tā arī nav izdevies kļūt par dzīvu spēles varoni. Viņš joprojām ir iespundēts virtuālās realitātes zombija miesā. Viņa mērķis spēlē ir iegūt Atdzimšanas burvestību, taču laika vairs nav daudz, un naidnieka spēki vajā viņu ne tikai reālajā, bet arī fiziskajā pasaulē. Labi, ka levelaps ir līmenī.

Melošu, ja apgalvošu, ka grāmata ir žanra šedevrs. Īstenībā nākas uz daudz ko pievērt acis, lai nosauktu to par labu. Tādēļ nemelošu, šoreiz autoram darbs ir izdevies zem vidējā. No sākuma tūlīt pēc izlasīšanas iešķiebu labu vērtējumu, bet laikam ejot sapratu, ka tas tikai dēļ piedzīvojuma, ko autors piedāvāja lasītājam. Bet piedzīvojums bija tikai tāds acumirklīgs, un laikam ejot iespaidi izplēn.

Galvenais varonis joprojām ir visu vajātais underdogs, kuram uz katra soļa no visiem ir jābaidās. Viņš pat īsti nesaprot, kas ir viņa draugi, kas ienaidnieki. Labi, ka vismaz mērķis ir skaidrs. Lai šis nabags neatmestu pekas jau pašā sākumā, viņam nākas piedzīvot ļoti garu veiksmju sēriju. Pat ja gadās neveiksme, tad tā patiesībā ir tīrākā veiksme. Autors savu varoni mīl, un tas ir redzams, var lasīt droši un zināt, ka nekas slikts jau ar šo neatgadīsies. Viņam tāpat kā Pāvestam ir tiešā līnija ar sistēmas administratoriem, un tas ir nevājš atspaids.

Ar kvestiem te viss ir kārtībā, var kopā ar vampīriem ieņemt pārkačātu burvju cietoksnī, iebrukt pavisam jaunā spēles lokācijā pašam pirmajam un kačāt līmeni ordenī,  par kuru pārējie spēlētāji nemaz nenojauš. Patiesībā tā arī ir visas grāmatas saturs. No jaunajiem varoņiem ir tikai vampīri un mirušais fēnikss, viss pārējais ir no iepriekšējās grāmatas. Jā, pasaules un kvestu apraksti ir augstā līmenī, taču ja nav nekā cita, tad grāmata ir vairāk smadzeņu košļene, kuru izlasi un aizmirsti.

Protams, trešo grāmatu es ar izlasīšu un ceru, ka autors sasparosies, nedaudz vairāk investēs varoņos un nefokusēsies tikai uz piedzīvojumiem. Ceru arī, ka visi gali beigās tiks savilkti kopā un, iespējams, pavērsīs visu notiekošo pavisam citā perspektīvā. Iespējams, cerības nepiepildīsies. Šai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet ja neesi žanra cienītājs, tad mierīgi vari nelasīt neko nezaudēsi.

Other Minds: The Octopus and the Evolution of Intelligent Life by Peter Godfrey-Smith

Other Minds The Octopus and the Evolution of Intelligent Life by Peter Godfrey-Smith

Šī grāmata manā lasāmajā listē atradās jau labu laiku, kopš pērnā gada. Sev par brīnumu es viņu ieraudzīju Jāņa Rozes grāmatnīcā par ļoti pieņemamu cenu. Nopirku, pamarinēju plauktā un izlasīju.

Zīdītāji un putni tradicionāli tiek uzskatīti par gudrākajām zemes radībām. Taču ir vēl trešais atzars, kuri var pretendēt uz gudrību – galvkāji. Kalmāri, astoņkāji un tinteszivis smadzeņu neironus izmēģināja jau tad, kad zīdītāji un putni vēl nebija izkāpuši uz sauszemes. Autors mēģina atbildēt uz jautājumiem – vai saprāts uz zemes izcēlies veselas divas reizes? Vai astoņkāja prāts ir atšķirīgs no mūsu? Kas ir saprāts un sevis apzināšanās? Vai galvkāju valoda ir krāsas?

Pie grāmatas ķēros ar entuziasmu – kuram gan negribas uzzināt kā domā astoņkāji! Cerēju atrast atbildes uz saviem jautājumiem – ja astoņkājim ir centrālās smadzenes un katrai “kājai” savas, tad kā tas viss saslēdzas kopā? Kā tas viss īsti astoņkājī strādā es neuzzināju, ir pārāk daudz varbūt. Toties nu zinu, kādēļ vista staigājot dīvaini groza galvu, izrādās viņai smadzeņu puslodes nav savienotas, un lai nākotnē neapmulstu, viņai visas lietas jāapskata ar abām acīm.

