Gada sākumā izlasīju šīs sērijas pirmo grāmatu un, lai arī tā īpaši neizcēlās ar tēlu kolorītumu, kopiespaids bija labs. Tādēļ īpaši neuztraucos ķēros klāt otrajai grāmatai. Galu galā Girtona Klučkāja pasaulē kā reiz sākās interesanti laiki.

Karalis ir miris, lai dzīvo Karalis! Skāde ir tikai, ka karaļi ir veseli trīs. Girtona bērnības draugs Rufra jau daudzus gadus cīnās par savu vietu uz troņa, taču viņa pretiniekiem pietiek gan atbalsta gan cilvēku, lai dotu pretsparu. Girtons kādu laiku pavadījis ārpus Manijadokas, slaktējot burvjus. Atgriezies viņš tiek ierauts galma intrigās un kārtējo reizi nākas meklēt slepkavas un nodevējus.

Ja par iepriekšējo grāmatu varēja dot labu vērtējumu, tad ar šo es kaut kā nesadraudzējos. Sākums bija labs un daudzsološs, Girtons atgriezās bērnības zemē, varbūt ne no brīvas gribas un ne tā, kā bija cerējis, bet atpakaļ bija. Jauki cīniņu apraksti un intriga. Taču pēc pirmās grāmatas piektdaļas atkal sākas detektīvs. Es jau zināju, ka no Girtona detektīvs ir tikpat labs kā no sūda lode. Tā nu autors to ir iecerējis un lasītājam nākas iecerēto lasīt. Zinot Girtona spējas, īsti nespēju uztvert detektīvstāstu nopietni, jo Girtons sākumā izlaiž aizdomās turamajam zarnas un tad domā. Tādēļ es sevi nespēju piespiest iedziļināties visas Rufras kara nometnes intrigās, mēģināt atkost nodevēju pirms Girtona. Teikšu uzreiz, visi fakti bija uzrakstīti, taču es nevarēju sevi piespiest iedziļināties visas niansēs un tādēļ vismaz puse grāmatas mani māca garlaicība.

Jā, var teikt, ka tur nebija tikai detektīvs vien. Girtons nodarbojās ar sevis meklēšanu, viņam vairs nav četrpadsmit gadu, viņš ir pieaudzis. Pāris gadus aizvadīti algotņa amatā nav labāks veids kā noslēpties slepkavam. Tur viņš ir ļāvies straumei, jo Meistare tā pavēlēja, lai gan viņš apšauba pavēles jēgu. Pavisam traki viņam ir ar burvju spējām – Tumšais Ungārs ar viņu runā aizvien biežāk un dažreiz pietrūkst pavisam nedaudz, lai pasaulē parādītos jauns ar varu apsēst burvis, kas taisnības vārdā ir gatavs iznīcināt visu dzīvo. Girtons gan turas, taču tā ir balansēšana uz naža asmens.

Arī šoreiz fona personāži atšķiras tikai ar vārdiem un naida pakāpi pret Girtonu kā tādu. Nudien man autora varoņu apraksti nespēj aizķerties smadzenēs, bet tā ir mana problēma. Šoreiz grāmatu neglābj arī pasaules apraksts, jo pasaulē ir tikai karš un jaunuma sajūtas vairs nav. Pat Fichgrass čuksti nespēj mani atvilkt atpakaļ. Arī pati pasaule uzdod vairāk jautājumus nekā atbilžu, kas ir visi šie Dark Ungar, kas iedzen burvjus neprātā, kā viņi saistīti ar pasauli, kuras dievi ir nomiruši?

Grāmatai liku 7 no 10 ballēm, iespējams tas ir otrās grāmatas lāsts. Ceru, ka pēdējā sērijas grāmatā Girtons beidzot patiešām būs pieaudzis un neradīs centīga pamuļķa iespaidu.