Pirms dažām nedēļām izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu. Nenoliegšu, otrās grāmatas meklējumiem pagāja vismaz nedēļa. No sākuma vēlējos dabūt grāmatu fiziskā formātā, Rīgā tā arī neizdevās atrast. Tad nācās vien pirkt elektroniski. Nopirku un izlasīju.

Mūsu varonim Džonam Dou tā arī nav izdevies kļūt par dzīvu spēles varoni. Viņš joprojām ir iespundēts virtuālās realitātes zombija miesā. Viņa mērķis spēlē ir iegūt Atdzimšanas burvestību, taču laika vairs nav daudz, un naidnieka spēki vajā viņu ne tikai reālajā, bet arī fiziskajā pasaulē. Labi, ka levelaps ir līmenī.

Melošu, ja apgalvošu, ka grāmata ir žanra šedevrs. Īstenībā nākas uz daudz ko pievērt acis, lai nosauktu to par labu. Tādēļ nemelošu, šoreiz autoram darbs ir izdevies zem vidējā. No sākuma tūlīt pēc izlasīšanas iešķiebu labu vērtējumu, bet laikam ejot sapratu, ka tas tikai dēļ piedzīvojuma, ko autors piedāvāja lasītājam. Bet piedzīvojums bija tikai tāds acumirklīgs, un laikam ejot iespaidi izplēn.

Galvenais varonis joprojām ir visu vajātais underdogs, kuram uz katra soļa no visiem ir jābaidās. Viņš pat īsti nesaprot, kas ir viņa draugi, kas ienaidnieki. Labi, ka vismaz mērķis ir skaidrs. Lai šis nabags neatmestu pekas jau pašā sākumā, viņam nākas piedzīvot ļoti garu veiksmju sēriju. Pat ja gadās neveiksme, tad tā patiesībā ir tīrākā veiksme. Autors savu varoni mīl, un tas ir redzams, var lasīt droši un zināt, ka nekas slikts jau ar šo neatgadīsies. Viņam tāpat kā Pāvestam ir tiešā līnija ar sistēmas administratoriem, un tas ir nevājš atspaids.

Ar kvestiem te viss ir kārtībā, var kopā ar vampīriem ieņemt pārkačātu burvju cietoksnī, iebrukt pavisam jaunā spēles lokācijā pašam pirmajam un kačāt līmeni ordenī,  par kuru pārējie spēlētāji nemaz nenojauš. Patiesībā tā arī ir visas grāmatas saturs. No jaunajiem varoņiem ir tikai vampīri un mirušais fēnikss, viss pārējais ir no iepriekšējās grāmatas. Jā, pasaules un kvestu apraksti ir augstā līmenī, taču ja nav nekā cita, tad grāmata ir vairāk smadzeņu košļene, kuru izlasi un aizmirsti.

Protams, trešo grāmatu es ar izlasīšu un ceru, ka autors sasparosies, nedaudz vairāk investēs varoņos un nefokusēsies tikai uz piedzīvojumiem. Ceru arī, ka visi gali beigās tiks savilkti kopā un, iespējams, pavērsīs visu notiekošo pavisam citā perspektīvā. Iespējams, cerības nepiepildīsies. Šai lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet ja neesi žanra cienītājs, tad mierīgi vari nelasīt neko nezaudēsi.

Turoties uz litRPG viļņa, nolēmu izspiest maksimumu no šī žanra, lai uz kādu laiku varētu likties mierā. Šo grāmatu nopirku, jo nevienas citas veikalā nebija. Vāku es nesauktu par uzmundrinošu, un arī par autoru dzirdēju pirmo reizi. Šai konkrētajai pat bija grūtības noteikt, kura tā ir pēc kārtas ciklā, tikai tagad, rakstot apskatu, es uzzināju, ka šī ir sērijas otrā grāmata.

Jevgēņijs Altmirā ir pazīstams kā Ļesoviks. Liktenis viņam ir lēmis izciest šajā virtuālajā pasaulē sodu par noziegumu, kuru viņš nav izdarījis. Papildus tam viņš salecas ar vietējām kriminālajām autoritātēm, un ja vien neizveidotos draudzība ar šahtu žurkām, viņam klātos pavisam grūti.

Ja parasti es šajā žanrā jūsmoju par pasauli un citām lietām, tad te no pasaules ir šahta, rūda un žurkas. Nerunāsim par standarta elfiem, cilvēkiem un orkiem. Šajā jomā man nav ko daudz stāstīt, lai ar kopā ar galveno varoni pa raktuvju tuneli esmu staigājis vairākas reizes. It kā jau ir pasauli aprakstoši elementi, bet te nekā tāda brīnišķīga un tikai autoram unikālu nespēju atrast.

Ar pašu varoni ir vēl švakāk, viņam ir sešpadsmit gadu. Viņam patīk mežs un viņš vienmēr atminas vectēva mācīto. Iespējams, ka pirmā grāmata tam rada kontekstu, bet te sešpadsmitgadnieks ir attīstīts ne pa knapu. Varētu šķist, ka zonā viņam jau ir ne pirmais soda izciešanas termiņš. Kad runa ir par kontraktiem, tad šķiet, ka mūsu varonis ir vismaz ar pārdesmit gadus lielu pieredzi advokātu kantorī. Tas viss kopumā rada nelielu kognitīvo disonansi un varoni vienkārši nav iespējams uztvert nopietni.

Ar paša teksta rakstīšanu autoram gan nav problēmas, būsim godīgi no raktuvēm, žurkām un cietumnieku barakas ir visnotaļ grūti izspiest episku piedzīvojumu. Tādēļ arī nekā episka te nav, grāmata ir tikai kārtējais pakāpiens Jaroslava dzīves kāpnēm, kur noteikti sērijas divdesmitajā grāmatā viņš pārņems Altmira pasauli savā paspārnē. Man gan ir aizdomas, ka es to nepieredzēšu, jo šī grāmata pat pēc maniem standartiem īsti nevelk uz tādu, kuru es gribētu lasīt.

Bet nu pie litRPG sastāvdaļas, arī šeit nav nekā oriģināla, cik var noprast galvenajam varonim ir izdevies apmānīt sistēmu izvēloties 100% sāpju sajušanas mehānismu. Tas kaut kādi rada viņam labvēlīgus apstākļus. Sava varoņa izveidē arī tiek piemērots “nestandarta” īpašību kopums, kur līdz šim daudzmiljonu spēlē neviens nekad nav izmantojis. Lai nu tā būtu.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, bada laikā lasīt var, bet ne uz ko izcilu cerēt nevajag. Iespējams autors vēl pilnībā nav attīstījis savu talantu un nākošās būs labākas, bet ar šo sākt iepazīšanos ar litRPG žanru es neieteiktu.

PS. Zinu jau zinu, ka īstenībā gribējāt uzzināt, kā šajā grāmatā ir ar kvestiem! Ar kvestiem ir tikpat oriģināli, kā jebkuras standartspēles saidkvestiem. Nosit pagrabā žurkas, savāc tik daudz rūdu un aiznes šo priekšmetu tam. Tas ir nekā oriģināla vai aizraujoši sarežģīta.