Sākums bija labs, īsais ievads evolūcijā, kur smuki pastāstīts par galvkāju vietu dzīvības kokā, dažiem aizlaiku notikumiem un to, kā var tikt pie acīm. Pārējais grāmatas saturs man lika vilties. Biju sagaidījis eksperimentu aprakstus un to secinājumus. Saņēmu vien stāstījumus “iz dzīves”. Jā, tie visi kā viens ir interesanti un aizraujoši, bet ir viena problēma – autora novērojums bez strukturēta pētījuma neko daudz neliecina. Iespējams, esmu pārāk skeptisks un tamdēļ sev pats nositu lasītprieku.

Grāmatai piemīt vēl viens netikums – tā nav diez ko strukturēta, autors lēkā kā zaķis pa pļavu. Viss ir interesanti, taču nav sajūtas, ka šai lēkāšanai būtu kaut kāds virsmērķis. Vietām zāle patiešām ir zaļa (tinteszivis izrādās redz tikai melnbaltas krāsas, bet pati spīd visas varavīksnes krāsās), bet vietām zāles nav nekādas un nākas lasīt niršanas aprakstu. Šis fokusa trūkums padara grāmatu par tādu” re, kā man vienreiz bija”, nevis par strukturētas informācijas avotu.

Vai es šo grāmatu ieteiktu lasīt galvkāju entuziastam, nezinu, pieminēt pieminētu, bet ar atkāpīti, ka vispārējām zināšanām par sliktu nenāktu, taču fakti ir vairāk nesistematizēti paša autora novērojumi nekā apstiprināti fakti. Ja arī atrodas kāda atsauce uz pētījumu, tad autors piemin tikai to daļu, kas apstiprina viņa apgalvojumu, bieži nemaz nepasakot pētījuma kontekstu. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, lasīt var.

The Sixth Extinction: An Unnatural History by Elizabeth Kolbert

The Sixth Extinction An Unnatural History by Elizabeth Kolbert

Nu jau salīdzinoši ilgu laiku lasu fantāziju, zinātnisko fantastiku vai padomjlaiku literatūru, populārzinātniskās grāmatas bija palikušas novārtā. Nolēmu laboties un palasīties kaut ko par bioloģiju. Izvēle krita uz grāmatu, kas solīja man pavēstīt daudz ko par sugu izmiršanām.

Pēdējā pusmiljarda gadu laikā uz zemes ir notikušas piecas lielas globālas masu izmiršanas. Tajās uz Zemes mītošo organism bioloģiskā daudzveidība pēkšņi saruka līdz minimumam, un pagāja daudzi gadu miljoni līdz dzīve atgriezās vecajās sliedēs. Tikai jau bez izmirušajām sugām. Mūsdienās zinātnieki novēro Sestās izmiršanas sākumu, šī pēc sava vēriena pārspēj jebkuru asteroīda triecienu. Šoreiz galvenais vaininieks ir pats cilvēks.

Mani vienmēr ir interesējis jautājums, kas nāks pēc cilvēkiem – telepātiski tarakāni vai teļa lieluma žurkas. Cilvēks ar savu attiekmi “bizness kā vienmēr” ir  diezgan sagandējis pasauli. Kādā brīdī parasts hominids pēkšņi kļuva par invazīvu elementu ekosistēmā un sāka pārveidot to pēc savas iedabas. Diemžēl joprojām šī pārveidošana notiek vairāk neapzināti un neprognozējot sekas. Šķiet, darām jau to kopš industriālās revolūcijas sākuma, kas gan varētu notikt? Taču lietas notiek, mēs neesam nekādi speciālisti dzīvnieku sugās un mierīgi varam nepamanīt kādas vardes vai gliemeža nozušanu. Kad problēma ķer lielākos lopus vai kokus, tad pamanām, piemēram, to ka kastaņiem ir dīvainas lapas. Taču lielākoties vilciens jau sen ir aizgājis.
Grāmatas autore ir uzņēmusies saprotamā valodā balstoties uz pašas redzēto un izpētīto atstāstīt, kādēļ cilvēks nevar dzīvot viens pats pasaulē. Ja arī esi dominējošā suga, tas ir ne tikai bonuss, bet arī atbildība. Katra nodaļa tiek veltīta noteiktai tēmai, kuras visas kopā stāsta par procesiem, kurus radījis cilvēks un kuru dēļ bojā iet daudzas sugas. Ja gribi apmeklēt koraļļu rifus, tad to nevajag atlikt uz ilgu laiku, jo okeāna ūdens skābuma izmaiņu dēļ iespējams uz zemes iestāsies kārtējais bezkoraļļu periods. Koraļļiem līdzīgi radījumi, ja reiz pazūd, tad uz daudziem gadu miljoniem līdz evolūcijas rezultātā rodas jauns uzņēmīgs organisms, kas pielāgojas šādam dzīves veidam. Līdz ar koraļļiem aizies visa viņu ekosistēmu, un okeāns lielākoties atkal pārvērtīsies par tuksnesi.

Superīga bija nodaļa, kurā tika runāts par tropu mežu saglabāšanu, tropu mežos sugu daudzveidīga lielākoties ir unikāla katrā vietā, un atstājot lielāku meža pleķi rezervātam, tas nudien problēmu nerisina. Daudzām sugām ir nepieciešams noteikts areāls, kurā slēpties, meklēt pārtiku un vairoties, un lielākoties tas ir daudz lielāks par pāris kvadrātkilometriem. Nekad nebiju aizdomājies, kāpēc pie mums ir tikai pārdesmit koku sugas, kamēr tropos to ir simtiem. Standarta izskaidrojums – mums tomēr pirms pārdesmit tūkstošiem gadu te bija ledus laikmets, un pagaidām līdz mums ir nokļuvuši tikai tie augi, kuri spēj izturēt noteiktus apstākļus.

Nodaļa par parazītsugām, kuru izvazāšanai pie vainas ir cilvēku darbošanās, parāda, ka jaunā Pangeja nudien nenāks par labu sugu daudzveidībai, un ar laiku, iespējams, visi pasaules stūri būs vienādi. Un visas sugu daudzveidība labākajā gadījumā glabāsies sasaldētu šūnu veidā speciālos institūtos. Ironiski, ka vislielākais parazīts skatoties globāli ir cilvēks, kurš savu uzvaras gājienu sāk jau pustūkstots gadu atpakaļ izkaujot Austrālijas mega faunu, un tagad jau tas viss notiek industriālos apjomos, kura mērogu mēs tikai tagad sākam apjaust.

Grāmatā lieku 9 no 10 ballēm. Ja interesē bioloģija, nedaudz satrauc cilvēku attieksme pret dabu, noteikti izlasiet! Pat ja mūsu izraisīto pārmaiņu dēļ iesim bojā kā suga, varam būt droši, ka pēc desmit miljoniem gadu, kad žurkas teļa lielumā veiks izrakumus, viņas mierīgi pēc fosilajām liecībām varēs noteikti, ka ir notikusi globāla bezprecedenta sugu izmiršana.

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Мертвый вор (Дорогой мертвеца #1) by Павел Корнев

Turpinot lasīt litRPG darbus, nevarēju palaist garām nelasītus arī žanra lielmeistarus. Šis autors man ir sirdij tuvs, un, lai ar’ nav tā, ka es visu mestu malā un lasītu viņa jaunāko veikumu, lielākoties es visus iegādājos, lai izlasītu –vēlāk. Nu šim vēlāk pienāca īstais brīdis.

Virtuālās pasaule ļauj aizbēgt no reālās dzīves. Bet ko darīt, kad aizbēgšana nav pat plānota un atgriešanās nav iespējama? Galvenajam varonim gadījās tieši tā, viņu nogalināja spēles laikā. Fiziskais ķermenis komā, bet pats spēlē atdzimis kā zombijs. Liekas viss zaudēts, bet ir vēl iespēja iegūt savā īpašumā Atdzimšanas burvestību un …

Atzīšos, grāmatu izlasīju pirms divām nedēļām un tagad galvenā varoņa vārdu nevarētu atcerēties, pat ja mani spīdzinātu. Jā, viņš ir tieši tik izcils un tā atšķiras no citiem šī žanra varoņiem, ka man viņš jau ir iekļāvies metavaroņa koptēlā un zaudējis savu vārdu. Taču ir lietas, kuras es atceros, viņam ir episks zobens, superspējas, un vispār spēles sistēma par viņu rūpējas. Bet šajā žanrā tas ir normāli, ka galvenais varonis ceļ savu līmeni, jo viss pasākums ir pilns ar tādiem gličiem, ka taisni vai jābrīnās, kādēļ cilvēki vispār ko tādu spēlē.

Nenoliegšu, varoņa ceļš no parasta zombija uz nopietnu nekromantu nudien nebija slikta štelle, lasījās viss vienā rāvienā. Darbības ir pietiekoši daudz, lai lasītājs neaizrautos ar nepatīkamiem jautājumiem. Kādēļ varonim tā veicas? Kā īsti tā spēle strādā? Ko nozīmē visi tie bonusi? Kāpēc nekas tāds nav gadījies jau agrāk? Arī ar pasaules aprakstiem ir pavisam švaki, nav nekas tāds kas iepiestos atmiņā, nu kaut kas oriģināls, kaut kas tāds ko nebūtu manījis jau bērnu dienās kapājot Diablo. Visi tie paši Gaismas un Tumsas tēli, ar tām pašām problēmām.

Jā, grāmatai ir zināmas problēmas, taču savu galveno uzdevumu tā izpilda – izklaide tiek nodrošinātu labu labā. Lieku 7 no 10 ballēm, vairāk par standarta pasauli un standarta problēmu risinājumu. Ja litRPG ir tava vājība, tad var droši lasīt, nekas nepārsteigs, bet pohas nositīs.

Лесовик. Рудники (Лесовик #2) by Евгений Старухин

Лесовик. Рудники (Лесовик #2) by Евгений Старухин

Turoties uz litRPG viļņa, nolēmu izspiest maksimumu no šī žanra, lai uz kādu laiku varētu likties mierā. Šo grāmatu nopirku, jo nevienas citas veikalā nebija. Vāku es nesauktu par uzmundrinošu, un arī par autoru dzirdēju pirmo reizi. Šai konkrētajai pat bija grūtības noteikt, kura tā ir pēc kārtas ciklā, tikai tagad, rakstot apskatu, es uzzināju, ka šī ir sērijas otrā grāmata.

Jevgēņijs Altmirā ir pazīstams kā Ļesoviks. Liktenis viņam ir lēmis izciest šajā virtuālajā pasaulē sodu par noziegumu, kuru viņš nav izdarījis. Papildus tam viņš salecas ar vietējām kriminālajām autoritātēm, un ja vien neizveidotos draudzība ar šahtu žurkām, viņam klātos pavisam grūti.

Ja parasti es šajā žanrā jūsmoju par pasauli un citām lietām, tad te no pasaules ir šahta, rūda un žurkas. Nerunāsim par standarta elfiem, cilvēkiem un orkiem. Šajā jomā man nav ko daudz stāstīt, lai ar kopā ar galveno varoni pa raktuvju tuneli esmu staigājis vairākas reizes. It kā jau ir pasauli aprakstoši elementi, bet te nekā tāda brīnišķīga un tikai autoram unikālu nespēju atrast.

Ar pašu varoni ir vēl švakāk, viņam ir sešpadsmit gadu. Viņam patīk mežs un viņš vienmēr atminas vectēva mācīto. Iespējams, ka pirmā grāmata tam rada kontekstu, bet te sešpadsmitgadnieks ir attīstīts ne pa knapu. Varētu šķist, ka zonā viņam jau ir ne pirmais soda izciešanas termiņš. Kad runa ir par kontraktiem, tad šķiet, ka mūsu varonis ir vismaz ar pārdesmit gadus lielu pieredzi advokātu kantorī. Tas viss kopumā rada nelielu kognitīvo disonansi un varoni vienkārši nav iespējams uztvert nopietni.

Ar paša teksta rakstīšanu autoram gan nav problēmas, būsim godīgi no raktuvēm, žurkām un cietumnieku barakas ir visnotaļ grūti izspiest episku piedzīvojumu. Tādēļ arī nekā episka te nav, grāmata ir tikai kārtējais pakāpiens Jaroslava dzīves kāpnēm, kur noteikti sērijas divdesmitajā grāmatā viņš pārņems Altmira pasauli savā paspārnē. Man gan ir aizdomas, ka es to nepieredzēšu, jo šī grāmata pat pēc maniem standartiem īsti nevelk uz tādu, kuru es gribētu lasīt.

Bet nu pie litRPG sastāvdaļas, arī šeit nav nekā oriģināla, cik var noprast galvenajam varonim ir izdevies apmānīt sistēmu izvēloties 100% sāpju sajušanas mehānismu. Tas kaut kādi rada viņam labvēlīgus apstākļus. Sava varoņa izveidē arī tiek piemērots “nestandarta” īpašību kopums, kur līdz šim daudzmiljonu spēlē neviens nekad nav izmantojis. Lai nu tā būtu.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, bada laikā lasīt var, bet ne uz ko izcilu cerēt nevajag. Iespējams autors vēl pilnībā nav attīstījis savu talantu un nākošās būs labākas, bet ar šo sākt iepazīšanos ar litRPG žanru es neieteiktu.

PS. Zinu jau zinu, ka īstenībā gribējāt uzzināt, kā šajā grāmatā ir ar kvestiem! Ar kvestiem ir tikpat oriģināli, kā jebkuras standartspēles saidkvestiem. Nosit pagrabā žurkas, savāc tik daudz rūdu un aiznes šo priekšmetu tam. Tas ir nekā oriģināla vai aizraujoši sarežģīta.